27.janvāris. Zanzibāra

Pirmā pilnā diena Zanzibārā. Ceļos pulksten 5.30 pēc vietējā laika, cerot noķert saullēktu 9dzīvojam salas austrumu krastā, un vakar Mafuzs ļoti lielīja savus saullēktus). Diemžēl saule uzlec mākoņos, tāpēc nekas prātīgs no saullēkta man nesanāk.

Safari Blue šodien nozīmē izbraucienu ar kuģīti, snorkelēšanu un pusdienas. Izbraukšana paredzēta 9.00 no viesnīcas uz ostu. Piedalās 14 cilvēki, maksājot 55 USD no personas.

Diemžēl izbraukšana aizkavējas, jo viesnīcas personālam gadās aizķeršanās ar brokastu pasūtījumiem un to gatavošanu. Galu galā tomēr sakāpjam nelielā busiņā un dodamies ceļā.

Osta ir pavisam neliela, tajā noenkurotas koka laivas un laiviņas. Viena n otām būs mūsējā. Vispirms gan snorkelēšanas interesentiem jāuzmēra maskas un pleznas. Tā kā snorkelēt negatavojos, tad man šī procedūra izpaliek.

Aizbrienam līdz vienai no laivām – nelielai koka laivai ar vienu mastu un buru. Tā ir aprīkota arī ar motoru. Laivā tiek sakrauta mūsu bagāža, snorkelēšanas ekipējums un aukstuma kastes ar dzērieniem.

Paceļam enkuru un sākam savu jūras braucienu. Jūra rotājas dažādos zilas un zaļas krāsas toņos, un sākotnēji tās viļņi ir pavisam mierīgi. Brauciens līdz snorkelēšanas vietai aizņem aptuveni pusotru divas stundas.

Tiekam vesti garām kādai salai, kurā „sometimes” esot manāmi pērtiķi. Nevienu tādu gan nepamanām, toties pārliecināmies, ka „sometimes” salā redzami dažādi putni.

Apbraucot salu, viļņu augstums pieaug. Ik pa brīdim kāds vilnis uzsit šļakatas pret laivas bortiem, apšļācot tajā sēdošos. Tuvojoties snorkelēšanas vietai, mētāšana kļūst vēl spēcīgāka, līdz man nākas palūkoties pār bortu. Tikko kuģis ir paguvis apstāties, Rafaels pirmais pārveļas pār bortu. Viņam pamazām seko pārējie. Līga bruņojusies arī ar glābšanas vesti.

Rafaels, kas pirmais sācis snorkelēt, pirmais arī redzams sēžam laivā. Pamazām atgriežas arī pārējie – mazliet medūzu sadzelti, toties ļoti priecīgi par redzēto – gan zivīm, gan koraļļu rifiem.

Dodamies tālāk uz nelielu smilšu saliņu, uz kuras uzcelta nojume un uzklāts gals ar grilētām jūras veltēm – kalmāru, astoņkāji, garnelēm, omāriem un kādu zivi. Pūš ļoti spēcīgs vējš, tāpēc gan trauki, gan to saturs ik pa brīdim lido pa gaisu. Visi gardumi ātri tiek notiesāti. Jūras labumiem seko vietējie augļi – mango, ananāss un arbūzs.

Pēc gardajām pusdienām vēl pastaigājamies pa saliņu, veicam arī nelielu peldi okeānā, bet tad jau laiks doties uz kuģi, kur Rafaels kopā ar kuģa komandu jau ir paguvuši pagriezt buru tā, lai arī atpakaļceļā varētu kuģot ar vēju.

Abi ar Līgu B., kurai turpceļā bija līdzīgas pārdomas par dzīvi kā man, ieņemam vietas pie masta, lai tā labāk izturētu šūpošanos. Atpakaļceļš arī ir gana garš, tomēr noturam garšīgās pusdienas pie sevis.

Visi esam saules apcepināti. Atpakaļceļā daudzi cenšas ietīties dvieļos, lai kaut tā nedaudz paslēptos no saules. No ūdens gan paglābties nav tik viegli, un sevišķi pie kreisā borta sēdošie regulāri tiek apšļākti uzmundrinošām ūdens šaltīm.

Tuvojoties ostai, jāsatin bura un tālāk jādodas ar motoru. Palīdzam abiem komandas puišiem satīt buru. Aigars nodemonstrē viņiem kārtīgu latviešu jūrnieku mezglu – bantīti, ar kuru bura tiek eleganti sasieta.

Ap 18.00 izkāpjam krastā. Tā kā šodien Ilzei vārda diena, piestājam pie veikala, lai nopirktu ko dāvanai. Veikals sākotnēji ir ciet (10 minūtes pirms oficiālajām darba laika beigām), tomēr, uzbrūkot lielā barā, tiek panākts, ka parādās veikala saimnieks un var tikt veikti nepieciešamie pirkumi.

Kamēr pārējie iepērkas, abi ar Irīnu vērojam vietējo bērneļu rotaļas vakara krēslā. Viena no tām tik ļoti atgādina „Kas dārzā”.

Vakariņās tiekam pie paprāvām garnelēm ar rīsiem un salātiem. Pēc vakariņām uzstājas saimnieka uzaicinātais muzikants no Tanzānijas centrālajiem apgabaliem, kurš, šķindinādams pie kājām piestiprinātos zvārguļus un spēlēdams te marimbu, te kādu stīgu instrumentu dzied mums savas dziesmas. Vienīgais vārds, ko saprotu ir Tanzānija. Brīžiem izpildījums atgādina kaut ko no virtuālā mākslinieka „Crazy Frog”  repertuāra. Pasākums, protams, nav gluži labdarības. Mafuzs nodemonstrē gājienu, ar kuru māksliniekam tiek parādīta naudas zīme un tad novietota uz paliela šķīvja, kas novietots telpā uz grīdas. Noklausāmies vairākas dziesmas, līdz riskēju atkārtot saimnieka gājienu un atstāju šķīvī vienu naudas zīmi. Giro nemēģina niekoties ar dažādiem gājieniem un pa taisno dodas pie šķīvja, Andris dara to pašu. Uzstāšanās pārtraukumā mums arī tiek dota iespēja iegādāties nelielu marimbu, kā arī disku ar mākslinieka dziedātajām dziesmām.