6.februāris. Pampa de Lenas (2860m) – Casa de Piedra (3250m)

Ceļamies 6.30, lai pabrokastotu un laikus dotos ceļā uz nākamo nometni. Saule jau ir uzlēkusi, bet slēpjas aiz kalniem. Pamazām arvien spožāk tiek apspīdēta pretī esošā kalnu grēda. Brokastīs mušļi, kas sajaukti ar ūdeni. Armands savējo novērtē īsi un lakoniski – „sūds, sūds, sūds”, bet manam nav ne vainas.

Šodien jau jāizvēlas tērps ar garajām piedurknēm, jo, lai arī vakar krēms tika smērēts, saule un karstums ir darījuši savu latvieša ādai, kas februārī ar ko tādu parasti nesastopas.

Paņemu vienu no rācijām, jo ir paredzams, ka soļošu gājiena noslēgumā. Armands veic īsu instruktāžu frekvenču pārslēgšanai. Īsi pēc 9.00 abi ar Līgu dodamies ceļā. Pēc mirkļa mums pievienojas Guntars, tad Jānis. Taciņa joprojām gana skaidri saskatāma. Aizsoļojam līdz tiltiņam, pār kuru pa vienam šķērsojam upi, kas mums zem kājām aiztrauc brūnganos toņos krāsota.

Saule atkal sāk karsēt, un atsevišķām ķermeņa daļām nelīdz pat divkārt klāts aizsargkrēms. Turamies gar upes krastu, reizēm šķērsojot pa kādam strautiņam. Saule karsē no visas sirds, un ēnas, kur patverties, ir ļoti maz. Labu gabalu gar upi ejam pa diezgan ļodzīgiem akmeņiem. Saprotu, ka rīt jau vēlos vilkt trekinga zābakus, lai nemocītu potītes.

Parādās mākonītis pēc mākonīša, un pamazām sāk pilināt lietus. Andris un Nords ir devušies izlūkot tālāko ceļu. Lietum pilinot un tad jau patiešām līstot, ejam nu jau gar pašu upes krastu. Tiem, kas paņēmuši līdzi jakas, ir iespēja kaut nedaudz pasargāt sevi no izmirkšanas. Taciņa aizvijas pa pavisam stāvu krastu, bet, ja neskaita dažus klupienus, visi veiksmīgi tiekam ar to galā. Lietus brīdi pierimst, bet tad aiz kalniem sāk ducināt pērkons.

Pamanām nometni, kuras atrašanos vienā vai otrā upes krastā pagaidām ir grūti noteikt. Līga, Jānis un es soļojam pa upes gultni, kas gan šobrīd ir sausa. Upe ir šaurāka nekā tā, šķiet, mēdz būs slapjākos gadalaikos. Pa rāciju noskaidroju, ka pāri upei jābrien nebūs.

Pēc 5,5 h gājiena esam klāt nometnē. Pirmais darbs – uzcelt telti. Nu jau mums tas padodas daudz raitāk, un konsultācija no malas nav nepieciešama. Netālu no nometnes manām brīvā dabā ganoties dažas lamas. Armands ir bijis pastaigā un starp mākoņiem pamanījis Akonkagvas virsotni.

Atkal sāk līt, tāpēc ātri saliekam mantas teltī un paslēpjamies tajā arī paši. Jānis un Līga iemieg. Drīz mūs aicina uz uzkodām. Uzzinām, ka viens holandietis netālu no nometnes lauzis kāju, neveiksmīgi kur lecot. Redzam arī, kā atlido helikopters. Mazliet līņā, tāpēc laiku līdz vakariņām pavadām spēlējot zoli. Vakariņas šoreiz nav pašu gatavotas – rīsi ar vistu un tēja. Ēdiens ir briesmīgi taukains, un traukus pēc tam grūti padarīt tīrus, pat izmantojot spaini ar mazgāšanas līdzekli, ko piedāvā vietējie reindžeri. Pēc vakariņām līst vēl stiprāk, tāpēc atkāpjamies uz teltīm. Vakaru atkal noslēdz zolītes turnīrs.