Norunātajā tikšanās vietā – pie Vienības gatves mini Rimi – esmu jau divdesmit minūtes pirms norunātā laika un pagūstu jau atteikt divdesmit centu pabalstu kādam interesentam, kuru, šķiet, pazīst arī veikala apsargs, kurš iznācis ārā uzsmēķēt, jo iesaka šoreiz pirkumus izvēlēties atbilstoši pieejamajam naudas daudzumam, lai daļa iecerētā nav jāatstāj pie kases.
Kā vienojāmies, 17:30 Eduards un Elīna ir klāt. Man atstājuši pasažiera sēdekli blakus vadītājam. Lieku somas bagāžniekā, un mēs varam doties ceļā. Plānojam Secē ierasties uz 19:00 – laiku, kad saskaņā ar nolikumu sākas piedzīvojumu sacensību “Mamutu medības 2019” komandu reģistrācija.
Elīna pa ceļam iemieg, tā kā abi ar Eduardu pavadām laiku puišu sarunās 😊 Kad Elīna pamostas, viņai ir neviltota interese par to, ko gan mēs bez viņas esam izrunājuši, bet viņai neizdodas neko daudz izdibināt.
Secē iebraucam jau tumsiņā un tieši 19:01 novietojam auto pie Seces pamatskolas, kur jau rosās sacensību organizatori un pamazām ierodas arī dalībnieki. Guna un Jānis vēl ir ceļā, tāpēc mierīgi pavadām laiku pie mašīnas, apēdam pa kādai maizītei ar šokolādes krēmu un, ņemot vērā faktiskos laikapstākļus, skatām un pārskatām savu garderobi sacensībām, kurās mums mežā būs jāpavada līdz pat deviņām stundām.
Īsi pēc 20:00 klāt ir arī Guna un Jānis, un “Vikingi” dodas reģistrēt savu ierašanos sacensību norises vietā. Tiekam arī pie ierīces laika reģistrācijai – SportIdent atzīmēšanās karte. Guna dodas uz komandu kapteiņu sapulci, kur tiek arī pie kartēm, kam jāpalīdz mums atrast kontrolpunktus. Eduards gan uzreiz pamana, ka kartēs atsevišķi kontrolpunkti nav īsti korekti atzīmēti, jo vienā un otrā kartē redzamie attālumi starp tiem un to novietojums ir atšķirīgi. Eduards ķeras pie mūsu maršruta plānošanas, lai iespējami izvairītos no sastrēgumiem. Sacensībās, kurās piedalās aptuveni 40 komandas un ir atrodami 8 lielie kontrolpunkti, kur katrā jāveic divi pārbaudījumi, ir diezgan droši, ka tie tomēr būs. Jācer tik, ka ne pārāk lieli. Uzdevums tiek skaidrots divas minūtes, jāizpilda astoņās minūtēs.
Tiekam arī pie komandas bildes pirms starta. Meitene, kuru palūdzam mūs nofotografēt, ir ļoti steidzīga un ļoti pārsteigta par manu mazo fotoaparātiņu, kas jau gadiem pavada mani dažādās aktivitātēs. “Vai, kāds interesants!” viņa saka. Šķiet, tas ir Eduards, kas nosaka: “Var redzēt, ka viņai vēl nav astoņpadsmit”. Pie bildēm tiekam un varam virzīties tālāk uz starta zonu.
Pirms 22:00 organizatori uzsauc vēl pēdējos norādījumus, un divas stundas pirms pusnakts viss dalībnieku bars aiztrauc trasē. Guna un Jānis sākumā metas skriešus, pārējie mēģinām turēt līdzi. Pamazām komandas izklīst.
Naksnīgā debess pagaidām bez manāmiem mākoņiem, spoži spīd mēness un zvaigznes. Ceļi vietām sniegoti, vietām ledaini, vietām dubļaini, bet visbiežāk – apvienoti visi trīs minētie elementi. Februāra vidus Latvijā šogad ļoti silts.
Jau pirmajā lielajā kontrolpunktā mums nākas uzgaidīt. Pirmais uzdevums, pie kā tiek “Vikingi, paredz, ka vienam komandas dalībniekam jāšķērso iezīmēts laukums pa starp kokiem novilktu lentu, kamēr pārējie četri komandas biedri ar nostieptas virves palīdzību palīdz tam no abām iezīmētā laukuma pusēm. Ja gājējs nokrīt no lentas, jāsāk no sākuma. Mūsu kapteine Guna nodemonstrē savu līdzsvara izjūtu un ar pirmo mēģinājumu pieveic distanci.
Turpat blakus ir arī otrs uzdevums, kas veicams ar šobrīd jauniešu vidū populārajām kendamām, un piedalās visi pieci komandas dalībnieki. Katram dots cits uzdevums, man jāuzmet bumba uz koka rotaļlietas smailes (“spaika”). Esmu redzējis vecāko dēlu veicam šo vingrinājumu, bet pats neesmu trenējies, tā kā jāpaļaujas uz veiksmi un Eduarda padomu. Ar vairākiem mēģinājumiem tas izdodas un esmu pirmspēdējais no komandas, kas paveic šo uzdevumu. Varēšu ziņot vecākajam dēlam, ka tētis veicis vienu triku ar kendamu 😊 Jaunākie sacensību dalībnieki vēro, kā “vecie” cīnās un, šķiet, mazliet uzjautrinās par to. Elīna pagūst izpildīt gan savu, gan arī citiem veicamos vingrinājumus. Smejam, ka nu viņa saviem bērniem varēs rādīt klasi trikos ar kendamu.
Pa sniegotiem meža ceļiem aizbrienam uz nākamo mūsu noskatīto kontrolpunktu. Arī šeit kādu laiku pavadām gaidot, dzerot tēju. Sākam ar Elīnas iespundēšanu lādē, no kuras viņa var izkļūt tikai tad, ja atšifrēsim kodu. Koda atslēga ir lādē pie Elīnas, un mums vēl jāatrod lādē kāda šķirba, pa kuru Elīnai iespīdināt kaut nedaudz gaismas. Gunai izdodas atrast šādu šķirbu lādes sānā, un nekavējoties to izmantojam. Otra uzdevuma daļa ir Jāņa spēles ar uguni. Vingrinājumi, protams, tiek veikti tiesneša klātbūtnē. Pārējo uzdevums ir Elīnai saukt, kādu liesmu mēs redzam, kādas darbības to raksturo. Elīna tad var sameklēt šo krāsu un aprakstu atšifrējumu. Ar nelielu tehnisku aizķeršanos uguns pusē mēs aši tiekam pie koda, un Elīna var līst laukā no lādes.
Otrs uzdevums tai pašā kontrolpunktā apvieno vairākas prasmes, jo, stāvot uz akmeņiem, no augšas ar virvē iesietu krāsotāja rullīša rokturi “jānozvejo” kādas teikas fragmenti, kurus pēc tam jāsarindo pareizā secībā un no galvas jānoskaita teiku sacensību tiesnešiem. Tā nu apgūstam teiku par Muldas purvu un Muldas akmeni.
Trešajā mūsu noskatītajā lielajā kontrolpunktā iestrēgstam uz ilgāku laiku. Vēlāki aprēķini liecina, ka, iespējams, pat uz divām stundām. Kontrolpunkts atrodas pamestā mājiņā, kas nu izrotāta lampiņu virtenēm, kuras baro ēkas ārpusē stāvošs ģenerators, un kurā gaidošās komandas var piesēst, paklausīties mūziku un paskatīties Simpsonu multeni.
Vai nu organizatori nav ko sarēķinājuši, dalībnieki pārāk tūļīgi, vai citi apstākļi, bet šis ir ļoti lēns punkts. Pirmo uzdevumu gaidām ārpusē, jo iekštelpas neizceļas ar lielu gaisa daudzumu. Tā ir iespēja bez steigas labāk iepazīt komandas biedrus, lielāko daļu no kuriem esmu saticis tikai pirms šīm sacensībām. Bērni ir viens no vienojošajiem elementiem, jo tādi ir visiem “Vikingiem”.
Kad jau jāgatavojas pirmajam no šeit atrodamajiem uzdevumiem, ejam iekšā ēkā. Ozola dziesma “Stils” ir ļoti populāra jauniešu vidū, daudzi enerģiski lēkā nelielajā istabiņā un dzied līdzi.
Guna tiek iesaukta uzdevuma izpildei paredzētajās telpās, un, kad pēc brīža viņai pievienojamies, mums paziņo, ka Guna ir pieslēgta pie sienas un viņa var tikt atbrīvota, ja atrodam kodu. Koda atšifrēšanai mums divās nelielās istabiņās jāatrod vienpadsmit mazas lapiņas. Istabiņas izskatās tieši tā, kā varētu gaidīt vecā, pamestā mājiņā – dažas salauztas mēbeles, grīdas un sienu fragmenti, salauzts televizors, dažas izsistas logu rūtis un pa kādam citam krāmam un papīra galam (tai skaitā, piemēram, kāda algas nodokļa grāmatiņa). Izlodājot istabiņas diemžēl atrodam tikai deviņas no lapiņām. Vienai visu laiku esam staigājuši garām, jo tā ielīmēta durvju ailē, kas savieno abas istabiņas, bet otra paslēpusies aiz spoguļa, kurš, kā izrādās, bija rotāts divām lapiņām.
Labu laiku jāgaida arī uz otro šī punkta uzdevumu. Guna, Jānis un Eduards atlaižas pieejamajās mēbelēs vai to fragmentos. Eduards pat, šķiet, uz brīdi iesnaužas. Abi ar Elīnu klausāmies mūzikas repertuāru, kuru Spotify izvēlas sacensību tiesneši, un arvien vairāk kņudina vēlme ko pamainīt. Divas grupas A-Eiropa dziesmas pēc kārtas ir labi, bet vienlaikus par daudz, tāpēc uzrunāju tiesnešus, lai noskaidrotu, vai var pieteikt kādu citu dziesmu. Meitene, kam pieder telefons, ir gana atsaucīga, pat norāda paroli, ar kādu tālruni var atbloķēt, un telpā atskan pa dziesmai no Five Finger Death Punch, Volbeat, Nickelback un Amaranthe repertuāra. Beidzot arī “Vikingiem” iespēja padejot 😊 Izskanot Amaranthe “Digital World”, “Vikingi” var pamest šo ēku un doties pildīt otro uzdevumu.
Uzdevums veicams kokā netālu no ēkas. Diviem no komandas jākāpj kokā, esot piestiprinātiem pie virvēm, jāatrod kokā piestiprinātie atjautības uzdevumi, komandai tie jāuzmin, un abiem kāpējiem veiksmīgi jānokļūst lejā. Eduards piesakās par vienu no kāpējiem. Kad komandas biedru skatieni vēršas uz manu pusi, pieņemu izaicinājumu, lai arī ar drošināšanas karabīnēm man saskarsme līdz šim bijusi ļoti neliela. Pieļaujam gan divas taktiskas kļūdas. Tā kā esmu garāks par Eduardu, man tiek maršruts, kurā jākāpj augstāk, bet izrādās, ka tieši tajā vairākas reizes jānomaina drošināšanas karabīnes. Lai (manā prātā) rokām būtu labāka saķere ar koku, nolemju kāpt bez cimdiem.
Kamēr raušos augšup pa savu trasi, Eduards lodā pa zemāk esošajiem zariem un aši atrod vairākus atjautības uzdevumus, kurus komanda arī veikli atrisina. Es tikmēr cīnos ar vienu no karabīnēm, jo, lai arī temperatūra virs nulles, pirksti ir nosaluši un kļuvuši pavisam nepaklausīgi. Eduards jau ir lejā no koka, kad es vēl, pūšot un stenot, cīnos uz priekšu. Pie pēdējās karabīnes maiņas man jau palīgā steidz viena no organizatoru pārstāvēm. Galu galā lejā esmu arī es, bet laika limitā iekļāvušies neesam.
Tālāk mērojam garāku posmu līdz dzelzceļam, kur meklējams tālākais šo sacensību kontrolpunkts. Eduards, Jānis un Guna soļo nedaudz pa priekšu. Es un Elīna sekojam ar nelielu distanci. Abi ar Elīnu izslēdzam pieres lukturīšus, jo mēness joprojām spīd gana spoži, labi redzam savas ēnas, un mēnessgaismā apkārtne izskatās krietni skaistāka, nekā lukturīšu staru kūļu izgaismota.
Dzelzceļa uzbērumu atrodam sekmīgi un labu gabalu soļojam pa sliedēm, kad tālumā sadzirdam vilciena signālu. Sākas tas, ko nodēvējām par “bēgšanu no vilciena”. Patiesībā skriet nepieciešams tikai posmā, kur ir neliels tiltiņš, bet kontrolpunkts ir jau tik tuvu, ka skrējiens turpinās arī aiz tā. Pirms vilciens ir mūs panācis, mēs jau šļūcam lejā pa uzbērumu.
Organizatoru puiši ar prieku sagaida mūs un uzreiz liek šķirties no apaviem un zeķēm, jo pirmais uzdevums paredz no ūdens bļodas katram dalībniekam ar kājām izcelt tā izvēlētas krāsas bumbiņas un sakraut kaudzītē sev aiz muguras. Ūdens bļodā jau ir tādā visai interesantā krāsā. Esam astoņpadsmitā komanda, kas pilda šo vingrinājumu.
Ar bumbiņām raiti tiekam galā un dodamies uz blakus esošo uzdevumu, kur, kā tiesnesis ieminas, drēbes pašas kritīs nost. Kad tiesnesis izstāsta uzdevuma noteikumus, kļūst skaidrs, kur ir risks drēbēm nokrist. Maza dzelzceļa tiltiņa margām piestiprinātas un gaisā karājas piecas dažāda izmēra riepas, un katram komandas dalībniekam ir jāizlien cauri tām visām, ne reizi nepieskaroties pie zemes. Tiesnesis ieminas, ka ir bijušas komandas, kuru dalībnieki šo paveic bez komandas biedru atbalsta, tomēr mēs izvēlamies palīdzēt līdējiem. Jānis startē pirmais un mazliet ieliec dzelzceļa tiltiņa margas. Vēlāk tiesneši atzīmē, ka ko tādu vēl nav redzējuši 😊 Jānim seko Eduards, tad Elīna un Guna. Uzdevumu noslēdzu es, un līdz tam jau esam piešāvušies, kā to paveikt ātri un bez drēbju nokrišanas.
Lai arī tiesneši piedāvā palūkot, vai pie netālā ugunskura nav vēl palikusi zupa, mēs dodamies tālāk distancē. Pārāk spēcīgi mūs ietekmējušas divas vienā kontrolpunktā pavadītas stundas.
Iemēģinot arī dažu nepareizu ceļu, sasniedzam vietu, kur prom no lielā ceļa kalnup ved iemīta taka. Jānis un Eduards dodas izlūkos un pēc kāda brīža sauc, lai pievienojamies. Pakalnā atrodas lielais kontrolpunkts, un pirmais tā uzdevums ir leģendārais “Mamutu medību” āliņģis. Kad tiesneši min, ka startēt var arī tikai trīs no komandas dalībniekiem, abi ar Elīnu nolemjam palikt krastā. Ūdenī piesieti pieci spaiņi, kuros jāatrod sakāmvārda fragmenti. Vienam no komandas tie jāpieraksta uz tāfeles un pareizā secībā jānolasa tiesnešiem. Eduards un Jānis met pie malas gan visas drēbes, gan kautrību, Guna ir uzvilkusi peldei piemērotu kostīmu. Visi trīs nozūd dīķī, un es varu sākt rakstīt. “Labi būt stipram, bet divreiz labāk būt gudram”. Peldētāji var ģērbties, un mēs dodamies uz netālu esošo ēku, kur pildāms otrs uzdevums.
Šķiet, esam pārtvēruši sacensību tiesnesi vakariņu (vai, iespējams, naksniņu) laikā. Meitene noliek plastmasas ēdiena trauciņu un nāk mums stāstīt, kas darāms. Skatoties uz telpu, gan šķiet, ka uzdevums pilnīgi skaidrs, – būs jāšpaktelē kāda no sienām, jo telpā daudz kokmateriālu un celtniecības maisījumu paku. Tiesnese min, ka ēka tiek atjaunota, bet mums tomēr paredzēts cits uzdevums. Nostājamies rindā, katram tiek aizsietas acis ar divām auduma lentām (jo vienai var redzēt cauri), un komandas puišu rokās tiek ielikti 19 burti, no kuriem komandai, neizmantojot redzi, jāsaliek vārds “hidroelektrostacija”. Ar šo uzdevumu labi tiekam galā, panākumu dokumentējot arī fotogrāfijā.
Kad turpinām ceļu, Eduards, Jānis un Guna aiztrauc pa priekšu, mēs ar Elīnu sekojam, bet Elīna kļūst arvien lēnāka. Sācis sāpēt ceļgals, un ir grūti to locīt. Kad no pakalna lejas komandas biedri vaicā, kā mums iet, atbildu, ka ir tehniskas problēmas, bet nākam, tomēr, kad ieraugu, cik lēni no pakalna lejup nāk Elīna, ir skaidrs, ka īsti nenākam vis.
Komandas biedri jau gabalā, tā kā abi ar Elīnu lēnām, pavisam lēnām sekojam. Paņemu Elīnas somu, to, kā balstīties pret mani, atstājot viņas ziņā. Kad kādu gabaliņu esam tā čunčinājuši uz priekšu, iesaku sazvanīt priekšā esošos biedrus un darīt zināmu, ka jāplāno ceļš uz finišu, citus kontrolpunktus izlaižot. Elīna izvelk savu telefonu (mans atpūšas Eduarda mašīnas bagāžniekā) un sākumā piedāvā runāt man, bet iesaku viņai pašai darīt zināmu, kā viņai iet. Izrādās, ka vajadzēja tomēr izmantot iespēju, jo Elīnas sarunā ar Jāni tiek ātri noskaidrots, ka Guna gaida mūs ceļa malā, bet komandas biedri joprojām paliek neziņā par to, cik nopietna ir Elīnas situācija.
Turpinām savu lēno gaitu, kad kādā ceļa līkumā beidzot parādās Jānis. Nu jau Elīnu balstām no abām pusēm un sākam domāt, kā rīkoties tālāk. Satiekam arī Gunu un Eduardu. Seces pamatskola ir salīdzinoši netālu, tā kā apsveram iespējas pašu spēkiem sasniegt finišu. Jānis pat metas mežā gādāt kokus, no kuriem izveidot improvizētas nestuves, uz kurām Elīnu aiznest līdz finišam. Tomēr tad arvien skaļāk izskan saprāta (Gunas) balss, kurai piebalso arī Eduards – jāzvana organizatoriem, lai brauc Elīnai pakaļ un viņai nav jāturpina mocīt kāju.
Organizatori nosūta auto ekipāžu, un mēs vēl mazliet turpinām ceļu līdz vietai, kur ceļu krustojumā auto ērti varēs apgriezt. Ierodas Jeep Cherokee, kas izrādās visai piepildīts. Blakus šoferim sēž ārste un mašīnas aizmugurē vēl divi jaunieši. Tā kā Elīna celi locīt nevar, viņa tiek iecelta auto šķērsām pāri aizmugurē sēdošajiem jauniešiem un dodas ceļā. Pārējie četri “vikingi” soļo tālāk.
Ja vēl kādu brīdi apsvērām iespēju četratā paņemt vēl vienu lielo kontrolpunktu, nonākot pie lielā ceļa, secinām, ka laika var nepietikt, jo noskatītajā punktā visticamāk būs sastrēgums, jo tas ir viens no finišam tuvākajiem punktiem. Tad nu griežam stūri finiša virzienā un sparīgi soļojam uz Seci. Nedaudz priekšā es un Guna, aiz mums Eduards un Jānis. Tā arī sasniedzam finišu. Fiksējam, ka nedaudz vairāk kā astoņās stundās, esam pieveikuši nepilnus 23 kilometrus. Vidējais ātrums ir pavisam mazs, bet to, protams, nosaka kontrolpunktos pavadītās stundas.
Seces pamatskolas sporta zālē, kur pulcējas dalībnieki, satiekam Elīnu, kura, vienu kāju izstiepusi pār blakus esošo krēslu, sveicina mūs. Abi ar Eduardu izmantojam iespēju ieiet dušā, kamēr vēl nav atskrējuši lielie dalībnieku pūļi. Kad iznākam no dušām, Guna un Jānis jau ir devušies mājup, atstājot Elīnai, man un Eduardam veltītus sveicienus. Tad nu arī mēs pamazām pārceļamies uz Eduarda auto, lai dotos mājup.
Pamazām kļūst arvien gaišāks un mūs sveic skaists saullēkts. Elīna, kas pirms mirkļa ir izteikusies par to, kā gribētu redzēt kādus meža zvērus, gan atkal iemieg un noguļ arī trīs stirnu veikto skrējienu pār ceļu. Pēc astoņiem no rīta esam atkal Rīgā. “Mamutu medības” noslēgušās.
Kopumā iespaids par manām pirmajām piedzīvojumu sacensībām labs. Prieks par uzdevumiem, kurus izpildījām, un daudz labu mācību no tiem, kas mums šoreiz nepadevās. Ja vien nebūtu Elīnas traumas. Bet arī viņa pamostas aizmugurējā sēdeklī un ar prieku ziņo man un Eduardam, ka viņai patika. Iespējams, ka tādā vai citā sastāvā ko tādu reiz veiksim atkal.
Indulis raksta 