4.februāris. Santjago – Mendoza

Piestājam uz „zaļo pieturu”. Puiši rindiņā nostājas ceļa malā, ko dara Līga – nemanām. Debesis pilnas zvaigznēm, pamanu virs kalniem nozibam krītošu zvaigzni. Busiņā atkal iemiegam.

Nākamreiz mostos, kad šoferis vienam, pēc tam otram postenim nosauc pasažieru skaitu. Vai tiešām tik vienkārši būtu šķērsojuši robežu? Tomēr nē, pēc kāda brīža ieraugām īsto robežkontroles punktu. Vieglie auto stāv garā rindā, bet mūsu busiņu novirza gar to līdz stāvvietai. Šoferis izdala formas, kuras mums jāaizpilda, tad stāvam pie busa un gaidām tālāko.

Beidzot šoferis ved mūs uz pasu kontroli. Mēģinām saprast, kā tiek organizētas rindas. Šoferis ko skaidro, tad nostāda mūs rindā, kurā pirms mums iestājies bars lielā autobusa pasažieru. Nekustam no vietas, līdz Līga norāda uz ātrāku blakus rindu. Šoferis saskaņo, ka iestājamies tajā. Rinda ir ātra. Aizrādu kādam vietējam (latīņamerikānim) par smēķēšanu, un viņš bez iebildumiem nosviež cigareti. Postenī blakus sēž Čīles un Argentīnas pārstāvji. Līga secina, ka „tai sievietei tik garas skropstas nepiestāv”. Vispirms „izbraucam” no Čīles, tad „iebraucam” Argentīnā. Dodamies atpakaļ uz busu. Šoferis gan kaut kur aizķēries, tāpēc nākas gaidīt.

Beidzot dodamies tālāk. Atkal pamazām iemiegam. Mostos jau diezgan tuvu Mendozai. Buss izbrauc uz lielas, izgaismotas šosejas, kur jau var braukt ar 100 km/h.

Ap 5.00 ierodamies Mendozā. Pilsēta mostas, bet mēs domājam par gulēšanu. Pēc vairāk kā 49 ceļā pavadītām stundām izkraujam somas pie viesnīcas. Reģistrējamies, iekārtojamies istabiņās un dodamies pie miera.

Neilgi pirms 10.00 mani un Jāni pamodina telefona zvans. Esam nogulējuši modinātāju, un brokastis drīz beigsies. Dodamies lejup un tiekam pie labām brokastīm. Brokastu ēdienkarte gan nav īpaši oriģināla – olu kultenis, kas argentīniešu izpildījumā šķiet vidēji cepts, dažādas maizītes, šķiņķis, siers, jogurti, augļi svaigi spiestas sulas utt. Ik pa brīdim vaicājam administrācijai, vai nav pieejami adapteri, jo Argentīnā kontakti nav tādi paši kā Latvijā, bet katru reizi nesekmīgi.

Pie viesnīcas sastopams bariņš cilvēku, kas gan negaida mūs. Izrādās – te dzīvo Peru futbola izlase. Abi ar Jāni dodamies pastaigā pa pilsētu. Līga gribēja pievienoties, bet divi klauvējieni pie viņas numuriņa nedeva rezultātu. Pamazām iepazīstam Mendozu. Uz gājēju pārejām krustojumos jāuzmanās, jo šķiet, ka priekšroka ir auto. Sarkano gaismu var izmantot arī iešanai. Dienas beigās jau esam šo mākslu gluži labi apguvuši.

Sākotnēji pastaiga bezmērķīga, apskatām apkārtni – valdības ēku, memoriālu utt. Ielās kursē diezgan masīva izskata trolejbusi. Nolemjam samainīt naudu, bet pirmajā bankā, kurā ieejam, izstāvam rindu, lai uzzinātu, ka tas nav iespējams. Toties mums parāda, kurp doties, lai to paveiktu. Atkal stāvam rindā. Apsardzes dāmai, kas angliski nerunā, pārvaicāju, vai te varēs „dollars to pesos”, uz ko saņemu apstiprinošu atbildi. Rindā nostāvam labu laiciņu, bet tad nokļūstam pie lodziņiem. Tiek paņemti mūsu dolāri un pases, un darbinieks kur nozūd, tad atgriežas, un mēs tiekam pie vietējās valūtas.

Nākamais mērķis – iegādāties adapteri. Atrodam veikalu, kur angliski runājoša sieviete ir gatava mums palīdzēt un izstāsta, kur meklēt vajadzīgo. Veikalu atrodam, bet ir jau mazliet par vēlu, jo dienas vidū tie nestrādā.

Atpakaļ viesnīcā sarunājam ar Andri aiziet pusdienās. Mums pievienojas arī Līga un Guntars. Atrodam āra kafejnīcu, kur pasūtām alu un steikus. Steiki gan izrādās sliktāki kā tie, ko vakar baudījām Santjago, tomēr tiekam ar tiem galā. Andris priecājas, ka viņam nav nācis klāt neviens ubags, bet tad īsā laikā viens pēc otra mūs apciemo jauns puisis un sieviete ar bērnu.

15.00 visi tiekamies viesnīcā, lai dotos pēc kāpšanas atļaujām. Mūs pavada pasākuma organizatoru pārstāve. Aizpildām anketas, iesniedzam tās kopā ar pasēm un drīz esam tikuši pie atļaujām.

Vietējā Carrefour veikalā iepērkam pārtiku līdzņemšanai uz kalnu – cepumus, sieru, tēju, cukuru un citus produktus.

Abi ar Jāni atkārtojam gājienu pēc adaptera. Veikali nu strādā. Problēma tikai angliski gandrīz nerunājošiem argentīniešiem izstāstīt, kas mūs interesē. Šķiet, ka to sauc par „adaptador”. No veikala uz veikalu mūs sūta arvien tālāk, līdz beidzot „Schneiders” atrodam meklēto, pie tam ar iespēju vienlaicīgi pieslēgt trīs ierīces. Saņemam kvītiņu, ar kuru dodamies maksāt un pēc tam pie trešā darbinieka saņemam savu preci. Atmiņā ataust norēķini veikalos astoņdesmito gadu beigās Rīgā.

Vakarpusē pamazām sākam kravāt somas. Atkal un atkal pārdomājam kombinācijas, kā veiksmīgāk nogādāt visu nepieciešamo līdz kalnam un augšup. Adapteris negrib tik vienkārši padoties, tomēr galu galā lādējam visu, ko nepieciešams „pabarot” pirms dodamies ārpus civilizācijas. 20.00 komandas vakariņas iestādē, kur par 80 peso no personas var ēst, cik tik vēlas, vien par dzērieniem jāmaksā atsevišķi. Iekožam un dodamies turpināt kravāties. Manā un Jāņa istabiņā ierodas Andris, kas parāda labus paņēmienus dūnu jaku un vestu iepakošanai – tām ir mazas kabatiņas ar rāvējslēdzējiem, caur kurām izvelkot apģērba gabalu, tas kļūst pavisam kompakts. Īsi pirms 23.00 somas ir sakravātas. Jādodas pie miera, jo rīt 6.00 jau jāceļas.