3.februāris. Rio – Santjago

Ap 5.00 pēc vietējā laika nolaižamies Rio. Jau izkāpjot no lidmašīnas, jūtams diezgan liels siltums. Guntars nolemj palikt lidostā un dodas uz tranzīta zonu. Pārējie sākotnēji samulsinām lidostas darbinieku ar savu vēlmi doties ārā nevis palikt lidostā, tomēr pēc saskaņojuma ar kādu viņš saka „OK”, un ar mugursomām plecos dodamies uz izeju. Pirms robežas šķērsošanas visi cenšas iegūt vasarīgāku noformējumu.

Šķērsojam robežu, un pirmā vēlme ir kaut kur nolikt somas, lai iespējami mazāk piesaistītu vietējo uzmanību. Izstaigājuši lidostu, noskaidrojam, ka mantu glabātuves ir ārpusē pie ieejas. Tur atrodam metāla skapīšu konstrukciju, kur ar īpašiem žetoniem skapi var aizslēgt. Paņemam divus skapīšus, saliekam tajos somas un domājam, kā tikt pie transporta un kurp doties. Rinalds un Armands noteikti grib peldēties. Lidmašīnā sastaptā brazīliete Rinaldam ir ieteikusi Leblon pludmali. Kad Andris tuvojas vienam taksistam, tas aši aizbrauc. Vienojamies, ka izmantosim kādu no lidostā pieejamajiem pakalpojumu sniedzējiem. Pirmā meitene, ko uzrunājam, angliski nerunā, tomēr to dara viņas kolēģis. Noskaidrojam, ka uz pludmali jābrauc ar divām mašīnām un vienai ekipāžai tas izmaksās 60 vietējās naudiņas turp, bet pēc tam jāzvana, un atpakaļ mūs atvedīs par 45 naudiņām. Taksisti gan nav gatavi pieņemt ASV dolārus, jo zaudēšot no konvertācijas, tāpēc iesaka kādu, kurš mums palīdzēšot. Tas ir viens no lidostas nesējiem, kas aizved mūs pie viena no lidojumu reģistrācijas galdiņiem, izvelk kaudzīti ar reāliem un prasa, cik mums nepieciešams. Konvertējam kopā 200 ASV dolārus. Pēc veiksmīgas valūtas maiņas dodamies uz taksometriem. Es, Jānis, Līga un Andris vienā, Armands, Nords un Rinalds – otrā.

Rio ielas ir vēl tumšas, bet var jau manīt saullēkta atblāzmu. Līdz Leblon pludmalei ir kāds gabaliņš, tumsā manām arī favelas, kuras apciemot gan nav mūsu mērķis. Kad ierodamies pludmalē, saule jau ir uzlēkusi un pamazām ceļas arvien augstāk. Pludmalē jau ir manāmi vairāki vietējie, un pamazām to kļūst arvien vairāk. Gaisa temperatūra jau ir stipri virs 20 grādiem. Armands, Andris un Rinalds dodas iemēģināt okeāna viļņus. Pārējie gaidām un vērojam apkārtni. Tālumā redzama mums sānu pagriezusi lielā Kristus statuja, kas rotā Rio. Okeānā vairāki kuģi (8 – 10) ir ceļā uz ostu. Gaisā riņķo kaijas. Brazīlieši lielu interesi par mums neizrāda, tikai divi puiši reizēm uzmet mums aci. Peldētāji ir noskaidrojuši, ka ūdens ir silts, bet ļoti sāļš. Tuvumā gan nav strādājošu dušu. Pludmalē ir gan volejbola, gan futbola laukumi, bet tik agri vēl neviens brazīlietis bumbu nespārda. Nodomāju, ka būtu bijis skaisti uzspēlēt ar brazīliešiem viņu laukumā, lai gan ir droši, ka es tiktu viegli apspēlēts.

Pēc peldes nolemjam doties tālāk gar pludmali, ekskursijas vadību uzņemas Līga. Gan vietējie, gan viesi ļoti aktīvi sporto – ceļš gar pludmali mudž no skrējējiem un riteņbraucējiem. Notiek arī gatavošanās tuvojošamies karnevālam. Soļojot no Leblon, piestājam pie ceļmalas tirgotāja būdiņas, lai nobaudītu kokosriekstu ūdeni. Par piecām naudiņām viens rieksts. Pārdevējs ar mačeti noskalda tā galu un izsniedz salmiņus. Pa visiem iztukšojam divus riekstus, un dodamies tālāk. Izstaigājam nelielu pussalu, kas atrodas Ipanema pludmales pašā galā, kā arī Līga ieved mūs parkā, kurā uzkāpjam nelielā paugurā, lai secinātu, ka tālāk priekšā ir sēta.

Tiek konstatēts, ka vēlamies paēst, bet tik agri neviena kafejnīca vai restorāns vēl nav vaļā. Atrodam nelielu tirdzniecības ielu, kurā redzami augļiem, dārzeņiem un jūras veltēm pilni galdi, bet ielas pašā sākumā – vietējā „fast food” ēstuve. Atturos gan no čeburekiem līdzīgā ēdiena, gan cukurniedru sulas, bet pārējie sirsnīgi iestiprinās. Dodamies tālāk, bet karstums kļūst arvien nomācošāks. Rekords, ko redzam ielās izvietotajos tablo, ir 40 grādi. Copacabana pludmales pašā sākumā piesēžam āra kafejnīcā. Armands pasūta alu. Viesmīlis atnes ļoti mazas glāzītes, tāpēc Armands nekavējoties rāda, ka vajag ļoti lielu tilpumu. Tiek atnests un uzstādīts aptuveni 2,5l tilpuma trauks ar alu, no kura paši varam liet glāzēs. Es gan palieku pie ūdens. Armands mēģina pierunāt Līgu uz seksu pludmalē, gan tikai kokteiļa veidā. Līga laužas, bet tad Armands, Andra uzmundrināts, vienkārši pasūta minēto kokteili. Ik pa brīdim mūsu kompāniju uzrunā kādi tirgotāji. Te piedāvā atslēgu piekariņus (3 par 10 naudiņām), te saulesbrilles, te cepures un lakatus. Konstatējam gan, ka šie pārdevēji nav pārāk uzmācīgi, un mums pietiek tikai pakratīt galvu, lai tie dotos prom. Armands vēl nopeldas, bet tad nolemjam doties tālāk uz netālu esošo lagūnu.

Soļojam pa Rio ielām, pa ceļam iepērkot pretiedeguma krēmus, līdz nonākam pie vietējās lagūnas – palielas ūdenstilpnes Rio viducī. Peldei gan šī vieta nekādi nav piemērota – krasti aizauguši un pludmales vismaz mūspusē nav iekārtotas, tāpēc dodamies uz priekšu gar tās krastu. Karstuma nogurdināti, nolemjam atrast vietu, kur paēst un izsaukt taksi. Veikaliņā nopērkam ūdeņus, saldējumu un sulu, tad piestājam pie kāda bāra, kurš diemžēl nestrādā, bet sēdēt pie galdiņiem mums neliedz. Jānis mēģina sazvanīt taksi, tomēr operatore angliski nerunā. Netālu stāv viens taksis, bet tam nav šofera, tāpēc galu galā ar Andri un Jāni dodamies uz netālo viesnīcu, lai lūgtu palīdzību tās administratorei. Tai samērā garā sarunā izdodas izsaukt mums divus takšus, tāpēc saaicinām arī pārējos ceļojuma biedrus pārcelties no bāra galdiņiem uz viesnīcas vestibilu.

Ierodas pirmais taksis, bet otrs kavējas. Armands gandrīz ielec nepareizajā taksī, kas ļoti satrauc pirmā taksometra šoferi. Galu galā pirmā ekipāža startē. Maz uztveram no šofera teiktā, tomēr to, ka favelas apmeklēt nav ieteicams, saprotam un Maracana un Vasco da Gama stadionus ieraugām.

Lidostā konstatējam, ka mūsu rokas bagāža ir uz vietas, ņemam to un dodamies iekšā. Tā kā esam izgājuši no lidostas, mums vēlreiz jāveic reģistrācija, tomēr, tā kā nododamas bagāžas nav, tas izdodas ātri. Tiekam cauri arī drošības kontrolei, kur Jānim jāšķiras no ūdens un kolas, bet vīnu tam ļauj paturēt. Jau otrpus robežai mazliet iestiprināmies ar maizītēm un dodamies gaidīt iekāpšanu. Ar suvenīru veikalu kārdinājumu tiekam galā, jo lieku svaru ņemt vēl negribam.

15:08 izlidojam uz Santjago. Piecas lidojuma stundas paiet salīdzinoši ātri. Sākumā zemi slēpj mākoņi, tad pamazām ieraugām upju līkločus, laukus. Nesēžu tieši pie loga, tāpēc lielāku interesi skats piesaista, kad horizonta līniju sāk liekt kalnu aprises. Pamazām tie kļūst arvien augstāki, pamanāmas jau pirmās sniega klātās virsotnes. Kad esam tieši virs Andiem, pilots min, ka labajā pusē tuvākā virsotne ir Akonkagva. Beidzot ieraugām mūsu brauciena galveno mērķi. Nords pasniedz telefonu, un top dažas fotogrāfijas. Ja vienam no grupas ir fotogrāfija, tātad tāda ir visai grupai. Lidmašīna nolaišanās sākumā veic vairākas virāžas, kuru rezultātā pirmo reizi mūžā sajūtu ne tikai ausu aizkrišanu, bet arī sāpes vairākos punktos galvā. Brrr…

Santjago lidostā beidzot saņemsim lielās somas. No lidmašīnas jau redzam, ka tās tiek izkrautas. Lidostā vispirms atzīmējamies par ierašanos, tad dodamies pēc somām. Tās jau ļoti ātri iznirst uz konveijera, ceļam nost un kraujam uz ratiņiem. Tālākais ceļš uz muitu. Jādeklarē arī dažādi pārtikas produkti, jo Čīle mēģina izsargāties no dažādu problēmu ievazāšanas, tāpēc jau rodas jautājums par mūsu Travellunch. Muitas zonā visas somas tik laistas caur skeneriem. Arī man muitnieks sāk jautāt par pārtiku (lielajā somā paliela paka ar Travellunch), pēc tam stafeti pārņem muitniece. Sāku jau domāt, vai nāksies šķirties no mūsu pārtikas, tāpēc somu veru vaļā nelabprāt, bet muitniece tikai apskatās, secina, ka manā somā ir „dry food” un saka „OK”. Guntars gan šķiras no saviem riekstu krājumiem, tā kā ciešam arī pirmos zaudējumus.

Pie izejas mūs gaida busiņa šoferis, kurš gan nerunā angliski, savukārt, neviens no mums nerunā spāniski. Kad esam iekrāvuši somas busā, šoferis dod Andrim iespēju aprunāties angliski ar savu vadītāju, kas ir mūsu pasākuma vietējo organizatoru Aymara pārstāve. Vienojamies, ka pirms ceļa ir jāpaēd. Kamēr braucam uz ēstuvi, tiek sadalīti pārējie rūķu vārdi. Armands kļūst par Happy, Nords par Bashful, Jānis par Sleepy, Andris par Grumpy un Rinalds, kuram regulāri gribas ēst, tiek pie jauna vārda – Hungry.

Izskatās, ka šoferis Santjago diez ko nepazīst – žestikulē, meklē, reizēm veic manevrus, ko citi novērtē ar pīkstināšanu. Galu galā šoferis sarunā policijas ekipāžu, lai tā pavada mūs uz ēstuvi. Gan bez bākugunīm, bet turpmāko ceļu veicam policijas pavadībā. Nonākam lielā restorānā, kur plašā zālē garās rindās izvietoti galdiņi. Arī tur sastopamies ar valodas problēmu, tomēr viesmīļiem angļu valoda ir labāka kā mūsu šoferim. Apsēžamies pie galdiņiem, fonā uz ekrāniem rāda Čīles un Peru spēli futbolā. Pasūtām alu, vīnu un beigu beigās septiņi no astoņiem – bife de chorizo, ko Rinaldam ieteicis kāds argentīnietis. Mūsu viesmīlis ļoti labi zina, kur ir Latvija, noskaita pantiņu „Igaunija, Latvija, Lietuva” un piemin, ka tās esot blakus Krievijai. Grūti gan nākas mūsu viesmīlim iestāstīt, kādas piedevas gribam, bet galu galā tiekam pie frī kartupeļiem. Gaļa garšo ļoti labi. Armands gan cīnās, jo ir radis ēst maz, bet bieži.

Pēc vakariņām tiek pieteikts šovs – vietējie dziedātāji un dejotāji. Noskatāmies pirmos priekšnesumus un dodamies uz izeju, jo vēl tāls ceļš līdz Mendozai. Jānis vēl nodrošina nelielus alus krājumus.

Šoferis atkal maldās un šoreiz pareizo ceļu uzzina ar autobusa šofera palīdzību. Abi blakus sarunājas, kamēr luksoforā jau deg zaļā gaisma, tomēr neviens nepīkstina. Rīgā noteikti reaģētu. Izbraucam no Santjago un pamazām visi ieslīgstam miegā. Pamostos, kad braucam augšup pa kalnu ceļu. Var redzēt, ka tieši šobrīd to remontē. Viens pagrieziens aiz otra, un zigzagā nokļūstam arvien augstāk. Norda altimetrs rāda jau 2700m virs jūras līmeņa.