Atgriežoties no pirmās vizītes Grobiņā, jau biju izlēmis, ka uz Antrām man atkal jābūt tur. Toreiz, izkāpis no autobusa autoostā, norakstīju visus agros autobusus Liepājas virzienā, jo domāju, ka braukšu ar autobusu. Kaut kādā brīdī, kuru pats vairs konkrēti neatceros, ienāca prātā doma mērot to ceļu ar divriteni :o) Sākumā domāju izmantot Gitas visnotaļ laipno atļauju izmantot viņas riteni, bet tad atcerējos, ka Matīss dodas uz plenēru un viņam tuvākajā laikā ritenis diezin vai būs vajadzīgs. Viņš savu riteni tomēr pazīst labāk nekā es Gitas un transporta līdzekļa izturība šajā gadījumā bija ļoti svarīga.
Visu turpmāko nedēļu domāju tikai par šo pasākumu. Nogādāju Matīsa riteni pie meistara, lai veiktu nelielus regulējumus, iepirku rezerves kameras, sagādāju dažāda izmēra kartes. 3. jūlijā saņēmu riteni un, pēc nepieciešamo darbu veikšanas, momentā veicu pirmo izmēģinājumu, noripinot aptuveni 26 km pa Mārupes ceļiem. Atlikušās dienas vienkārši atpūtos, lai nekas netraucētu veiksmīgu pasākuma norisi. 6. jūlijā Dziesmu svētku noslēguma koncertu neskatījos, jo jau 18.00 devos gulēt. Sīks par draudošo manu ierašanos nebija informēts :o)
7. jūlijā 2.00 no rīta cēlos, lai nedaudz ieturētos un ar pirmo gaismiņu dotos ceļā. Nedaudz pēc 3.00, vēl īstu gaismu nesagaidījis, jau ripināju pa savu ielu, ceļojums bija sācies. Soma uz muguras nebija diez ko viegla, bet tajā bija viss nepieciešamais, lai nevajadzētu visu laiku dzīvoties “sportista” paskatā, dāvana, instrumenti utt.
Sākumā viss bija puslīdz labi, sasniedzot A9 šoseju jau bija nedaudz gaišs. Pirmais nopietnais lūziens gadījās, vēl nesasniedzot pusceļu, kad Pienavā, kas atrodas aptuveni 63 km no mana ceļa sākuma, pārliecinājos, ka būs smagi un, nokāpis no riteņa, jau apsvēru alternatīvos variantus nokļūšanai galā. Kājas jau bija smagas, virs labā ceļa jau bija iemetusies kaut kāda sāpe, soma un vējš arī darīja savu… Jāsaka, ka alternatīvie varianti tā arī palika idejas līmenī, es biju izbraucis pietiekami laicīgi, lai vēl paspētu izstopēties pēc sirds patikas. Ar tādu domu atkal kāpu uz riteņa…
Ceļā bija divi brīži, kad mani uz priekšu dzina tikai viena doma – ES GRIBU ĒST :o) Pirmoreiz tas notika rīta pusē, kad lielākā daļa ceļmalas kafejnīcu bija ciet. Ieraugot tālumā Brocēnu fabrikas skursteni, sāku mīt sparīgāk un ap 10.00 (ja pareizi atceros) piestāju pie kādas vietējās ēstuves. Kad prasīju saimniecei, kur varu nolikt riteni, viņa teica, lai droši liekot tepat pie ieejas, jo “te jau nekas tāds nav”. Neskatoties uz to, riteni arī saslēdzu. Noēdu gaļas salātus un kotleti, kas man nedaudz atgādināja padomju laiku pavārmākslas šedevrus. Kā biju beidzis ēst, pamanīju divus čigānēnus ložņājam ap riteni. Man pieceļoties, tie pazuda. Te nu bija “nekā nav”… Apjautājos saimniecei, vai viņa nezina kādu, kas brauc uz Liepāju. Viņa tikai ieteica mēģināt stopēt aiz Saldus. Kāpu atkal uz riteņa un minu tālāk. Brokastis bija darījušas savu un labu laiku stopēšana man nenāca ne prātā. Tā es izbraucu caur Saldu, vēlāk arī Skrundu.
Varēja gan tā Kurzeme būt līdzenāka. Ik pa brīdim bijā kāpumi, kuriem ne vienmēr sekoja arī kritumi. Reizēm gadījās, ka pēc cīņas ar kārtējo kāpumu gaidītā nobrauciena vietā sekoja taisns ceļš. Aptuveni 50 km pirms mērķa gadījās sevišķi smags, līkumots kāpums. Tajā rāpos augšā ar kādiem 8 km/h. Dienas vidū arī bija sākusi spīdēt saulīte, kā rezultātā es vietām ieguvu riktīgu piedegumu :o) Nebija gan tikai kāpumi, jo, piemēram, Liepājas rajonā ieripoju ar 36 km/h. Aptuveni 28 km pirms Grobiņas ap pulksten 14.00, ieraugot kārtējo kāpumu, iestājās otrais lūzuma brīdis. Bija skaidrs, ka tur augšā netikšu, lai arī tas nebija tas pamatīgākais visa brauciena laikā. No braucu no ceļa un pāris minūtes pagulēju pļavas malā. Pēc tam pirmo un vienīgo reizi izmēģināju stopēšanu, bet tas nebija ilgi, jo jau pēc pāris mašīnām, kas neapstājās, atmetu ar roku un iebraucu tuvējās “Ziemeļu” mājās.
“Ziemeļos” parunājos ar saimniekiem, aizvest viņi varētu tikai pašu bez riteņa, tāpēc piedāvāja paēst. Protams, neatteicos, jo kopš Brocēnu kotletes nebiju neko ēdis. Tur mani riktīgi pabaroja, aizgāju vēl ar viņu sīčiem nopeldēties vietējā dīķī. “Ziemeļos” bija riktīgi forši cilvēki, bet negribējās ilgi izmantot viņu viesmīlību. Es tur pavadīju aptuveni stundu. Man pat piedāvāja kādu brītiņu pagulēt, bet pēc pusdienām un jo sevišķi peldēšanās jutos tik labi, ka daudz nedomāju un, pateicies saimniekiem par visu, turpināju ceļu. Atlikušo gabalu es “nolidoju” jau itin viegli.
Kad tālumā ieraudzīju Grobiņas vēja ģeneratorus, bija skaidrs, ka tūlīt jau būšu galā. Ap 16.30 pēc nobrauktiem 208 kilometriem biju sasniedzis mērķi. Neskaitot pitstopus, ceļš prasīja aptuveni 12 stundas.
Divas lietas teica gandrīz visi, kas uzzināja par veidu, kādā ierados, – nodēvēja mani par traku un apjautājās par to, kā tad es izdomāju šitā braukt. Lai gan daudzi teica, ka nebūtu gatavi braukt ar riteni tādu gabalu, domāju, ka kāds no viņiem to mierīgi varētu paveikt – vajag tikai atrast pareizo motivāciju :o)
8. jūlijā nosvinējām Antras, bet 9. jūlijā 5.30, gulējis tikai 1,5h, es atkal izbraucu uz šosejas tikai šoreiz Liepājas virzienā. Mājup devos ar autobusu, kas 6.35 izbrauca no Liepājas. Lai pieveiktu atpakaļceļu uz riteņa, man Grobiņā būtu jāviesojas pārāk ilgu laiku. vienīgi žēl, ka nevarēju vēlreiz iebraukt “Ziemeļos”.
Vakar visu dienu nogulēju. Tagadīt kādu laiku droši vien neko īpašu nepasākšu, jāatkopjas no šī brauciena. Kājas jūtas puslīdz labi, bet kreisā roka ir palikusi visai jokaina un stīva, mugura plecu daļā no somas stiepšanas jau kopš pirmdienas ir tāda kā notirpusi un nejutīga, vēl arī piedegums, par sēžamvietu labāk vispār nerunāšu… :o)
Pasākums noteikti bija tā vērts! :o) Un tā kā maratons šogad izpalika, tad arī gribasspēku pārbaudīju šādā veidā :o)
Kad Matīss atgriezīsies no plenēra, droši vien savāksimies kāds bariņš un aizbrauksim uz Jūrmalu. Tad gan aizņemšos Gitas riteni :o) Tā lūk man izgāja. Šķērsoju piecus Latvijas rajonus, suņi neuzbruka, autobraucēji problēmas nesagādāja, ritenis nepievīla un es nepievīlu riteni. Tagadīt kārtīgi jāatpūšas.
Indulis raksta 