19.februāris. Mendoza

Otrā diena Mendozā. Pieceļos 8.00 un jūtu, ka drebulis ir pazudis. Tas labi, jo pēc brokastīm vēlos aiziet līdz Mendozas zooloģiskajam dārzam. Brokastīs nedaudz olu kulteņa, daudz jogurta, augļu un sulas. Kad atgriežos numuriņā, arī Rinalds ir pamodies un gatavojas jaunai dienai.

Izpētu kartē, kā labāk nokļūt līdz zoo. Daļa parka, kurā atrodas arī zoodārzs, gan nav brīvi caurstaigājama, jo atsevišķi objekti atrodas aiz sētas – tenisa klubs, stadioni, velodroms un citi. Pa diezgan platu un putekļainu gājēju un riteņbraucēju celiņu, reizumis šķērsojot ielas, beidzot nokļūstu pie zoo. Turpceļā kāds aiz muguras sāk saukt „Amigo! Amigo!”, bet šos saucienus ignorēju. Pie tenisa kortiem divi puišeļi uzlasa pāri sētai sistās bumbiņas.

Ieejas maksa zoo ir 25 vietējās naudiņas, samaksāju un dodos iekšā. Zoodārzu izstaigāju nepilnās divās stundās. Šis noteikti nav lielākais vai modernākais zoo, ko esmu redzējis. Daudz nelielu, restotu būru, lielāki laukumi dažādiem ragulopiem, ziloņiem un citiem lieliem zālēdājiem. Lielākā daļa ekspozīcijas izvietota pakalnā. Ceļš ved te augšup, te lejup. Iezīmēts ir galvenais maršruts, kuram sekot.

Vairākos būros mīt pumas, ir arī lāči, lauvas, jaguārs un tīģeri. Pirmajā piegājienā redzēju tikai Indijas ziloni, bet vēlāk arī Āfrikas zilonis iznāk saulītē. Daži pērtiķveidīgie, pāvs un sarkans papagailis brīvi pārvietojas pa zoodārza teritoriju. Neciešama smaka ir pie pekaru aploka, kur iemesta kaudze arbūzu, kas karstumā pamazām pūst, izplatot atbilstošu aromātu un vilinot vietējās lapsenes. Ļoti runātīgi ir kādi zaļi papagailīši. Parkā kāda meitene kā modele pozē fotogrāfei, viņas māte un, šķiet, māsa to pavada. Ar augstiem papēžiem pa zoodārza taciņām gan viņai neiet viegli.

Pēc zoodārza apmeklējuma soļoju atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam apciemodams arī Carrefour. Pēcpusdienā noskatos, kā UEFA Čempionu līgā Bayern uzvar Arsenal. Pēc futbola atkal dodos ceļā, lai netālajā gājēju ielā vienā no kafejnīcām apēstu gabalu gaļas ar frī kartupeļiem un izdzertu glāzi sulas. Rinaldam plānots meksikāņu vakars, tāpēc viņš man nepievienojas. Kamēr ēdu, trīs dažāda vecuma puiši, ejot man garām, pagūst man (un arī citiem apmeklētājiem) nolikt uz galda dažādas lapiņas. Ir skaidrs, ka viņi grib naudu, bet kam un kāpēc – tāpat nesaprotu. Viens manu neatsaucību novērtē ar asi izteiktu frāzi (ko arī nesaprotu), cits pat mani viegli iedunkā, kad cenšos to ignorēt. Vakarā izbaudu iespēju atkal un atkal vērot futbolu. Visas domas gan ir jau mājās, un gaidu atgriešanās dienu.