29.janvāris. Zanzibāra – Daressalama

Atkal ceļos 5.30, lai ķertu saullēktu. Šī ir pēdējā iespēja to paveikt, jo šodien sāksim savu mājupceļu. Tieši virs mājiņas, kurā dzīvoju, debesis ir skaidras, spīd mēness un zvaigznes. Kad esmu ticis līdz vārtiņiem uz pludmali, redzu, ka arī šodien austrumu pusi klāj mākoņi. Tie gan vietumis pašķiras, tā kā ir cerības ieraudzīt kaut nedaudz no saules gaismas.

Vārtiņi ir slēgti, bet pēc brīža garāmejošajam sargam izdodas pateikt, ka vēlos nokļūt pludmalē. Viņš dodas pēc atslēgas.

Apkārt lidinās sikspārņi. Tā kā man galvā ir cepure, tad par frizūras papildinājumu tie pat gribēdami nevar kļūt. Kāds gekons ir uzrāpies uz sētas, skatās uz mani lielām acīm un domā, vai šādu „kukaini” tam izdotos dabūt brokastīm.

Sargs atgriežas, un es tieku pludmalē. Debesis pamazām kļūst gaišākas, jūra ir atkāpusies un pavisam mierīga.

Saule lec mākoņos, tomēr reizēm pamanās izspraukties starp tiem un nodemonstrēt savu spožo disku.

Ciematā pamazām sākas rosība. Kāda sieva dodas uz jūru lasīt gliemežus. Pāris puiši vēro manas izdarības ar fotoaparātu. Viens dodas pie savas laivas, lai sagatavotu to jaunai dienai. Pa pludmali apstaigā dodas govs, kurai seko trīs teliņi. Vienam no tiem ir draisks noskaņojums, jo tas ik pa brīdim palecas.

Pēc brokastīm man, Līgai un Natālijai sarunāts riteņbrauciens pa Bwejuu ciematu. Vietējais jauneklis sola parādīt apkārtni un kādu skolu.

Riteņi, protams, palietoti un dažādi sameistaroti, tomēr visi tiekam uz priekšu. Manam ritenim ir jauns rāmis, toties pārnesums tikai viens, stūre veca un strādā tikai aizmugurējās bremzes. Vēl laiku prasa sēdekļa pieregulēšana tuvējā darbnīcā, jo sēdekļa skrūve izrādās bojāta un ir jānomaina. Kamēr kāds puisis dodas pēc skrūves, varam pavērot, kā meistari no dažādām detaļām saliek braukšanai gatavus riteņus vietējo vajadzībām. Stāvam ielas malā, bērneļi mūs sveicina, kāda meitenīte apmetusies uz Līgas riteņa rāmja.

Pirmā pietura mūsu braucienā ir veikals, kurā tiek nopirktas trīs konfekšu pakas bērniem. Jau veikala ārpusē daļa konfekšu tiek izdalīta saskrējušajiem bērneļiem. Kāds pieaugušais tos regulē, lai katrs apņemtu tikai pa vienai konfektei.

Tālāk braucam uz skolu. Ciemats izskatās diezgan skumji – paplukušas mājas, bieži redzami izmesti atkritumi, smilšainas ieliņas starp mājām, apkārt ganās pa kādai govij vai vistai, vietumis kaut kas tiek dedzināts. Pa to visu skraida bērni, brauc mašīnas un velosipēdi.

Nokļūstam pie mūsu galamērķa – skolas. Tā ir par labdarībā iegūtiem līdzekļiem veidota skola, kurā mācās 199 Bwejuu ciema bērni. Skolotāji ir brīvprātīgie. Datori, grāmatas un citas mācībām nepieciešamās lietas ir ziedotas vai iegādātas par ziedotiem līdzekļiem.

Mūs sagaida pats skolas direktors un izrāda gan vecās ēkas, kurās šobrīd notiek stundas, bet vēlāk paredzēts internāts, gan jauno ēku, kurā mācības varētu sākties jau tuvākajā laikā. Kādā no klasēm mūsu apmeklējuma laikā tiek krāsota tāfele.

Pagalma vidū, kas atrodas starp abām ēkām, vārās liels putras katls. Starpbrīdī bērni saskries mieloties ar šo putru.

Tiekam ievesti katrā no klasēm. Jaunākajiem bērniem Līga un Natālija izdala konfektes. Daži pamanās paņemt pa divām, bet tās tad skolotāji nogādā atpakaļ dalītājām.

Bērni priecīgi sagaida mūs. Lielākie ceļas kājās un skandina, šķiet, jau atstrādāto „Good morning, visitor!” Šobrīd vairākās klasēs bērni sēž uz grīdas, bet jaunajā ēkā būšot soli.

Skolā māca trīs valodas – angļu, svahili un arābu. Natālija saņem piedāvājumu kļūt par angļu valodas skolotāju.

Ekskursijas noslēgumā parakstāmies visu grāmatā un ziedojam skolai nedaudz vairāk kā 40 USD.

Braucam atpakaļ uz viesnīcu, pie kuras pēc kāda laika ierodas busiņš, lai nogādātu mūs uz prāmi. Daļa delegācijas gan paliek – Līga B., Ģirts, Jānis un Aigars ar otrām pusēm, kā arī Uldis. Viņi vēl dažas dienas pavadīs Zanzibārā.

Busiņš mūs nogādā Stountaunā, kur Džalala dod mums pusstundu pilsētas apskatei. Sākotnēji laiskā pastaiga pārvēršas ātros soļos pilsētas ieliņu labirintos, kad konstatējam, ka laiks iet, bet līdz ostai vēl netiekam. Līga ar savu GPS palīdz rast ceļu, un galu galā divas minūtes pirms noteiktā laika nonākam ostā. Vēl gan jātiek līdz ieejai uz prāmi, pa ceļam atkaujoties no mantu nesējiem.

Aizpildām kārtējās veidlapas – šoreiz par izbraukšanu. Mūsu biļetēs dažiem norādīti viņu vārdi, citiem – izdomāti, bet visiem ir kas kopīgs – pārstāvam Russian Federation. Tad 35 līdz 40 grādu karstumā ar visām somām stājamies rindā uz prāmi. Rinda diezgan ilgi ir nekustīga, uz priekšu tiek tikai tādi, kas stiepj TV, tualetes podus un citas vajadzīgas lietas. Karstuma dēļ daļa no mūsu komandas paslēpjas koku paēnā.

Galu galā tomēr rinda sāk kustēt. Izejam biļešu kontroli, atdodam lielās somas uz prāmja priekšgalu (par to nesēji, protams, saņem dzeramnaudu) un kāpjam kuģī. Iekšā ir patīkami vēss, kā arī ir iespējams iegādāties aukstus dzērienus. TV ekrānos rāda „Italian Job”.

Brauciens līdz Daressalamai ilgst pāris stundas. Kuģi šūpo visbiežāk viegli, reizēm arī stiprāk, tomēr vajadzība iziet svaigā gaisā man nerodas.

Daressalamā atkal jātiek galā ar nesēju un taksometru šoferu uzmācību. Organizējam somu padošanu savējiem, lai izvairītos no nesējiem, kas aizņēmuši visu piestātni ap kuģa priekšgalu. Irīnai savu somu gan neizdodas nosargāt un to kāds nesējs stiepj uz autostāvvietu. Soma čaklajam nesējam tiek atņemta.

Mums jau ir rezervēti divi busiņi, kas aizved uz Safari Inn – mūsu pēdējo naktsmītni Āfrikā šī brauciena laikā. No viesnīcas dodamies meklēt vietu vakariņām. Daressalama atstāj diezgan netīras pilsētas iespaidu – daudz netīrumu, smaku utt.

Vispirms tiekam aizvesti uz restorānu, kurā izrādās, ka netiksim pie alus. Tad nu kāda vietējā pavadībā dodamies uz citu ēstuvi, kuru gan sākumā uzlūkojam piesardzīgi, tomēr galu galā tiekam gan pie alus, gan garšīgām vakariņām. Vakarā īsta gulēšana nesanāk, jo jau 1.30 ir klāt busi, lai nogādātu mūs lidostā.