28.janvāris. Zanzibāra

Mierīgas atpūtas diena. Ar Līgu un Natāliju pēc brokastīm dodamies garākā pastaigā gar jūru. Laiks ir saulains un arī vējš nav pārlieku spēcīgs.

Pāris stundu gājiena laikā mūs ik pa brīdim mēģina ievilināt kādā veikaliņā. Dažiem pārdevējiem Natālija apsola, ka varbūt atpakaļceļā…

Aptuveni pusceļā vai, iespējams, jau mazliet tālāk par to piestājam kādā atpūtas vietā. Uz mūsu jautājumu, vai varam tur apsēsties un iedzert kādu aukstu dzērienu, saņemam atbildi, ka tas vispirms jāsaskaņo ar šefiem. Viens šefs sazvana savu šefu, un piekrišana ir dota.

Natālija un Līga izvēlas saldējuma kokteiļus, es palieku pie pārbaudītas vērtības – Sprite. Vērojam atpūtas vietu un mēģinām salīdzināt ar mūsu apmešanās vietu. Viss, izņemot Sprite un alus cenas, liecina par labu iestādei, kurā nupat esam iegriezušies. Kad meitenes tiek pie kokteiļiem, tās burtiski izkūst… Es pa to laiku baudu Sprite ar veselu kaudzi ledus.

Dodamies tālāk. Pa ceļam redzam kādu viesnīcu, kuras mājiņas uzbūvētas virs ūdens – garas koka piestātnes galā.

Vēl nedaudz pastaigājam līdz vietai, kur pazūd smilšainā pludmale un paliek akmeņainā jūrmala. Šeit pēc neliela gabaliņa griežamies apkārt un dodamies uz „The Doors” restorānu pusdienās. Tur jau priekšā izrādās bariņš mūsējo ar divriteņiem.

Pasūtām pusdienas, tomēr nākas gaidīt pāris stundas, jo, šķiet, restorāns nav gatavs uzreiz tādam tautas pieplūdumam. Mēs gan to nenožēlojam, jo izdodas ēnā pavadīt dienas karstāko daļu. Atkal izvēlamies jūras veltes. Es tieku pie spageti krabju mērcē, kas ir pat ļoti garšīgi.

Kamēr pusdienojam, Līga B. nodemonstrē tepat veikalā iegādāto lakatu. Turpmākais darbības plāns ir skaidrs – ar Līgu un Natāliju pēc pusdienām dodamies uz šo veikalu. Ārā no tā dodamies ar, šķiet, septiņiem lakatiem uz mums trim.

Natālija izlemj nopeldēties. Abi ar Līgu paliekam krastā gaidīt. Kad pievēršam skatienu jūrai, redzam, ka Natālija cītīgi peld, bet tad pieceļas kājās… un ūdens izrādās nav daudz augstāk par ceļiem. Pati Natālija smējās, ka esot samulsinājusi kādu atpūtnieci, kas, ieraugot viņas peldēšanu, jau devusies uz viņas pusi, domājot, ka tur varētu būt dziļāks, līdz Natālija piecēlās…

Viens no pārdevējiem atceras Natālijas teikto „varbūt” un tagad paŗmetoši izsakās par to, ka tomēr ejam garām viņa veikalam – nu tā gan neesot labi…

Atpakaļceļā soļojam gar bēgumā atkāpušos jūru un lasām gliemežvākus. Vakarā atkal garneles ar rīsiem. Pie viesnīcas tiek rīkots „beach fire” – nelielā bedrē iekurts ugunskurs. Atsaucība no mūsu delegācijas puses ir +/- nekāda, Vīrs, kurš kurina uguni, gan interesējas, no kuras puses esam, gan ļoti uzjautrinās par tūristiem, kas brauc uz Zanzibāru ar prāmi un mokās ar jūras slimību. Viņa teorija ir, ka pietiek vienreiz to pārciest, un turpmāk jūras slimība nemoka…