Jau otrais pārgājiens Kokneses pusē. Šoreiz uz Pļaviņām.

Vēl gatavojot pirms nedēļas veiktā pārgājiena Koknese – Skrīveri maršrutu, esmu piefiksējis, ka ir virkne interesantu vietu arī uz otru pusi no Kokneses – Pļaviņās un pa ceļam uz tām. Tad nu nav daudz jālauza galvu par to, kurp doties šai nedēļas nogalē.

Visvieglāk top maršruta daļas no Kokneses līdz Likteņdārzam un no Stukmaņu muižas līdz Pļaviņām, jo tur ir skaidri redzami ceļi un takas. Arī posmam starp Klintaines karjeru un Daugavu navigācija uzrāda vismaz taku. Bet nokļūšana no Likteņdārza līdz Pastmuižas Velnakmenim un no Rīteru dolomīta atseguma līdz Klintaines dabas liegumam jau liek gan paša galvai kūpēt, gan lūkot pēc palīdzības Kokneses novada un Pļaviņu novada tūrisma informācijas centros, jo vēlos iespējami izvairīties no iešanas gar Daugavpils šoseju. Ir gan skaidrs, ka pavisam šoseju izslēgt neizdosies.

Santa no Kokneses īpaši iepriecināt nevar. No Likteņdārza līdz Velnakmenim nav ceļa, tur ir vai nu īpašumi, vai aizaudzis. Tad nu top pirmais posms gar šoseju.

Ar Zaigu no Pļaviņu TIC sarakste izvēršas pamatīgāka. Jautājumu man ir daudz, un Zaiga cenšas rast atbildes uz tiem visiem, nepieciešamības gadījumā vēršoties arī pie Klintaines pagasta vadības. Top skaidrs, ka no Rīteru dolomīta atseguma līdz Klintaines dabas liegumam gar Daugavu neviens gājis nav, bet var mēģināt. Niknu saimnieku tai apkārtnē neesot. Zaiga arī palīdz sadzīt rokā 2011.gadā Klintaines un Pļaviņu pusē izveidotā velo, nūjošanas un slēpošanas maršruta karti.

Kamēr sarakstos ar Zaigu, turpinu pētīt kartes un aprakstus, un paralēli aktuālajam nejauši top vēl viens maršruts Pļaviņu novadā. Šoreiz tas ir apļveida – ar startu un finišu Pļaviņu dzelzceļa stacijā, bet sīkāk par to kādu citu reizi, kad ķeršos pie maršruta realizācijas dabā.

Zaiga gan nevar palīdzēt ar Klintaines dabas lieguma kartēm, tāpēc sazinos ar Dabas aizsardzības pārvaldi, lai noskaidrotu, vai viņi var ko ieteikt par takām un apskates objektiem Klintaines dabas liegumā. Mana vēstule nonāk pie neizsakāmi atsaucīgas Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieces. Aldai neizdodas atrast kartes pārvaldes saimniecībā, tāpēc viņa pati rada karti, kurā iezīmē takas un apskates objektus ar dažādiem praktiskiem komentāriem. Aldas rakstītais liek aizdomāties par to, kā Klintainē atgriezties arī pēc mēneša: “Klintaine ir ļoti skaista teritorija, īpaši maijā, kad sāk ziedēt Daugavas vizbuļi un meža silpurenes, kas Daugavas krastā konkrētajā teritorijā aug īpaši bagātīgi.”

Laika prognozes nedēļas nogalei ir visai iepriecinošas, solot pavasarīgu laiku. Lai kādas būtu prognozes, esmu apņēmies iet sestdienā, lai svētdiena man paliek atpūtai pēc pārgājiena.

Ar Santas, Zaigas un Aldas palīdzību maršrutu esmu salicis. Izskatās, ka tie ir vairāk kā 40 kilometri. Un, protams, ir arī nezināmais – vai izdosies tikt no Rīteriem līdz Klintaines dabas liegumam gar Daugavu, vai kādā brīdī būs jāiet ārā uz šoseju? Par to, kā man veicās, lasiet šeit.

Uz Koknesi un Daugavas ieleju

Šīs nedēļas pārgājiena maršruts tik viegli nedodas rokās. Pārskatu savu “darāmo darbu sarakstu”, ļauju skatienam slīdēt pa Latvijas karti, meklējot savu īsto, bet maģiskais klikšķis kā nenāk, tā nenāk. Ir neskaitāmas vietas, ko vēlos apciemot, bet kāda gaida putnu sezonu, cita vijolīšu laiku, kādu plānots iet kopā ar dažiem domubiedriem, vēl cita gaida vasaru. Kura būs tā īstā tieši šim laikam – agram, visnotaļ slapjam pavasarim?

Lūkoju, kur vēl Latvijā atrodamas kādas klintis, atsegumi, līdz uzduros informācijai par Cepļa dolomīta atsegumu Daugavas krastā starp Aizkraukli un Skrīveriem. Turpat relatīvi netālu ir arī Koknese, un nu beidzot manas acis iemirdzas.

Seko radošs process ar objektu meklēšanu un attālumu mērīšanu. Viena pēc otras kartē tiek atzīmētas dažādas interesantas vietas un objekti, un, darbu noslēdzot, to skaits pārsniedz divdesmit. Nolemju pārgājienu sākt Koknesē, soļot uz Aizkraukli un tad caur dabas parku “Daugavas ieleja” no Aizkraukles doties uz Skrīveriem. Jau veicu arī atzīmes citiem pārgājieniem tai pusē, jo interesanti objekti ir gan augšpus Kokneses, gan lejpus Skrīveriem, bet vajag vairāk par vienu dienu, lai apgūtu tos visus.

Sazinos arī ar Aizkraukles novada TIC. Inese padalās ar ieteikumiem, kā labāk sasniegt Cepļa dolomīta atsegumu, kā arī iesaka tai pusē pabūt svētdien, 17.martā ap 15:00, jo tad, iespējams, sastapšu kādu Daugavas ielejas raganu lidināmies. Jau meklējot apskates objektus, biju pamanījis, ka Aizkraukles pusē vērojama izteikta raganu rosība, bet šai gadījumā spriežu, ka ap 15:00 es jau būšu pagājis garām gan atsegumam, gan raganu izklaides vietai.

Svarīgāk par iespēju sastapt kādu no Daugavas ielejas raganām man ir izbaudīt pašu pārgājienu, tāpēc, tuvojoties nedēļas nogalei, pastiprināti sekoju līdzi laika prognozēm. Manis iecienīto sestdienu sinoptiķi neatlaidīgi sola visai lietainu, arī svētdiena nav daudz skaistāka, tomēr ir lielākas izredzes izvairīties no lietus. Piektdienas vakarā vēl pēdējo reizi dodu iespēju sestdienai sevi pierādīt, tomēr prognozes nav uzlabojušās, tāpēc lemju iet svētdienā. Tad gan man nav, kur sprukt, arī tad, ja prognozes mainās man par sliktu. Ir jāiet!

Tas, protams, ir pluss vienas dienas pārgājieniem vienatnē, ka varu elastīgi reaģēt uz dažādu apstākļu maiņu, jo nav citu biedru, ar kuru plāniem jārēķinās, nav nekādu rezervāciju.

Veicu izmaiņas arī inventārā. Tā kā sniega īsti vairs nav un brist pa upēm neesmu plānojis, ūdensnecaurlaidīgie “Zamberlan” tiek pie atpūtas. Šim pārgājienam izvēlos krietni vieglākos “Berghaus” zābakus, kas ir mani uzticamie sabiedrotie jau kopš piedzīvojumiem Lielbritāniajs kalnos pirms gandrīz desmit gadiem.

Tā kā pirmais vilciens uz Koknesi ir tikai 07:40, ierastais brīvdienu modinātājs 04:20 tiek izslēgts, un tā vietā izvēlēts cits – 05:30. Svētdienā taču vajag ilgāk pagulēt 😊

Par to, kā man veicās raganu apdzīvotajā Daugavas ielejā un ne tikai tur, lasiet šeit.

Kokneses pilsdrupas

Loja, Gauja un citi labumi

Pētot karti, secinu, ka Gaujas nacionālajā parkā neesmu apguvis to trīsstūri, kuru veido A2 un A3 šoseju sakļaušanās pie “Sēnītes”. Atsevišķos pārgājienos esmu pagājis no Siguldas un Krimuldas uz Rīgas pusi, bet vēl daudz palicis neizpētīts. Tieši minētajā trīsstūrī glīti iekļaujas Lojas upe, par kuru lasīts un dzirdēts daudz laba. Tad nu sāku plānot pārgājienu gar Loju.

Uzreiz top skaidrs, ka ar Loju kārtīgam pārgājienam būs par maz, jo gar to ir vērts noiet noiet tik kādus 5-6 kilometrus. Var, protams, doties tālāk uz upes augšteci, bet viss liecina, ka labākie skati ir tieši lejtecē no Katrīndzirnavām līdz Lojas ietekai Gaujā. Turpinu savus meklējumus un atceros, ka reiz, kad biju Siguldas un Krimuldas pusē, neaizgāju līdz Lielajam akmenim. Kartē arī pamanu, ka Gaujā ir iezis, kas ne reizi nav ticis iekļauts manā maršrutā, – Katlapiezis.

Liekot kopā Loju, ceļu līdz Gaujai un gar to, pārgājiena distance jau izskatās daudz cienījamāka, bet man vēl nav gana. Mana maršruta tuvumā ir arī Inčukalna Velnala, kas arī uzreiz tiek atzīmēta. Kad nolemju, ka braukšu ar ierasto pirmo vilcienu Valmieras virzienā, nevis autobusu, maršrutu papildina arī ceļš no Inčukalna stacijas līdz Lojas upei. Tas dod iespēju apskatīt Inčukalnu, kā arī apmeklēt Indrānu parku, kur reiz slējusies Hincenbergas muiža. Te jau kopumā izskatās pēc aptuveni 30 kilometriem, un nu beidzot esmu apmierināts ar uz papīra sasniegto 😊

Lai izzinātu sīkāk par Loju un noskaidrotu par iespējām nokļūt Gaujas krastā iepretim Katlapiezim, kur neviena manā rīcībā esoša karte ceļu nepiedāvā, sazinos arī ar Krimuldas novada pašvaldību. Linda atsūta gan izsmeļošas atbildes, gan ieteikumus, kur vēl lūkot pēc informācijas. Vēl viens lielisks piemērs, kad cilvēks ir tam atbilstošā amatā.

Vēl tik jānoskaidro, vai varu no A2 uz A3 tikt cauri “Rāmkalnu” teritorijai, tā izvairoties no soļošanas līdz pat “Sēnītei”. Aizrakstu “Rāmkalniem” un saņemu vajadzīgo apstiprinājumu ar piebildi, ka pie viena  varu iegādāties kādu gardu un enerģiju vairojošu našķi “Rāmkalnu” veikaliņā 😊

Pēdējās dienās pirms pārgājiena skatos dažādus video materiālus par citu iepriekš veiktiem pārgājieniem gar Loju. Pirms gandrīz gada bariņš video blogeru bija soļojuši gar Loju, tā kā informācijas ir daudz. Nolemju, ka iešu pa upes labo krastu, jo lielākā daļa smilšakmens atsegumu meklējami Lojas kreisajā krastā. Maršruts ir tapis, izpēte veikta. Par to, vai un kā izdodas teoriju pārvērst praksē, lasiet šeit.

Nedaudz savādāks pārgājiens Ķemeru apkārtnē

Šīs nedēļas nogales pārgājiens top nedaudz savādāk, kā ierasts. Tieku pie ceļabiedra. Ceļabiedrs ir man jau sen pazīstams cilvēks, kas lasa manus pārgājienu aprakstus (atzīst gan, ka vairāk viņu interesē tieši raksti par kārtējā pārgājiena tapšanu), kuru ir aizrāvis manis rakstītais par iedvesmu un kurš iepriekš nav gājis pārgājienos, bet nu vēlas sākt. Tā arī gadījies, ka ceļabiedram tieši šobrīd ir nepieciešams izvēdināt galvu.

Pārgājiena norises vietu ļauju izvēlēties ceļabiedram, un tiek nolemts, ka soļosim pa Ķemeru pusi. Tā kā cilvēkam nav ne jausmas, cik daudz un cik ilgi tas var soļot, maršrutu šoreiz veidoju no atsevišķiem posmiem, starp kuriem jāpieņem lēmums, vai turpinām. Ja ejam tālāk, tad pārbraucam uz nākamā posma startu un soļojam atkal kādu gabaliņu. Faktiski mazās pasēdēšanas ar tējas dzeršanu un kādu maizīti, bez kā pārgājienā neiztikt, tiek organizētas auto, kas tai laikā pārvietojas starp diviem punktiem 😊

Lielā Ķemeru tīreļa laipa un skatu tornis, protams, ir objekts numur viens. Tā kā ceļabiedrs zina, cikos mēdzu celties, kad dodos savos pārgājienos, uz jautājumu, cikos startējam, atsūta man ziņu, ka gluži sešos no rīta negribētu doties ceļā. Tāpat rakstveidā atjokoju, ka saule 2.marta rītā lec 07:15. Joks gan ātri kļūst par plānu, un nolemjam ķert saullēktu Ķemeru tīrelī.

Pārējie maršruta posmi arī meklējami turpat Ķemeros un to apkārtnē. Pievienoju divus pavisam īsu taku posmus – Kaņiera pilskalna taku un Cemex putnu vērošanas torni un Niedrāja laipu. Aiz tām seko nedaudz garāks posms – Slokas ezera taka, un saldajā ēdienā garākais posms – nepilnu astoņu kilometru pārgājiens pa Ķemeriem, vairāk vai mazāk pieturoties pie oficiālā maršruta “Ķemeri – vēsturiskais kūrorts”.

Tikai reizi esmu pabijis Ķemeru tīrelī, bet citus objektus iepriekš neesmu skatījis, vai arī tas bijis tik sen, ka nekas vērā ņemams atmiņā nav palicis, tāpēc ceļabiedra izvēlētā pasākuma norises vieta arī man dod iespēju atrast un iepazīt ko jaunu. Debijas reizei cilvēks īpašu apģērbu neiepērk. Iesaku, lai ģērbjas tā, ka ir silti un sausi. Temps plānots rāms un takas lēzenas, tāpēc briesmīga svīšana nedraud.

Tā kā mērķis ir redzēt saullēktu, visu nedēļu sekoju līdz laika prognozēm. Ja laika prognozes pavisam bēdīgas, jāļauj cilvēkam pirms tā pirmā pārgājiena vismaz ilgāk pagulēt. Viedoklis par otrā marta rītā paredzamo mākoņu daudzumu no dienas uz dienu pamainās, bet galu galā ir tieši tik nenoteikts, lai būtu vērts riskēt un celties labi agri.

Vienojamies, ka pēc ceļabiedra ieradīšos 05:45. Atgādinu vēl, lai uzliek modinātāju. Par to, vai saullēktu redzējām un cik posmus pieveicām, lasiet šeit.

Turpinu apgūt Siguldas apkārtni

Lai arī Siguldā ir pabūts vairākkārt, arī tur vēl ir ievērības cienīgas vietas, kuras neesmu apmeklējis, tāpēc savu nedēļas nogales pārgājienu nolemju veikt Siguldas pusē.

Sākotnējais mērķis ir ūdenskritumu apskate. Kartēs esmu manījis gan Daudas ūdenskritumu, gan Ķiparu kaskādi, bet tie īsti nav iederējušies manos līdzšinējos maršrutos. Lai radītu vērā ņemamu maršrutu, ar šiem diviem gan ir par maz. Uz ziemeļiem, ziemeļaustrumiem no tiem ir Nurmižu gravu rezervāts, uz rietumiem – Siguldas pilsēta. Citos virzienos interesanti objekti tuvākajā apkārtnē nav atrodami vai arī ir lieliski paslēpušies.

Tā kā Nurmižu gravu rezervāts plašākai publikai nav pieejams, sāku meklēt apmeklēšanas vērtus objektus uz otru pusi no Siguldas. Esmu sācis ar ūdenskritumu tēmu, un arī nākamais atradums ir ūdenskritums – Kalnabeitu ūdenskritums, kas atrodas tieši pie dzelzceļa līnijas netālu no Kalnabeitu ciema Siguldas pievārtē. Turpinot pētīt karti, uzduros arī Lorupes muižas ēkām, kas gājienu uz Kalnabeitu ūdenskritumu padara vēl pievilcīgāku.

Diezgan daudz kilometru šai gadījumā jāmēro pa pilsētas ielām, tāpēc izšķiros arī par mežonīgāku papildinājumu maršrutam un nolemju no Kalnabeitu ūdenskrituma iet gar Lorupi līdz pat Gaujai. Tas sola labu seguma un reljefa daudzveidību manā maršrutā un arī ātruma kritumu Lorupes posmā, bet dienas kļūst arvien garākas, tā kā par pāragru tumsas iestāšanos nesatraucos.

Mērījumi kartē liecina, ka vēl vairāki kilometri pietrūkst līdz ierastajiem 29-30km. Savus meklējumus turpinu lejup gar Gauju, jo zinu, ka šur un tur lejup pa upi vēl ir atrodamas gan klintis, gan alas. Un tad mans skatiens atduras pie Ziedleju klintīm Gaujas vecupes krastā. Papildinājums pamata maršrutam ir nedaudz virs 3 kilometriem, kas ir gana, lai sasniegtu vēlamos 29-30.

Sazinos arī ar Siguldas novada TIC un Edgaru no 25 wolves, jo viņš ir gan pabijis pie Kalnabeitu ūdenskrituma, gan devies pārgājienā gar Lorupi. Māris no Siguldas novada TIC noteikti ir paraugs daudziem sava amata brāļiem un māsām, jo pat e-pastā jūtama viņa degsme palīdzēt, informācija ir detalizēta un papildināta ar kartēm, kur Māris ar bultām ievilcis ceļu līdz mani interesējošajiem objektiem. Kādā no aprakstiem esmu manījis pieminam privātīpašumus un ne pārāk draudzīgus suņus, bet Māra atbildes dod pārliecību, ka veiksmīgi sasniegšu ūdenskritumu.

Edgars min, ka vasarā Lorupe lielākoties ir ejama gar krastu, bet ziemā nevar zināt, tāpēc nolemju izvērtēt situāciju uz vietas un tad izšķirties par piemērotāko risinājumu. Arī Edgars skaidri norāda ceļu, pa kuru sasniedzams Kalnabeitu ūdenskritums.

Izpētes rezultātā ir tapis interesants maršruts, kas ietver objektus, kurus nekad iepriekš neesmu apmeklējis. Šeit varat lasīt, kā man veicās ar plānu realizāciju.

Dodamies mamutu medībās

Idejai par dalību bērnu un jauniešu organizācijas “Jaunie vanagi” rīkotajās piedzīvojumu sacensībās “Mamutu medības” aizmetņi meklējami bērnu ballītē vēl pagājušā gada oktobra nogalē. Kamēr bērni dauzās, vecāki var papļāpāt savā starpā, un tā nu sarunā Elīna ierunājas, ka ir vēlme startēt piedzīvojumu sacensībās, bet nekādi neizdodas atrast komandas biedrus. Tobrīd stingras vienošanās slēgtas netiek, bet konceptuāli šī ideja tiek pieņemta zināšanai.

Ideja mierīgi čuč līdz 1.decembrim, kad Elīna atsūta ziņu, ka Jaunie vanagi darījuši zināmu 2019.gada sacensību norises laiku un vietu. Komandā jābūt pieciem dalībniekiem, starp kuriem jābūt kā sievietēm, tā vīriešiem. Iepriekš nekad neesmu piedalījies šāda tipa sacensībās, un kur nu vēl ziemā un tumsā, bet kad tad, ja ne tagad, vai ne? 😊 Tad nu atliek tik tāds “sīkums”, kā atrast vēl trīs komandas dalībniekus. Elīna sāk meklēt starp saviem draugiem un paziņām, un es iedarbinu savus kontaktus.

Palūkojoties uz manu paziņu loku, šķiet, ka nokomplektēt var īstu sapņu komandu – meitene, kas ar panākumiem startē ultramaratonos, Latvijas izlases regbists, puisis, kas spēlē futbolu, skrien, brauc ar velo utt., fiziskās sagatavotības treneris, kas arī pats ir fiziski aktīvs, vairāki orientēšanās sporta entuziasti un citi. Tomēr man pamazām jāmācās strādāt ar atteikumiem. Kādam nepatīk tumsa un aukstums, kādam tieši tai laikā grafikā kas cits paredzēts. Galu galā no mana kontaktu loka komandai pievienojas ne vairāk, ne mazāk kā neviens. Elīnai ir līdzīgi panākumi ar saviem radiem, draugiem un paziņām.

Te nu talkā nāk ultramaratoniste, kas savā paziņu lokā atrod pāri, kas ir ieinteresēti startēt. Raksturoti tiek kā “močītāji”, bet būšot ok, jo šoreiz bez ambīcijām. Tas, protams, nomierina, jo abi ar Elīnu esam šādu sacensību debitanti, tāpēc mūsu mērķi noteikti ir pieticīgāki, nekā pieredzes bagātiem “močītājiem”. Savu mērķi zinu skaidri – vēlos pieveikt uzdevumus un veiksmīgi sasniegt finišu, iekļaujoties kontrollaikā.

Tā nu 19.decembrī esam jau četri. Elīna un Indulis apvieno spēkus ar Gunu un Jāni. Turpinām piektā dalībnieka meklējumus. Ultramaratoniste kategoriski neizslēdz iespēju, ka pati varētu pārdomāt un startēt, bet pagaidām palīdz meklēt piekto.

28.decembris. Diena, kad gan man, gan Gunai pieķeras lielais loms. Tad nu nākas salīdzināt, cikos katram no mums paveicies, lai saprastu, kuru kandidātu iekļaujam komandā uzreiz un kurš paliek padomā gadījumam, ja kāds no sākotnējiem dalībniekiem kāda iemesla dēļ izkrīt no ierindas. Pirmais ir bijis Gunas noķertais Eduards. Nu komanda ir pilnā sastāvā. Līdz sacensībām nedaudz vairāk par pusotru mēnesi. 2018.gads noslēdzas ar komandas “Vikingi” pieteikšanu “Mamutu medībām 2019”.

Līdz pat sacensībām komanda ne reizi neredzas pilnā sastāvā. Katrs gatavojas pa savam. Es bradāju pa Vidzemes ceļiem un pakalniem, Eduards ik pa brīdim izmērcējas āliņģī, Elīna priecājas, cik daudz soļu dienā nostaigājusi, un iepērk inventāru. Par abu “močītāju” – Gunas un Jāņa – gatavošanos ziņu nav līdz brīdim, kad divas dienas pirms sacensībām Guna padalās ar kadriem no šļūkšanas sēdus uz lāpstas pa Siguldas kamaniņu un bobsleja trasi. Potenciālajā olimpiskajā disciplīnā viņa līdz lejai tikusi tieši vienā minūtē. Visi pamazām briest lielajam startam 😊

Populāra tēma apspriešanai ir, kādā skatā līst ūdenī, jo pieredzes bagātajiem kolēģiem ir diezgan liela pārliecība, ka no aukstas peldes neizvairīsimies. Pavīd dažādas idejas – no hidrotērpa līdz “pa pliko”. Pirmo gan varētu būt ķēpa stiept līdzi, pēdējais neder kautrīgajiem. Manā prātā arvien vairāk nostiprinās doma, ka nav tur, ko kautrēties, jo pēc tam tāpat slapjās drēbes būs uzreiz jārauj nost. Kā būs dzīvē, rādīs sacensības. Katrā ziņā pelde āliņģi noteikti ir disciplīna, bez kuras es labprāt iztiktu 😊

Jānis pagatavo nelielu video ieskatu tajā, kādu ekipējumu izvēlēties. No saviem iknedēļas pārgājieniem gan secinu, ka zem mugursomas mugura būs slapja jebkurā gadījumā. “Virsotnē” iegādājos gan ūdensnecaurlaidīgus trekinga zābakus, gan vēlāk arī dzelkšņus, ko tiem piestiprināt, jo pārgājienos nāku pie atziņas, ka sniega putrā un, jo īpaši, uz ledus papildus saķere ļoti noderētu.

Jaunie vanagi paviesojas radio NABA un padalās ar nelielu ieskatu tajā, ko gaidīt sacensībās. Āliņģis, kurā būs jāveic arī uzdevums. Nu, šo jau gaidījām. Tad min, ka būšot arī karsta baļļa. Kopumā astoņi lielie kontrolpunkti ar diviem uzdevumiem katrā un astoņi mazie kontrolpunkti. Aptuveni 30 līdz 35 kilometri pa sniegu un tumsu. Radio NABA pārstāvji painteresējas par nolikumā minēto sodu par lamāšanos. Jā, par katru lamuvārdu tiesneši drīkst komandas laikam pielikt vienu soda minūti.

Citkārt mani sods par lamuvārdu lietošanu neuztrauktu, bet āliņģī līdis nekad neesmu, tā kā nezinu, kādi vārdi tādā brīdī nāks pār lūpām. Komandas ietvaros mēģinām izdibināt, vai “sasodīts”, “johaidī” un “i dritvai kociņ” tiktu sodīti. Jānis atzīmē, ka būšot daudz “bitīt matos” 😊

Sekoju arī laika prognozēm. Ja vēl nedēļu pirms sacensībām naktij no 16. uz 17.februāri Seces pusē, kur notiks sacensības, tiek prognozēti -5 grādi, tad tuvāk medībām viss liecina, ka arī naktī temperatūra būs virs nulles. Dienas laikā gaiss varētu sasilt līdz pat +8 grādiem. Nez, ko tas nozīmēs Jauno vanagu iecerētajam āliņģim?

Loģistikas jautājumus arī esam saskaņojuši. Jānis un Guna dosies ceļā no Ikšķiles, savukārt, Eduards no Saldus puses izbrauks caur Rīgu un pa ceļam paķers arī mani un Elīnu. Sacensībām esam gatavi. Par to, kā “Vikingiem” gāja “Mamutu medībās”, lasiet šeit.

Klasisks maršruts, pagatavots Induļa gaumē

Iedvesmu šīs nedēļas nogales pārgājienam dod DELFI. Kad iepazīstos ar viņu ieteikumiem par astoņām klintīm Latvijā, kas jāredz ikvienam, saprotu, ka redzējis esmu tās visas, bet vienai – Spriņģu iezim – iepriekš esmu vistiešākajā nozīmē paskrējis garām, to kārtīgi neiepazīstot. Nolemju, ka šo kļūmi jānovērš.

Tad nu izšķiros par pārgājienu no Līgatnes uz Siguldu, pieturoties EnterGauja izstrādātajam maršrutam, bet iespējami papildinot to ar dažādiem papildus objektiem, kas, izrādās, nav nemaz tik sarežģīti, jo EnterGauja maršrutā nav Spriņģu, Katrīnas un Gūdu klinšu. Man grūti iedomāties, kurš gājējs neizmetīs pavisam nelielu līkumu no oficiālā maršruta, lai skatītu Katrīnas un Gūdu klintis.

Iet virzienā no Līgatnes uz Siguldu izvēlos, ņemot vērā to, ka Siguldā ir krietni lielāka pieejamo vilcienu izvēle, kamēr no Līgatnes vakarpusē ir tikai viens vienīgs vilciens uz Rīgu.

Pētot objektus, kas atrodami maršrutam tuvākajā apkārtnē, acīs iekrīt Sautas kalns, Lauru klintis un Kautraka gravas, bet papildus izpēte arī atklāj, ka visi šie objekti atrodas Nurmižu gravu rezervāta teritorijā. Jānis no Dabas aizsardzības pārvaldes, atbildot uz manu vēstuli, pieklājīgi un nepārprotami norāda, ka tūristiem šo objekti nav paredzēti. Tad nu tos izslēdzu no potenciālā maršruta un koncentrējos uz objektiem, kas neatrodas rezervātu teritorijās. Ja nu nākotnē kādai zinātniskai ekspedīcijai Nurmižu rezervātā būs nepieciešami papildspēki, es labprāt pieteiktos. Kā rakstīju vēstulē Dabas aizsardzības pārvaldei, pret dabu izturos atbildīgi, nemēsloju, klintīs uzrakstus neskrāpēju, sikspārņus alās nebiedēju.

Interesants objekts šķiet Vecandrijāņu klints, kas arī nav pārlieku tālu no mana pamata maršruta, tāpēc arī tās aptuveno atrašanās vietu atzīmēju savā MAPS.ME aplikācijā, lai nejauši nepaskrietu garām.

Tā kā ceļu sākšu no rehabilitācijas centra “Līgatne”, no EnterGauja izstrādātās maršruta versijas pazūd Līgatnes papīrfabrika un tās ciemats. Tāpat atsakos no Līgatnes dabas takām. Gan papīrfabrikas ciematu, gan dabas takas apmeklēju jau pagājušā gada nogalē, tā kā liels zaudējums tas nav.

Apraksts par pārgājienā piedzīvoto atrodams šeit.

Nākamajai nedēļas nogalei paredzēta mazliet savādāka aktivitāte brīvā dabā, kas gan arī prasīs mērot dažus desmitus kilometru. Par to pēc nedēļas.

Elpu iezis