7.februāris. Casa de Piedra (3250m) – Plaza Argentina (4200m)

Rīts sākas ar nelielu apjukumu, jo tiek paziņots, ka paredzams slikts laiks, tāpēc mūļu dzinēji grib doties ceļā jau ļoti laicīgi. Ceļamies un sākam kravāt mantas, pa to laiku gatavas arī brokastis.

Šodien vispirms šķērsojam upi, tad sākam krāt augstuma metrus. Jānis, es, Līga un Guntars pieņemam iespēju par 10 USD no personas upi šķērsot mūļu mugurās, jo brišanai piemērotu apavu īsti nav. Pārējie velk krokšus (lūk, kas jāpērk pārgājieniem kalnos!) un brien. Abi ar Līgu esam pirmajā pārī, kas tiek pārcelts pār upi. Mūļa mugurā sēdēt ir mazliet neierasti, sevišķi, kad tas liek soli lejup un parādās sajūta, ka varētu pārripot pār tā galvu. Turos stingri, un pelde šoreiz izpaliek. Kamēr sagaidām Jāni un Guntaru, Līga jau pošas ceļam un aizsteidz visiem pa priekšu savā solī. Pārējie pēc kāda laika seko. Kāpjam augšup gar upes krastu, pāris reizes palaižot garām mūļu karavānas. Eju kopā ar Jāni, pārējie lielākoties ir mums priekšā.

Mazliet augstāk atkal nonākam pie upes, kur šoreiz mūļu transports nav nodrošināts, tāpēc atliek vien vilkt nost zābakus un brist ūdenī. Upe ir pavisam šaura, un šķērsojam to veiksmīgi. Ūdens pavēss, tomēr patīkami spirdzina kājas.

Pusceļā ir pusdienas pārtraukums, bet man apetīte jau ir zudusi. Reindžeri ir iedevuši mums līdzi toverīšus ar rīsiem un piedevām. Uz visiem toverīšiem redzams Andra vārds. Pacietīgi gaidu, kamēr pārējie paēdīs. Sajūta nav nekāda labā.

Otrajā ceļa pusē izbaudu augstuma slimības priekus – gan sāpošu galvu, gan sliktu dūšu. Paldies Jānim par izturību un pacietību. Viņš mani pavada līdz pašai nometnei, un piecieš, ka reizēm jāpiestāj, lai ne gluži estētiskākajā veidā atbrīvotos no brokastīm un izdzertā ūdens. Nedaudz priekšā soļo Armands un Nords, kuriem arī neiet viegli.

Bāzes nometni sasniedzu pavisam nelietojams, vienīgā doma – atpūsties. Piesēžu uz akmens, un nākamajā brīdī mums jau nākas meklēt jaunu telts vietu. Līgai un Jānim mūsu telti celt palīdz Andris. Jau pārdomāju dažādus alternatīvos scenārijus gadījumam, ja nekļūs labāk. Sākumā nošķiros no pārējās komandas, kas bāzes nometnes teltī ēd un dzer, jo neviens ūdens malks manī pārāk ilgi neuzkavējas.

Bāzes nometnē daudz palielu telšu – pārsegtu vieglu metāla konstrukciju, kurās ekspedīciju organizatori gan gatavo ēst, gan paēdina savas ekspedīcijas. Mūsu Aymara teltis ir baltā un dzeltenā krāsā.

Lietus mūs sveic tikai nometnē, tā kā dzinēju bažas no rīta ir bijušas veltas. Te sēžu teltī, te klaiņoju apkārt. Ik pa brīdim kāds mēģina mani aicināt bariņā pie pārējiem, bet esošajā kondīcijā man nav ne mazākās vēlēšanās. Armands jau kļūst nikns un beigu beigās neiztur un aicina mani pastaigā augšup – lejup, lai mazinātu augstuma sekas nometnē. Jānis mums pievienojas. Pēc pastaigas nokļūstu komandas teltī un pamazām izdzeru divas tējas. Ēst gan joprojām nekārojas. Andris dod man Diamox tablešu iepakojumu, lai to lietoju turpmākās dienas.

Kamēr gulšņāju teltī, kāds, šķiet, grib piesārņot vietējos ūdeņus, jo dzirdu skaļu saucienu „not in the river, please!”. Naktī dzirdam, kā kalnos nogrūst lavīna. Pamostos arī no straujākiem sirdspukstiem. Pulsometrs, ko esmu atstājis uz rokas, rāda 100-120 sitienus. Sapnī redzu, ka mans jaunākais dēls Ričards jau sācis staigāt.