5.februāris. Punta de Vacas (2450m) – Pampa de Lenas (2860m)

6.00 mostamies, lai pagūtu pabrokastot pirms dodamies uz kalnu. Brokastīs īsi pirms 7.00 Rinalds jau nomēģina citai grupai atsevišķi nolikto sulu. Pabrokastojam, un tad jau klāt arī busiņš, kura piekabē sakraujam somas. Mantas, ko kalnos nevajadzēs, atstājam viesnīcas mantu glabātuvē. Viesnīcā paliek arī mobilais telefons, jo kalnos zonas nebūšot. Vienīgais līdzeklis saziņai ar pārējo pasauli būs Andra satelīttelefons. Dodamies ceļā, vēl pēdējo reizi uzmetam aci Mendozai un esam jau atkal uz lielās šosejas. Gar pamali redzama kalnu grēda. Šķiet, ka redzam arī Akonkagvu, bet šoferis norāda, ka to nemaz nevar redzēt, jo tā ir tālāk aiz šīm virsotnēm.

Šosejas abās pusēs var manīt pa kādam vīna dārza. Šoferis piestāj, lai varam izlocīt kājas un nofotografēties uz kalnu fona.

Nepilnu trīs stundu brauciens pa kalnu ceļu, lai nokļūtu starta punktā. Ceļš aizvijas pa kalniem, reizumis iestrēgstam aiz kādas kravas mašīnas. Vietām ir izveidotas divas joslas kādā no virzieniem, šķiet, lai dotu iespēju apdzīt. Reizēm blakus šosejai pamanām šaursliežu dzelzceļa atliekas.

Punta de Vacas reģistrējamies un saņemam numurētus atkritumu maisiņus. Visi nodrošinās ar aizsargkrēma kārtu visās saulei pieejamajās vietās. Top pirmās grupas fotogrāfijas kalnos. Administratīvās būdiņas Punta de Vacas pavisam necilas – galvenais „birojs” iekārtots konteinerā.

Lielās somas atstājam, jo tās nometnē nogādās ar mūļiem. Mūļi mums palīdzēs līdz pat bāzes nometnei, no kuras gan visa sava bagātība tālāk būs jānogādā pašu spēkiem. Tagad plecos tikai mazās mugursomas ar pašu nepieciešamāko, tai skaitā, protams, ūdeni.

Aptuveni 11.00 pēc vietējā laika dodamies ceļā. Debesis ir zilas, un saule sirsnīgi karsē. Armands ir kļuvis par mūsu karognesēju, pie somas piestiprinot nelielu Latvijas karogu. Soļojam augšup pa upes ieleju. Apmaldīties grūti, jo taciņa redzama labi. Vietām konstatējam, ka tā vietā, lai ietu gar upi, jāsoļo mazliet augstāk. Ejam sparīgi, bet saule neatlaidīgi turpina mūs sildīt. Pie strautiņiem pieturam, lai atvēsinātos. No saules paslēpties iespējams tikai aiz lielākiem akmeņiem, jo lielu koku šai apkārtnē nav. Pēdējo no strautiņiem var dēvēt par glābēju, jo tas palīdz uzņemt spēkus pat novārgušākajiem. Gājienā pa akmeņiem Guntars jau ir pamanījies traumēt celi, kas asiņo. Dažas reizes mūsu grupu apsteidz mūļi ar somām uz mugurām, kurus pavada to dzinējs. Mūsu somas gan nemanām.

Pēc piecu stundu gājiena saulē nocepināti beidzot sasniedzam nometni. Mūļi ar mantām vēl nav ieradušies, tāpēc varam mierīgi atvilkt elpu. Paslēpjos no saules aiz reindžeru mājiņas, lai atpūstos un veiktu savas piezīmes. Pēc pusstundas ierodas arī mūļi. Nometnē ir pieejams dzeramais ūdens, ir iespēja nopeldēties upē. Šī nometne ir aprīkota arī ar tualetēm.

Ar Andra padomu slejam teltis. Telšu vietas jāatrod starp akmeņiem, lielākoties tās jau iezīmētas ar nelielu akmeņu nožogojumu, kas pasargā teltis pret vēju, kā arī dod iespēju izmantot akmeņus telts stiprināšanai. Man, Jānim un Līgai tikusi trīsvietīgā telts. Konstrukcija nav tā visvienkāršākā, bet telts top gatava. Stiprinām telti ar līdzās atrodamajiem akmeņiem. Andris saka, ka šī telts spēj turēties pret vēju. Kad mājvieta uzslieta, iekārtojam to un noliekam somas „priekšnamā”. Šī vēl ir tikai iesildīšanās, jo augstāk celt telti būs krietni izaicinošāk, tomēr, cerams, arī mūsu iemaņas būs kļuvušas daudz labākas. Rinalds mitināsies vienā teltī ar Guntaru, Armands dzīvos kopā ar Nordu un ekspedīcijas vadītājs Andris ir ticis pie sava vienvietīgā „numura”.

Laiks apvienotajām pusdienām – vakariņām. Izmēģinām, pēc kā garšo Travellunch. Pakai nogriež malu, ielej noteiktu daudzumu karsta ūdens, apmaisa, galu noloka un gaida noteiktu laiku, ik pa brīdim apmaisot. Tiek ēstas gan zupas, gan otrie ēdieni, vēlāk top arī tēja. Krājumos ir arī mušļi un putras brokastīm, kā arī saldie. Ūdeni vārām katliņos uz gāzes degļiem. Katliņi, gāzes baloni un degļi, protams, pašiem jānes līdzi. Mēs mielojamies ar Travellunch, bet mūļu dzinēji un reindžeri tai pašā laikā grillē lielu daudzumu prāvu gaļas gabalu. Kamēr ēdam, virs kalniem parādās pelēki mākoņi, tomēr vairāk par dažām pilēm mums netiek. Pienāk mūsu pirmā nakts kalnos. Teltī laiku īsinām, spēlējot zolīti, kuru faktiski apgūstu no jauna, tad dodamies pie miera.