Oktobra sākumam sinoptiķi sola tik lieliskus laikapstākļus, ka vienojos ar jaunākā dēla komandas biedra tēvu par puikas nogādāšanu treniņā un plānoju garāku rudens pastaigu.
Siguldas klasiku apguvu jau pirms gada, tāpēc šoreiz lemju par labu Daugavas ielejas apciemojumam. Savulaik distanci no Kokneses uz Skrīveriem esmu mērojis, bet citā gadalaikā. Padomā ir arī daži nelieli maršruta jauninājumi, lai iepazītu ko iepriekš neredzētu.
Būtiskākais jauninājums ir Kalnaziedu pilskalna apciemojums. Iepriekš nesekmīgi meklēju taku uz to, bet tagad esmu bruņojies ar vietējo tūrisma nozares darbinieku padomiem par to, kā nokļūt pilskalnā, tāpēc izredzes uz sekmīgu iznākumu ir visnotaļ labas.
Gluži katru maršruta cilpu kartē nevelku, tāpēc vien aptuvens aprēķins vēsta, ka soļošu vismaz 40 kilometru. Nodrošinos ar karstu dzērienu un ko uzkožamu enerģijas atjaunošanai pārgājiena laikā, bet paredzu arī veikalu apmeklējumus, jo maršrutā būs trīs pilsētas – Koknese, Aizkraukle un Skrīveri.
Tieku pie iespējas pagulēt nedaudz ilgāk, jo pats agrākais vilciens, kas var mani nogādāt Koknesē, no Rīgas atiet 07:31 no rīta. Modinātāju lieku uz 05:40 sestdienas, 2. oktobra rītā.
Lai arī darāmo darbu sarakstā ir virkne vienas dienas pārgājienu maršrutu, kārtējā pārgājiena maršruts pavisam spontāni top vien dienu pirms pasākuma, kad saprotu, ka Skrīveru Dendroloģiskais parks varētu būt lieliska vieta, ko apmeklēt pavasarī.
Šai nedēļā esmu atvaļinājumā, tāpēc ir iespējas pārgājienā iziet arī darba dienās, vien jāsagaida diena, kad ir lieliski laikapstākļi un dēlam nav treniņa.
Skrīveru pusē meklējams vēl kāds iepriekš neredzēts apskates objekts, ko noteikti iekļaušu maršrutā. Netālu no Daugavas ielas aug Lielais Andrejs – prāvs dižozols. Maršrutu Skrīveru pusē viju tā, lai izvairītos no garākiem pārgājieniem šurpu un turpu pa vienu un to pašu ceļu, tāpēc plānoju iet pilsētā pa vienu ceļu, tad šķērsot Maizītes upi un doties uz Lielā Andreja pusi.
Maršruts tikai Skrīveru pusē būtu visai pieticīgs, tāpēc spriežu, ka iet sākšu no Aizkraukles, apciemojot arī dabas parku “Daugavas ieleja”, kurā iepriekš viesojos pagājušā gada martā.
Netālu no dendroloģiskā parka kartē ieraugu Kalnmuižas ezeru, kam apkārt vijas dabas taka. Tas, protams, arī tiek iekļauts maršrutā.
Pārgājiena finišam izvēlos Jumpravas staciju. Interesants liekas posms no Rīgas – Daugavpils šosejas līdz dzelzceļam, jo kartē tas ar stigām iezīmēts koka lapas rakstā. Pieļauju, ka arī te tiek audzēti dažādi koki, un nolemju par to pārliecināties dabā.
Jaunākās laika prognozes liecina, ka 19.maija pēcpusdienā gaidāms lietus, tāpēc modinātāju lieku neierasti agri – uz 3:45 no rīta, lai paspētu uz pirmo vilcienu, kas uz Aizkraukli atiet jau 5:10.
Par to, kādus skatus un piedzīvojumus sagādāja Aizkraukle, Daugavas ieleja un Skrīveru novads, plašāk aprakstīts šeit.
Šīs nedēļas pārgājiena
maršruts tik viegli nedodas rokās. Pārskatu savu “darāmo darbu sarakstu”, ļauju
skatienam slīdēt pa Latvijas karti, meklējot savu īsto, bet maģiskais klikšķis
kā nenāk, tā nenāk. Ir neskaitāmas vietas, ko vēlos apciemot, bet kāda gaida
putnu sezonu, cita vijolīšu laiku, kādu plānots iet kopā ar dažiem
domubiedriem, vēl cita gaida vasaru. Kura būs tā īstā tieši šim laikam – agram,
visnotaļ slapjam pavasarim?
Lūkoju, kur vēl Latvijā
atrodamas kādas klintis, atsegumi, līdz uzduros informācijai par Cepļa dolomīta
atsegumu Daugavas krastā starp Aizkraukli un Skrīveriem. Turpat relatīvi netālu
ir arī Koknese, un nu beidzot manas acis iemirdzas.
Seko radošs process ar
objektu meklēšanu un attālumu mērīšanu. Viena pēc otras kartē tiek atzīmētas
dažādas interesantas vietas un objekti, un, darbu noslēdzot, to skaits
pārsniedz divdesmit. Nolemju pārgājienu sākt Koknesē, soļot uz Aizkraukli un
tad caur dabas parku “Daugavas ieleja” no Aizkraukles doties uz Skrīveriem. Jau
veicu arī atzīmes citiem pārgājieniem tai pusē, jo interesanti objekti ir gan
augšpus Kokneses, gan lejpus Skrīveriem, bet vajag vairāk par vienu dienu, lai
apgūtu tos visus.
Sazinos arī ar
Aizkraukles novada TIC. Inese padalās ar ieteikumiem, kā labāk sasniegt Cepļa
dolomīta atsegumu, kā arī iesaka tai pusē pabūt svētdien, 17.martā ap 15:00, jo
tad, iespējams, sastapšu kādu Daugavas ielejas raganu lidināmies. Jau meklējot
apskates objektus, biju pamanījis, ka Aizkraukles pusē vērojama izteikta raganu
rosība, bet šai gadījumā spriežu, ka ap 15:00 es jau būšu pagājis garām gan
atsegumam, gan raganu izklaides vietai.
Svarīgāk par iespēju
sastapt kādu no Daugavas ielejas raganām man ir izbaudīt pašu pārgājienu,
tāpēc, tuvojoties nedēļas nogalei, pastiprināti sekoju līdzi laika prognozēm.
Manis iecienīto sestdienu sinoptiķi neatlaidīgi sola visai lietainu, arī
svētdiena nav daudz skaistāka, tomēr ir lielākas izredzes izvairīties no
lietus. Piektdienas vakarā vēl pēdējo reizi dodu iespēju sestdienai sevi
pierādīt, tomēr prognozes nav uzlabojušās, tāpēc lemju iet svētdienā. Tad gan man
nav, kur sprukt, arī tad, ja prognozes mainās man par sliktu. Ir jāiet!
Tas, protams, ir pluss
vienas dienas pārgājieniem vienatnē, ka varu elastīgi reaģēt uz dažādu apstākļu
maiņu, jo nav citu biedru, ar kuru plāniem jārēķinās, nav nekādu rezervāciju.
Veicu izmaiņas arī
inventārā. Tā kā sniega īsti vairs nav un brist pa upēm neesmu plānojis,
ūdensnecaurlaidīgie “Zamberlan” tiek pie atpūtas. Šim pārgājienam izvēlos krietni
vieglākos “Berghaus” zābakus, kas ir mani uzticamie sabiedrotie jau kopš piedzīvojumiem
Lielbritāniajs kalnos pirms gandrīz desmit gadiem.
Tā kā pirmais vilciens uz
Koknesi ir tikai 07:40, ierastais brīvdienu modinātājs 04:20 tiek izslēgts, un
tā vietā izvēlēts cits – 05:30. Svētdienā taču vajag ilgāk pagulēt 😊
Par to, kā man veicās raganu apdzīvotajā Daugavas ielejā un ne tikai tur, lasiet šeit.
