15.-16.10.2015. Tour de Baltics jeb “What can go wrong?”

Agrs, ļoti agrs oktobra rīts. Modinātājs atskan jau 4:30, jo 5:45 jābūt lidostā. Šodien abi ar Jāni dosimies uz Tallinu, pēc tam Viļņu. Meklēsim idejas, kā padarīt efektīvāku korporatīvo klientu apkalpošanas darbu Latvijā. Bet šis stāsts nav par darbu. Šis ir stāsts par divu puišu piedzīvojumiem trīs Baltijas valstīs. Pazīstams ar nosaukumu Tour de Baltics jeb “What can go wrong?”.

Kad īsi pēc 5:00 dodos ceļā ar taksometru, ielas ir vēl ļoti tukšas. Uz Ulmaņa gatves abās pusēs policisti mēģina pārbaudīt, vai kāds no retajiem autobraucējiem nav atceļā no kārtīgas ballītes. Pa ceļam saņemu ziņu no Jāņa, ka arī viņš ir ceļā un lūdz gadījumā, ja kavēsies, darīt visu, lai aizturētu lidmašīnu. Laika gan vēl daudz. Pēc nepilnus 10 EUR vērta ceļa esmu lidostā, dodu ziņu Jānim, ka tiekamies jau aiz drošības kontroles, un dodos cauri lentām iezīmētajam labirintam.

Kamēr manas mantas veiksmīgi dodas cauri lidostas skeneriem, manas sekmes nav tik labas. Atskan pīkstiens, un apsargs pieklājīgi piedāvā mani izčamdīt. Lielisks dienas sākums, bet neko darīt, ja vēlos spert kaut soli tālāk. Tieku rūpīgi pārbaudīts pa vīlei. Paciņa ar Zewa salvetēm raisa aizdomas, un tiek pārbaudīta katra salvete. Galu galā gan man dod atļauju doties tālāk, apjožu jostu, paņemu savu bagāžu un dodos uz durvīm. Pa ceļam vēl nospiežu smaidīgāko no sejiņām, tā novērtējot apkalpošanas kvalitāti, jo, neskatoties uz rūpīgo pārbaudi, noskaņojums ir pat ļoti labs. Durvis neatveras… Pasperu soli atpakaļ un mēģinu vēlreiz. Atkal nekā. Brokastu tēja ir tepat, tepat netālu, bet no tās mani šķir stikla šķērslis. Viens no  drošības kontroles darbiniekiem skaļi ieminas: “Kas noticis ar durvīm?” Kāds cits tomēr rod risinājumu, un mans trešais mēģinājums doties tālāk ir veiksmīgs.

Dodos uz netālo Costa Coffee, lai tiktu pie tējas un kādas brokastu maizītes. Iekārtojos tā, lai redzētu Jāņa parādīšanos, atstāju mantas un dodos pasūtīt brokastis. Maizīte ar šķiņķi un sieru tiek uzsildīta, ielieta liela krūze melnās tējas, un es esmu atpakaļ savā postenī. Galdiņš gan izrādās nestabils – daļa tējas jānoraksta zudumos. Kamēr brokastoju, zvana Jānis un vaicā, kur esmu. Viņš esot ticis jau līdz iekāpšanas vārtiem. Acīmredzot laikā, kad tiku pie brokastīm, Jānim tomēr izdevies tikt garām manam sardzes postenim. Jānis pasmejas par manām sarga spējām un arī nodrošina sevi ar rīta enerģijas devu – kafiju, brauniju, jogurtu.

Kad brokastis paēstas, dodamies uz vārtiem. Iekārtojamies pie vārtiem numur 17, bet tur kā ceļa mērķis norādīta Kopenhāgena. Izrādās, kamēr brokastojām, mūsu lidojuma vārti mainīti uz Nr.15. Pārsēžamies pie tiem. Jānis padalās ar saviem piedzīvojumiem lidostās. Kopš varena skrējiena Kopenhāgenas lidostā kādu laiku atpakaļ viņa piedzīvojumi ir ļoti raibi. Ir gadījies arī nokavēt lidmašīnu. Kopenhāgenā viss gan bija beidzies veiksmīgi – ar nedaudz vaļā atstātiem vārtiem, klauvējienu pie jau aizvērtām lidmašīnas durvīm un izmisīgiem pases meklējumiem, kas galu galā tika atrasta.

Vēl dažas minūtes pirms iekāpšanas nekas neliecina, ka esam pie pareizajiem vārtiem. Jānis dodas vēlreiz pārliecināties, ka esam pareizajā vietā. Kamēr viņš ir prom, ierodas meitene, kas sāk visu organizēt iekāpšanai. Atgriežas arī Jānis, un dodamies uz tepat ārā gaidošo autobusu. Pasažieru gan nav daudz – kādi 16-17 cilvēki. Smejamies, ka katram pasažierim tiks sava sēdekļu rinda. Autobuss nogādā mūs pie lidmašīnas, iekārtojamies savās vietās.

Lidojums aizrit mierīgi. Jānis daļu laika pavada strādājot. Tallina mūs sagaida gan ar burvīgu saullēktu aiz lidmašīnas loga, gan miglu tuvāk pie zemes. Lidojums ir veiksmīgs, un šķiet, ka šoreiz Jāņa raibie piedzīvojumi neturpināsies. Lidostā gan Jānis atzīmē, ka Viļņas lidosta ir paplašinājusies. Tā kā jau otro reizi tiek pieminēta Viļņa, ieminos Jānim, ka tomēr esam citā pilsētā. Pasmejamies par to un dodamies ķert taksometru. DNB Igaunijas filiālē nokļūstam reizē ar kolēģiem, kas šai laikā ierodas darbā, dodamies iekšā.

Īsas sarunas ar kolēģiem. Noskaidrojam, ka uz Rīgu mums ir jāizlido 18:35, tātad no bankas dosimies prom ap 17:00. Saplānojam arī pēcpusdienas tikšanās ar konkrētiem kolēģiem un dienas pirmo pusi pavadām sarunās par un ap darbu.

Pusdienlaikā kolēģi pavisam mierīgi paziņo, ka dosimies pusdienot uz striptīza bāru. Izvēle liekas neparasta, bet sekojam saviem Igaunijas kolēģiem. Netālu no bankas sarkani pakāpieni ved pagrabā vietā, kas tiešām atgādina kādu naksnīgu izpriecu vietu. Kolēģi gan piebilst, ka patiesībā striptīza bārs atrodas turpat blakus restorānam, kurā esam ieradušies. Kolēģu izteikumi par šo vietu nav ļoti glaimojoši – šķiet, ir mainījies pavārs un ēdiena kvalitāte ar to pasliktinājusies; viesmīles īsti nesaprot igauniski, esot pat bijusi viena, kas, šķiet, nav sapratusi arī krievu valodu. Tai pašā laikā starp mums ir arī cilvēks, kas šeit regulāri pusdieno, šķiet, jau 7 gadus.

Restorāns ir patukšs. Izskan minējums, ka tas saistīts ar to, ka šodien ir zivju diena. Restorāna īpašnieki šai ziņā turpina padomju laiku tradīciju ar ceturtdienām – zivju dienām. Vairums no klātesošajiem izvēlas Požarska kotletes ar dažādām piedevām. Šodien pavārs pacenties, un pusdienas ir gluži labas. Paēdam, katrs samaksājam par savu izvēli un dodamies atpakaļ uz biroju.

Pēcpusdiena aizrit sarunās ar kolēģiem. Cītīgi piefiksējam dažādas atziņas. Tuvojoties 17:00, noslēdzas arī mūsu Tallinas darba cēliens. Kolēģis ir jau izsaucis taksometru. Pa ceļam uz savu taksometru pamanām mašīnu, kuras vadītājs guļ savā sēdeklī. Minam, ka viņš acīmredzot ļoti ilgi gaida kādu atbildi no bankas. Kāpjam savā taksometrā un dodamies uz lidostu.

Lidostā nokļūstam ļoti operatīvi, norēķināmies par braucienu un dodamies iekšā. Pirmais darbs – noskaidrot, uz kuriem vārtiem mums jādodas. Acīm pārskrienam lidojumu sarakstam. Uzraksts “Riia” vīd tabulas pašā augšā (ar piebildi “departed”) un apakšā, bet laikā, kad jābūt mūsu lidojumam, nav ne miņas no Rīgas vai AirBaltic…

Smadzenes sāk intensīvi darboties. Pārbaudu savas iekāpšanas kartes, un, jā, lidmašīna, kurā mums vajadzēja atrasties, jau 20 minūtes atrodas gaisā. Mums pat nebija iespējas dzirdēt, kā Mr.Dambergs un Mr.Kerus tiek aicināti beidzot doties uz lidmašīnu. Jānis ieskatās savā telefonā elektroniski saglabātajās iekāpšanas kartēs, un kļūst arī skaidrs pārpratuma iemesls – iekāpšanas karte lidojumam no Rīgas uz Viļņu ir saglabāta ar nosaukumu “Tallina-Rīga”.

OK, situācija skaidra. Sākam domāt, ko darīsim tālāk. Rīt no rīta 9:00 mums jau jābūt DNB Lietuva galvenajā birojā Viļņā. Pārbaudu citus lidojumus, bet biļetes ir pieejamas tikai uz vienu AirBaltic reisu uz Rīgu, un tās pašas par ļoti lielu cenu. Jānis tai laikā meklē iespējas ceļu turpināt ar autobusu. Intensīvi domājam, vai mēģināsim Viļņu sasniegt vēl naktī, vai nakšņosim mājās un uz Viļņu dosimies no rīta.

Sazvanu ceļojumu aģentūru, lai mēģinātu atcelt to, ko vēl ir iespējams atcelt. Darbiniece ir ļoti atsaucīga, tomēr norāda, ka tik vēlu vairs neko atcelt nebūs iespējams. Sola gan vēl pārbaudīt un piedāvā palīdzēt, ja mums kas nepieciešams. Jānis pa to laiku ir jau ticis pie autobusa biļetēm no Tallinas uz Rīgu. Ap 23:00 mums vajadzētu būt Rīgā.

Dodamies ārā no lidostas un meklējam taksi. Smejamies par to, ka Jāņa raibie piedzīvojumi turpinās. Taksometrs nogādā mūs Tallinas autoostā, kur sameklējam platformu, no kuras mums būs jādodas ceļā, un dodamies uzgaidāmajās telpās uzmeklēt ko ēdamu. Kamēr Jānis tiek pie panini igauņu gaumē, zvanu ceļojumu aģentūrai, lai saprastu, kādi ir varianti braucienam no Rīgas uz Viļņu. Tiek piedāvāts autobuss, kas Viļņā ir īsi pirms 11:00 no rīta. Tas mums neder, tāpēc turpinām arī patstāvīgus meklējumus. Ceļojumu aģentūras darbiniece informē, ka citu autobusu nav, viņa būs darbā līdz 18:00 un lai dodam ziņu par to, ko esam izlēmuši.

Stāvu blakus kādam jaunam pārim un īsi uzrunāju Jāni, kas gaida savu panini. Blakus stāvošā meitene savam puisim ieminas, ka “viņš (t.i., es) runā latviski”. Puisis gan smejas, ka nav jau viņi tik tālu prom no Latvijas, lai tas būtu kas pārsteidzošs.

Skatoties, cik gardu muti Jānis notiesā panini, arī manī sarosās izsalkums. Pārdevējs gan informē, ka panini būs jāgaida 6 minūtes, bet es esmu gatavs gaidīt. Pa to laiku ar Jāni vienojamies, ka jāmēģina Viļņu sasniegt vēl šonakt. Es zvanu ceļojumu aģentūrai, bet pulksten 17:55 neviens vairs neceļ klausuli. Pārdevējs igauniski aicina pēc panini. Angliski pārvaicāju, vai tas tiešām ir mans – ar vistu. To apstiprina netālu stāvoša meitene, kas dara man zināmu, ka tas tiešām ir “chicken”. Kamēr notiesāju savas vakariņas, Jānis zvana kolēģim DNB Rīgas birojā, lai vienotos par to, ka mums piešķir bankas automašīnu.

Ir pienācis mūsu autobuss. Kolēģis mums palīdzēt nevar, līdz ar to vienīgais, kā vēl varam nokļūt Viļņā, ir ar personīgo auto. Vispirms gan no Tallinas jātiek līdz Rīgai. Pa ceļam apvienojam darbu ar izklaidi un atpūtu. Vispirms Jānis tiek galā ar saviem darbiem, bet es izvēlos kādu ne pārāk intelektuālu komēdiju no pasažieriem piedāvātā izklaides repertuāra. Jānis piezvana uz viesnīcu un pārliecinās, ka mūsu rezervācija joprojām ir spēkā. Kad filma beigusies, maināmies – Jāņa dators pārceļo pie manis, lai varu digitalizēt savas piezīmes, bet Jānis pa to laiku izmanto iespēju nedaudz nosnausties. Darba fonam izvēlos rokmūzikas izlasi.

Rīgā esam pirms noteiktā laika, kāpjam ārā pie viesnīcas “Latvija”. Kamēr ņemam savu bagāžu, kāda kundze man pavaicā, vai šis ir autobuss uz Tallinu. Atbildu, ka šis ir autobuss no Tallinas. Šķiet, ka kundze un vēl bariņš cilvēku tepat gaida kādu vēlo autobusu, un šai ziņā viņus iepriecināt nevaru.

Kārtējo reizi šodien meklējam taksometru. Kamēr runāju ar dispečeri, pie viesnīcas piebrauc viens no sarkanajiem Red Cab. Jānis ar tā vadītāju ātri vienojas, ka pēc tam, kad būs izkāpis pasažieris, taksometrs varēs uzņemt mūs. Saskaņoju stratēģiju ar dispečeri, un dodamies ceļā pēc Jāņa auto, ar ko pieveiksim ceļa trešo posmu – no Rīgas uz Viļņu.

Kamēr norēķinos ar taksometra vadītāju un izkrauju mūsu koferus, Jānis jau ir devies pēc auto. Dodamies naksnīgā braucienā uz dienvidiem. Pietura Statoil pa ceļam starp Bausku un Lietuvas robežu, lai “uzlādētu baterijas”. Pusnaktī katrs notiesājam pa hotdogam un izdzeram pudeli Coca Cola. Veselīgs uzturs? Kas tas tāds?

Esam runājuši, ka vajadzības gadījumā pārsēdīšos pie stūres, tomēr Jānis iztur visu ceļu un pēc 2:00 naktī esam Viļņā. Jānis nojauš, kur varētu būt meklējama mūsu viesnīca, un pamazām dodamies tās virzienā. Jāņa redzes atmiņa un mazs kartes fragments manā telefonā palīdz mums atrast pareizo virzienu. Trijos naktī viesnīcas darbinieki atver mums durvis, ceram beidzot tikt pie miega devas.

Kad Jānis bilst, ka ir zvanījis par rezervāciju, viesnīcas darbiniece ieminas, ka viņa šeit bijusi ilgāku laiku un tādu zvanu neatceras. Apvaicājas, vai neesam rezervējuši numurus citā šīs kompānijas viesnīcā. Kad iesniedzam izdrukāto rezervācijas apliecinājumu, tiek atrasti arī mūsu vārdi, bet… Esot pienācis paziņojums par rezervācijas atcelšanu. Smejamies, ka šis jau ir kārtējais gadījums mūsu jau tā raibajā ceļā. Meitene gan piebilst, ka mums ir paveicies – viņi šos numuriņus nevienam citam nav pārdevuši. Pēc formalitāšu nokārtošanas un automašīnas novietošanas viesnīcas pagalmā Jānis dodas uz otro stāvu, savukārt, man jānakšņo vēl stāvu augstāk.

Neliela duša, un beidzot varu doties pie miera. Esmu bijis nomodā 23 stundas. modinātājs uzlikts uz 8:00. Gulēšanai atvēlētas 4 stundas.

Atveru acis. Palūkojos pulkstenī un pirmajā brīdī satrūkstos – ir jau 7:40. Sajūta, ka esmu ko nogulējis, jo tik ļoti ierasts celties 6:10. Tad gan attopos un saprotu, ka patiesībā esmu pamodies 20 minūtes pirms modinātāja. Kāds ir pajokojis ar manu iekšējo pulksteni.

Īsziņa Jānim par to, vai ir vēlme doties brokastīs, un ātri sakravāju mantas. Pa to laiku jau zvans no Jāņa, ka viņš jau ir restorānā, kur brīvu vietu nav un cilvēki uz brokastīm gaida rindā. Tas mūs, protams, nepriecē, tomēr mēģinām rast risinājumu. Daudzi sasēduši pa divi pie galdiņiem, kas paredzēti 4 cilvēkiem. Jānis ar divām sievietēm vienojas, ka varam sēdēt blakus viņām, un dodamies gādāt brokastis. Pie pankūku pannas, kur ņemu pankūkas ar šķiņķi un sieru, Jānis pavaicā, vai “curd” ir biezpiens. Apstiprinu, ka šai ziņā viņa angļu valodas zināšanas ir nevainojamas, nogādāju pankūku šķīvi uz galdiņa un dodos meklēt jogurtu. Kad abi brokastojam, Jānis atzīmē, ka viņa pankūkās ir gaļa, un mēģina saskatīt manu atriebību par kļūmi ar lidojumiem – tagad biezpiena pankūku vietā esmu viņam iemānījis ko citu. Smejos, ka tikai atbildēju uz jautājumu, kāds man tika uzdots.

Pēc brokastīm norēķināmies par viesnīcu un dodamies uz auto. Šoreiz Jānis mēģinās DNB biroju atrast ar Waze palīdzību. Pa ceļam sazvanu ceļojumu aģentūru, lai informētu, ka nu viņiem jāmēģina atgūt naudu par atcelto rezervāciju, jo viesnīcā esam maksājuši paši. Aģentūras pārstāve secina, ka, lai arī likās, ka rezervāciju atcelt nevarēs, acīmredzot viesnīca šoreiz ir panākusi pretī. Ar rēķiniem un norēķiniem jau viņa tad tikšot galā. DNB bankas biroju atrodam veiksmīgi, bet vēl kāds laiciņš aizrit, meklējot stāvvietu. Kad auto novietots ielas malā, varam sākt sava darba otro cēlienu.

Viļņas birojā lielākā daļa sarunu aizrit pirms pusdienām. Tiekam pie virknes dažādu ideju, kuras cītīgi piefiksējam, lai pēc tam kopā ar projekta komandu meklētu tās, kas mums der vislabāk. Pa ceļam uz pusdienām Jānis apvaicājas, vai stāvvieta, kurā viņš novietojis auto ir maksas. Izrādās, ka jā un ir risks tikt pie riteņu bloķētāja, tāpēc sameklējam 2 eur monētu, ar ko veikt apmaksu. Monēta sākotnēji šķiet lieka, jo samaksu var veikt arī ar karti, tomēr izrādās, ka Latvijā izdotas kartes Viļņas stāvvietu automātiem nepatīk. 2 eur tiek likti lietā.

Viļņa oktobrī

Pēcpusdienā vēl viena saruna, pēc kuram Jānim ir vēl individuāli darba pasākumi. Tā kā jūtu miega trūkumu, nolemju, ka palikt nomodā visvieglāk būs pastaigā, tāpēc dodos pārgājienā pa Viļņas ielām un parkiem. Rudens ir koši iekrāsojis Viļņu, gaiss ir samērā silts, tomēr neliels vējš neļauj aizmirst par to, kāds gadalaiks šobrīd valda.

Viļņa oktobrī

Īsi pēc 16:00 uzsākam sava ceļojuma pēdējo posmu – atgriešanos Rīgā. Viļņas ielās valda piektdienas pēcpusdienas sastrēgumi, un dažkārt vietējo autovadītāju manevri mūs pārsteidz, tomēr veiksmīgi nokļūstam uz šosejas un dodamies mājup. Pa ceļam manām govju gana mūsdienu versiju – kāds lietuvietis ar savu Audi vizinās pa pļavu, kurā ganās dažas govis. No pelēkajām debesīm pamazām sāk pilināt lietus, kas mūs pavada arī tad, kad esam jau šķērsojuši Latvijas robežu. Pirms pulksten 19:00 esmu mājās. Ar lidmašīnu, autobusu un auto divās dienās esam pieveikuši ceļu no Rīgas līdz Tallinai, tad no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai un galu galā – no Viļņas līdz Rīgai. Tour de Baltics noslēdzies.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s