8.februāris. Aklimatizācijas diena

Diena sākas ar brokastīm, un visai komandai jāapmeklē arī ārsts. Apetīte man joprojām nav pieteikusies, tāpēc izdzeru divas tējas un apēdu tikai vienu „pliku” tostermaizi.

Pie ārstes mūs sauc pa diviem. Ārste ir jauna meitene ar tumšiem, bizītēs sapītiem matiem. Pārbauda skābekļa daudzumu asinīs, izklausa plaušas, izmēra asinsspiedienu, kā arī noskaidro, kāda ir pašsajūta. Manu stāvokli viņa novērtē kā vidēja stipruma augstuma slimību, iedod man pāris tabletes, uzsver to, ka ļoti daudz jādzer un lūdz rīt no rīta pienākt pie viņas. Andris saņem rājienu par Diamox, kas „esot bijis vissliktākais, ko viņš varējis man nodarīt”, jo man tā jau ir slikti, bet tagad man katru dienu ir jāizder vēl par pāris litriem vairāk. No Diamox gan neatsakos.

Visbēdīgāk ārstes pārbaudē ir klājies Nordam un man. Pārējiem viss kārtībā. Pirms aklimatizācijas kāpiena vēl uzēdam pa vieglai zupiņai, kuru arī es varu dabūt iekšā.

Kāpjam pa maršrutu, kas ved uz Camp 1 – mūsu nākamo pieturvietu šai ekspedīcijā. Kāpums visai stāvs, vietām pa diezgan irdenu zemi un kustīgiem akmeņiem. Mūs apsteidz kāds polis, kurš mēģina ātri sasniegt Camp 1. Pa ceļam izbaudām arī vieglu sniegu. Rinalds mēģina ar akmeņiem notriekt kādu palielu akmeni, kas šķietami pavisam viegli balstās uz klints malas. 4600m augstumā apstājamies, kādu laiku atpūšamies un dodamies lejup. Pa šo ceļu augšup iet gan bija vieglāk. Grupa sadalās mazākās komandās. Priekšā Andris, Armands, Rinalds un Guntars, sekoju es un Jānis, pasākumu noslēdz Nords un Līga, kura ap 4500m vēl nolemj uzkavēties.

Mana galva ritmiski ducina un sāp, bet citu problēmu nav. Atgriežamies komandas teltī. Pamazām sāk līt, un Līga, kas ierodas pēdējā, tiek pie laba lietus gāziena. Man sāp galva, Nordam tā reibst, arī Līgai, šķiet, gājiens nav bijis viegls. Dodamies pāris stundas nosnausties.

19.00 ir vakariņas. Pusdienās neko prātīgu neesmu spējis ieēst, arī tagad apetīte vāja. Vakariņu laikā uzzinām arī Norda likteni – daktere novērtējusi, ka viņš kāpienu nevar turpināt un tam jāatgriežas Mendozā. Helikopters ierodas diezgan operatīvi un aizved Nordu un vienu bēdubrāli no citas komandas. Pēc vakariņām sākas lielā mantu šķirošana, tai skaitā sadalot kopīgās mantas. Tiek atlasīti ēdieni, ko nesīsim augšup, un tie, ko sūtīsim uz leju. Tā kā Nordam līdzi bija ļauts ņemt tikai dokumentus un pavisam nedaudz mantu, tad tiek veikta arī viņa mantu revīzija, lai saprastu, kas sūtāms uz leju un kas var kādam noderēt turpmākajam kāpienam. Pie miera dodamies īsi pirms 23.00.