11.februāris. Camp 1 (5000m) – Camp 3 (5500m) – Camp 1 (5000m)

Šodien jāpārceļ daļa mantu uz aptuveni 470 metrus augstāk esošo Camp 3. Diena ataust saulaina, un ir prognozes, ka tāda tā būs arī turpmāk. Ieturam nelielas brokastis, kravājam somas, ūdeni atkal ņemam no netālās upītes, kur to pudelēs jāiemāna, balansējot uz ledus maliņas. Sniega apkārt ir diezgan daudz, un stāvais ceļš, kas aizvijas augšup, arī ir apsnidzis.

Man ir parādījies jocīgs redzes traucējums, it kā acis būtu aplipušas maziem, melniem krikumiem. Sāpēt gan nekas nesāp un redzēt var, tāpēc pārlieku par to neuztraucos.

Šodien lādēju somā gāzes balonus, kājās pirmo reiz tiek vilkti dubultie zābaki. Pēc pus vienpadsmitiem sākam ceļu augšup. Jau ierasti soļoju aiz Jāņa. Taciņa ved te pa akmeņiem, te sniegu, bet visu laiku augšup. Kāpšanas sākums ir smags, sirds dauzās vairāk, kā ierasts. Pakāpjamies kādu gabaliņu, tad apstājamies īsai atpūtai, un tā tik uz priekšu. Vējš nav pārlieku spēcīgs, un reizēm tā nav vispār.

Saprotu, ka arī Jānim nav viegli. Un, kad ir grūti, tad viņš ir viegli aizkaitināms, tāpēc ceļa lielāko daļu klusēju. Enerģija tiek novirzīta pašai kāpšanai. Pēc stāvā kāpuma vajadzētu sekot līdzenākam posmam, un tā arī notiek, bet tā galā ir vēl viens stāvs kāpums. Netālu atpūšas grupa vietējo gidu pavadībā, un arī mēs piestājam atpūsties. Angliski runājošās sievietes (šķiet, austrālietes) uzdzied un priecājas par to, ka viņu krūtis palīdz uzglabāt vairāk skābekļa. Esot gan novērots, ka tās samazinās. Ilgu laiku uzturamies atpūtas vietā un vērojam, kā Armands pamazām pieveic stāvo kāpumu.

Jānis apsver iespēju pasākumam mest mieru, bet, kad saku, ka man gāze jebkurā gadījumā jānogādā līdz augšai, ir gatavs mēģināt iet tālāk. Pamazām sākam cīnīties ar kāpumu. Pa ceļam paveras skaisti skati uz citām netālajām virsotnēm. Lēnām un prātīgi sasniedzam Camp 3, kur pārējie grupas dalībnieki jau ietur pusdienas. Mūsu priekšā redzams arī pasākuma galvenais mērķis – Akonkagvas virsotne. Nometnē ir mazliet vējains, tāpēc deglis ir piesegts ar akmeņiem.

Sakrāmējam mantas maisos un transporta somās un pamazām dodamies lejup. Pirmie aiziet Rinalds ar Guntaru, seko Jānis, visbeidzot ceļā dodas arī Armands, Andris un es. Ceļš lejup jau ir daudz ātrāks. Jānis ir pamanījies kur nozust, tāpēc Andris nolemj to pagaidīt. Abi ar Armandu strauji dodamies lejup. Redzam arī, ka saulē lielākā daļa nupat uzsnigušā sniega ir nokususi. Armands vēl atrod vietu, kur var tapt sniega eņģelis.

Teltis nometnē ir sausas, tikai upīte, no kuras vēl nesen ņēmām ūdeni, nu ir diezgan brūngana. Rinalds atrod vietu, kur var dabūt tīru ūdeni, rezerves ir arī man un Jānim. Konsīlijā tiek nolemts, kā Jānim jāmēģina turpināt kāpt. Rīt visi dosimies uz Camp 3, no kuras vēl tikai viena nometne mūs šķirs no gājiena uz virsotni. Satiekam puisi, kas saka, ka mūsu virsotnes dienā paredzams labs laiks. Pamanos izkaisīt daļu cukura, varbūt man nevis Jānim jāapsver ceļš lejup… Pēc vakariņām ar Jāni uzspēlējam „duraku” un dodamies gulēt.