07.09.2019. Zaķi un citi zvēri skrien Krimuldā

Atļaujos šoreiz pagulēt mazliet ilgāk, nekā ierasts pirms sestdienas aktivitātēm. Modinātājs sarosās tik 05:30. Rēķinu, ka Krimuldā ieradīšos ap 10:00, kas ir divas stundas pirms mana starta “Stirnu buka” populārākajā – “Zaķa” distancē.

Rīts atausis visai skaidrs, un gaidāma skaista diena. Lieliskā noskaņojumā aizsoļoju līdz “Turības” dzelzceļa stacijai, kur gan ierodos 15 minūtes pirms vilciena, tāpēc gūstu iespēju doties nelielā pārgājienā pa stacijas peronu visā tā garumā.

Ja vilcienā no Jelgavas uz Rīgu skrējējus nemanu, tad, pārsēžoties Siguldas vilcienā, uzreiz gan pamanu, gan sadzirdu, kas pošas šodien vienlaikus ar mani skriet Krimuldā. Vagonā ieraugu meiteni, kas skrien gan “Stirnu bukus”, gan “Skrien Latvija” seriāla posmus. Netālu no manis kāds pāris atskaitās meitenes vecākiem, ka šodien skries “Stirnu bukā” un ciemos ieradīsies vien nākamajā nedēļas nogalē, toties tad uz divām dienām.

Tieši aiz manis puisis un meitene apspriež ieguldījumus vērtspapīros (tā mazliet varot iekrāt), banku mobilās aplikācijas un citus finanšu jautājumus, bet šīs dienas plānā tiem kas cits – abi dodas laivu braucienā.

Sigulda ir šī vilciena gala stacija, un uz perona “izbirst” gan skrējēji, gan velobraucēji ar saviem divu riteņu braucamrīkiem, gan citi Siguldas apmeklētāji.

Ierodoties Siguldā

Mans pirmais uzdevums Siguldā ir saistīts ar pirms divām nedēļām notikušo Sēlijas pārgājienu. Augusta beigās Daugavas krastā skatīju tēlnieces Aleksandras Briedes 1939.gadā darinātās skulptūras “Daina” kopiju. Esmu nolēmis šodien uzmeklēt skulptūras oriģinālu, kas 1980.gadā pārcēlās no Vīgantes uz Siguldu.

Maija parks, kurā meklējama skulptūra, atrodas pavisam netālu no Siguldas dzelzceļa stacijas. Tā malā sieviņas kārto vāzēs puķu pušķus pārdošanai. Dodos iekšā parkā un sāku lūkoties pēc “Dainas”. Ar skatienu pārbaudu parka tuvāko galu, bet tad pamanu meklēto parka viducī. “Daina” savulaik cieta gan no Daugavas ūdeņiem, gan vandāļu uzbrukumiem, un uz tās joprojām var manīt rētas, kas, lai arī rūpīgi sadziedētas, nav zudušas.

“Daina”

Netālu no vietējās viena iksa Maxima divi puiši, šķiet, vēl piektdienas ballītes ietekmē, demonstrē kādus cīņas paņēmienus uz iedomātu pretinieku. Kad eju garām, viens no abiem palūkojas uz mani ar kādu vielu aizmiglotu skatienu, stiepj roku sveicienam un saka “Čau!”. Sveicienam atbildu, bet pastiepto roku gan ignorēju. Kad paeju garām, dzirdu, kā sveicinātājs otram saka, ka es esot bijis līdzīgs kādam, ar ko viņš savulaik kopā volejbolu spēlējis.

Siguldas Svētku laukumā aizeju līdz “S!”, kas tik agrā rītā vēl nav ļaužu pūļu ieskauts, dokumentēju mūsu tikšanos un virzos tālāk uz Gaujas tilta pusi. Tikmēr Svētku laukuma auto stāvvietā daži jaunieši krauj no mašīnām ārā velosipēdus un steidz apmeklēt netālās plastmasas mājiņas.

S!

Sākotnējais plāns paredz uz Krimuldu doties kājām, bet iešaujas prātā arī doma par gaisa trošu vagoniņu. Uz trepēm, kas ved lejup uz Gaujas tiltu, puiši un meitenes aizvada rīta treniņu. Viens no puišiem arī pasveicina mani, kad dodos garām. Neattopu gan pavaicāt, vai tā viņi iesildās pirms “Stirnu buka”, vai ir kādā savā misijā. Aizgājis līdz vagoniņa Siguldas pieturai, secinu, ka kase sāk strādāt vien 10:00. Palūkojos pulkstenī un saprotu, ka 10:00 es jau būšu otrpus Gaujai.

Puiši un meitenes tieši šobrīd dodas pa kāpnēm lejup uz tiltu, un es tiem sekoju. Cenšos iespējami saīsināt distanci, lai gadījumā, ja viņi vēlēsies atkal jozt augšup pa pakāpieniem, es jau būtu nost no ceļa. Viss bariņš gan pārskrien pāri ceļam pie tilta.

Tilts pār Gauju
Skats no tilta uz Gauju

Aiz tilta pār Gauju nolemju izmantot ļaužu mazāk pārpildītu taku Krimuldas muižas virzienā, tāpēc nogriežos pa kreisi un izvēlos taku, kas slīpi ved uz Krimuldu. Šeit esmu pilnīgi viens un varu mierīgi izbaudīt vieglas rudens dvašas piepildīto rītu. Taka zem kājām vietām nedaudz mitra. Trases marķējumus te nemana, tātad “buki” te neskries, bet ļoti ticams, ka septembra beigās “Siguldas kalnu maratona” ietvaros te atkal paviesošos.

Krimuldas muiža ir augstu Gaujas krastā, un, lai nokļūtu tajā, man vēl jāpieveic neskaitāmi pakāpieni. Kad nokļūstu kāpņu galā, sajūtu, ka mugura ir visai slapja. Esmu jau iesildījies pirms gaidāmā skrējiena 😊 Kā biju paredzējis, muižā ierodos īsi pirms 10:00.

Augšup uz Krimuldas muižu
Krimuldas muižā

Pirmo uzmeklēju dalībnieku reģistrācijas telti, lai tiktu pie sava numura. Lai arī “Zaķa” distancē dalībnieku visvairāk, rinda pēc “zaķu” numuriem ir visīsākā. Varētu pat teikt, ka tā neeksistē, jo esmu otrais rindā. Vai nu “zaķi” ir ļoti prātīgi un savus numurus izņem jau iepriekš, vai arī mīl ilgāk pagulēt un vēl nav ieradušies sacensību norises vietā.

Saņēmis numuru, uzmeklēju tumši zilo “Karšu veikala “Jāņa sēta”” telti, kur jau rosās Aivars un Beata. Šoreiz viņiem iedalīta VIP telts vieta. Aiz telts atrodams arī viens no Krimuldas Muižas parka soliņiem, kur piesēst gan pašiem, gan viesiem.

Kad vēlos pielikt numuru, pamanu, ka aploksnē pietrūkst saspraužamo adatu, ar kurām numuru piestiprina kreklam. Aivars saka, ka arī viņam tikušas tik divas, tāpēc dodos atpakaļ uz reģistrācijas telti, lai palūgtu trūkstošo inventāru. Darbiniece man adatas iedod pat ar nelielu rezervi. Pietiks gan man, gan Aivaram, gan citiem interesentiem, ja tādi būs.

Atgriežos pie “Jāņa sētas” telts un sagatavoju kreklu skrējienam. Pārējās saspraužamās adatas uzticu Beatai un Aivaram. Kad pirmais uzdevums veikts, ķeros pie nākamā – niķīgā labā ceļgala noteipošanas. Aivars man norāda virzienu, kur meklējama Agita un “Fizio AZ” telts, piebilstot, ka tur gan rinda, tāpēc man var nākties teltī ielavīties no otras puses.

Rinda pie “Fizio AZ” nav īpaši gara. Ārpus telts stāv un gaida viens puisis, kurš vēlas, lai Agita nostiprina tā kreisās kājas potīti, kas sākusi sāpēt. Teltī rosās gan pati Agita, gan šoreiz palīgā devusies Ludmila, kas pēc “Simtiņa” palīdzēja atgūties manai mugurai. Kamēr gaidu savu kārtu, Ludmila arī apvaicājas par to, kā jūtas mana mugura.

Puisim, kas ir rindā pirms manis, līdzi ir arī sieva, bērns un sunītis. Ja bērns sēž ratos un vien dziļdomīgi vēro mani, tad sunītim ir vēlme spēlēties un tas ar priekškājām slejas man pie sāna. Kad vairākkārt neatsaucos aicinājumam padauzīties, tieku pie īsa un nepārprotama “Vau!”. Saimnieks smejas, ka tas, kas nespēlējas, tiek noriets.

Agita manam ceļgalam roku jau piešāvusi, bet izpildījuma dizains mēdz atšķirties, un arī šoreiz tieku pie neliela, jauna elementa – mazītiņiem teipa gabaliņiem tieši vietās, kas biežāk mēdz par sevi likt manīt. Šķiet, Agitai šodien noskaņojums tieši uz tādiem maziem elementiem, jo arī puisim pirms manis zem lielā teipa tika divi mazi gabaliņi tieši pie potītes.

Agita darbā. Foto: Agnese Vēze

Kad arī ceļgals savests kārtībā, pamazām varu sākt gatavoties savam startam. Aivars pagūst ieminēties, ka man vajadzētu skriet ko nopietnāku par “Zaķi”, bet atsaku, ka šosezon skrienu vien sacensībās, tāpēc sagatavotība drīzāk atbilstoša “zaķiem”.

11:00 trasē dodas paši mazākie skrējēji “Susuru” distancē. Pēc 15 minūtēm tiem seko suņi ar saviem saimniekiem. Informators norāda, ka kanikross “Stirnu buka” programmā atgriezies pēc trīs posmu izlaišanas. Kad startējuši suņi, dodos nelielā iesildīšanās skrējienā, kam seko kāju izvicināšana un muskuļu izstiepšana. Iesildoties jūtu, ka šodien gaidāms labs skrējiens. Bija vērts atteikties no pagājušajā ceturtdienā plānotā treniņa sporta zālē, lai saglabātu kājas kaujas gatavībā skrējienam.

Sacensību centrā sastopu kolēģi Gati, kam īsākā – “Susura”  – distance, ko skrien kopā ar atvasēm, jau aiz muguras un priekšā lielais pārbaudījums – “Lūša” 36 kilometri. Šķiet, par “lūšiem” organizatori šoreiz īpaši padomājuši 😊

11:30 savā skrējienā aizjož skolu jaunatne, kā arī tie “Vāveres” distances skrējēji, kas vēlas izskrieties kopā ar saviem bērniem, jo skolēnu un “vāveru” trases sakrīt. Tad nu starta zona tiek nodota “zaķu” bara ziņā.

Šodien, ieskaitot nūjotājus, startē vairāk kā 1100 “zaķu”. Distances garums 11,8 km, un tajā paredzami gan līdzeni posmi, gan, protams, Siguldas pakalni. Manot, ka starta zonā “zaķu” kļūst arvien vairāk, dodos arī es ieņemt savu vietu. Pirmās rindas atstāju sportistiem un, kā ierasts, iekārtojos kaut kur bara viducī.

Tieši 12:00 dodos trasē. Distances sākums ved caur Krimuldas muižas pagalmu un tad tālāk pa Mednieku ielu. Gan pie soliņiem, kas izvietoti gar celiņu, gan pie muižas vārtiem dežurē līdzjutēji un citi sacensību dalībnieki, lai nodrošinātu, ka neviens no “zaķiem” neuzķeras uz soliņa kājas vai vārtu režģa. Kad tuvojas viena kilometra atzīme, ielu skrējiens beidzas un “zaķu” bars veļas lejup pa Gaujas krasta nogāzi, lai izskrietu pļavā Gaujas krastā. Nepārtraukti jāizdara izvēles starp “skriet pa pakāpieniem”, “skriet pa slīpajām pakāpienu daļām, kas, šķiet, paredzētas, piemēram, velo stumšanai” un “skriet paralēli kāpnēm”. Dabā sanāk kombinēt visus minētos elementus.

Kad nonāku Gaujas krastā, uz mirkli pamanu upes pretējā pusē esošo Ziediņkalnu, kurā būs jāskrien augšā septembra beigās, bet tad atkal pievēršos šīs dienas uzdevumam. Pa taku “zaķi” jož Gaujas tilta virzienā, izskrien caur patilti un turpina tālāk gar Gauju. Distances ceturtajā kilometrā pirmo reizi tiekam padzirdīti.

Ceļa turpinājumā vēlreiz pa apakšu pārvaram Turaidas ielu, šoreiz izmantojot tuneli, kas ir netālu no Gūtmaņa alas. Tieši pirms Gūtmaņa alas pamanu divas mazas meitenes, kas ar koka mietiem rokās lēnītēm šķērso tiltiņu. Uzsaucu abām, lai uzmanās, un tieku pie brīva ceļa skrējiena turpinājumam.

Pirmais nopietnais kāpums pienāk pēc 5,5km, kad jānokļūst augšā Taurētāju kalnā. Kāpnes ir tik garas, ka reti kurš mēģina skriet pa pakāpieniem. Pūšot un elšot, “zaķi” pamazām stampā augšup pakāpienu pēc pakāpiena.  Steidzīgākie izmēģina skriešanu blakus kāpnēm, bet šeit tas ir visai izaicinoši gan slīpuma, gan kalna apauguma dēļ.

Taurētāju kalnam seko Rata kalns, tad skrējiens netālu no Gūtmaņa alas turpinās lejup, tad atkal augšup. Astotajā kilometrā ieskrienu Turaidas ielās, kur ielas malā var manīt augam ķirbjus, un kādu brīdi atkal baudu skrējienu pa līdzenu virsmu. Kāpieni kalnos diezgan jūtami “piedzen” kāju muskuļus, bet nu jau atkal sajūta ir laba.

Siguldas pakalnos. Foto: Andris Jermuts

Vikmestes upes takas sarūpē gan kāpumus, gan kritumus, gan vietām pat ko dubļiem līdzīgu. Maršruts arī apmet loku ap Vikmestes pilskalnu. Šodien ir pārāk maz laika, lai papriecātos par klinšu atsegumiem Vikmestes krastos. Kādā pagriezienā ieskatos pulsometrā un tieši tai brīdī visai nejauki atsitu kreiso kāju pret kādu koka stumbeni, kas paceļas virs takas. Domās un sajūtās pārskaitu kāju pirkstus un secinu, ka visi ir savās vietās. Vien kādu laiku mazliet vairāk jūtu tieši kreiso kāju.

“Kalnu karaļa” sprinta posms šoreiz ir gandrīz pašā skrējiena noslēgumā. Vienpadsmitajā kilometrā esmu vietā, kur sākas serpentīna ceļš augšup uz Krimuldas muižu, un tieši te arī startē “Kalnu karaļa” sprints. Par sprintu to var saukt visai nosacīti, jo pavisam reti dalībnieki skrien tempā, ko varētu dēvēt par sprintu. Serpentīna kāpums ir ļoti lēzens un samērā garš, tāpēc izvēlos skriet pavisam vieglā riksī, lai ko bļautu trases malās esošie atbalstītāji. Šeit tad arī var manīt, iespējams, komiskākās apdzīšanas visā skrējienā, kad viens knapi kustošs skrējējs lēnītēm apsteidz kādu, kurš kust vēl lēnāk.

Sprinta posmu izdodas pieveikt diezgan stabilā tempā un nepārtraukti esot skrējienā, par ko nopriecājos. Kad sprinta posms noslēdzies, līdz finišam atlicis pavisam maz. Te jau varu atdot tos vēl nedaudzos spēkus, kas man palikuši, neaizmirstot arī par mazajiem un brīžiem ne tik mazajiem atbalstītājiem, kas trases malās pastiepuši rokas uz skrējēju pusi. Vietām trases platums ļauj vienlaikus piesist gan plaukstiņai pa labi no manis, gan tai, kas pa kreisi. Galvenais, lai tādā brīdī kāds neizdomā apdzīt mani.

Finišu sasniedzu pēc stundas un vienpadsmit minūtēm. Šķiet, ka šis ir mans otrs labākais “Stirnu buka” posms šogad aiz viegli lietainā Alūksnes posma. Esmu kaut kur trešā simta vidū starp 1100 zaķiem, bet šeit man svarīgākais ir izbaudīt skrējienu līdzīgi domājošu ļaužu kompānijā gleznainā apkārtnē, medaļu dalīšanu atstājot sportistu ziņā.

Beata, ieraudzījusi mani, nosaka, ka nu jāuzņem desmit minūtes. Viņas novērojumi liecina, ka Aivars finišu parasti sasniedz aptuveni desmit minūtes pēc manis. Sameklēju somā pusdienu talonu un dodos uzmeklēt dalībniekiem paredzēto silto sakņu zupu. Tieku arī pie prāva rupjmaizes galiņa. Ar guvumu rokās atgriežos pie “Jāņa sētas” telts, lai mierīgi iestiprinātos. Tikmēr garām dodas arī citi finišējušie “zaķi”.

Aivars šoreiz mazliet atpaliek no ierastā grafika, bet nosaka, ka trase nav bijusi tik grūta, kā bija domājis pirms skrējiena. Daži kalni, protams, bija pieveicami vien soļos, bet citādi mocīti “zaķi” īsti netika.

Kad notiesāts organizatoru sagādātais cienasts, nolemju palutināt sevi ar “Druvas” saldējumu. Tiek izstiepti arī abu kāju muskuļi, lai nodrošinātu to, ka tuvākajās dienās spēju pārvietoties saviem spēkiem.

Nākamais uzdevumu sarakstā ir medaļas iemūžināšanas process. Jau skrējiena laikā esmu nolēmis, ka šoreiz medaļas fonam kalpos Krimuldas pilsdrupas, tāpēc pamazām dodos uz to pusi. Uzmanīgi šķērsoju trasi īsi pirms skrējiena finiša, kā arī uzreiz aiz “Kalnu karaļa” finiša un drīz esmu pie pilsdrupām, kurās ļaužu šoreiz visai maz. Dažus retos apmeklētājus izdodas aizsegt ar medaļu 😊

Darbiņš padarīts

Kad atgriežos sacensību centrā, sastopu kādu vecāku kungu, kas mēģina ar savu divriteni izbraukt starp muižas parka nožogojumu un trasi norobežojošajām barjerām. Vīrs gan nav ierēķinājis tur saspraustos atbalstītāju reklāmas karogus. Viens no karogiem tiek izgāzts un vien mans tvēriens liedz tam iekrist trasē. Novietoju karogu tam paredzētajā vietā, bet vīrs tikmēr turpina lauzties uz priekšu. Šķiet, ka citi karogi izgāzti netiek.

Atvados no Aivara un Beatas līdz “Stirnu buka” sezonas noslēdzošajam – Cēsu posmam – un palēnām soļoju uz Siguldas dzelzceļa stacijas pusi. Līdz vilcienam, kas no Siguldas stacijas atiet 15:54, vēl ļoti daudz laika, tāpēc soļojums pavisam nesteidzīgs

Serpentīnā man pretī skrien zaļiem numuriem rotātie “Stirnu buka“ distances skrējēji. Trases malā sastopu savu kādreizējo kolēģi Rūdolfu, kas īsā sarunā pagūst kārtīgi izreklamēt “Salomon” taku skriešanas apavus. Iegūto informāciju paturu prātā, jo jau iepriekš esmu pārliecinājies, ka ar visai gludo zoļu “Asics” taku skriešana var kļūt īpaši izaicinoša.

Mierīgā solī dodos uz Gaujas tilta pusi, otro reizi šodien pieveicu kāpnes, kas savieno Gaujas tiltu ar Svētku laukumu, vien šoreiz kāpiens vērsts augšup. Siguldas panorāmas rats griežas un vizina apmeklētājus, bet pēc skaļiem protestiem šķiet, ka kādam mazākam apmeklētājam ir bijušas citas vēlmes.

Stacijā esmu labu laiku pirms vilciena, tāpēc iegriežos tur esošajā “Narvesen”, lai tiktu pie karstmaizes un neliela jogurta. Noorganizēju sev individuālu pikniku uz stacijas perona, un tad atliek vien sagaidīt transportu uz Rīgu. Starp gaidītājiem var manīt tādus, kas arī pabijuši “Stirnu bukā”. 15:42 ierodas vilciens, un pirmais no plānotajiem septiņiem skrējieniem septiņās nedēļas nogalēs ir oficiāli noslēdzies. Pēc nedēļas Valmiera.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s