17.februāris. Plaza de Mulas (4260m) – Mendoza

Naktī vējš sirsnīgi purina mūsu telti, un tā tas turpinās līdz pašam rītam. Sakravājam somas, paēdam brokastis un jaucam nost telti. Andris, Rinalds un Armands gulējuši komandas teltī, kurā ieturam ēdienreizes. Vējš cenšas aizraut mūsu telti, tāpēc tās satīšanu pārceļam uz iekštelpām. Savus atkritumu maisus atstājam komandas teltī, kur tos savāks pasākuma organizatori.

Šodien garš pārgājiens līdz parka apmeklētāju centram, kurā reģistrēsim aiziešanu un dosimies atpakaļ uz Mendozu. 25 kilometrus pieveicam aptuveni sešās stundās.

Sākumā vadību uzņemas Armands un Jānis, kas aiztrauc tālu visiem pa priekšu. Ceļš ved lielākoties lejup no kalna pa upes ieleju, un mēs strauji virzāmies uz priekšu. Lielās somas atstātas nometnē, no kuras tās lejup nogādās mūļi. Vietām redzami kauli, kas liecina par to, ka dažiem mūļiem dzīve beigusies šeit. Nonākam tieši uz upes gultnes, kas gan tagad lielākoties sausa un putekļaina. Vējš dzenā putekļu mākoņus, bet par laimi pūš mums no muguras.

Pēc aptuveni 14 kilometriem satiekam Armandu, Jānis gan nekur nav manāms. Pamazām apkārtne kļūst zaļāka. Sākotnēji tie ir dzeloņainu augu puduri, uz viena no kuriem Guntars pamanās apsēsties. Tad parādās arī zāle un vēlāk – daži ziedu puduri. Sasniedzam Confluencia nometni, kur iedzeram pa vēsam alum. Nometnē Armands tiek pie jaunas iesaukas, jo pa satelīttelefonu pamanās piezvanīt kādam, kas viņu neatpazīst (kā izrādās – arī nevajadzēja, jo numurs nepareizs), un atskan Armanda „Kā, kas zvana??? Armands, bļa!”. Turpmāk viņš ik pa brīdim tiek nodēvēts par Armandu Bļa.

Auksta alus atspirdzināti, dodamies tālāk. Tagad Jāņa sekotāju bariņa vadību uzņemos es, ik pa brīdim pamanoties nofotografēt kādu no dabas skatiem. Netālu no Horcones (apmeklētāju centra) sākas zona, kurā visi var pastaigāties par desmit peso ieejas maksu, līdz ar to cilvēku daudzums ir lielāks, un, salīdzinot ar divas nedēļas neskuvušamies un nemazgājušamies mums, tie izskatās pat ļoti neparasti. Sarga postenī man norāda, ka jādodas vēl tālāk. Jāni joprojām nekur nemana. Pirmās automašīnas, ko ieraugu, liekas eksotika pēc gandrīz divām kalnos pavadītām nedēļām. Pēc aptuveni viena kilometra nonāku parka apmeklētāju centrā, bet arī tur Jāņa nav. Viņš parādās kādu laiciņu vēlāk, šķiet, bija apmeties ceļmalā atpūsties, kad pagāju viņam garām. Apmeklētāju centrs ir salīdzinoši pieticīga celtne, kurā nav pieejama, piemēram, ēdināšana, kas pēc tik gara ceļa ir viena no galvenajām prioritātēm.

Reģistrējamies, nofotografējamies pie apmeklētāju centra un sagaidām savu busiņu. Tas mūs nogādā pēc mūsu somām, kas, nonestas no bāzes nometnes, kur tās atstājām pirms kāpiena augšup, glabājas mūļu īpašnieka saimniecībā. Pēc tam mūs nogādā netālā ceļmalas viesnīcas un ēstuvju (gan visai pieticīgu) kompleksā, kur gaidīsim somas no Plaza de Mulas un savu busu, kas vedīs mūs uz Mendozu.

Apēdam pa lielai karstmaizei, hamburgeram un izdzeram pa Andes alum. Tiek degustēti arī dažādi vīni. Andris dod priekšroku saldajam vīnam, par ko Guntars tikai šķauda. Litra tilpuma Coca Cola, kas bāzes nometnē maksāja 10 dolārus, šeit maksā tikai trīs. Armands lakoniski novērtē manu degunu – „Induli, Tavs deguns ir pilnīgā pakaļā”. Cietis no saules, vēja, lietus, aukstuma, tas tiešām neizskatās diez ko spoži.

Puisis, kurš saimnieko mūsu izvēlētajā ēstuvē, pirms slēgšanas uzaicina turpināt pasākumu viņa mājās, kur arī atrodam galdiņus, bāru un lielu televizoru, kurā var vērot futbolu. Drīz gan mūļi beidzot piegādā mūsu somas, kāpjam busā un dodamies uz Mendozu.

Pa ceļam turpinās vīnu degustācija, līdz daļa braucēju iemieg. Tikai Andris turpina sarunu ar saviem ceļojuma galvenajiem varoņiem – Armandu un Rinaldu. Mendozā ierodamies vēlu un uzreiz iekārtojamies istabiņās. Rīt izlemsim, ko darām turpmākās dienas. Tik labi pēc gandrīz divām nedēļām beidzot ieiet dušā! Pacenšos foto pašportretos iemūžināt savu seju pirms un pēc dušas un bārdas dzīšanas. Vienīgais, kas nav glābjams, ir deguns. Nav iebildumu pret teltīm, tomēr tik labi ir iemigt siltā un mīkstā viesnīcas gultā.