2.februāris. Rīga – Viļņa – Frankfurte – Rio

Modinātājs atskan gluži ierastā laikā – desmit minūtes pāri sešiem. Statistikai nosveros, lai varu salīdzināt, cik daudz „manis” paliks kalnos. 86 kilogrami. Vieglas brokastis un jau 7.00 zvanu, lai izsauktu taksometru. Ar lielajām somām nav viegli izkļūt pa durvīm, tomēr drīz jau esmu ceļā. Taksists mēģina saskaņot, vai braucam pa Tallinas, vai Pērnavas vielu, bet saku godīgi, ka man galvenais ir nokļūt galamērķī.

7.30 esmu Cēsu ielas galā pie „Virsotnes”. Agri sestdienas rītā pilsētas centrā esmu visai vientuļš – tikai pa kādam gājējam un retai mašīnai. Zvans Andrim, kurš vēl ir ceļā uz veikalu. Netālajā stāvvietā iegriežas neliels busiņš. Nojauta nepieviļ, jo vēlāk izrādās, ka tieši ar to brauksim uz Viļņu. Ierodas Andris un Irīna, kas iedegusi Āfrikas saulē pēc nesenā kāpiena Kilimandžaro. Dodamies iekšā veikalā. Runājam par somu iesaiņošanu, un veicu vēl pēdējo pirkumu pirms brauciena – maisu lielajai mugursomai. Kamēr maksāju internetbankā, ierodas Rinalds. Tad parādās arī Guntars un Nords. Jau nospriežam, ka būsim Sniegbaltīte un septiņi rūķīši – Līga un 7 puiši. Veikalā ienāk arī Līga un Jānis, Ilzes pavadīts. Arī Rinalds, Nords un Līga nodrošinās ar maisiem savām mugursomām. Tik agri sestdienas rītā „Virsotnes” veikalā droši vien sen nav bijis tāds apgrozījums.

Ņemam somas un dodamies uz busiņu. Joprojām gaidām Armandu, kurš „ir Juglā”. Saliekam somas busā, Guntars izvelk no somas balzāma pudeli. Beigu beigās ar vērienu ierodas Armands, savā dzeltenajā Hummer sparīgi iebraucot stāvvietā. Šķiet, meitenes jau ir savaldzinātas. Armands lec ārā no mašīnas, ķer somu, durvis paliek vaļā… Hammers tiek atstāts turpat stāvvietā, atslēgas uzticot Irīnai. Ilze nav ļāvusi Jānim vilkt nesen pirktās sandales, toties „bruņojusi” viņu ar žurnālu kolekciju garajam ceļam un, iespējams, labāko aptieciņu starp ekspedīcijas dalībniekiem.

Vēl tikai grupas foto pie busa, un 8.38 startējam uz Viļņas lidostu. Sākumā kompānija skaļi čalo, bet tad pamazām daļa dalībnieku ieslīgst vieglā miegā. Uz Lietuvas robežas piestājam, lai iegādātos vinjeti, kāda busiņam nepieciešama, lai pārvietotos pa galvenajiem Lietuvas ceļiem. Pa ceļam Līga uzmundrina ar stāstu par sievieti, kas kalnos guvusi apsaldējumus un uz laiku zaudējusi redzi, kā arī Rinalds padalās ar savām zināšanām par nāves gadījumu statistiku Akonkagvā. Lielākoties gan sarunas ir jautras. Tiek salīdzināti oksimetri un to rādījumi. Tieši četras stundas kopš starta nokļūstam Viļņas lidostā.

Lidostā sametam somas uz bagāžas ratiem un gaidām reģistrāciju. Guntars un Andris vēl pagūst ietīt savas lielās somas, lai ceļā tās nepaliek bez siksnām. Katram no mums drīkst būt divas 23 kilogramus smagas somas. Mana transporta soma sver divdesmit, lielā mugursoma – piecpadsmit kilogramus, tā kā viss kārtībā. Lielās somas reģistrējam līdz Santjago un ceram tās tur arī ieraudzīt. Drošības kontrolei rodas vēlēšanās pārbaudīt termosu, kas ir manā rokas bagāžā. Uzrādu, ka tas ir pavisam tukšs. Ir skaidrs, ka atpakaļceļā tam jārod vieta manās nododamajās somās. Otrpus kontrolei visiem doma par pusdienām. Lai arī bariņš nedaudz sadalās, beigās sastopamies vienā un tai pašā restorānā. Jānis, Līga un es pasūtām ceptu vistu, kamēr pārējie ir izvēlējušies picas. Ja pēdējās tiek pasniegtas salīdzinoši ātri, tad mēs savu vistu gaidām un gaidām, tomēr galu galā visi ir paēduši, un mēs dodamies uz iekāpšanu. Pie galdiņiem vēl pārbaudām sēdvietas un secinām, ka esam reģistrēti „pa teltīm”, jo ar Jāni un Līgu sēdēsim blakus vai turpat netālu.

Iekāpjam Lufthansa lidmašīnītē un 14.55 izlidojam no Viļņas uz Frankfurti. Ceļojuma biedri atkal izmanto iespēju nosnausties. Tiekam pie nelielas uzkodas – karstas maizītes un kotletītēm ar sinepēm iekšā. Kastītes ir izklātas ar plēves kārtiņu, kas uzpūtusies no kotletīšu karstuma. Kad nolaižamies Frankfurtē, lidmašīna vēl garu ceļu mēro pa zemi. Pēc tam pa to pašu ceļu autobusā braucam atpakaļ uz terminālu.

Pasu kontrolē robežsargs pārbauda manu pasi, paskatās uz mani, nopūšas un atdod pasi man atpakaļ. Tiekamies visi jau otrpus pasu kontrolei. Īsa pastaiga pa lidostas veikaliem, līdz piesēžam kādā kafejnīcā. Armands un Nords bauda vīnu, Jānis un Guntars – alu, pārējie – ko nu kurš. Netālajā veikalā abi ar Andri esam tikuši pie dzeramā jogurta pudelēm. Vēl nezinām, kuri vārti būs mūsu lidojumam. Abi ar Līgu nolemjam vēl izlocīt kājas pirms garā lidojuma. Tieku pie vēl viena jogurta. Pa ceļam pamanām, ka būs jādodas uz 44. vārtiem. Kad sākam pulcēties pie tiem, izrādās, ka vēl jāuzrāda biļetes ļoti komunikablai un jautrai brazīlietei. Armands tiek pie iesaukas „Macho Man”, Jāni, kurš bruņojies ar sviestmaizēm un kolas pudelēm, nodēvējam par Mr.Sandwich. Kad biļetes atrādītas, noskaidrojam arī mūsu bagāžas likteni – mūsu somas ir iekrautas lidojumam uz Rio. Uz Brazīliju mūs vedīs TAM Airlines.

Lidmašīna ir liela, mūsu vietas ir vidējā rindā. Sēžu kopā ar Jāni un Līgu, katram priekšā ekrāns, kurā lidojuma laikā tiek spēlētas spēles (Solitaire jeb pasjanss), vērotas filmas, kā arī ir iespēja izvēlēties kādu CD. Rinalds apsēdies blakus daiļai brazīlietei, ar kuru lidojuma laikā uzsāk sarunu. Brazīliete gan runā vairāk un skaļāk… Pilnīgi noteikti skaļāk. Noskatos filmu „Invictus” par Nelsonu Mandelu un DĀR regbija izlasi, tad mēģinu gulēt Depeche Mode labāko dziesmu pavadījumā, bet to paveikt ir sasodīti neērti. Nav īsti, kur izstiept kājas, krēsla atzveltne atgāžama tikai nedaudz. Ik pa brīdim, šķiet, iemiegu, bet nekāds prātīgais miegs nesanāk. Līga un Jānis vairākas reizes iemieg dziļā miegā. Lidojums ilgst aptuveni divpadsmit stundas. Pa ceļam vienojamies par rūķu vārdiem. Galīgi gan tiek saskaņoti tikai divi – Doc (Viedulis) Guntaram, jo viņš vienīgais ir ar brillēm, un Dupy (Aušulis) man, jo esmu pats jaunākais visā delegācijā. Nolemjam, ka Rio gribam iziet arī ārpus lidostas, tāpēc aizpildām iebraukšanas anketas.