Plānojot nedēļas nogales
pārgājienu, šoreiz jāņem vērā tas, ka sestdienas vakarā ir darbavietas balle,
tāpēc gluži visu dienu pārgājienam veltīt nevaru. Tad nu lūkojos savā darāmo
darbu sarakstā pēc maršrutiem, kas būtu īsāki.
Savas pārdomas sāku ar
Raunas pusi, kur kilometrāža nebūtu liela, bet ir daudz skaista, ko apskatīt.
Ja pats maršruts atbilst manām prasībām, tad izvēli tam par labu tomēr liedz
pieņemt loģistika, jo gana daudz laika jāpavada ceļā uz Raunu un no tās.
Atrodu savā sarakstā
ierakstu “Jūrmala” un sāku vērtēt un mērīt, ko tur var paveikt. Noteikti vēlos
apciemot Ragakāpas dabas parku un Lielupes ieteku jūrā. Protams, jāuzkāpj
Dzintaru mežaparka skatu tornī. Tad manu skatienu piesaista arī Lielupes krasts
un dabas liegums “Lielupes grīvas pļavas”. MAPS.ME vēsta, ka takas tur ir.
Protams, rēķinos, ka pavasarī tās varētu būt arī visai slapjas, kas uzreiz
nosaka apavu izvēli par labu zābakiem, nevis zemākiem apaviem.
Kad savelku kopā visu
maršrutu, secinu, ka tie ir vismaz 20km, kas ir mazāk, nekā attālumi, kurus
parasti meklēju, bet tieši laikā, ņemot vērā vakara plānus.
Ar loģistiku šai virzienā arī ir vienkārši, jo ir pieejama regulāra vilcienu satiksme. Kad ieraugu, ka pirmais vilciens Lielupē ierodas 06:09, bet saule lec 06:41, nav daudz jādomā, un modinātājs tiek likts uz 4:00 no rīta. Es vēlos notvert saullēktu! Tik agrs starts arī nozīmē to, ka pirms vakara balles varu pagūt pagulēt diendusu, tā kā plāns dienai ir gatavs.
Savu iepriekšējo
pārgājiena aprakstu noslēdzu ar vārdiem, ka 30.martā pārgājiena vietā gaidāms
skrējiens, bet nākamo pārgājienu plānoju uz aprīļa pirmo nedēļas nogali. “Stirnu
buka” pirmais posms, kas šogad notiek Carnikavā, neatlaidīgi tuvojas, bet tik
pat neatlaidīgi aug mana vēlme pasākt vēl ko, tāpēc sāku pētīt iespējas.
Nav ne jausmas, cik daudz
manī būs palicis spēka pēc skrējiena, tāpēc potenciālo maršrutu kombinēju tā,
lai tajā būtu vairākas iespējas nepieciešamības gadījumā mest mieru.
Pati pirmā manā prātā nāk
Gaujas ieteka jūrā. Jau acu priekšā redzu, ka tieši tā ir vieta, kur vēlos
nofotografēt “Stirnu buka” piemiņas medaļu par pieveikto posmu. Kartē aptuveni
nomēru attālumu un secinu, ka turp un atpakaļ no Carnikavas tas būs aptuveni 10
kilometrus garš maršruts.
Desmit kilometri gan nav
lielums, kas mani biedētu, tāpēc paplašinu savus meklējumus. Nolemju, ka uz
Mangaļsalas molu šoreiz neiešu, jo to, iespējams, sasniegšu tikai tumsā.
Palūkojos, kas atrodams otrā virzienā, un ieraugu Garezerus, kurus nekad
iepriekš neesmu apmeklējis. Attālumu nemēru, bet “uz aci” kopējais ceļš jau
izskatās pavisam piedienīgi. Kartē parādās takas, kas ved gar pašiem ezeriem,
tāpēc ceru uz lieliskiem skatiem.
Kā esmu iecerējis, maršruts dod man iespēju arī pārdomāt, jo pieejamas ir Carnikavas, Gaujas un Lilastes stacijas. Lilastes stacija, protams, nozīmē, ka esmu paveicis savu maksimālo programmu šai dienai. Tā nu, bruņojies ar idejām pārgājiena maršrutam, esmu gatavs uzsākt “Stirnu buka” jauno sezonu. Par to, kā pagāja šī diena, lasi šeit.
Vēl gatavojot pirms
nedēļas veiktā pārgājiena Koknese – Skrīveri maršrutu, esmu piefiksējis, ka ir
virkne interesantu vietu arī uz otru pusi no Kokneses – Pļaviņās un pa ceļam uz
tām. Tad nu nav daudz jālauza galvu par to, kurp doties šai nedēļas nogalē.
Visvieglāk top maršruta
daļas no Kokneses līdz Likteņdārzam un no Stukmaņu muižas līdz Pļaviņām, jo tur
ir skaidri redzami ceļi un takas. Arī posmam starp Klintaines karjeru un
Daugavu navigācija uzrāda vismaz taku. Bet nokļūšana no Likteņdārza līdz
Pastmuižas Velnakmenim un no Rīteru dolomīta atseguma līdz Klintaines dabas
liegumam jau liek gan paša galvai kūpēt, gan lūkot pēc palīdzības Kokneses
novada un Pļaviņu novada tūrisma informācijas centros, jo vēlos iespējami
izvairīties no iešanas gar Daugavpils šoseju. Ir gan skaidrs, ka pavisam šoseju
izslēgt neizdosies.
Santa no Kokneses īpaši
iepriecināt nevar. No Likteņdārza līdz Velnakmenim nav ceļa, tur ir vai nu
īpašumi, vai aizaudzis. Tad nu top pirmais posms gar šoseju.
Ar Zaigu no Pļaviņu TIC
sarakste izvēršas pamatīgāka. Jautājumu man ir daudz, un Zaiga cenšas rast
atbildes uz tiem visiem, nepieciešamības gadījumā vēršoties arī pie Klintaines
pagasta vadības. Top skaidrs, ka no Rīteru dolomīta atseguma līdz Klintaines
dabas liegumam gar Daugavu neviens gājis nav, bet var mēģināt. Niknu saimnieku
tai apkārtnē neesot. Zaiga arī palīdz sadzīt rokā 2011.gadā Klintaines un
Pļaviņu pusē izveidotā velo, nūjošanas un slēpošanas maršruta karti.
Kamēr sarakstos ar Zaigu,
turpinu pētīt kartes un aprakstus, un paralēli aktuālajam nejauši top vēl viens
maršruts Pļaviņu novadā. Šoreiz tas ir apļveida – ar startu un finišu Pļaviņu
dzelzceļa stacijā, bet sīkāk par to kādu citu reizi, kad ķeršos pie maršruta
realizācijas dabā.
Zaiga gan nevar palīdzēt
ar Klintaines dabas lieguma kartēm, tāpēc sazinos ar Dabas aizsardzības
pārvaldi, lai noskaidrotu, vai viņi var ko ieteikt par takām un apskates
objektiem Klintaines dabas liegumā. Mana vēstule nonāk pie neizsakāmi
atsaucīgas Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieces. Aldai neizdodas atrast
kartes pārvaldes saimniecībā, tāpēc viņa pati rada karti, kurā iezīmē takas un
apskates objektus ar dažādiem praktiskiem komentāriem. Aldas rakstītais liek
aizdomāties par to, kā Klintainē atgriezties arī pēc mēneša: “Klintaine ir ļoti
skaista teritorija, īpaši maijā, kad sāk ziedēt Daugavas vizbuļi un meža
silpurenes, kas Daugavas krastā konkrētajā teritorijā aug īpaši bagātīgi.”
Laika prognozes nedēļas nogalei ir visai iepriecinošas, solot pavasarīgu laiku. Lai kādas būtu prognozes, esmu apņēmies iet sestdienā, lai svētdiena man paliek atpūtai pēc pārgājiena.
Ar Santas, Zaigas un Aldas palīdzību maršrutu esmu salicis. Izskatās, ka tie ir vairāk kā 40 kilometri. Un, protams, ir arī nezināmais – vai izdosies tikt no Rīteriem līdz Klintaines dabas liegumam gar Daugavu, vai kādā brīdī būs jāiet ārā uz šoseju? Par to, kā man veicās, lasiet šeit.
Šīs nedēļas pārgājiena
maršruts tik viegli nedodas rokās. Pārskatu savu “darāmo darbu sarakstu”, ļauju
skatienam slīdēt pa Latvijas karti, meklējot savu īsto, bet maģiskais klikšķis
kā nenāk, tā nenāk. Ir neskaitāmas vietas, ko vēlos apciemot, bet kāda gaida
putnu sezonu, cita vijolīšu laiku, kādu plānots iet kopā ar dažiem
domubiedriem, vēl cita gaida vasaru. Kura būs tā īstā tieši šim laikam – agram,
visnotaļ slapjam pavasarim?
Lūkoju, kur vēl Latvijā
atrodamas kādas klintis, atsegumi, līdz uzduros informācijai par Cepļa dolomīta
atsegumu Daugavas krastā starp Aizkraukli un Skrīveriem. Turpat relatīvi netālu
ir arī Koknese, un nu beidzot manas acis iemirdzas.
Seko radošs process ar
objektu meklēšanu un attālumu mērīšanu. Viena pēc otras kartē tiek atzīmētas
dažādas interesantas vietas un objekti, un, darbu noslēdzot, to skaits
pārsniedz divdesmit. Nolemju pārgājienu sākt Koknesē, soļot uz Aizkraukli un
tad caur dabas parku “Daugavas ieleja” no Aizkraukles doties uz Skrīveriem. Jau
veicu arī atzīmes citiem pārgājieniem tai pusē, jo interesanti objekti ir gan
augšpus Kokneses, gan lejpus Skrīveriem, bet vajag vairāk par vienu dienu, lai
apgūtu tos visus.
Sazinos arī ar
Aizkraukles novada TIC. Inese padalās ar ieteikumiem, kā labāk sasniegt Cepļa
dolomīta atsegumu, kā arī iesaka tai pusē pabūt svētdien, 17.martā ap 15:00, jo
tad, iespējams, sastapšu kādu Daugavas ielejas raganu lidināmies. Jau meklējot
apskates objektus, biju pamanījis, ka Aizkraukles pusē vērojama izteikta raganu
rosība, bet šai gadījumā spriežu, ka ap 15:00 es jau būšu pagājis garām gan
atsegumam, gan raganu izklaides vietai.
Svarīgāk par iespēju
sastapt kādu no Daugavas ielejas raganām man ir izbaudīt pašu pārgājienu,
tāpēc, tuvojoties nedēļas nogalei, pastiprināti sekoju līdzi laika prognozēm.
Manis iecienīto sestdienu sinoptiķi neatlaidīgi sola visai lietainu, arī
svētdiena nav daudz skaistāka, tomēr ir lielākas izredzes izvairīties no
lietus. Piektdienas vakarā vēl pēdējo reizi dodu iespēju sestdienai sevi
pierādīt, tomēr prognozes nav uzlabojušās, tāpēc lemju iet svētdienā. Tad gan man
nav, kur sprukt, arī tad, ja prognozes mainās man par sliktu. Ir jāiet!
Tas, protams, ir pluss
vienas dienas pārgājieniem vienatnē, ka varu elastīgi reaģēt uz dažādu apstākļu
maiņu, jo nav citu biedru, ar kuru plāniem jārēķinās, nav nekādu rezervāciju.
Veicu izmaiņas arī
inventārā. Tā kā sniega īsti vairs nav un brist pa upēm neesmu plānojis,
ūdensnecaurlaidīgie “Zamberlan” tiek pie atpūtas. Šim pārgājienam izvēlos krietni
vieglākos “Berghaus” zābakus, kas ir mani uzticamie sabiedrotie jau kopš piedzīvojumiem
Lielbritāniajs kalnos pirms gandrīz desmit gadiem.
Tā kā pirmais vilciens uz
Koknesi ir tikai 07:40, ierastais brīvdienu modinātājs 04:20 tiek izslēgts, un
tā vietā izvēlēts cits – 05:30. Svētdienā taču vajag ilgāk pagulēt 😊
Par to, kā man veicās raganu apdzīvotajā Daugavas ielejā un ne tikai tur, lasiet šeit.
Pētot karti, secinu, ka Gaujas nacionālajā parkā neesmu apguvis to trīsstūri, kuru veido A2 un A3 šoseju sakļaušanās pie “Sēnītes”. Atsevišķos pārgājienos esmu pagājis no Siguldas un Krimuldas uz Rīgas pusi, bet vēl daudz palicis neizpētīts. Tieši minētajā trīsstūrī glīti iekļaujas Lojas upe, par kuru lasīts un dzirdēts daudz laba. Tad nu sāku plānot pārgājienu gar Loju.
Uzreiz top skaidrs, ka ar
Loju kārtīgam pārgājienam būs par maz, jo gar to ir vērts noiet noiet tik kādus
5-6 kilometrus. Var, protams, doties tālāk uz upes augšteci, bet viss liecina,
ka labākie skati ir tieši lejtecē no Katrīndzirnavām līdz Lojas ietekai Gaujā. Turpinu
savus meklējumus un atceros, ka reiz, kad biju Siguldas un Krimuldas pusē,
neaizgāju līdz Lielajam akmenim. Kartē arī pamanu, ka Gaujā ir iezis, kas ne
reizi nav ticis iekļauts manā maršrutā, – Katlapiezis.
Liekot kopā Loju, ceļu
līdz Gaujai un gar to, pārgājiena distance jau izskatās daudz cienījamāka, bet
man vēl nav gana. Mana maršruta tuvumā ir arī Inčukalna Velnala, kas arī uzreiz
tiek atzīmēta. Kad nolemju, ka braukšu ar ierasto pirmo vilcienu Valmieras
virzienā, nevis autobusu, maršrutu papildina arī ceļš no Inčukalna stacijas līdz
Lojas upei. Tas dod iespēju apskatīt Inčukalnu, kā arī apmeklēt Indrānu parku,
kur reiz slējusies Hincenbergas muiža. Te jau kopumā izskatās pēc aptuveni 30
kilometriem, un nu beidzot esmu apmierināts ar uz papīra sasniegto 😊
Lai izzinātu sīkāk par Loju
un noskaidrotu par iespējām nokļūt Gaujas krastā iepretim Katlapiezim, kur
neviena manā rīcībā esoša karte ceļu nepiedāvā, sazinos arī ar Krimuldas novada
pašvaldību. Linda atsūta gan izsmeļošas atbildes, gan ieteikumus, kur vēl lūkot
pēc informācijas. Vēl viens lielisks piemērs, kad cilvēks ir tam atbilstošā
amatā.
Vēl tik jānoskaidro, vai
varu no A2 uz A3 tikt cauri “Rāmkalnu” teritorijai, tā izvairoties no soļošanas
līdz pat “Sēnītei”. Aizrakstu “Rāmkalniem” un saņemu vajadzīgo apstiprinājumu
ar piebildi, ka pie viena varu iegādāties
kādu gardu un enerģiju vairojošu našķi “Rāmkalnu” veikaliņā 😊
Pēdējās dienās pirms pārgājiena skatos dažādus video materiālus par citu iepriekš veiktiem pārgājieniem gar Loju. Pirms gandrīz gada bariņš video blogeru bija soļojuši gar Loju, tā kā informācijas ir daudz. Nolemju, ka iešu pa upes labo krastu, jo lielākā daļa smilšakmens atsegumu meklējami Lojas kreisajā krastā. Maršruts ir tapis, izpēte veikta. Par to, vai un kā izdodas teoriju pārvērst praksē, lasiet šeit.
Šīs nedēļas nogales pārgājiens top nedaudz savādāk, kā ierasts. Tieku pie ceļabiedra. Ceļabiedrs ir man jau sen pazīstams cilvēks, kas lasa manus pārgājienu aprakstus (atzīst gan, ka vairāk viņu interesē tieši raksti par kārtējā pārgājiena tapšanu), kuru ir aizrāvis manis rakstītais par iedvesmu un kurš iepriekš nav gājis pārgājienos, bet nu vēlas sākt. Tā arī gadījies, ka ceļabiedram tieši šobrīd ir nepieciešams izvēdināt galvu.
Pārgājiena norises vietu
ļauju izvēlēties ceļabiedram, un tiek nolemts, ka soļosim pa Ķemeru pusi. Tā kā
cilvēkam nav ne jausmas, cik daudz un cik ilgi tas var soļot, maršrutu šoreiz
veidoju no atsevišķiem posmiem, starp kuriem jāpieņem lēmums, vai turpinām. Ja
ejam tālāk, tad pārbraucam uz nākamā posma startu un soļojam atkal kādu
gabaliņu. Faktiski mazās pasēdēšanas ar tējas dzeršanu un kādu maizīti, bez kā
pārgājienā neiztikt, tiek organizētas auto, kas tai laikā pārvietojas starp
diviem punktiem 😊
Lielā Ķemeru tīreļa laipa
un skatu tornis, protams, ir objekts numur viens. Tā kā ceļabiedrs zina, cikos
mēdzu celties, kad dodos savos pārgājienos, uz jautājumu, cikos startējam, atsūta
man ziņu, ka gluži sešos no rīta negribētu doties ceļā. Tāpat rakstveidā
atjokoju, ka saule 2.marta rītā lec 07:15. Joks gan ātri kļūst par plānu, un
nolemjam ķert saullēktu Ķemeru tīrelī.
Pārējie maršruta posmi
arī meklējami turpat Ķemeros un to apkārtnē. Pievienoju divus pavisam īsu taku
posmus – Kaņiera pilskalna taku un Cemex putnu vērošanas torni un Niedrāja laipu.
Aiz tām seko nedaudz garāks posms – Slokas ezera taka, un saldajā ēdienā
garākais posms – nepilnu astoņu kilometru pārgājiens pa Ķemeriem, vairāk vai
mazāk pieturoties pie oficiālā maršruta “Ķemeri – vēsturiskais kūrorts”.
Tikai reizi esmu pabijis
Ķemeru tīrelī, bet citus objektus iepriekš neesmu skatījis, vai arī tas bijis
tik sen, ka nekas vērā ņemams atmiņā nav palicis, tāpēc ceļabiedra izvēlētā
pasākuma norises vieta arī man dod iespēju atrast un iepazīt ko jaunu. Debijas
reizei cilvēks īpašu apģērbu neiepērk. Iesaku, lai ģērbjas tā, ka ir silti un
sausi. Temps plānots rāms un takas lēzenas, tāpēc briesmīga svīšana nedraud.
Tā kā mērķis ir redzēt saullēktu, visu nedēļu sekoju līdz laika prognozēm. Ja laika prognozes pavisam bēdīgas, jāļauj cilvēkam pirms tā pirmā pārgājiena vismaz ilgāk pagulēt. Viedoklis par otrā marta rītā paredzamo mākoņu daudzumu no dienas uz dienu pamainās, bet galu galā ir tieši tik nenoteikts, lai būtu vērts riskēt un celties labi agri.
Vienojamies, ka pēc ceļabiedra ieradīšos 05:45. Atgādinu vēl, lai uzliek modinātāju. Par to, vai saullēktu redzējām un cik posmus pieveicām, lasiet šeit.
Lai arī Siguldā ir pabūts
vairākkārt, arī tur vēl ir ievērības cienīgas vietas, kuras neesmu apmeklējis,
tāpēc savu nedēļas nogales pārgājienu nolemju veikt Siguldas pusē.
Sākotnējais mērķis ir
ūdenskritumu apskate. Kartēs esmu manījis gan Daudas ūdenskritumu, gan Ķiparu
kaskādi, bet tie īsti nav iederējušies manos līdzšinējos maršrutos. Lai radītu
vērā ņemamu maršrutu, ar šiem diviem gan ir par maz. Uz ziemeļiem, ziemeļaustrumiem
no tiem ir Nurmižu gravu rezervāts, uz rietumiem – Siguldas pilsēta. Citos
virzienos interesanti objekti tuvākajā apkārtnē nav atrodami vai arī ir
lieliski paslēpušies.
Tā kā Nurmižu gravu
rezervāts plašākai publikai nav pieejams, sāku meklēt apmeklēšanas vērtus
objektus uz otru pusi no Siguldas. Esmu sācis ar ūdenskritumu tēmu, un arī
nākamais atradums ir ūdenskritums – Kalnabeitu ūdenskritums, kas atrodas tieši
pie dzelzceļa līnijas netālu no Kalnabeitu ciema Siguldas pievārtē. Turpinot
pētīt karti, uzduros arī Lorupes muižas ēkām, kas gājienu uz Kalnabeitu
ūdenskritumu padara vēl pievilcīgāku.
Diezgan daudz kilometru
šai gadījumā jāmēro pa pilsētas ielām, tāpēc izšķiros arī par mežonīgāku
papildinājumu maršrutam un nolemju no Kalnabeitu ūdenskrituma iet gar Lorupi
līdz pat Gaujai. Tas sola labu seguma un reljefa daudzveidību manā maršrutā un
arī ātruma kritumu Lorupes posmā, bet dienas kļūst arvien garākas, tā kā par
pāragru tumsas iestāšanos nesatraucos.
Mērījumi kartē liecina,
ka vēl vairāki kilometri pietrūkst līdz ierastajiem 29-30km. Savus meklējumus
turpinu lejup gar Gauju, jo zinu, ka šur un tur lejup pa upi vēl ir atrodamas
gan klintis, gan alas. Un tad mans skatiens atduras pie Ziedleju klintīm Gaujas
vecupes krastā. Papildinājums pamata maršrutam ir nedaudz virs 3 kilometriem,
kas ir gana, lai sasniegtu vēlamos 29-30.
Sazinos arī ar Siguldas novada TIC un Edgaru no 25 wolves, jo viņš ir gan pabijis pie Kalnabeitu ūdenskrituma, gan devies pārgājienā gar Lorupi. Māris no Siguldas novada TIC noteikti ir paraugs daudziem sava amata brāļiem un māsām, jo pat e-pastā jūtama viņa degsme palīdzēt, informācija ir detalizēta un papildināta ar kartēm, kur Māris ar bultām ievilcis ceļu līdz mani interesējošajiem objektiem. Kādā no aprakstiem esmu manījis pieminam privātīpašumus un ne pārāk draudzīgus suņus, bet Māra atbildes dod pārliecību, ka veiksmīgi sasniegšu ūdenskritumu.
Edgars min, ka vasarā Lorupe lielākoties ir ejama gar krastu, bet ziemā nevar zināt, tāpēc nolemju izvērtēt situāciju uz vietas un tad izšķirties par piemērotāko risinājumu. Arī Edgars skaidri norāda ceļu, pa kuru sasniedzams Kalnabeitu ūdenskritums.
Izpētes rezultātā ir tapis interesants maršruts, kas ietver objektus, kurus nekad iepriekš neesmu apmeklējis. Šeit varat lasīt, kā man veicās ar plānu realizāciju.
Idejai par dalību bērnu
un jauniešu organizācijas “Jaunie vanagi” rīkotajās piedzīvojumu sacensībās
“Mamutu medības” aizmetņi meklējami bērnu ballītē vēl pagājušā gada oktobra
nogalē. Kamēr bērni dauzās, vecāki var papļāpāt savā starpā, un tā nu sarunā
Elīna ierunājas, ka ir vēlme startēt piedzīvojumu sacensībās, bet nekādi
neizdodas atrast komandas biedrus. Tobrīd stingras vienošanās slēgtas netiek,
bet konceptuāli šī ideja tiek pieņemta zināšanai.
Ideja mierīgi čuč līdz
1.decembrim, kad Elīna atsūta ziņu, ka Jaunie vanagi darījuši zināmu 2019.gada
sacensību norises laiku un vietu. Komandā jābūt pieciem dalībniekiem, starp
kuriem jābūt kā sievietēm, tā vīriešiem. Iepriekš nekad neesmu piedalījies šāda
tipa sacensībās, un kur nu vēl ziemā un tumsā, bet kad tad, ja ne tagad, vai
ne? 😊 Tad nu atliek tik tāds “sīkums”, kā atrast vēl
trīs komandas dalībniekus. Elīna sāk meklēt starp saviem draugiem un paziņām,
un es iedarbinu savus kontaktus.
Palūkojoties uz manu
paziņu loku, šķiet, ka nokomplektēt var īstu sapņu komandu – meitene, kas ar
panākumiem startē ultramaratonos, Latvijas izlases regbists, puisis, kas spēlē
futbolu, skrien, brauc ar velo utt., fiziskās sagatavotības treneris, kas arī
pats ir fiziski aktīvs, vairāki orientēšanās sporta entuziasti un citi. Tomēr
man pamazām jāmācās strādāt ar atteikumiem. Kādam nepatīk tumsa un aukstums,
kādam tieši tai laikā grafikā kas cits paredzēts. Galu galā no mana kontaktu
loka komandai pievienojas ne vairāk, ne mazāk kā neviens. Elīnai ir līdzīgi
panākumi ar saviem radiem, draugiem un paziņām.
Te nu talkā nāk
ultramaratoniste, kas savā paziņu lokā atrod pāri, kas ir ieinteresēti startēt.
Raksturoti tiek kā “močītāji”, bet būšot ok, jo šoreiz bez ambīcijām. Tas,
protams, nomierina, jo abi ar Elīnu esam šādu sacensību debitanti, tāpēc mūsu
mērķi noteikti ir pieticīgāki, nekā pieredzes bagātiem “močītājiem”. Savu mērķi
zinu skaidri – vēlos pieveikt uzdevumus un veiksmīgi sasniegt finišu,
iekļaujoties kontrollaikā.
Tā nu 19.decembrī esam
jau četri. Elīna un Indulis apvieno spēkus ar Gunu un Jāni. Turpinām piektā
dalībnieka meklējumus. Ultramaratoniste kategoriski neizslēdz iespēju, ka pati
varētu pārdomāt un startēt, bet pagaidām palīdz meklēt piekto.
28.decembris. Diena, kad
gan man, gan Gunai pieķeras lielais loms. Tad nu nākas salīdzināt, cikos katram
no mums paveicies, lai saprastu, kuru kandidātu iekļaujam komandā uzreiz un
kurš paliek padomā gadījumam, ja kāds no sākotnējiem dalībniekiem kāda iemesla
dēļ izkrīt no ierindas. Pirmais ir bijis Gunas noķertais Eduards. Nu komanda ir
pilnā sastāvā. Līdz sacensībām nedaudz vairāk par pusotru mēnesi. 2018.gads
noslēdzas ar komandas “Vikingi” pieteikšanu “Mamutu medībām 2019”.
Līdz pat sacensībām
komanda ne reizi neredzas pilnā sastāvā. Katrs gatavojas pa savam. Es bradāju
pa Vidzemes ceļiem un pakalniem, Eduards ik pa brīdim izmērcējas āliņģī, Elīna
priecājas, cik daudz soļu dienā nostaigājusi, un iepērk inventāru. Par abu
“močītāju” – Gunas un Jāņa – gatavošanos ziņu nav līdz brīdim, kad divas dienas
pirms sacensībām Guna padalās ar kadriem no šļūkšanas sēdus uz lāpstas pa
Siguldas kamaniņu un bobsleja trasi. Potenciālajā olimpiskajā disciplīnā viņa līdz
lejai tikusi tieši vienā minūtē. Visi pamazām briest lielajam startam 😊
Populāra tēma
apspriešanai ir, kādā skatā līst ūdenī, jo pieredzes bagātajiem kolēģiem ir
diezgan liela pārliecība, ka no aukstas peldes neizvairīsimies. Pavīd dažādas
idejas – no hidrotērpa līdz “pa pliko”. Pirmo gan varētu būt ķēpa stiept līdzi,
pēdējais neder kautrīgajiem. Manā prātā arvien vairāk nostiprinās doma, ka nav
tur, ko kautrēties, jo pēc tam tāpat slapjās drēbes būs uzreiz jārauj nost. Kā
būs dzīvē, rādīs sacensības. Katrā ziņā pelde āliņģi noteikti ir disciplīna,
bez kuras es labprāt iztiktu 😊
Jānis pagatavo nelielu
video ieskatu tajā, kādu ekipējumu izvēlēties. No saviem iknedēļas pārgājieniem
gan secinu, ka zem mugursomas mugura būs slapja jebkurā gadījumā. “Virsotnē”
iegādājos gan ūdensnecaurlaidīgus trekinga zābakus, gan vēlāk arī dzelkšņus, ko
tiem piestiprināt, jo pārgājienos nāku pie atziņas, ka sniega putrā un, jo
īpaši, uz ledus papildus saķere ļoti noderētu.
Jaunie vanagi paviesojas
radio NABA un padalās ar nelielu ieskatu tajā, ko gaidīt sacensībās. Āliņģis,
kurā būs jāveic arī uzdevums. Nu, šo jau gaidījām. Tad min, ka būšot arī karsta
baļļa. Kopumā astoņi lielie kontrolpunkti ar diviem uzdevumiem katrā un astoņi
mazie kontrolpunkti. Aptuveni 30 līdz 35 kilometri pa sniegu un tumsu. Radio
NABA pārstāvji painteresējas par nolikumā minēto sodu par lamāšanos. Jā, par
katru lamuvārdu tiesneši drīkst komandas laikam pielikt vienu soda minūti.
Citkārt mani sods par
lamuvārdu lietošanu neuztrauktu, bet āliņģī līdis nekad neesmu, tā kā nezinu,
kādi vārdi tādā brīdī nāks pār lūpām. Komandas ietvaros mēģinām izdibināt, vai
“sasodīts”, “johaidī” un “i dritvai kociņ” tiktu sodīti. Jānis atzīmē, ka būšot
daudz “bitīt matos” 😊
Sekoju arī laika
prognozēm. Ja vēl nedēļu pirms sacensībām naktij no 16. uz 17.februāri Seces
pusē, kur notiks sacensības, tiek prognozēti -5 grādi, tad tuvāk medībām viss
liecina, ka arī naktī temperatūra būs virs nulles. Dienas laikā gaiss varētu
sasilt līdz pat +8 grādiem. Nez, ko tas nozīmēs Jauno vanagu iecerētajam
āliņģim?
Loģistikas jautājumus arī esam saskaņojuši. Jānis un Guna dosies ceļā no Ikšķiles, savukārt, Eduards no Saldus puses izbrauks caur Rīgu un pa ceļam paķers arī mani un Elīnu. Sacensībām esam gatavi. Par to, kā “Vikingiem” gāja “Mamutu medībās”, lasiet šeit.
Iedvesmu šīs nedēļas nogales pārgājienam dod DELFI. Kad iepazīstos ar viņu ieteikumiem par astoņām klintīm Latvijā, kas jāredz ikvienam, saprotu, ka redzējis esmu tās visas, bet vienai – Spriņģu iezim – iepriekš esmu vistiešākajā nozīmē paskrējis garām, to kārtīgi neiepazīstot. Nolemju, ka šo kļūmi jānovērš.
Tad nu izšķiros par pārgājienu no Līgatnes uz Siguldu, pieturoties EnterGauja izstrādātajam maršrutam, bet iespējami papildinot to ar dažādiem papildus objektiem, kas, izrādās, nav nemaz tik sarežģīti, jo EnterGauja maršrutā nav Spriņģu, Katrīnas un Gūdu klinšu. Man grūti iedomāties, kurš gājējs neizmetīs pavisam nelielu līkumu no oficiālā maršruta, lai skatītu Katrīnas un Gūdu klintis.
Iet virzienā no Līgatnes
uz Siguldu izvēlos, ņemot vērā to, ka Siguldā ir krietni lielāka pieejamo
vilcienu izvēle, kamēr no Līgatnes vakarpusē ir tikai viens vienīgs vilciens uz
Rīgu.
Pētot objektus, kas
atrodami maršrutam tuvākajā apkārtnē, acīs iekrīt Sautas kalns, Lauru klintis
un Kautraka gravas, bet papildus izpēte arī atklāj, ka visi šie objekti atrodas
Nurmižu gravu rezervāta teritorijā. Jānis no Dabas aizsardzības pārvaldes,
atbildot uz manu vēstuli, pieklājīgi un nepārprotami norāda, ka tūristiem šo
objekti nav paredzēti. Tad nu tos izslēdzu no potenciālā maršruta un
koncentrējos uz objektiem, kas neatrodas rezervātu teritorijās. Ja nu nākotnē
kādai zinātniskai ekspedīcijai Nurmižu rezervātā būs nepieciešami papildspēki,
es labprāt pieteiktos. Kā rakstīju vēstulē Dabas aizsardzības pārvaldei, pret
dabu izturos atbildīgi, nemēsloju, klintīs uzrakstus neskrāpēju, sikspārņus
alās nebiedēju.
Interesants objekts šķiet
Vecandrijāņu klints, kas arī nav pārlieku tālu no mana pamata maršruta, tāpēc
arī tās aptuveno atrašanās vietu atzīmēju savā MAPS.ME aplikācijā, lai nejauši
nepaskrietu garām.
Tā kā ceļu sākšu no
rehabilitācijas centra “Līgatne”, no EnterGauja izstrādātās maršruta versijas
pazūd Līgatnes papīrfabrika un tās ciemats. Tāpat atsakos no Līgatnes dabas
takām. Gan papīrfabrikas ciematu, gan dabas takas apmeklēju jau pagājušā gada
nogalē, tā kā liels zaudējums tas nav.
Tā kā pirms divām nedēļām
manu iecerēto maršrutu caur Priekuļu novadu saīsināja telefona nonākšana
“komā”, biju nolēmis, ka šai nedēļas nogalē pabeigšu iesākto. Vēl tik bija
jāizdomā, ar ko piepildīt maršrutu.
Nolēmu šoreiz pārgājienu
sākt Jāņmuižā, nevis Cēsīs, un kā pirmo apskatīt Kazu iezi Gaujas krastā, līdz
kuram pirms divām nedēļām līkumu nemetu.
Dažādos avotos cītīgi
pētīju arī, ar ko īpašas ir “Leukādijas”. Kad uzzināju, ka tur dzīvojis un
strādājis dzejnieks Eduards Treimanis-Zvārgulis, kura dzejoļi ir kļuvuši par
vairāku populāru dziesmu tekstiem, apņēmos iekļaut maršrutā arī šādu kulturālu
pieturu.
Ja bija skaidrs, ka
Raunas klintis jāmeklē upes krastos, tad par dzelzceļa tiltu pār Raunu pieejamā
informācija liecināja, ka tas tiek apsargāts un reizi pa reizei kādam ir
gadījusies tikšanās ar tā apsargu. Lai labāk saprastu, ko ar tiltu iesākt un
cik tuvu tam drīkst šķērsot dzelzceļu, nosūtīju jautājumu Priekuļu novada
tūrisma darbiniecei. Atbildi gan nesaņēmu. Iespējams, pie vainas aizņemtība,
iespējams, viņai šķiet, ka es pārāk bieži uzdodu jautājumus par objektiem, kuri
nav pieejami vai arī netiek popularizēti. Tad nu nolēmu iet līdz tiltam un tad
uz vietas skatīties, kur drīkst un kur nedrīkst iet.
Pirms divām nedēļām
Raunas klinšu apskate man gāja secen, tāpēc nebija šaubu, ka šoreiz tās tiek
iekļautas maršrutā. Aplikācijās, ko lietoju, precīzas atrašanās vietas gan
nebija norādītas, tāpēc mēģināju tās iezīmēt, ņemot vērā citos avotos pieejamos
datus. Par Ceipu iezi informācija gan bija ļoti atšķirīga.
Noslēgumā pievienoju arī Vaives upi līdz Vaives dzirnavām un mierīgu pārgājienu līdz Cēsīm pa mazākiem ceļiem, nevis šoseju, pa kuru biju gājis jau iepriekš.
Maršruts tapa ātri un viegli, bet par to, ko no tā izdevās realizēt, lasiet šeit.