Modinātājs atskan jau 4.30, lai 5.00 mēs dotos uz lidostu. Es, Līga un Nords brauksim ar taksi, pārējie – ar mašīnu, kas vakar iznomāta braucienam uz okeānu. Labs laiciņš paiet, kamēr Andrim izdodas vienoties ar taksistu par to, cik tad īsti maksās brauciens līdz lidostai. Iesaistās arī viens no mūsu apartamentu dežurantiem. Galu galā tiek saskaņots, ka brauciens maksās 25 ASV dolārus. Taksis mazs, un somas lielas, tāpēc daļa no tām tiek arī aizmugurējā sēdeklī blakus Līgai. Beidzot dodamies uz lidostu.
Santjago lidostā izkraujam somas un gaidām pārējos, kas arī pēc kāda laiciņa ir klāt. Mēģinām atrast, kur jāreģistrējas lidojumam. Izrādās, ka pirmo lidojumu apkalpos LAN nevis TAM, tad nu dodamies reģistrēties. Pie reģistrācijas galdiņa pavadām vairāk kā vienu stundu, jo ir gan valodas barjera, gan problēma reģistrēt lielās somas līdz Rīgai. Darbinieces tikai smaida un rosās savā datorā, mēs varam tikai minēt, ko viņas tur dara. Minam, ka visticamāk „šaurā vieta” varētu būt lidojums no Frankfurtes līdz Rīgai ar airBaltic, pareizāk nespēja sistēmā atrast airBaltic, lai korekti reģistrētu somas. Galu galā somām birkas tiek sarakstītas ar roku. Arī iekāpšanas kartes mums izsniedz tikai pirmajam lidojumam – līdz Sanpaulu. Rēķināmies, ka sliktākajā gadījumā Rīgā ieradīsimies tikai ar rokas bagāžu, kas gan nebūtu nekas dramatisks, jo pasākums jau faktiski noslēdzies
Lidmašīna ir tik liela un labiekārtota kā tālajiem lidojumiem, tāpēc varam gan skatīties filmas, gan klausīties mūziku, gan vienkārši gulēt. Ja sākotnēji bija doma apskatīt Sanpaulu, tad, lidmašīnai laižoties lejup, ieraugām, cik liela ir pilsēta un saprotam, ka īsā laikā neko prātīgu neredzēsim, tāpēc nolemjam palikt lidostā. Salīdzinām Sanpaulu ar ievērojami palielinātiem Pļavniekiem vai tamlīdzīgu Rīgas mikrorajonu, jo pilsēta šķiet daudzstāvu dzīvojamo ēku pārpilna.
Izkāpuši meklējam iespēju reģistrēties nākamajam lidojumam. Kāds no darbiniekiem norāda, ka tas notiks pie iekāpšanas vārtiem. Tad nu dodamies uz to pusi, bet atduramies pie slēgtām durvīm, kas sadala terminālu. Klīst runas, ka tās atverot tikai reizi stundā un tamlīdzīgi. Nolemjam apciemot veikaliņus, kas ir šaipus durvīm, un tiekam pie dažiem suvenīriem.
Kad durvis beidzot tiek atvērtas, atrodam rindu ar krēsliem un iekārtojam savu „nometni”. Kā novērojam, lai arī ko vēstīja baumas, durvis vairs netiek slēgtas. Veikalu un ēstuvju Sanpaulu lidostā nav daudz, tad nu dodamies uzbrukumā tiem pašiem. Grūtības gan sagādā tas, ka mums nevienam vēl nav iekāpšanas kartes. Andris piešķir grupas biļeti, ko tad rādām veikala darbiniecēm, kuras kaut kā pamanās atrast sev nepieciešamo informāciju par lidojumu, un mēs tiekam pie kārotā – saldumiem, kafijas, alkohola, dažādām mantām. Piestūķēju pilnu somu, cik nu vieta atļāva, gan ar futbolbumbām un sitamiem instrumentiem bērniem, gan saldumiem un Brazīlijas kafiju. Pats gan kafiju nedzeru, bet sagaidītāji varētu to novērtēt. Andris un Armands tēlu pudeļgalvas, par galvassegām izmantojot tīkliņus, kuros „ietērptas” vīna pudeles.
Pēc iepirkšanās tūres iekārtojamies savā „nometnē”, un daļa grupas visdažādākajās pozās ieslīgst miegā turpat lidostas krēslos vai pat uz grīdas (Rinalds). Jānis un Armands, gluži kā Makss un Morics, perina dažādas idejas, kā uzsmēķēt lidostas telpās, jo tam īpaši paredzētu vietu Sanpaulu nav. Galu galā tiek pielāgota invalīdu tualete, piesedzot tajā ierīkoto dūmu detektoru.
Uz Frankfurti mūs vedīs Lufthansa nevis TAM, un meitene paskaidro, ka šoreiz mums naudu neprasīšot, bet vispār divas somas katram nav paredzētas, to piedāvājot tikai TAM. Te nu bija alianse, kur dažādas kompānijas dažādi rūpējas par saviem pasažieriem. Somas tiek arī vēlreiz pārreģistrētas, kas, šķiet, ir to nestandarta reģistrācijas blakusparādība, jo meitenēm bijusi pieejama informācija par somām, bet ne jausmas par to īpašniekiem.
Iekārtojamies garajam vienpadsmit stundu lidojumam. Ceļš atkal aizrit guļot, skatoties filmas, klausoties mūziku. Filmu izvēle nav ļoti liela, izvēlos melno komēdiju „Seven Psychopaths” – ļoti savdabīga filma. Pārējās ceļojuma daļas muzikālajam pavadījumam atkal un atkal skan Bon Jovi labāko dziesmu izlase.
Beidzot esam atpakaļ Eiropā. Līdz nākamajam lidojumam gan tikai nedaudz vairāk kā stunda. Ar Frankfurtes lidostas vilcieniņu aizbraucam līdz vajadzīgajam terminālam, bet tur vēl jāatrod iespēja reģistrēties. Daži pamanās iziet lieku drošības kontroli, mēģinot uzminēt pareizo virzienu. Galu galā izejam ārā un reģistrējamies tur, kur to dara visi pasažieri. Ļoti omulīgs tumšas ādas krāsas vīrs mūs tiešām iepriecina. Reģistrē pašus, tad sakārto arī reģistrētās bagāžas jautājumus. Nomierina arī, ka uz lidmašīnu paspēsim. Lieliskas apkalpošanas piemērs, ko nekautrējos arī pateikt skaļi. Vīrs mums arī saka, ka mums paveicies, jo minūti vēlāk viņa tur vairs nebūtu.
Laikā, kad pēc grafika sen jau būtu jāsēž lidmašīnā, dodamies uz drošības kontroli. Skeneri tik jutīgi, ka reaģē uz jebko, tāpēc es (un ne tikai es) tieku papildus noskenēts. Viss kārtībā, varam doties uz lidmašīnu. Tās izlidošana gan ir jau pārcelta par 35 minūtēm, tāpēc izmantojam iespēju izmest loku pa lidostas veikaliem, un manā somā nonāk pāris pakas Haribo želejkonču.
Uzgaidāmajā telpā Guntars satiek savus paziņas no šahistu aprindām, tai skaitā tādu pazīstamu šahistu kā Aleksejs Širovs. No termināla uz lidmašīnu mūs ved ar autobusu. Ved tik ilgi un tālu, ka, šķiet, uz Rīgu mūs vedīs ar autobusu. Beidzot tomēr ieraugām propellerotu airBaltic Bombardier. Līgai un Nordam Frankfurtē ir pirmā saskarsme ar sniegu, jo no kalna tie tika nocelti vēl pirms sasniedzām sniega joslu. Izlidošana vēl kavējas, tomēr galu galā esam savā pēdējā šī ceļojuma pārlidojumā. Pēc vairāk kā divu stundu lidojuma klāt ir Rīga. Mums par prieku uz bagāžas transportiera lentas pirmās parādās tieši mūsu somas. Paši esam veiksmīgi atgriezušies mājās, tāpat arī bagāža, un zālē jau gaida ģimenes. Vēl pēdējā komandas bilde, un skaists pasākums ir noslēdzies.
Indulis raksta 