Aktīva diena Salacgrīvas novadā

Amber Race Trail Run taku skrējiens bija pamanīts jau kādu laiku atpakaļ, un aprīlī beidzot noformēju savu pieteikumu sacensībām. Starp 9, 18 un 29 kilometru distancēm izvēlos 9 kilometrus, kas ir vistuvāk manis ierastajiem 10+ kilometriem. Ir interese pamēģināt ko atšķirīgu no lielajiem “Stirnu buka” un “Skrien Latvija” seriāliem. Sacensības paredzētas 26.maijā, dodot man vēl mēnesi saplānot pārējās aktivitātes Salacgrīvas pusē.

Tā kā jaunākajam dēlam 26.maijā paredzēta ekskursija, man jālūko sabiedriskā transporta iespējas, jo ekskursija ir uz Tērveti, kas ir pavisam nepareizā virzienā, ja ir vēlme nokļūt Salacgrīvā. Tā kā uz skrējieniem un pārgājienos itin bieži dodos ar vilcienu vai autobusu, šāda plānošana nesagādā piepūli.

Nezināmais vēl ilgāku laiku ir sacensību starta laiks. Kad tas beidzot tiek publiskots, kļūst skaidrs, ka ar pirmo autobusu no Rīgas ieradīšos tikai neilgi pirms skrējiena, tāpēc sāku meklēt naktsmītni Salacgrīvas pusē. Meklējumi apstājas pie vietas, kas dēvēta par “Family House Room”.

Plānojot citas aktivitātes, nolemju apskatīt gan dažas vietas Salacgrīvā, kuras apmeklēju pagājušā gada maijā, kad Salacgrīvā noslēdzu pārgājienu no Burtniekiem uz Salacgrīvu, gan tuvāk iepazīt Ainažus. Kartē vienu pēc otra atzīmēju apskates vērtas vietas. Pārgājiena garums būs salīdzinoši pieticīgs, bet arī atpakaļceļā man jārēķinās ar sabiedriskā transporta pieejamību, tāpēc aizrauties nevaru.

25.maijā noskrienu 10 kilometrus “Olaines apļos” un dodos uz Salacgrīvu. Divi skrējieni divās dienās, bet par enerģijas trūkumu būtu grēks sūdzēties.

Pa ceļam vēroju, cik koši saulriets iekrāso mākoņus un debesis, un saprotu, ka brīdī, kad izkāpšu Salacgrīvā, no šī krāšņuma maz vairs būs palicis, tāpēc tveru visu, ko varu saglabāt savā redzes atmiņā. Pirmais, ko daru, izkāpis no autobusa, ir soļojums uz tiltu pār Salacu, lai notvertu kaut nedaudz no saulrieta.

Salacas promenādē skan mūzika. Šķiet, tur notiek kāda zaļumballe. Mūziķi izpilda populāras dažādu latviešu mākslinieku dziesmas. Jauniešu bariņi dodas uz ostas pusi, bet es soļoju pretējā virzienā, lai uzmeklētu savu naktsmītni.

Kad izvēlos vienu no diviem tālruņa numuriem, kas redzami pie vārtiņiem, atbild man mītnes saimnieks. Tieku iepazīstināts ar visu, ko mītne piedāvā, bet labi apzinos, ka ļoti maz ko izmantošu, jo mans mērķis ir vien izgulēties un labi agri doties atkal ceļā.

Arī šeit var dzirdēt no balles vietas skanošo mūziku, bet tas neliedz iemigt saldā miegā.

Par skrējienu un tam sekojošo pārgājienu lasiet šeit.