Klasisks maršruts, pagatavots Induļa gaumē

Iedvesmu šīs nedēļas nogales pārgājienam dod DELFI. Kad iepazīstos ar viņu ieteikumiem par astoņām klintīm Latvijā, kas jāredz ikvienam, saprotu, ka redzējis esmu tās visas, bet vienai – Spriņģu iezim – iepriekš esmu vistiešākajā nozīmē paskrējis garām, to kārtīgi neiepazīstot. Nolemju, ka šo kļūmi jānovērš.

Tad nu izšķiros par pārgājienu no Līgatnes uz Siguldu, pieturoties EnterGauja izstrādātajam maršrutam, bet iespējami papildinot to ar dažādiem papildus objektiem, kas, izrādās, nav nemaz tik sarežģīti, jo EnterGauja maršrutā nav Spriņģu, Katrīnas un Gūdu klinšu. Man grūti iedomāties, kurš gājējs neizmetīs pavisam nelielu līkumu no oficiālā maršruta, lai skatītu Katrīnas un Gūdu klintis.

Iet virzienā no Līgatnes uz Siguldu izvēlos, ņemot vērā to, ka Siguldā ir krietni lielāka pieejamo vilcienu izvēle, kamēr no Līgatnes vakarpusē ir tikai viens vienīgs vilciens uz Rīgu.

Pētot objektus, kas atrodami maršrutam tuvākajā apkārtnē, acīs iekrīt Sautas kalns, Lauru klintis un Kautraka gravas, bet papildus izpēte arī atklāj, ka visi šie objekti atrodas Nurmižu gravu rezervāta teritorijā. Jānis no Dabas aizsardzības pārvaldes, atbildot uz manu vēstuli, pieklājīgi un nepārprotami norāda, ka tūristiem šo objekti nav paredzēti. Tad nu tos izslēdzu no potenciālā maršruta un koncentrējos uz objektiem, kas neatrodas rezervātu teritorijās. Ja nu nākotnē kādai zinātniskai ekspedīcijai Nurmižu rezervātā būs nepieciešami papildspēki, es labprāt pieteiktos. Kā rakstīju vēstulē Dabas aizsardzības pārvaldei, pret dabu izturos atbildīgi, nemēsloju, klintīs uzrakstus neskrāpēju, sikspārņus alās nebiedēju.

Interesants objekts šķiet Vecandrijāņu klints, kas arī nav pārlieku tālu no mana pamata maršruta, tāpēc arī tās aptuveno atrašanās vietu atzīmēju savā MAPS.ME aplikācijā, lai nejauši nepaskrietu garām.

Tā kā ceļu sākšu no rehabilitācijas centra “Līgatne”, no EnterGauja izstrādātās maršruta versijas pazūd Līgatnes papīrfabrika un tās ciemats. Tāpat atsakos no Līgatnes dabas takām. Gan papīrfabrikas ciematu, gan dabas takas apmeklēju jau pagājušā gada nogalē, tā kā liels zaudējums tas nav.

Apraksts par pārgājienā piedzīvoto atrodams šeit.

Nākamajai nedēļas nogalei paredzēta mazliet savādāka aktivitāte brīvā dabā, kas gan arī prasīs mērot dažus desmitus kilometru. Par to pēc nedēļas.

Elpu iezis

Atgriešanās Priekuļu novadā

Tā kā pirms divām nedēļām manu iecerēto maršrutu caur Priekuļu novadu saīsināja telefona nonākšana “komā”, biju nolēmis, ka šai nedēļas nogalē pabeigšu iesākto. Vēl tik bija jāizdomā, ar ko piepildīt maršrutu.

Nolēmu šoreiz pārgājienu sākt Jāņmuižā, nevis Cēsīs, un kā pirmo apskatīt Kazu iezi Gaujas krastā, līdz kuram pirms divām nedēļām līkumu nemetu.

Dažādos avotos cītīgi pētīju arī, ar ko īpašas ir “Leukādijas”. Kad uzzināju, ka tur dzīvojis un strādājis dzejnieks Eduards Treimanis-Zvārgulis, kura dzejoļi ir kļuvuši par vairāku populāru dziesmu tekstiem, apņēmos iekļaut maršrutā arī šādu kulturālu pieturu.

Ja bija skaidrs, ka Raunas klintis jāmeklē upes krastos, tad par dzelzceļa tiltu pār Raunu pieejamā informācija liecināja, ka tas tiek apsargāts un reizi pa reizei kādam ir gadījusies tikšanās ar tā apsargu. Lai labāk saprastu, ko ar tiltu iesākt un cik tuvu tam drīkst šķērsot dzelzceļu, nosūtīju jautājumu Priekuļu novada tūrisma darbiniecei. Atbildi gan nesaņēmu. Iespējams, pie vainas aizņemtība, iespējams, viņai šķiet, ka es pārāk bieži uzdodu jautājumus par objektiem, kuri nav pieejami vai arī netiek popularizēti. Tad nu nolēmu iet līdz tiltam un tad uz vietas skatīties, kur drīkst un kur nedrīkst iet.

Pirms divām nedēļām Raunas klinšu apskate man gāja secen, tāpēc nebija šaubu, ka šoreiz tās tiek iekļautas maršrutā. Aplikācijās, ko lietoju, precīzas atrašanās vietas gan nebija norādītas, tāpēc mēģināju tās iezīmēt, ņemot vērā citos avotos pieejamos datus. Par Ceipu iezi informācija gan bija ļoti atšķirīga.

Noslēgumā pievienoju arī Vaives upi līdz Vaives dzirnavām un mierīgu pārgājienu līdz Cēsīm pa mazākiem ceļiem, nevis šoseju, pa kuru biju gājis jau iepriekš.

Maršruts tapa ātri un viegli, bet par to, ko no tā izdevās realizēt, lasiet šeit.

Raunas krastos

Kā es gāju Kvēpenes lūkoties

Jau pirms dažām nedēļām zināju, ka šai nedēļas nogalē soļošu pa Kvēpenes pakalniem, jo šo maršrutu faktiski plānoju vienlaikus ar Priekuļu novadam paredzēto, ko realizēju tieši pirms nedēļas. Vajadzīgie pieturas punkti bija atrasti, atlika tikai izvēlēties secību, kādā tos apmeklēt.

Vispirms gan bija jāatdzīvina telefons, kas apklusa Priekuļu novada Garkalnē. Par laimi ar baterijas nomaiņu pietika, lai es atgrieztos pie sakariem. Vienīgais zaudējums bija visas iepriekš veiktās atzīmes MAPS.ME aplikācijā. Par to gan īpaši nepārdzīvoju, jo ir iespēja karti pamazām piepildīt no jauna. Katram gadījumam “bruņojumā” tika iekļauts arī pulsometrs, kas var piefiksēt noieto distanci.

Izvēlējos maršrutu sākt ar Rūsiņa kalna apskati, tad apmeklēt Kvēpenes dižozolu, Kvēpenes pilskalnu un no pilskalna kāpt lejup uz Kvēpenes alu un Kvēpenes svētavotu. Tālāk pa takām uz Raiskuma pusi.

Objektus apskatei izvēlējos pats un šai reizē ar tūrisma informācijas centriem nesazinājos, jo jau internetā pieejamie materiāli bija gana izsmeļoši, lai es justos pārliecināts par savu izvēli.

Kvēpenes maršruts bija precīzi zināms posmā līdz Raiskuma kapu kapličai, bet tālāko risinājumu biju nolēmis izvēlēties uz vietas, jo plānojot nevarēju zināt, cik daudz spēka paņems Kvēpenes pakalni, kas arī bez biezas sniega segas ir gana izaicinoša vieta pārgājieniem.

Papildus izaicinājums bija arī tas, ka šīs bija ugunskristības jauniem trekinga zābakiem, un, protams, nevarēju paredzēt, cik labi tie sadzīvos ar manām kājām, vai saikni izdosies nodibināt uzreiz. “Virsotnes” puiša ieteikums bija nesākt uzreiz ar 30 kilometriem, bet drīzāk izvēlēties 10-15 kilometru distanci, tomēr Kvēpenes maršruts jau tik ļoti bija manās domās un sirdī, ka plānus nemainīju.

Ņemot vērā vairākus nezināmos, iespējas bija šādas:

  1. No Raiskuma kapu kapličas atpakaļ uz Cēsīm
  2. Apkārt Raiskuma ezeram un uz Cēsīm
  3. Apkārt Raiskuma un Auciema ezeriem un uz Cēsīm
  4. Gar Raiskuma, Auciema un Ungura ezeriem uz Stalbi

Par to, kā man veicās un kurš no variantiem tika izvēlēts, lasiet šeit

Par idejām

Ielūkojos biežāk uzdoto jautājumu vācelītē un šoreiz uzdūros jautājumam par to, kur smeļos idejas pārgājieniem. Ja acis un ausis tur vaļā, idejas, protams, nepārtraukti virpuļo mums apkārt un var uzrasties no visdažādākajām pusēm un visneiedomājamākajos veidos, tāpēc šeit runāšu tikai par maniem šobrīd populārākajiem ideju avotiem.

Svarīga piebilde. Lai arī kā idejas rastos, maršrutā ir jābūt kaut kam, ko ir vērts apskatīt. Tas var būt dabas objekts, vēsturiska celtne, muzejs, piemineklis vai kas cits, bet noteikti jābūt kam tādam, kas vienkāršu pastaigu pārvērš emocijām bagātā piedzīvojumā.

Atgriežamies pie jautājuma. Kur es lūkojos, kad man nepieciešamas idejas jaunam pārgājienam?

Kartes

Elektroniski vai papīra formā, bet tieši kartēs visbiežāk atrodu idejas turpmākajiem pasākumiem. Skatiens klejo pa karti, pamana ko interesantu, un tad seko iekšējais dialogs – vai esmu to jau redzējis, vai vēlos to redzēt, kā tam var piekļūt, ko vēl tuvumā ir vērts apskatīt. Seko darbs ar citiem resursiem, piemēram, tūrisma informācijas centru piedāvāto informāciju. Tā karte pamazām piepildās ar punktiem, katrs no kuriem apzīmē ko apskates vērtu. Un tad tikai atliek tos savienot maršrutā. Protams, vienmēr paturot prātā to, ka maršruta garumam jāatbilst manām spējām.

Te arī atbilde tiem maniem Facebook biedriem, kam ir vēlme saprast, kāpēc tik bieži kaut kur “iečekojos”. Reiz Facebook nodrošināja, ka visas “check-in” vietas var glīti apskatīt vienā kartē. Kas, protams, lieliski ļāva saprast, kur ir jau pabūts un kurā pusē vispār neesmu rādījies. Pēdējā laikā gan šī karte strādā ļoti nosacīti (brīžos, kad vispār ko rāda, man no 167 vietām attēlo tikai 15), bet ceru, ka reiz atgriezīsies pilnā apmērā.

Domubiedru grupas

Pārgājieni dabā ir gana populāri, un tikpat populāri ir veidot dažādas domubiedru grupas, kur dalīties pieredzē, apspriest vienam otra piedzīvoto, plānot kopīgus pasākumus utt.

Tad tik vajag ieraudzīt, ka kāds ir pabijis vietā, kur iepriekš neesmu bijis, vai arī tikai gatavojas uz tādu doties, un mans skatiens atkal pievērsīsies kartēm, kā arī mērķtiecīgi nozudīšu interneta dzīlēs.

Interneta portāli un blogi

Ikdienā acīm pārskatu ziņu virsrakstus populārākajos interneta portālos, un, piemēram, DELFI ir pacentušies izveidot veselu sadaļu, kas ir pārpilna ar idejām tuvākiem un tālākiem piedzīvojumiem.

Tāpat ir vērts saglabāt dažādu blogu adreses, kur tiek rakstīts par pārgājieniem. Brīdī, kad tiek meklētas jaunas idejas, atliek tikai ielūkoties kādā no tiem. Piemēram, maniem favorītiem jau pievienoti Betijas un Anetes, Toma un Elzas, Edgara un Lauras un Solveigas blogi.

Gatavie maršruti

Nekautrējos izmantot arī gatavus maršrutus vietām, kur vēlos viesoties. Te var noderēt gan pārgājienu, gan velo maršruti. Pēdējie parasti ir garāki, tāpēc man piemēroti, jo visbiežāk meklēju iespēju dienā nosoļot 20-30km, bet tie arī mēdz būt pa lielākiem ceļiem ar intensīvāku satiksmi, kas, savukārt, nav tik pievilcīgi.

Tāpat arī nekautrējos gatavos maršrutus pielāgot savām vēlmēm un interesēm, jo dažkārt atsevišķas vietas, ko vēlas popularizēt maršruta veidotāji, nav man saistošas, tai pašā laikā ir citas, kas ir netālu no gatavā maršruta un ir man interesantas.

Gatavo maršrutu pluss, neapšaubāmi, ir tas, ka tie skaidri pasaka: “Te var iziet.” Un tas ir ļoti noderīgi brīžos, kad noskaņojums ir vienkārši baudīt pārgājienu un dabu, nevis lauzt savu ceļu. Virkni gatavu maršrutu Gaujas nacionālajā parkā var atrast EnterGauja.

Sūram darbam saldi augļi

Ja iepriekš vispirms kādu dienu vai divas atguvu spēkus pēc pārgājiena un tikai tad sāku plānot nākamo aktivitāti, tad šoreiz maršruts sāk tapt jau uzreiz pēc atgriešanās no Cēsīm. Un top ne tikai maršruts šai sestdienai, 19.janvārim, bet arī idejas vēl vienai pastaigai Cēsu pusē.

Visu nedēļu mans deguns regulāri ciemojas datorā vai telefonā, pētot kartes, aprakstus un citu informāciju, kas palīdzētu padarīt maršrutu pēc iespējas piepildītāku.

Sejas izteiksme gan mainās no priecīgas uz saspringtu, jo maršrutā parādās objekti, kas tūristiem netiek īpaši popularizēti, tāpēc to atrašana prasīs papildus piepūli.

Sākums ir abas māsas – Ērgļu klintis un Ramātu klintis. Kartē ļoti uzkrītoši ir arī Septiņavotu ūdenskritumi, kā arī, iepazīstoties ar dažādu informāciju, acīs iekrīt pie Jāņmuižas esošā Berlīne un pati Jāņa muižas ēka.

Ramātu klintis ir viens no objektiem, uz kuru nav norādes un labiekārtotas takas, tāpēc vienlaikus vairākos virzienos sāku meklēt padomu, kā labāk pie tām nokļūt. Kāds puisis, kas pie klintīm bijis pavisam nesen, atsūta ekrānšāviņu ar savu maršrutu, bet tā mērogs ir tāds, ka minētā bilde tikai apstiprina to, ka Ramātu klintis ir tur, kur tām arī vajadzētu būt. Puisis uz klintīm gājis no Rāmnieku tilta puses, bet es plānoju nākt no Ērgļu klintīm. Uzrunāju vēl kādu aktīvas atpūtas entuziasti, bet viņa pie šīm klintīm nav bijusi, tāpēc palīdzēt nevar. Tad nu cerības uz Priekuļu novada TIC.

Priekuļu novada tūrisma darbiniecei jau svētdienā, 13.janvārī nosūtu vairākus jautājumus. Ne tikai par Ramātu klintīm, bet arī Septiņavotu ūdenskritumiem un klintīm pie Raunas upes. Jā, kamēr plānoju maršrutu, esmu pamanījis, ka ir vairākas klintis Raunas upē pavisam sasniedzamā attālumā no citiem maniem apskates objektiem. Lapa vietas.lv ir noderīga ar to, ka parāda, kādi vēl objekti ir tuvumā tam, ko tu aplūko, un ļauj ar nelielām korekcijām labi papildināt maršrutu. Tā atradu gan klintis, gan citu interesantu informāciju. Uzreiz nolemju, ka objekti, kuru apmeklēšana var nodarīt skādi augiem vai dzīvniekiem, piemēram, Sikspārņu alas vai Spulgsūnu ala, nebūs manā sarakstā.

Ramātu klintis un ūdenskritumi atrodas privātīpašumos, arī Raunas klinšu sasniegšanai, iespējams jāšķērso privātīpašums, tāpēc ceru uz Priekulu novada TIC ieteikumiem. Nekas, ko esmu atradis līdz šim, neliecina, ka piekļuve objektiem būtu liegta, tomēr jāapzinās, ka katram īpašniekam var būt savas specifiskas prasības.

Atbildi uz savu e-pastu saņemu tik trešdienā, kad Priekuļu novada tūrisma darbiniece atgriežas darba ierindā. Tā kā objekti, par kuriem vaicāju, netiek popularizēti, atrodas privātīpašumos un laika līdz manam pārgājienam ir maz, neko daudz palīdzēt gan viņa nevar.

Tad nu ar pamatīgu rūpju rievu pierē ķeros pie maršruta pārplānošanas tā, lai nebūtu jāšķērso neviens pagalms vai tamlīdzīga privāta teritorija, kur cilvēki mēdz biežāk mēdz uzturēties un var nebūt sajūsmā par nelūgtu viesi. Pat tad, ja tas ir tikai viens puisis, nevis vesela tūristu delegācija. Un ar vietējiem suņiem vienoties varētu būt vēl grūtāk.

Dažas modifikācijas maršrutā atrisina iepriekš minēto jautājumu, tai pašā laikā nodrošinot arī to, ka vairākos posmos ceļš būs jālauž pašam, jo taku tur vienkārši nav. Kopējā distance virs 30 kilometriem, kas ir gana labs attālums, tik nevar zināt, kāds būs ceļa segums. Tad nu sūrā darbā tapa tāds maršruts, ka nevarēju vien sagaidīt, kad varēšu to realizēt. Apraksts par to, kā man gāja, šeit.

Skats uz Gauju no Ērgļu klintīm

No Āraišiem uz Cēsīm

Jau kādu laiku atpakaļ par vienu no pārgājienu mērķiem biju noskatījis Āraišus. Kartēs gan mērīju visādi, bet nekāds prātīgais pastaigas garums kā nesanāca, tā nesanāca, tāpēc sāku meklēt iespējas kvalitatīvi pagarināt distanci.

Pirmā ideja bija apiet apkārt Āraišu ezeram, bet, kad jautājumu par šāda pārgājiena iespējām uzdevu Amatas novada TIC, tiku no idejas atrunāts, jo vietām ezera krasts esot purvains un arī pa ledu šo maršrutu veikt neieteica. TIC ieteikums bija palūkoties uz nūjošanas pasākumu maršrutiem, kas ik gadu tiek organizēti Āraišu apkārtnē.

Uzmeklēju nūjošanas maršrutus un secināju, ka tie ietver Kārļus un Ainavu krauju pie Amatas. Kopējā distance jau sanāca pieklājīga, tomēr gar Amatu jau biju soļojis pagājušā gada novembrī, un tikai jau redzēta objekta dēļ soļot turp un atpakaļ īsti nekāroju.

Idejai gan ar roku neatmetu un turpināju pētīt kartes. Viss liecināja, ka Cēsis ir salīdzinoši netālu no Āraišiem, kā arī ir iespēja pievienot maršrutam Sarkanās rakstu klintis, kurām reiz biju paskrējis garām (vai, drīzāk, pārskrējis pāri). Arī Rakšu zooloģiskajā dārzā apmeklētāja statusā sen nebiju viesojies. Tad nu plāns bija gatavs 🙂

Par to, kā man gāja, aicinu lasīt šeit

Livonijas ordeņa pils drupas Āraišos

Nedaudz par iedvesmu

Viens no jautājumiem, ko ir gadījies saņemt no cilvēkiem, – kas iedvesmo kājām doties desmitiem kilometru. Īsā atbilde – šī zeme, tās vēsture, daba un kultūra, un cilvēki, kas te mīt.

Tā sirdi sildošā sajūta, kad aiz kārtējā ceļa līkuma ieraugi pakalnu, kurā lepni plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Aizgrābtība, kad stāvi skatu torņa augšā un tev apkārt plešas Latvijas priežu un egļu meži, saulē mirdz upes un ezeri un, iespējams, tālumā manāma arī jūra.

Braucot ar auto vai pat ar divriteni nevar tā saplūst ar apkārtni, kā to paveic kājāmgājēji. Tikai soli pa solim ejot uz priekšu, tu patiesi dzirdi visu, kas notiek tev apkārt – putnu dziesmas, zvēru balsis, koku lapu čaboņu un ūdens čalošanu. Tikai soļojot, tu patiesi redzi visu, kas notiek tev apkārt – kur aiz kokiem paslēpušās košas klintis, kur pāri ceļam savās gaitās aizlokās zalktis, kur, balto dibenu grozīdama, pļavā ganās stirna. Tikai nesteidzoties, tu vari sajust smaržas – ziedošu pļavu, mežu pēc lietus. Tādos brīžos patiesi sajūti, ka esi maza daļiņa no kā liela un skaista.

Tie, kas paši soļojuši, varēs apliecināt, kā atplaukst ceļā sastaptie cilvēki, kad uzzina, ka tu kājām esi pieveicis jau neskaitāmus kilometrus un pat negatavojies apstāties. Tādā brīdī tu lieliski sajūti, ka spēj dot pozitīvu emociju lādiņu vēl kādam.

Mirklis, kad tavs ceļabiedrs saprot, ka ir pārvarējis sevi, kā arī ieraudzījis daudz skaista, ko ikdienas steigā, pārvietojoties maršrutā starp darbu, veikalu un mājām, viennozīmīgi būtu palaidis garām.

Patiesā sirsnība, ko var sajust sastaptajos cilvēkos. Kāds ir gatavs dalīties stāstos, kur pats ir staigājis jaunībā vai, iespējams, vēl pavisam nesen. Kāds iesaka vēl kādu vietu, ko noteikti vajadzētu apmeklēt. Kāds ar smaidu pasniedz atkal uzpildītu ūdens pudeli.

Cilvēki, kas ar sirdi un dvēseli dara to, kas ir viņiem tuvs – iekopj laukus, audzina bērnus, nodarbojas ar amatniecību, vada veikaliņu vietā, kur vietējiem iedzīvotājiem ļoti tāls ceļš būtu jāmēro līdz kādam lielveikalam, rūpējas par to, lai netiktu aizmirsti tie, kas ir veidojuši mūsu valsti un tās kultūru, un ar prieku pastāsta, kā šeit reiz audzis, dzīvojis, strādājis kāds no mūsu priekštečiem.

Prieks, kad tu vari kādai ģimenei Līgatnes dabas takās parādīt, aiz kuriem krūmiem paslēpies alnis. Kad vari ieteikt tālāko ceļu kādam, kas, tāpat kā tu, ir nolēmis tuvāk iepazīt šo apkārtni. Kad vari ļaut kādam sajust, ka tas, ko viņš vai viņa dara ir patiesi svarīgs, vajadzīgs un novērtēts. Kad kāds uz lauku ceļa sastapts vīrs vai sieva pasmaida par tikko saņemto sveicienu no sveša puiša, kas ar mugursomu plecos soļo garām.

Tie ir brīži, kad pārliecinies, ka labā, patiesi sirsnīgā ir krietni vairāk, nekā reizēm var šķist, lasot aktuālākās ziņas interneta portālos. Un nav jābūt Ziemassvētkiem, lai liktu kādam justies labi, liktu smaidam atplaukt kādā sejā, liktu kādam sajust, ka viss nav tik drūmi, kā, iespējams, vēl pirms mirkļa ir licies.

Katrs pārgājiens noslēdzas ar fizisku nogurumu, bet vienlaikus neizsakāmi lielu pozitīvas enerģijas lādiņu, kas sasniegts, dodot kaut nedaudz gaišuma citiem un ar pateicību pieņemot to, ko citi ir gatavi tev dot.