22.februāris. Mendoza – Santjago

Visiem jāpabrokasto laicīgi un jāizrakstās no istabiņām, jo 9.30 klāt būs buss, kas vedīs mūs uz Santjago. Pamazām pulcējamies viesnīcas vestibilā. Sakraujam somas busā, sagaidām tos, kas devušies uz pastu sūtīt pastkartes, un dodamies ceļā.

Šoferis tas pats, kas veda mūs no Santjago uz Mendozu, tikai šoreiz paņēmis līdzi arī meitu. Ceļš garš, tāpēc piestājam Puente del Inca, kur satiekam savu paziņu – kafejnīcas vadītāju, apēdam pa vēl vienam gardam burgeram, kā arī nodrošināmies ar vīna krājumiem līdz robežai. Tā kā dzeru antibiotikas, vīna degustācija iet man secen, bet citi tukšo vienu pudeli pēc otras. Kā nekā robeža ir pavisam tuvu.

Kad soļoju uz robežkontroli, Līga atzīmē, ka es esot kļuvis daudz vājāks un tuvinieki mani nepazīšot. Uz robežas nosveros – kopš ceļojuma sākuma esmu zaudējis vismaz 6kg un sveru tikai 80 kilogramus.

Uz robežas pavadām kopā nedaudz vairāk kā trīs stundas. Vispirms jāizstāv autobusu rinda, tad pašiem „jāizbrauc” no Argentīnas un „jāiebrauc” Čīlē, tad jāsagaida, kamēr bagāžu pārbaudīs gan ar suņiem, gan ar skeneriem. Ar Čīles nopietno robežkontroli sastapāmies jau turpceļā. Šoreiz gan neviens no mums neko no bagāžas nezaudē, un galu galā turpinām ceļu jau Čīles teritorijā.

Argentīnas vīnus nomaina Čīles meistaru darinājumi. Busiņā skan arī dziesmas te latviešu, te krievu valodā. Izdzertais šķidruma daudzums liek sevi manīt, bet „zaļās” pieturas nav iespējamas, tāpēc tiem, kas pavisam nespēj izturēt, nākas meklēt tukšo plastmasas taru. Santjago ierodamies vakarpusē, un tiek veikta virkne apļu ap vienu kvartālu, līdz konstatējam, kur tieši atrodas mūsu apmešanās vieta. Šoreiz tā nav viesnīca, bet apartamenti. Pa divi iekārtojamies istabās, tad dodamies vakariņās. Vakariņojam tepat pie apartamentiem āra kafejnīcā. Brīžiem biedru starpā pašķīst pa dzirkstelei, bet tas ir saprotams, jo gana ilgi visi esam bijuši kopā. Labi, ka šīs ir jau pēdējās ceļojuma dienas.