12.februāris. Camp 1 (5000m) – Camp 3 (5500m)

Diena, kad pārceļamies uz Camp 3. Mierīgi pieceļamies, sapakojam mantas. Tā kā Jānim saudzēšanas režīms, tad mūsu telti viennozīmīgi uzņemos nest es. Paēdam brokastis, tiek izdzerts daudz tējas. Pēc 11.00 ceļam somas plecos un soļojam augšup. Mana soma šodien šķiet sevišķi smaga. Varbūt pats esmu kļuvis vājāks. Pārliecinos, ka redzes traucējumi ir tikai vienai – labajai acij.

Abi ar Jāni kārtējo reizi noslēdzam gājienu, pārējie pamazām atraujas. Tā kā ceļš jau vienreiz ir iziets, ir apmēram skaidrs, ko varam sagaidīt. Pamazām ceļamies arvien augstāk līdz sasniedzam lielā kāpuma galu, noskaņojums uzreiz uzlabojas. Seko neliela pastaiga pa relatīvi lēzenu posmu, tad pat nokāpjam nedaudz zemāk, pa ceļam apbrīnojot skatus, kas paveras apkārt. Apstājamies atpūsties tai pašā vietā, kur vakar, tikai šoreiz tur nav meiteņu, kas stāstītu par savām krūtīm, tāpēc atpūta izvēršas krietni īsāka kā dienu iepriekš.

Andris ziņo, ka pārējie ir sasnieguši nometni, un piedāvā nākt mums pretī. No šīs iespējas atsakāmies un piedāvājam, lai tā vietā labāk vāra tēju. Atguvuši spēkus, dodamies pēdējā samērā lielajā kāpumā. Tā galā kā sniegs no gaisa (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) mums uzkrīt Andris un Armands. Armanda vēlme mūs appikot gan pēc tik grūta kāpiena nemaz nešķiet jautra.

Armands nokabina telti un guļammaisu no manas somas, un abi ar Andri mums pa priekšu dodas uz nometni. Pēc gandrīz četru stundu gājiena nometni sasniedzam arī mēs. Pūš diezgan spēcīgs vējš, nometne arī nav tik bagāta ar akmeņiem kā iepriekšējās, tomēr telti mums izdodas uzsliet veiksmīgi. Pēc neilga brīža sākas ūdens vārīšana pusdienām un tējām. Paņēmis savas pusdienas, izvēlos no vēja paslēpties teltī. Pēc kāda laiciņa man pievienojas arī Jānis.

Armands uzstājas ar viņaprāt motivējošu runu par to, kāpēc visiem būtu jāiet nelielā pastaigā augšup. Pie motivēšanas gan viņam vēl jāpiestrādā, jo tie trīs, kas nebija paredzējuši iet, to tā arī nedara. Vakarā vērojam saulrietu virs Andiem.