15.09.2019. Latvija skrien Valmierā

2019.gada skriešanas cikls turpinās Valmierā. Vilcienu izvēle ļoti ierobežota – der tikai pirmais vilciens, kas no Rīgas Centrālās stacijas atiet 06:21, jo nākamais vilciens Valmieru sasniegs jau pēc mana skrējiena starta.

Kad izeju no mājas, debesis vēl tumšas, tāpēc lieku ap roku atstarotāju un dodos uz “Turības” dzelzceļa staciju. Savos skriešanas šortos mazliet atšķiros no tiem dažiem, kas vienlaikus ar mani gaida vilcienu. Vieglītēm sāk smidzināt lietus, tāpēc nākas meklēt patvērumu zem stacijas nojumes.

Valmieras vilciens šai rītā visai tukšs. Dažas rindas man priekšā iekārtojas divi visai skaļi džentlmeņi, kas, šķiet, visnotaļ labi pavadījuši nakti no sestdienas uz svētdienu Rīgā un nu, brokastodami tepat vilciena vagonā, dodas mājup uz Siguldu. Spilgtākais vakara moments bijis, kad viens no kungiem pusstundu neesot manījis, ka otrs sēž tam turpat pretī. Esot jau domājis, kur Arnis pazudis.

Sajūtot, ka ar sešām stundām miega ir bijis mazliet par maz, rīkojos sev neierasti, jo autobusos un vilcienos parasti neguļu, un kādu brīdi pameditēju aizvērtām acīm. Beigu beigās gan netieku gudrs, vai kādā brīdī arī iemiegu.

Aiz Siguldas vilciena vagons paliek pavisam tukšs. Vagona logus šausta lietus lāses. Noprotu, ka šodien būs pavisam slapjš skrējiens, un priecājos, ka esmu paņēmis līdzi sausu drēbju kārtu. Cēsīs vagonā kļūst dzīvīgāk, daži brauc uz Liepu, citi uz Valmieru. Potenciālus skrējējus savā vagonā nemanu, bet ļoti ticams, ka vismaz kāds šai vilcienā ir.

Kad Valmieras stacijā izkāpju no vilciena, maratonisti un pusmaratonisti jau ir sākuši savu skrējienu Valmieras ielās. Valmierā līņā, un domas, ka varētu te šodien vēl ko apskatīt, es pamazām nolieku arvien tālāk savā prātā, pamazām bīdot uz kastīti ar uzrakstu “Kādai citai apmeklējuma reizei”.

Pa Stacijas ielu dodos Valmieras centra virzienā. Ielās pamazām veidojas peļķes, kas vēsta, ka arī skrējienā ūdens šķīdīs zem skrējēju kājām. Fotoaparāts šai īsajā posmā tā arī paliek paslēpts zem manas jakas.

Kad ierodos sacensību centrā, kas izvietots starp Valmieras kultūras centru un lielveikalu “Valleta”, gargabalnieki aizjož otrajā aplī. Lietus neveicina vēlmi uzturēties ārā, tāpēc vispirms ielūkojos “Valletas” Mego, bet secinu, ka banāni šodien pavisam saskumuši. Iespējams, arī tiem neiet pie sirds lietainais, vēsais un vējainais laiks.

Maratonisti un pusmaratonisti lietainajā Valmierā

Tad nu dodos uz Kultūras centru, kur iekārtojos uz viena no krēsliem lielajā zālē. Šeit notiek numuru izsniegšana un reģistrāciju pieņemšana. Meitenes, tērpušās variācijā par tēmu “tautas tērps”, laipni atbild uz interesentu jautājumiem, kā arī izsniedz skrējējiem aploksnes ar numuriem.

Sāku apsvērt turpmākās rīcības plānu. Ir skaidrs, ka nav nepieciešamības saliedēties, tāpēc nolemju uz iesildīšanos un startu doties iespējami vēlāk. Divi puišeļi izmanto visu zālē atvēlēto vietu, lai no sirds izdauzītos. Iespējams, tā tie gatavojas skrējienam. Netiek smādēta arī zāles grīda, uz kuras var tik ērti izstiepties guļus.

Zālē sāk ierasties ātrākie pusmaratonisti, kas jau noslēguši savu skrējienu, kā arī ierodas arvien vairāk īsāko distanču dalībnieku, tāpēc pametu savu iesildīto vietu un dodos nodot mantu glabātuvē savu mugursomu. Jāsaka, ka šeit somas pieņemšanas sistēma ir visnotaļ interesanta. Ja citos skrējienos ierasts, ka somai tiek piestiprināta uzlīme ar skrējēja numuru, vai arī tā tiek ielikta maisā, uz kura sāniem tad uzšņāpj atbilstošu numuru, Valmierā dalībniekam izsniedz garderobes “numuriņu” – mazu uzlīmi, uz kuras ir tā āķīša numurs, uz kura tiek pakarināta soma. Mana soma tiek novietota tepat netālu no letes, un nu man jāizdomā, kur likt uzlīmi. Darbiniece, kas pieņem somas, iesaka to līmēt otrā pusē manam dalībnieka numuram, ko tad arī izdaru, cerot, ka lietus to neaizskalos. Katram gadījumam ik pa brīdim atkārtoju pie sevis skaitli 494, lai atcerētos to arī tad, ja uzlīme skrējiena laikā aizmūk.

Lietus ir pastiprinājies, arī vējš pūš niknāk, tāpēc meklēju vēl kādas labas iespējas laika nosišanai. Blakus izejai no Kultūras centra pavērtas vēl kādas durvis, kas ved uz Valmieras Tūrisma informācijas centru. Tad nu dodos iekšā un ātri vien saprotu, ka esmu nokļuvis savā sapņu TIC. Dažādu maršrutu un apskates objektu kartes te sarindotas vairākos stendos, un tās ne tikai iepazīstina ar atpūtas iespējām Valmierā, bet visā Latvijā. Tā kā somu jau esmu nodevis, saprotu, ka te man jāatgriežas pēc skrējiena, jo pārgājienu plānošanas stadijā man bieži vien noder drukātas kartes.

Viena no TIC darbiniecēm pavaicā, vai var kā palīdzēt, un es nekavējoties jautāju par “Upes Ogas” kartēm, dažas no kurām redzu stendā. Šis tiešām ir sapņu TIC, jo izrādās, ka te var tikt pie pilna šo karšu komplekta – gan Latvijas, gan Igaunijas upēm. Ar laivām braucu reti, bet kartēs mani interesē upju krastos esošie apskates objekti. TIC darbiniece vienu komplektu paglabā priekš manis un piesaka, ka TIC šodien strādā līdz 16:00. Tā kā mans starts ir 12:00, esmu drošs, ka pagūšu te atgriezties pirms darba laika beigām.

Kad izeju no TIC telpām, secinu, ka vēl vismaz 20 minūtes varu uzkavēties iekštelpās. Tas gan nav viegli, jo vēlos iespējami ātrāk būt ārā, būt kustībā. Īsinot laiku, palūkoju, kas uzstāsies Valmierā tuvāko mēnešu laikā – Opus Pro, Labvēlīgais tips, nesen te pabijis Bermudu Divstūris, kas vēlāk atgriezīsies kā Musiqq, un saviem koncertiem gatavojas arī citi mākslinieki.

Kad līdz skrējienam atlikusi pusstunda, mana pacietība beidzas, un es dodos ārā lietū. Nedaudz pariņķoju pa laukumu pie Kultūras centra un tad dodos pie “Valletas” izstaipīt muskuļus. Sacensību starta zona ir iepretim “Valletai” uz Rīgas ielas, bet to tagad plosa vējš. Daļa barjeru jau apgāztas, citas vējš stumda sev vien zināmos izkārtojumos. Pie sevis pasmaidu, ka vajadzētu tur sadzīt skrējiena dalībniekus, tad barjerām nebūtu, kur gāzties 😊

Kamēr stiepju muskuļus, pagūstu gan uzmeklēt vietu, kur vējš mani purina iespējami mazāk, gan secināt, ka “Valletas” nojume gar malām laiž garām ūdeni, kas tagad lielām pilēm krīt uz manis. Arī citi dalībnieki tepat iesildās un nesteidzas stāties uz starta.

Kad nu informators beidzot aicina 6 un 12 kilometru skrējējus, kā arī nūjotājus ieņemt savas vietas uz starta, izvēles vairs nav un viss bars ienirst lietū. Starta zonā gan dalībnieki izretojas tik ļoti, ka īstu aizvēju te negūt, tāpēc atliek vien ļauties lietum un vējam. Kamēr gaidu startu, pie manis pienāk kolēģis Jānis, kas arī skries 12 kilometrus. Jānis ir no Valmieras, tāpēc šis skrējiens viņam ir ikgadēja tradīcija.

12:00 beidzot sākam. Trase ved lejup gar Valmieras Drāmas teātri – vieta, kur otrajā aplī varēs mazliet atvilkt elpu. Tālāk skrienam pa Tērbatas ielu, Lucas ielu, Palejas ielu. Iespējams, pie vainas laikapstākļi, iespējams, pats “Skrien Latvija” seriāls zaudējis ko no savas popularitātes, bet diezgan ātri lielā grupa izkliedējas, un jau pirmais kilometrs, kas parasti tiek aizvadīts, spraucoties cauri burzmai, man kļūst par vienu no ātrākajiem šodien.

Lielie prieki ir jaunākajiem dalībniekiem, kas lielākoties izvēlējušies sešu kilometru distanci. Nu neviens neliedz tiem skriet pa peļķēm, un daži visnotaļ apzināti izmanto šo iespēju tā, ka ūdens šķīst uz visām pusēm.

Palejas un Dīvaliņu ielu krustojumam šodien jāskrien cauri pat četras reizes, jo te distance ved divos virzienos. Paskrienam garām Jāņa Daliņa stadionam, kaut kur tepat netālu pa labi no mums ir arī Gauja. Kad no Jāņa Daliņa ielas pagriežamies pa kreisi uz Loku ielu, sastopam vienu no distancē esošajiem kāpumiem. Tas gan ir visai lēzens, un vietējo atbalstīti skrējēji rikšo augšup pakalnā. Tālāk Pilātu, Brīvības, kā arī Palejas un Dīvaliņa ielas. Te arī pirmais dzirdināšanas punkts. Lai arī sirsnīgi līst, no ūdens glāzes neatsakos.

Viens no jauniešiem, kas skrien 6 km distanci, ik pa brīdim sacenšas ar mani. Paskrien man garām, tad es to notveru, tad puisis atkal mēģina tikt man garām. Iespējams, tā kalpoju viņam par tempa turētāju 😊 Galvenais, par ko domāju, gan ir manis paša tempa turēšana, un citu izklaides atstāju to ziņā.

Liepu, Raiņa un Beātes ielas, un tad aiz Dzirnavu ezeriņa seko otrs vērā ņemamais kāpums – augšup pa Kārļa Baumaņa ielu. Aiz tās vien daži līkumi šķir no pirmā apļa beigām. Kāda meitene uzmundrina divus puišus man priekšā, saucot, ka tūlīt jau finišs. Viens no puišiem atbild, ka vēl jau vesels aplis skrienams. “Nu, tad tev ir divi finiši!” meitene neapjūk.

Un tad Mareks nolēma atpūtināt rokas jeb vienīgā bilde, kurā fonā pavīdu arī es 🙂 Foto: Mareks Gaļinovskis

Kāda tendence, ko esmu novērojis savos skrējienos, ir tā, ka tieši brīdī, kad skrienu garām, sacensību fotogrāfi visbiežāk nolemj atpūsties vai pievēršas kam citam. Arī šī reize nav izņēmums, jo Mareks Gaļinovskis, kas dežurē uz finiša līnijas, nolaiž savu objektīvu tieši tad, kad tuvojos. Nu, neko, iztikšu bez bildēm. Priekšā vēl otrais aplis. Aiz “Valletas” tieku pie ūdens glāzes un aiztraucu tālāk.

Nu jau burzmas nav vispār, jo sešu kilometru skrējēji ir finišējuši. Labu laiku skrienu aiz abiem puišiem, kas šodien finišē divreiz. Tāpat esmu piefiksējis kādu vīrieti, kas brīžiem pamanās paskriet man garām, bet tad atkaļ to notveru. Tā mēs četri kādu brīdi dzenam viens otru uz priekšu, bet tad uz Brīvības ielas aizskrienu pa priekšu trijotnei, un līdz pat finišam nevienu no puišiem vairs neredzu.

Sadzirdu kādu strauji tuvojamies, un man garām paskrien puisis dzeltenā krekliņā. Pēc brīža atkal dzirdu soļus, un tas ir mans kolēģis Jānis, kas atzinis par labu esam dzeltenā tērptā puiša tempu un tam cītīgi seko. Aiz Dīvaliņa ielas dzirdinātavas Jānis aizskrien man pa priekšu. Es turpinu savā tempā, bet saprotu, ka nu jau Jānis ir mans tempa turētājs, jo distance starp mums īpaši nepalielinās.

Vēlreiz Kārļa Baumaņa ielas kāpums, un tad jau arī tepat finišs. Lielam spurtam neesmu neko īsti pietaupījis, tāpēc skrienu vien tāpat līdz finišam. Jānis finišē astoņas sekundes pirms manis. Lai cik nemīlīgi ir laikapstākļi, secinu, ka šodien esmu noskrējis savu otru labāko skrējienu šosezon. Temps vien par divām sekundēm kilometrā atpaliek no pirms dažiem mēnešiem Jelgavā uzrādītā. Gūstu kārtējo apliecinājumu tam, ka vislabāk jūtos vēsā, varbūt pat lietainā laikā.

Finišā tieku pie dalībnieka medaļas, kā arī sarkana “Sportland” maisiņa, kurš piepildīts ar.. vienu 0,5l ūdens pudeli. Videi draudzīgs ieteikums organizatoriem – vienu pudeli var iedot arī tāpat rokās, tā samazinot plastmasas atkritumu daudzumu 😉

Jānis spriež, ka derētu atsildīties pēc finiša, es tikmēr meklēju, kur var tikt pie dalībnieka putras, jo vēlos tikt pie ēdiena un nozust sausās un siltās Kultūras centra telpās. Tieku gan pie putras, gan karstas tējas glāzes, kas tik ļoti noder pēc šāda skrējiena. Kamēr Kultūras centra telpās notiesāju putru, no maniem matiem ūdens lielām pilēm papildina bļodiņas saturu.

Kad esmu iestiprinājies, sameklēju visai slapju, bet joprojām salasāmu uzlīmi sava numura otrā pusē un dodos pēc mugursomas. Meitenīte, kas tieši trāpījusies šai punktā, izskatās manāmi apjukusi. Kamēr cenšos norādīt tai pareizo virzienu uz somu, kas karājas tepat netālu, kāds cits vīrietis vēlas tikt pie savas somas, kas ir blakus manai. Nu meitenei ir pavisam liels izmisums un tā vēršas pie netālu esošā vīrieša, kurš tad arī gādā, lai visi tiek pie savām somām.

Pirmais no somas tiek izvilkts dvielis, lai es pārstātu klīst pa Kultūras centru, tēlojot lietus mākoni. Skriešanas tērps kļuvis jūtami smagāks – pilns ar ūdeni. Tieku vaļā no visa slapjā un iekšā sausās drēbēs un apavos. Nu laiks atgriezties TIC un tikt pie kartēm

TIC meitenes joprojām ir savā darba vietā. Tieku pie sava “Upes Ogas” karšu komplekta un dodos pārskatīt citu karšu stendus. Pamazām karšu un citu materiālu kaudzīte manās rokās sasniedz visai cienījamu apmēru un nākas lūgt TIC meitenēm pāris plastikāta “kabatiņas”, kur to visu paslēpt no lietus.

Runājot ar meitenēm, izskan fakts, ka TIC telpās reizi mēnesī notiek stāstu vakari. Ieinteresējos par tiem, norādot, ka arī es varu kādreiz ko pastāstīt. Padalos ar adresi, kur meitenes var palasīt manu pārgājienu un citu aktivitāšu aprakstus, lai izlemtu, vai būtu interesanti mani aicināt ciemos. Šim gadam pasākumi jau esot nokomplektēti, bet, iespējams, mani varētu aicināt nākamajā gadā. Šo lēmumu ļaušu pieņemt TIC, un no savas puses esmu gatavs atkal apciemot gan Valmieru, gan tās TIC.

Lietus turpina slacīt Valmieras ielas, tāpēc nolemju, ka dienas pēdējā aktivitāte būs medaļas dokumentēšana, bet pēc tam meklēšu autobusu uz Rīgu. Atšķirībā no vilcieniem, autobusi no Valmieras uz Rīgu kursē gana regulāri. Jā, nav tik ērti, jā, biļete nedaudz dārgāka, bet šobrīd noteicoša ir vēlme ātrāk atgriezties mājās.

Medaļu dokumentēju ar Valmieras Sv. Sīmaņa luterāņu baznīcu fonā. Pirms brīža sarunā Jānis ieminējās, ka nekā vairāk par baznīcu Valmierā īsti nav, bet tad ātri vien pa abiem uzskaitījām vēl virkni objektu, kurus vērts apskatīt. Tas viss gan paliek citai reizei, jo es nu pa Cēsu ielu soļoju Valmieras autoostas virzienā.

Autoostā manāmi daudzi sacensību dalībnieki. Biļeti jau pa ceļam nopirku Mobilly aplikācijā, tāpēc zinu, ka man vieta autobusā atradīsies. Interesanti, ka vilcienu biļetes Mobilly tirgo lētāk, nekā kasēs, savukārt, autobusu biļetes ir dārgākas, jo kāds puisis pie autobusa vadītājas (jā, šoreiz autobusu vada sieviete) biļeti līdz Rīgai iegādājas par 4,75 EUR, bet man Mobilly par tādu pašu biļeti paprasīja 5,08 EUR. Šķiet, viss tiek darīts, lai tautu pārsēdinātu vilcienos. Ja vien būtu gana daudz to vilcienu no Valmieras uz Rīgu..

Autobuss visai pilns, un tepat nākamajā pieturā uz Rīgas ielas tas piepildās pavisam. Gan sacensību dalībnieki, gan citi Valmieras viesi grib svētdienas vakarā nokļūt atpakaļ Rīgā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s