05.10.2019. Stirnu buks jaudīgi noslēdz sezonu Cēsīs

Pēc 5:00 rītā debesis vēl tik tumšas, ka var vērot zvaigznes. Ilgi gan nekavējos pie mājas, jo jāpaspēj uz vilcienu, bet “Turības” dzelzceļa stacijā aizeju līdz perona tālākajam galam, kur vairs netraucē perona apgaismojums, un labu brīdi, galvu atgāzis, lūkojos zvaigznēs. Kaut kur pamalē spožs punktiņš raiti virzās uz priekšu. Lidmašīna šorīt piedzīvo savu zvaigžņu mirkli.

Kad ierodos Centrālajā dzelzceļa stacijā, pirmais vilciens uz Valmieru vēl nav padots. Stacijas tablo vēsta, ka ārā ir +2 grādi. Cēsīs noteikti vēl vēsāks, bet to uzzināšu pēc pāris stundām. Ierodas vilciens, un neliels pulciņš pasažieru sakāpj vagonos. Šķiet, ka Siguldas zelta rudens kārotāji vēl nav modušies. Toties var manīt dažu sēņotāju.

Zemitānu stacijā starp iekāpušajiem pasažieriem pamanu divas pazīstamas sejas. Anete ir tik ļoti koncentrējusies uz savu galveno uzdevumu – vietu atrašanu pašai un Betijai, ka nepamana mani. Sasveicinos ar Betiju, un abas meitenes nozūd kaut kur tālāk vagonā. Pie sevis mēģinu uzminēt, kuru Gaujas nacionālā parka pusi meitenes noskatījušas savam pārgājienam. Sigulda būtu pārāk vienkārša izvēle. Gan jau abām prātā kas oriģinālāks.

Aiz vilciena logiem pamazām aust gaisma. Inčukalnā manu, ka apkārtne ietinusies miglā. Siguldā pie dzelzceļa stacijas var redzēt, ka tur atstāto automašīnu logi ir aizsaluši. Domās pārskatu līdzi paņemto ekipējumu un pieņemu lēmumu par to, cik un kādas apģērba kārtas nodrošinās man komfortu skrējienā. Jūtos gatavs rudens izaicinājumam.

Šodien iemēģināšu arī “Salomon” taku skriešanas apavus. Pēc Krimuldā saņemtā Rūdolfa ieteikuma esmu sev sagādājis pāri pakalnu un dubļainu taku iekarošanai radītu apavu. Viss liecina, ka šodien tie man būs krietni noderīgāki par gludām un cietām virsmām paredzētajiem “Asics”. Tā kā veselības dēļ Siguldas kalnu maratonu izlaidu, šodien būs pirmais skrējiens ar “Salomon”.

Pārliecības, ka nu jau esmu vesels, nav, bet ir pagājusi vairāk kā nedēļa kopš antibiotiku kursa beigām, kā arī šogad ir jau noskrieti pirmie seši šīs sezonas “Stirnu buka” posmi, tā kā būtu grēks izlaist pēdējo no tiem. Esmu apņēmies neko neforsēt un mierīgi noskriet savu skrējienu.

Cēsis sagaida ar apmākušos, mazliet miglainu un visai vēsu laiku. Līdz Ozolkalnam, kur iekārtots sacensību centrs, ejami aptuveni pieci kilometri. “Garmin” un “Endomondo” gan paliek izslēgti, jo šo neuzskatu par dokumentēšanas vērtu pārgājienu. Pa Raunas ielu soļoju Vienības laukuma virzienā. Uzvaras piemineklis par godu Latvijas Brīvības cīņās kritušo Latvijas un Igaunijas karavīru piemiņai ieskauts pelēka rīta skavās. Blakus Vienības laukumam esošais pulkstenis vēsta, ka arī Cēsīs šorīt +2 grādi.

Vienības laukums agrā rudens rītā

Ceļa turpinājumam izvēlos Rīgas ielu. Vietā, kur atzarojas Baznīcas iela, pret pelēkajām debesīm slejas nesen atjaunotais Cēsu Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskās baznīcas tornis. Baznīcu gan vēl iejož būvnieku celtais žogs, bet šķiet, ka darbi jau ir finiša taisnē. Novērtēju skatu uz baznīcu arī no Rožu laukuma puses.

Cēsu Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskā baznīca

Rožu laukuma malā meklējama tēlnieka Matiasa Jansona bronzas skulptūra “Senās Cēsis”, kurā redzamais pilsētas izskats balstīts uz pilsētas plāniem no viduslaikiem. Reiz ziemā man šo skulptūru bija jāatkaro no sniega skavām, bet nu varu to netraucēti apskatīt. Vietā, kur redzams monētas atveids, iespējams, atradusies senā naudas kaltuve.

“Senās Cēsis”

No Rožu laukuma virzos tālāk pa Rīgas ielu, tad izeju uz Gaujas ielu, pa kuru soļoju līdz krustojumam ar Līgatnes ielu, kas vedīs mani tieši uz Ozolkalnu. Sarkandzeltenās koku lapas pieskaņojušās vietumis redzamajiem sarkanu dakstiņu jumtiem. Domās jau plānoju aktivitātes pēc skrējiena un ceru, ka laikapstākļi ļaus izbaudīt Cēsis zelta rudens rotā.

Rudens rīts Cēsīs

Ik pa brīdim man garām pabrauc kāds auto. Cēsis mostas. Dažam auto aizmugurē “Stirnu buka” uzlīme. Skaidrs, ka šos braucējus sastapšu arī Ozolkalna pakājē. Vietā, kur Līgatnes iela šķērso Pētera ielu, ceļazīmes stabu rotā nepārprotama norāde uz “Stirnu buka” sacensību norises vietu. Turpinu savu ceļu taisni. Palūkojos uz Gaujas pusi un secinu, ka tur migla īpaši bieza.

Vietā, kur no Cēsu pilsētas iesoļoju Amatas novadā, puisis krustojumā regulē satiksmi, skrējiena dalībniekiem norādot virzienu uz autostāvvietu. Arī man puisis iesaka tieši šo virzienu uz sacensību centru. Nedaudz tālāk pie autostāvvietām sastopu vēl citus puišus, kas pasmaida par auto plūsmā iekļuvušu gājēju. Šķiet, esmu viens no retajiem, kas te ierodas kājām.

Nu jau dzirdama mūzika un informatora balss no sacensību centra. Pirms došanās lejup izmantoju iespēju uzkāpt Ozolkalna virsotnē, kurā pēdējoreiz pabiju “Simtiņa” ietvaros. Gaujas pretējais krasts tīts miglā.

Skats no Ozolkalna virsotnes

Soļojumu lejup pa kalna nogāzi pārtrauc skats, kas liek man strauji nobremzēt. Lai arī Ozolkalnā esmu pabijis vairākkārt un zinu, ka te atrodamas paliekas no kādreizējās Cīrulīšu bobsleja trases, nekad iepriekš nebiju manījis šo posmu, kuru rotā arī vecas bobsleja kamanas. Uzreiz sāku meklēt iespējas piekļūt tām tuvāk, lai iegūtu foto ar atradumu. Atrodu šķietami piemērotāko vietu un dodos lejup pa nogāzi.

Vecais bobsleja četrinieks ir krietni aprūsējis, viens sānu rokturis zudis, bet tas jo projām atgādina par laikiem, kad šai trasē auga Sarajevas un Kalgari olimpisko spēļu medaļnieki. Nopriecājos, ka arī šodien man izdevies atrast ko iepriekš neredzētu, un dodos atpakaļ uz taku, pa kuru lejup uz sacensību centru kāpj arī citi skrējēji un to atbalstītāji.

Vecās bobsleja kamanas

Pirmais darbs ir tikt pie dalībnieka numura, ko arī ātri paveicu. Šai laikā pie reģistrācijas teltīm rindu nav. Pēc tam dodos uzmeklēt Karšu veikala “Jāņa sēta” telti, kur jau saimnieko Aivars un Beata. Aivars nosaka, ka nulle grādos šo telti nebija vēl cēlis. Telts materiāls aukstumā kļūst cietāks. Ozolkalna pakājē temperatūra vēl nav pakāpusies virs nulles, bet līdz startam pāris stundas, kuru laikā diezgan droši ieraudzīsim arī nelielus plusus.

Beata tiek mobilizēta uz numuru izsniegšanas teltīm. Šķiet, dalībnieku pieplūdums kļūst arvien intensīvāks. Es dodos uzmeklēt “Fizio AZ” telti, lai arī šodien Agita var salīmēt manu labo ceļgalu. Pirmajā mēģinājumā telti atrast neizdodas, bet tad ieraugu Agitu nākam man pretī, un viņa norāda, kur šodien bāzēta viņas saimniecība.

Tieku pie karstas tējas, lai samainītu naudiņas un varētu norēķināties par teipošanu, tad dodos pie Agitas. “Fizio AZ” teltī viss kluss un mierīgs. Agita šodien nebūs skrējēju rindās, bet viens no viņas kolēģiem gan gatavojas doties trasē. Tieku pie zila stiprinājuma ceļgalam un atgriežos “Jāņa sētas” teltī.

Ar Aivaru Karšu veikala “Jāņa sēta” teltī. Foto: Mareks Gaļinovskis

Tepat pretī atrodas “Selgas” stends, kur bērni pelna cepumu paciņas, ar virves palīdzību izvelkot “cepumu” cauri šķēršļu joslai un ieliekot tam paredzētajā vietā. Atrakcija visai populāra, jo rinda pie tās īsti nerūk.

Aizeju pavērot kanikrosa dalībnieku startu. Suņi ļoti dažādi gaida starta mirkli. Daži rej vienā laidā un, šķiet, labprāt mestos virsū saviem konkurentiem. Citi visu notiekošo vēro pavisam filozofiskā mierā. Nemierīgāko saimnieki dažādiem veidiem mēģina noturēt savus četrkājainos draugus. Dažs mazāks tiek arī pacelts rokās. Skaļu rējienu pavadījumā kanikrosa dalībnieki aiztrauc distancē.

Šodien atkalredzēšanās diena, jo sacensību centrā sastopu gan Rūdolfu, kurš uzreiz pamana, ka esmu ņēmis vērā viņa ieteikumu apavu izvēlē, gan kādreizējo kolēģi Sarmīti, kas kopā ar atvasi jau noskrējusi vienu kilometru “Susuru” distancē un nu pati gatavojas skriet “Vāveres” distanci. Dažādu sacensību protokolos bieži manu Sarmītes vīru, kas dažkārt mēdz izvēlēties tās pašas distances, kuras skrienu es. Sastopu arī ekskolēģi Ilzi un tās vīru Mārci kopā ar to atvasēm. Kādu brīdi pavadu sarunās ar Ilzi, kas ilgāku laiku nav sastapta, tikmēr Mārcis “gana” abu bērnus.

Pēc sarunas ar Ilzi dodos augšup kalnā, lai mazliet iesildītos. Kad pie kādas priedes stiepju muskuļus, pamanu, ka uz manu pusi dodas arī Ilze ar ģimeni. Pa jokam nosaku, ka viņi varētu man palīdzēt to priedi nogāzt. Nav daudz jāgaida, kad Mārcim top ideja par bildi un Ilze pievienojas man pie priedes. Palīdzības vietā gan Ilze nolemj ar mani spēkoties, un tad nu katrs no savas puses mēģinām to koku gāzt 😊

Kurš to priedi nogāzīs? Foto: Mārcis Jēgers

Izstaipījis muskuļus un izcīkstējies ar Ilzi, atgriežos atkal sacensību centrā un dodos uz starta zonas pusi. Arī te turpinu kustēties un iestiept muskuļus. Skriešu šortos, tāpēc vienīgais veids, kā muskuļus uzturēt siltus, ir tos darbināt.

Sacensību informators dara zināmu, ka “zaķiem” šoreiz sarūpēta īpaši traka trase. Ar nepacietību gaidu, kad varēšu doties to iemēģināt, bet tad seko nepatīkamais pārsteigums, ka starts tiek atlikts par 15 minūtēm. Šķiet, ka vēl daudz “zaķu” ir rindās pie numuru izsniegšanas. Lai kā organizatori aicinātu ierasties laikus, joprojām gadās posmi, kur tādu vai citu iemeslu dēļ dalībnieki kavējas un tā rezultātā aizkavē arī tos, kas ieradušies laikus un jau ir starta gatavībā. Daļa “zaķu” dodas atkal iesildīties. Es palieku burzmā kopā ar tiem, kas turpina startu gaidīt, mīņājoties un staipoties uz vietas. Arī “buki” ,”lūši” un “vāveres” saņem ziņu, ka to starti tiek pārcelti par 15 minūtēm vēlāk. Atšķirībā no “zaķiem” šie skrējēji gan vēl nav ieņēmuši starta zonu.

12:15 beidzot starts. Vairāk kā tūkstotis “zaķu” aiztrauc trasē. Paturu prātā savu vēlmi skriet mierīgi. Arī man blakus puisis un meitene runā par “steady pace”. Fiziski jūtos labi. Sākumā skrienam pa ceļu, bet tad jau skrējiens aizvijas pa mazākām takām un taciņām.

Zaķi jož. Foto: Ojārs Millers
Ceļš vēl plats, un zaķu ka biezs. Foto: Ģirts Freijs

Vēlāk Aivars teiks, ka esam augšup un lejup izskrējuši visas Cēsu puses kalnu slēpošanas trases. Distance vijas te augšup, te atkal lejup pa mežiem un klajiem laukiem. Brīžiem dalībnieki pāriet soļos vietās, kur ceļš ilgāku laiku ved augšup. Gadās arī pa kādam ūdens šķērslim. Kāda upīte ir īpaši stāviem krastiem, un rodas pamatīgs “zaķu” sastrēgums. Nepacietīgākie meklē dažādus apkārtceļus, daži “zaķu” puiši palīdz “zaķu” meitenēm nokļūt augšup nogāzē. Arī es manu, ka uz mirkli kļūstu par atbalstu kādam no skrējējiem, kas ir aiz manis, bet tik ļoti koncentrējos nokļūšanai augšā krastā, ka nenopētu, kas man “pieķēries”.

Lejup pa kārtējo nogāzi. Foto: Agnese Vēze

Ar vārdiem “beidzot es tevi panāku” man garām paskrien Rūdolfs, kas pamazām atgūstas pēc traumas, tāpēc šodien izvēlējies skriet ar “zaķiem”. Vēlreiz jāsaka paldies viņam, jo šodien īpaši kalnainajā, slapjajā un vietām ļoti dubļainajā distancē “Salomon” apavi kalpo lieliski. Tur, kur ielas apavu cienītāji slīd un kārpās augšup, es mierīgi dodos uz priekšu. Tiešām bauda skriet.

Līdzjutēju atbalstīti, zaķi iesprūk mežā. Foto: Ģirts Freijs

Viens no nūjotājiem nūjas, šķiet, paņēmis tikai nogāžu pievarēšanai un skrien ar tām rokās. Tā kā nūjas zib visai augstu un tuvu citu skrējēju kājām, palūdzu, lai tas prātīgāk vicinās ar inventāru. Nav gan pārliecība, kas steidzīgais nūju vicinātājs uztvēra manis teikto.

Daža dalībnieka dubļainie sāni nodod, ka ir gadījies distanci mērot arī horizontāli. Arī manā priekšā klūp kāda no skrējējām. Palīdzu tai piecelties, secinām, ka kritiens palicis bez sekām, un es skrienu tālāk. Mazliet vēlāk cits skrējējs nenoturas uz taciņas un aizšļūc lejup pa nogāzi. Organizatori tiešām radījuši jaudīgu trasi sezonas noslēgumam.

“Kalnu karaļa” sprints šodien Žagarkalnā. Pakalnā pirms “Kalnu karaļa” starta arī vienīgais dzeršanas punkts “zaķiem”. Te skrējējus sagaida fotogrāfs Mareks, un ceru, ka arī man šoreiz tiks kāda bilde piemiņai par skrējienu. Iedzeru nedaudz vēsa dzēriena un gatavojos sprintam. Kāds dalībnieks meklē desmaizīti, bet šeit piedāvājumā tikai maize bez desas.

Augšup uz dzeršanas punktu un “Kalnu karaļa” startu. Foto: Mareks Gaļinovskis

“Kalnu karaļa” sprints sākas ar skrējienu lejup pa nogāzi un tad aizvijas augšup Žagarkalnā. Lai aizraujošāk, zemākā vieta ir pilna kārtīgiem dubļiem. Ne velti pirms starta informators pieteica kārtīgi sašņorēt apavus. Distances malā uzmundrinātāji steidz skubināt “zaķus”. Savu taktiku šeit nemainu – skrienu savā tempā. Dažu skrējēju apsteidzu, cits, savukārt, pajoņo garām man.

Pēc sprinta mazliet atvelku elpu un tad jožu tālāk. Te jau atkal jāskrien lejup no kalna. Izskrienam arī Cīrulīšu dabas takas. Organizatori dod iespēju skrējējiem iemēģināt taku koka kāpnītes visā to garumā. Augšup biežāk skrienu, izlaižot pa vienam pakāpienam, bet lejup gan soli lieku ik uz pakāpiena. Daži biedri pāriet soļos.

Spoguļklintīm vairāk uzmanības veltīšu pēc skrējiena, šobrīd tik uzmetu ātru skatienu tām, kad skrienam garām. Netālu no Žagarkalna kempinga trase pagriežas atpakaļ uz Ozolkalnu. Noprotu, ka vairs jau nav tālu līdz finišam.

Ja desmito kilometru sākam gandrīz vienā līmenī ar Gauju, tad tālāk distance ved augšup. Līkumojot starp kokiem, virzāmies arvien augstāk un drīz sasniedzam Ozolkalna virsotni. Seko skrējiens lejup pa nogāzi uz organizatoru sagatavoto “saldo ēdienu” – distances noslēdzošajā posmā jāskrien cauri diviem Cīrulīšu bobsleja trases posmiem. Te apdzīt visai grūti, tāpēc tie, kas grib sākt finiša spurtu, mēģina tikt garām pa vidu starp abiem posmiem. Nebiju zinājis, ka bobsleja trases mēdz būt tik dubļainas. Dubļi žļurkst un šķīst zem skrējēju soļiem. Kad izskrienu no bobsleja trases, vairs tikai daži desmiti metru līdz finišam. Te arī es nedaudz pielieku soli, apsteidzot dažus skrējējus, aiz kuriem turējos bobsleja trasē. Finišā tieku kā pie medaļas, tā pie ūdens un jaunā ”Baltais” turku jogurta ar mango, kas drīz parādīsies veikalos.

Uzdevums paveikts. Šogad noskriets “zaķis” visos septiņos “Stirnu buka” posmos. Pašsajūta pēc noslēdzošā skrējiena ļoti laba. Un nu jau arī migla izklīdusi, tā kā varēšu doties baudīt zelta rudeni Cēsīs, bet vispirms pārģērbšanās un dalībnieka zupa.

Dodos uz “Jāņa sētas” telti, kur sameklēju savu pusdienu talonu. Sastopu arī Rūdolfu, un secinām, ka viņš mani finišā apsteidzis par nedaudz vairāk kā minūti. Pasaku paldies par apavu rekomendāciju, jo tie šodien kalpojuši tiešām lieliski.

Man paveicas, ka brīdī, kad meklēju zupu, rindas tur nav vispār, jo vēlāk zupas kārotāju rindas ir visai garas. Dalībniekiem sarūpēta silta zupa ar dārzeņiem. Iemetu tajā arī karoti krējuma, ņemu maizes šķēli un atgriežos bāzē pie telts. Iestiprinos, pārģērbjos, tad atvados no Aivara un Beatas, lai dotos laiskā pastaigā pa Cēsīm.

Pirmais uzdevums gan ir medaļas iemūžināšana. Vispirms dokumentēju to uz sacensību centra fona. Īstais mērķis man ir vecais bobs kalna nogāzē, bet to diezgan tiešā nozīmē apsēduši divi puikas, tāpēc uzmeklēju citu bobsleja trases fragmentu, kur arī top “oficiālais” medaļas foto.

Informators ziņo, ka saguruši skrējēji un to atbalstītāji var izmantot Ozolkalna pacēlāju, kas iedarbināts pasākumam par godu un par diviem eiro nogādās interesentus kalnā. Es no piedāvājuma atturos, jo spēka man vēl gana.

Zinu, ka šodien starp “vāverēm” skrien arī kolēģe Elīna, bet to neizdodas ieraudzīt starp finišējušajiem ar oranžajiem numuriem. Iespējams, burzmā nepamanām viens otru, iespējams, viņa vēl bija distancē, kad devos prom no sacensību centra. Nosūtu ziņu ar jautājumu, vai  “Vāvere” pieveikta, un pats dodos uz Gaujas pusi.

Gauja pie Ozolkalna

Netālu no Gaujas stāv mašīnu rinda, un sadzirdu tādu kā strautiņa urdzēšanu, bet tas izrādās kāds vīrs, kas nav spējis uzmeklēt labierīcības un atvieglojas turpat aiz sava (nu, es vismaz ceru, ka sava)  auto.

Gar Gauju soļoju uz Cīrulīšu dabas takām. Ik pa brīdim sastopu skrējējus ar zaļiem numuriem – otras garākās distances dalībniekus. Dabas takās manāmi arī vienkārši atpūtnieki, ko skaistā rudens diena izvilinājusi ārpus mājas.

Dzidravots

Aizlīkumoju līdz Dzidravotam, tad Spoguļklintīm, kur kāds puisis uzņem foto ar meiteni. Uz platformas, kur nesen bija iekārtota brīvdabas kinozāle, divas meitenes sarīkojušas pikniku rudens saulītē. Kad sadzirdu aiz muguras skrējēju soļus, apstājos, lai palaistu garām  “stirnu bukus”.

Spoguļklintis

Pie kempinga “Žagarkalns” auto stāvvietas mani uzrunā kāds pavecāks kungs, jautājot, kur beidzas Cīrulīšu dabas taka. Pamanu, ka kungs balstās uz diviem kruķiem un domās atceros daudzos pakāpienus, kas ved augšup uz skatu platformu, bet izrādās, ka kungs ir tikai gaidītājs un mēģina saprast, vai abas gaidītās dāmas atgriezīsies šeit, vai būtu tās jāgaida kur citur. Vienai esot sešdesmit astoņi, otra jaunāka, un nospriežam, ka diezin vai abas gājējas nolems soļot uz Rakšiem, vai kur vēl tālāk. Kungs paliek gaidīt, bet es dodos tālāk.

Gauja

Arī posmā līdz Gaujas ielai sastopu daudz “stirnu buku”. Mans nākamais mērķis ir Zvanu klints, pie kuras var nokļūt pa koka laipu. Mirkli pakavējos pie klints, tad dodos augšup uz Gaujas ielu. Saņemu arī ziņu no Elīnas, ka “Vāvere” pieveikta un viņa ar savējiem dosies uz Cēsu centru.

Zvanu klints

Cēsu centrs ir arī mans mērķis, uz ko pamazām virzos pa Gaujas ielu. Ik pa brīdim piestāju, lai uzņemtu kādu foto, jo krāsainām lapām rotātie koki un trotuāri rudens saulē izskatās ļoti krāšņi. Netālu no veikala “Top!” Cēsu ozoli mēģina mani aizgaiņāt, bombardējot ar zīlēm.

Gaujas iela rudens rotā

No Gaujas ielas nogriežos uz Palasta ielu un soļoju Cēsu Pils parka virzienā. Vispirms gan piestāju pie Cēsu Pulka skolnieku rotas pieminekļa, kas atrodas Bērzaines un Palasta ielu krustojumā.

Cēsu Pulka skolnieku rotas piemineklis

Netālu no Cēsu pils slejas Cēsu Kristus Apskaidrošanas pareizticīgo baznīca, kas nu ietverta zeltainu lapu un spilgti zilu debesu ietvarā, kas lieliski saskan ar pašas baznīcas ēkas zilajiem toņiem un zeltītajiem krustiem tās torņu galos.

Cēsu Kristus Apskaidrošanas pareizticīgo baznīca

Cēsu Pils parks ļaužu pārpilns. Sastopami gan Latvijas iedzīvotāji, gan ārvalstu tūristi. No atsevišķiem, garām ejot dzirdētiem izteikumiem var saprast, ka starp šeit sastopamajiem ļaudīm ir arī “Stirnu buka” dalībnieki.

Cēsu Pils parks

Apeju apkārt dīķim, kas spoguļojas saulē Cēsu Pils parka vidū, un dodos uz pils estrādes pusi. Pirms 26 vai 27 gadiem es biju starp daudziem dalībniekiem, kas šai estrādē uzstājās zēnu koru festivāla ietvaros. Kopš tā laika tagadējais Dziesmu svētku virsdiriģents Romāns Vanags man asociējas tikai ar vienu dziesmu – “Kur tad tu nu biji, āzīti manu”.

Cēsu pils drupas un estrāde

Elīna ir ar auto un piedāvā, ka tad, ja neiebilstu pret diviem bērniem, var nogādāt mani atpakaļ Rīgā. Man vienīgais vilciens uz Rīgu ir 18:00, un, kad saprotu, ka mans un Elīnas grafiks sakrīt gana labi, lai es pagūtu paveikt arī iecerēto misiju – Cēsis rudenī, es pieņemu piedāvājumu, piebilstot, ka arī man pašam ir divi bērni, tā kā pret tiem man iebildumu noteikti nav 😊

Vēlos rudeni Cēsīs ieraudzīt arī no augšas, tāpēc kāpju augšup uz Cēsu pili. Kad darbiniecei norādu, ka vienīgais, ko vēlos paveikt, ir paraudzīties uz Cēsīm no augšas, man iesaka Jaunās pils torni, jo tur var uzkāpt augšā un palūkoties uz visām pusēm, kamēr vecais tornis piedāvā vien skatu pa nelieliem lodziņiem. Iegādājos biļeti un tieku pie zilas uzlīmes, ko pielīmēt pie pieres vai citā redzamā vietā, lai pils darbinieces zinātu, ka savu atrašanos te esmu apmaksājis.

Cēsu Jaunā pils

Torņa augšā ir vēl daži interesenti, kurus arī interesē rudenīga Cēsu panorāma. Kamēr fotografēju Cēsis, mani uzrunā kāds viesis no Āzijas ar vārdiem: “Sir, can you help me, please?” Puisis vēlas tikt pie portreta ar Cēsīm fonā un sniedz man savu telefonu. Ieraugot telefona ekrānu, saprotu, ka labāk spiest tikai fotografēšanas pogu, jo visas izvēlnes ir rakstītas ar hieroglifiem, tāpēc kļūdainu klikšķi man būs grūti vērst par labu. Uzņemu pāris foto ar puisi un secinu, ka vajag ko uzlabot, tāpēc pielietoju pārbaudītu metodi un nosaku: “You look very serious”. Izdodas, puisis atplaukst smaidā. Kad tas ierauga manu veikumu, viņu ļoti iepriecina tieši šī bilde. Cēsu un Latvijas viesis nu ir priecīgs, un es varu kāpt lejup no torņa, lai dotos tālāk savās gaitās.

Skats no Cēsu Jaunās pils torņa

Kad esmu ārā no pils, Elīna ziņo, ka arī ir tepat ar abiem bērniem. Sastopu visu trijotni Pils parkā pie uzraksta “Cēsis”. Elīnas atvases skraida pa nogāzi un lasa krāsainās lapas, bet Elīnai jau pietiek ar “Stirnu buka” sniegtajiem pakalniem, tāpēc tā labprātāk gaida bērnus lejā. Elīnas meita pieskrien pie mammas, sniedz pušķi ar lapām un saka: “Mammu, pasmaržo!” Nedaudz vēlāk redzu vēl kādu meitēnu, kas savai mammai stiepj lapu pušķi un aicina to pasmaržot. Nodomāju, ka tas ir kas tāds, ko kaut kur esmu pazaudējis, – spēja novērtēt rudens lapu smaržu. Es varu novērtēt lapu skaistumu, es ar baudu ieelpoju rudens gaisu, bet man neienāktu prātā lapu pušķīti pasmaržot tā, it kā tie būtu ziedi.

Elīnas bērni grib ēst, tāpēc mūsu ceļi atkal šķiras. Vienojamies sazināties aptuveni pēc pusstundas. Atgriežos pils parkā un uzkāpju arī blakus pilij esošajā Riekstu kalnā, kur reiz atradusies vendu koka pils.

Skats no Riekstu kalna

Savu laisko pastaigu pa Cēsīm turpinu ar vecās alus darītavas apskati, kur secinu, ka Vladimira Iļjiča skulptūra, kas reiz gulēja alus darītavas pagalmā, nu pārvietota kur citur.

Almens alus kausi un tālumā Cēsu vecās alus darītavas torņi

Maija parkā pirmo reizi savos Cēsu apmeklējumos sastopu Katrīnu un Grāfu. Melno gulbju pāris graciozi peld parka dīķī. Gulbji atrodas pie pretējā krasta, bet, kad secina, ka tur tiem ēst nedod, tie pamana mani un sāk peldēt uz manu pusi. Tieku pie bildēm ar abiem skaistuļiem un pamazām ap mani sapulcējas bariņš pilsētas viesu, kas arī tver kadrus ar gulbjiem. Jāatzīst, ka arī šeit gulbjiem kārumi netiek, tāpēc tie ko nosaka savā valodā un pamazām aizpeld gar dīķa krastu.

Katrīna un Grāfs

Pa Lenču ielu aizeju līdz Vienības laukumam, kura centrā esošais piemineklis nu gozējas saules staros. Aizeju līdz pieminekļa priekšā esošajam laukumam, kā arī apciemoju pašu pieminekli, lai iemūžinātu uzrakstu uz tā.

Vienības laukums rudens saulē

Drīz jau jāsazinās ar Elīnu, kuras auto novietots stāvvietā netālu no pils parka, tāpēc savu maršrutu plānoju tā, lai ar nelielu loku atgrieztos pilī. Izvēlos Lielo Skolas ielu, lai tuvāk apskatītu Svētā Jāņa baznīcas atjaunoto ārpusi.

Izeju arī Rožu laukumā, lai iemūžinātu saules apspīdēto baznīcu. Kamēr fotografēju baznīcu, kāds puišelis rosās pie skulptūras “Senās Cēsis” un vaicā savam tēvam: “Kur te ir strūklaka?”

Torņa ielā piestāju pie skulptūras “Gadsimtiem ejot”, ko iedzīvotāji mēdz dēvēt arī par “Laika veci”. Uzreiz pie kārotās bildes gan netieku, jo kāds puišelis ielīdis veča padusē un pozē savai māsai. Puikas mamma iesaka paberzēt Laika veča spieķi un kaut ko vēlēties. Vecmāmiņa iesaka vēlēties, lai liecībā visi ir piecinieki, liekot pasmaidīt tiem, kas skolā atzīmes saņēmuši pēc desmit ballu sistēmas. Kad puika ticis pie foto, arī māsa nolemj, ka jāpaberzē Laika veča spieķi un kaut ko jāvēlas. Šķiet, ka tā ir tradīcija, jo spieķa gals ir noberzts visai spožs.

“Laika vecis”

Kad esmu atgriezies Pils parkā, parādās arī Elīna ar bērniem, kas stiepj maisu ar pirkumiem. Piestājam pie pils dīķa, kurā gar krastu peld balts gulbis, un tad dodamies uz auto.

Gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas..

“Stirnu buka” sezona un zelta rudens diena Cēsīs noslēdzas.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s