Vecākais dēls ir aizrāvies ar dzīvas dabas fotografēšanu, un kādu dienu es saņemu uzdevumu nogādāt viņu tur, kur mīt ūdensstrazdi. Atceros, ka ūdensstrazdu esmu manījis dabas drauga Jāņa Instagram fotogrāfijās. Jānis mitinās Siguldas pusē, kas ir arī viena no tām vietām Latvijā, ko iecienījuši ūdensstrazdi. Sarakstē noskaidroju, ka ūdensstrazdu vērts meklēt pie Lorupes. Par atskaites punktu kļūst Kalnabeitu ūdenskritums, ko savās pārgājienu gaitās esmu jau dažas reizes apciemojis.
Svētdienas, 27.decembra rītā abi ar dēlu kāpjam auto un dodamies uz Siguldu. Šosejas abās malās meži klāti ar baltu sniegu, bet pati brauktuve ir tīra. Saulīte paslēpusies aiz pelēkiem mākoņiem un visticamāk tur arī paliks līdz pat dienas beigām.
Automašīnu novietojam līdzās degvielas uzpildes stacijai “Viada”, kas atrodas ceļa labajā malā drīz pēc iebraukšanas Siguldā. Dēls jau ir pilnā ekipējumā, bet man vēl jāpārauj apavus, jo savus “Zamberlanus” atzīstu par derīgiem mežiem un purviem, bet auto pedāļu spiešanai gan izvēlos vieglākus apavus. Dēls ar vieglu smīnu noskatās, kad virs zābakiem uzvelku arī bahilas. Viņš ir iekāpis gumijas zābakos, kas sniedzas gandrīz līdz ceļgalam, bet man ir savas, laika gaitā pārbaudītas metodes, kā atturēt sniegu un ūdeni no nokļūšanas manās zeķēs.
Dēla mugursomā fotoaparāts, rokā tam fotoaparāta statīvs. Pie manis patvērušies divi termosi ar tēju, jo viens no mums iecienījis tēju ar saldinātāju, bet otrs iztiek bez tāda. Ejot ārā no degvielas uzpildes stacijas, mūs pēkšņi uzrunā kāds vīrs, kas noilgojies pēc cigaretes. Mēs gan esam tukšā loze, un viņam jāturpina savi rīta dūma meklējumi.
Soļojam uz Lorupes muižas pusi. Ceļš te klāts ar vieglu sniegu, kas vietām jau labi piebraukts, tāpēc šur un tur kāja paslīd, tomēr iztiekam bez traumām un turpinām gājienu uz priekšu. Pagājuši garām kādreizējās Lorupes muižas saimniecības ēkai, kas nu kļuvusi par dzīvojamo ēku, un “Staru” mājām, kuru sargi mūs no visas sirds aprej, sasniedzam dzelzceļa līniju, pa kuru no Rīgas iet vilciens uz Valku.
Apstājamies pie sliedēm un ieklausāmies, vai netuvojas vilciens. Vienīgais troksnis, kas sasniedz mūsu ausis, ir Kalnabeitu ūdenskrituma šļaksti otrpus dzelzceļa uzbērumam. Šķērsojuši dzelzceļu, kāpjam lejup uz Lorupes pusi. Taciņas te slīpas un dubļainas, tāpēc kāpjam lēnām.
Sasnieguši taku, kas te ved paralēli Lorupei, novērtējam situāciju. Kalnabeitu ūdenskritums vecāko dēlu ne īpaši interesē. Palūkojamies vien, vai te nemanīsim meklēto ūdensstrazdu, tomēr ne meklēto, ne citus putnus te neieraugām. Kāpjam lejup uz Lorupes malu un, atraduši vietu, kur līdzās upei nokritis koks, uzmetam uz tā līdzi paņemtos “padupseņus” un iekārtojam savu pirmo bāzes nometni. Dēls uzstāda statīvu, nostiprina fotoaparātu, un mēs sākam gaidīt. Tepat līdzās līksmi čalo Lorupe.
Kādu brīdi nemanām itin neko. Veicam nelielus izlūkgājienus gan augšup, gan lejup gar Lorupi, vērojot, vai kaut kur nepavīdēs meklētais putns, bet pagaidām viss kluss un mierīgs. Brīžiem no debesīm nokrīt pa saujai sniega pārslu, bet kopumā diena drīzāk bez nokrišņiem.
Augstāk Lorupes krastā pamanām kustību. Trīs gājēji tuvojas Kalnabeitu ūdenskritumam, pāri tam un nozūd tālāk Lorupes lejteces virzienā. Dēls mazliet satrūkstas, bet bilstu, ka šie ir visnotaļ nekaitīgi aktīvas atpūtas draugi, nevis laupītāji, kas mitinās Lorupes gravās.
Apkārtnē atkal iestājas miers, turpinām gaidīt. Kādā brīdī dēls saausās, arī es sadzirdu putnu balsis. Pēc mirkļa netālie kociņi un krūmiņi ir pilni ar putniņiem, ko pirmajā brīdī noturu par zīlītēm ar baltām galvām. Dēls mēģina tvert foto ļoti kustīgos putneļus, bet tie nav noskaņoti pozēt fotogrāfijām un šaudās no viena koka uz otru. Kamēr dēls notēmējis fotoaparāta objektīvu uz vienu no putneļiem, tikmēr cits parādās tam aiz muguras. Līksmi sasaukdamies viss bariņš drīz nozūd otrpus Lorupei.
Kad atkal iestājies miers, dēls mēģina tikt skaidrībā, kas bija šie mazie putnēni. Ticamākā versija, ka sastaptās bija garastītes. Lai arī nevienu prātīgu foto neizdevās iegūt, dažos redzamās krāsas atbilst garastīšu tērpu krāsojumam.
Turpinām gaidīt galveno varoni, kam par godu esam ieradušies pie Lorupes. Aizrakstu Jānim, ka esam iekārtojušies netālu no Kalnabeitu ūdenskrituma un gaidām “copi”. Jānis atbild, ka savu ūdensstrazdu sastapis nedaudz augstāk pret straumi, kur Lorupes pretējā krastā slejas gateris, kā arī iesaka meklēt putnu nokakātus akmeņus.
Apspriežos ar dēlu, un nolemjam paiet augšup gar upi. Vispirms ejam gar pašu Lorupi, tad pamazām ceļamies augstāk līdz vietai, kur iemīta jau iepriekš redzētā taka. Kad taka spēji pagriežas uz dzelzceļa pusi, atkal pievēršos dēlam, lai noskaidrotu, vai tas ir gatavs doties tur, kur takas neved. Dēls ir ar mieru, un mēs viens aiz otra nozūdam mežā, turoties paralēli upei.
Stāvie Lorupes krasti ir izaicinājums arī kokiem, daudzi no kuriem nostiepušies gar zemi. Kāpjam pāri, lienam pa apakšu un arvien turpinām ceļu uz priekšu. Vietā, kur kritušu koku mazāk, pagriežos lejup uz upes pusi un pamazām eju lejup. Dēls seko. Pēc brīža otrā upes krastā pamanu vairākas ēkas. Tas varētu būt Jāņa minētais gateris. Nu jau pa taisnāko ceļu traucam lejā uz upi.
Apstājušies Lorupes krastā, sākam lūkot, ko upe mums te piedāvā. Kur gadījies, kur ne, upes vidū tiešām redzams baltām, putnu atstātām zīmēm rotāts akmens. Novērtējam apkārtni, lai saprastu, kur varam apmesties. Kamēr dēls uzstāda foto tehniku, es uzmetu “padupseņus” uz kāda krituša koka, un vieta, kur gaidīt ūdensstrazda paradīšanos ir gatava.
Iekārtojamies ērtāk un pavadām laiku, vērojot putnu iezīmēto akmeni, kā arī Lorupes straumi gan uz vienu, gan otru pusi. Dažkārt apkārtnes mieru iztraucē vilciena dunoņa, kas nāk no netālā dzelzceļa puses. Mums priekšā arī kas nelielam ūdenskritumam līdzīgs. Lorupe, šļakatām šķīstot, te krīt lejup pār šķērsli, kas iegūlies straumē. Gaisā vēdī priedes koka aromāts. Tātad otrpus upei redzamās tiešām ir gatera ēkas. Mēģinu iztēloties, no kuras puses ūdensstrazds varētu parādīties. Ja tam patīk ienirt, tad peldēt, protams, vieglāk būtu pa straumei.
Lai izkustinātu muskuļus, dodamies nelielos izlūkgājienos uz abām pusēm. Augšup pret straumi ir krietni akmeņaināks upes posms, bet krasts te tik slīps, ka neizdodas ieraudzīt vietu, kur fotogrāfam un tā asistentam piesēst. Uz akmeņiem arī nav tik pārliecinošu zīmju, kas liecinātu, kas tos ūdensstrazdi iecienījuši vairāk, nekā akmeni, uz kuru šobrīd notēmēts mūsu fotoaparāta objektīvs.
Atgriežoties no viena tāda izlūkgājiena, dēls sastingst un uzmanīgi vēro koku virs galvas. Pavaicāju, kas tur ir, bet sākotnēji atbildi nesaņemu. Dēls tuvojas un dodas pie fotoaparāta. Putns, ko tas ir ieraudzījis, ir iekārtojies zarā tieši virs upes. Varu vien saskatīt, ka tas nav meklētais ūdensstrazds, bet, kas tas par mazu, tumšu putneli, man nav ne jausmas. Atbild sniedz dēls, kas kādā brīdī atraujas no fotoaparāta un nosaka: “Apodziņš.”
Apodziņš nav tik steidzīgs, kā pirms kāda laika sastaptās garastītes, tāpēc fotogrāfs labu laiku pavada upes krastā. Lai arī jāfotografē pret debesīm, šķiet, ka ar iegūtajiem attēliem dēls ir apmierināts. Kad tas, iekārtojies man līdzās, zibina bildes fotoaparāta ekrānā, saprotu, ka ir tapis ļoti daudz mazās pūcītes attēlu. “Nu, vismaz kaut kas,” nosaka dēls, kura kolekcijā apodziņa fotogrāfiju līdz šim nebija. Turpinām gaidīt ūdensstrazdu.
Kad pulkstenis neatlaidīgi tuvojas 13:00, vienojamies, ka pamazām sāksim kustību atpakaļ uz ūdenskrituma pusi. Ja šurp nācām vairāk pa krasta augšu, tagad iesim gar pašu upi un tad jau lūkosim, kādus šķēršļus Lorupes krasti mums piedāvās. Fotoaparāts nozūd somā, statīvs tiek salikts, un mēs soļojam turp, kur mūs ved Lorupes straume.
Ļoti apzinīgi sekojam upes līkumiem pat vietās, kur ir skaidri redzams, ka ir arī taisnāki ceļi. Dēlu pati upe nesaista, es tveru pa kādam kadram ar šo nelielo, bet visai straujo upi.
Kad esam izgājuši Lorupes mesto cilpu, es pamanu ko kustamies kritušos kokos nākamajā upes līkumā. Tiešām! Tur mazus pietupienus taisa mūsu meklētais ūdensstrazds. Mēģinu iespējami klusu norādīt uz strazda atrašanās vietu dēlam. Kamēr tas tver pēc fotoaparāta un vienlaikus mēģina saskatīt putnu, strazdam apnīk gaidīt. Putns dodas lejup pa upi. Kad tas paceļas spārnos, lidoni pamana arī mans vecākais dēls.
Ūdensstrazds ir nozudis mūsu skatienam, tomēr dzīva ir cerība to atkal ieraudzīt. Krasts liek mums nedaudz atkāpties no ūdens līnijas, tāpēc kāpjam augšup un mēģinām saskatīt, kur palicis ūdensstrazds. Kamēr man aiz muguras dēls kāpj ar fotoaparātu kaujas gatavībā rokās, es uzmanīgi vēroju upi mums priekšā. Lorupei šeit ir taisnāks posms, kas gan noklāts ar kritušiem kokiem, tomēr starp dažiem stumbriem izdodas atkal ieraudzīt mazo vingrotāju. Nez, kas liek ūdensstrazdam izpildīt šos pietupienus? Labi izvingrojies, ūdensstrazds atkal dodas tālāk, nozūdot kritušo koku stumbru un zaru mudžeklī. No foto atkal nekā. No “laikam jau šoreiz nesanāks” esam tikuši līdz “nu, vismaz esam to redzējuši”, tomēr mērķis bija foto ar šo putnu. Turpinām ceļu.
Kāpjam atkal augstāk, pāri koku stumbriem, kad dēls paslīd un visai smagi noveļas zemē. Fotoaparāts atdalās no statīva, tomēr tehnika nav cietusi. Arī dēls kļuvis vien mazliet netīrāks, bet citādi tam nekas nekaiš. Iznākam uz takas un veramies uz upi lejā. Ūdensstrazdu nekur nemanām, bet te kādā brīdī man šķiet, ka manu ko pazibam aiz nākamā upes līkuma. Pārliecības par to, ka tas ir meklētais putns, trūkst, tomēr tā ir vienīgā iespēja, ko šobrīd varam saskatīt.
Lorupe te met līkumu, un mēs nolemjam apsteigt ūdensstrazdu pa taisnāko ceļu. Kamēr putns, cerams, kavējas kaut kur upes līkumā, mēs pa taisnāko ceļu dodamies atpakaļ uz to vietu upes krastā, kur šorīt sākām ūdensstrazda gaidīšanu.
Kad nokļūstam Lorupes krastā, sākam lūkoties apkārt. Kurš kuru apsteidza? Putns mūs vai tomēr mēs putnu? Neizsakāms prieks caurstrāvo mūs, kad pamanām jau pazīstamos pietupienus augšup pret straumi. Dēls man aiz muguras jau tver kadrus, es stāvu mierīgi un domāju tikai par to, lai neizbiedēju putnu.
Ūdensstrazds pēc mirkļa dodas lejup pa upi. Tālāk gar upi mēs tam vairs nesekosim. Kad pamazām jau devāmies uz māju pusi, mums tomēr izdevās atrast to, kam par godu šodien esam pie Lorupes. Aptuveni divas stundas ilgā pasākumā esam notvēruši kaut ko no garastītes, apodziņu un, protams, ūdensstrazdu.
Prieks turpina mutuļot straujāk, nekā Lorupes straume. Pasākuma noslēdzošais posms izvērtās par īstu piedzīvojumu, un gandarījums par to, ka tikām pie cerētā foto, ir neaprakstāms.
Tagad gan fotoaparāts nozūd somā, un mēs gatavojamies atgriezties pie auto. Vispirms gan Lorupē tiek mazināta dubļu kārta uz dēla apģērba. Kad izskats atkal atbilstošs iziešanai sabiedrībā, pamazām kāpjam augšup uz dzelzceļa pusi. Netālu takās parādās vēl kāda gājēju kompānija, kas šai brīdī nolēmusi apskatīt Lorupi, bet mūsu ceļi nekrustojas.
Atkal uzmanīgi ieklausāmies, vai netuvojas vilciens, tad šķērsojam sliedes un dodamies uz Lorupes muižas pusi. Īss pārgājiens, un mēs jau esam atpakaļ pie sava auto. Šai dienai paredzētais uzdevums ir veikts.
Indulis raksta 