15.februāris. Virsotnes diena. Camp Colera (5950m) – Plaza de Mulas (4260m)

Sapnī redzu, ka visi jau ir devušies ceļā. Pēc tam pamostos no snaudas un saprotu, ka vēl tomēr nē. Iemiegu un vēl pēc mirkļa pamodies ieraugu blakus Jāni un vairs nesaprotu, kas notiek. Kad Jānis pamostas, noskaidroju, ka viņš ir pakāpies 25m, Guntars – 20m, un abi griezušies atpakaļ uz nometni.

Vienojamies, ka negaidīsim trijotni, kas devās uz virsotni, bet kāpsim lejup. Jānolaižas vairāk kā kilometru zemāk. Spēku joprojām nav daudz, tāpēc kravāšanās procesā visi sirsnīgi elšam un pūšam.

Vēl pēdējās fotogrāfijas ar virsotni, izpalīdzu arī kādam citas grupas kāpējam, kurš vēlas tikt pie bildes. Rīta gaismā ir arī iespēja apskatīt nometni. Tā ir diezgan klaja, vienā stūrī pie klints patvērusies neliela celtne, kas nodēvēta Elenas vārdā – par godu kāpējai, kas pirms dažiem gadiem mira jau atceļā no virsotnes un kuras ģimene ziedoja šo patvertni ar visu dzīvības glābšanai nepieciešamo aprīkojumu.

Atstājam mantas, ko lejā nesīs porteri, kurus Andris ir nolīdzis lejupceļam uz bāzes nometni, paņemam no Andra mapēs savas kāpšanas atļaujas un dodamies ceļā. Savā dzīvē līdz šim lielāko sasniegto augstumu esmu piefiksējis pie aptuveni 5950 – 6000 metru atzīmes (Camp Colera augstums dažādos avotos atšķiras pat par 100m). Lejup dodamies pa citu pusi, nekā kāpām augšup, arī bāzes nometne būs cita. Ceļš lielākoties diezgan stāvs, sākumā arī sniegots, vēlāk – klāts ar akmentiņiem. Kādas trīs reizes attopos sēdus uz dibena, jo ledus vietām izrādās ļoti slidens.

Jānis sparīgi soļo pa priekšu, Guntars viņam seko, es cenšos turēties līdzi. Vēlāk jau Guntars sūdzas par skriešanu, jo zābaki noberzuši tam kājas. Laiciņš ir skaists, tāpēc vismaz tas problēmas mums nesagādā. Kad tālumā ieraugām mērķi – bāzes nometni, noskaņojums sevišķi uzlabojas.

No virsotnes komandas pagaidām nav ziņu (pie manis joprojām ir viena no divām rācijām). Kad ierodamies Plaza de Mulas, atdzīvojas arī rācija, bet saprast neko nevar. Šķiet, dzirdu vārdu Latvija, šķiet, kāds lūdz mums mainīt frekvenci… Piesakāmies mūsu organizatoru Aymara teltī. Mēģinām izskaidrot, ka esam atnākuši ātrāk nekā iepriekš plānots, ka pārējie atnāks rīt. Mēģinām arī vienoties par ēdināšanu (vajadzīgie papīri ir pie Andra). Aymara pārstāve ar kādu kaut ko saskaņo, un galu galā ēdināšana mums tiek apsolīta.

Reģistrācija un skaisto oranžo maisiņu nodošana iespējama tikai 17.00, tāpēc ieejam vietējā restorānā. Pirms tam noskaidrojam, ka vakariņas būs 19.00, tāpēc uz ēšanu kārs ir tikai Jānis. Liela karstmaize, viens litrs Sprite un trīs bundžas alus mums izmaksā aptuveni 37 latus – nu gluži kā restorānā. Uzslejam savu telti, kura man un Jānim tagad jādala arī ar Guntaru.

Laiku īsinām spēlējot zolīti, kas, ņemot vērā to, cik maz iepriekš esmu spēlējis, Jānim un Guntaram kļūst par traģēdijas, komēdijas un farsa apvienojumu, bet man ir vienkārši interesanti. Ik pa brīdim pa rāciju mēģinām sazināties ar kolēģiem, kas devās uz virsotni, mainām arī frekvenci, bet joprojām nesekmīgi.

Savus maisus nogādājam pie reindžeru būdas. Liela interese par to numuriem gan netiek izrādīta, mums tikai norāda metāla konteineru, kur tos iemest. Pienākums izpildīts. Dažnedažādas tehnikas katrs bija attīstījis, lai svarīgo kravu nogādātu maisā un pēc tam lejā. Nu atkal varēsim apciemot metāla mājiņas, kādas ir bāzes nometnē un nometnēs, kas ir zemāk par to. Vakariņās tiekam pie sīpolu picas. Īpaši garda tā nav, bet ēst gribas, tāpēc pamazām tiekam ar to galā. Vakars turpinās ar zolīti, līdz nolemjam doties pie miera.