Esmu nolēmis, ka pienācis laiks mazliet vairāk izaicināt sevi, tāpēc par nākamo pārgājiena norises vietu izvēlos Siguldu, no kuras tehnisku iemeslu dēļ labu laiku esmu turējies pa gabalu.
Vēlos palodāt pa vietām, kas savulaik jau apmeklētas – Viešu pilskalnu, Iežu grāvi, mazliet pamainot iepriekš izmantotos maršrutus, lai, iespējams, atklātu sev ko jaunu, iepriekš neredzētu. Pārlūkojot dažādas kartes, atrodu vēl kādu objektu, kas lieliski iekļaujas manā pārgājiena plānā, jo Turaidas apkārtnes meži slēpj Turaidas ķieģeļu cepļa drupas.
Kad pārgājiena maršruts jau šķiet skaidrs, Siguldas ierakstos sociālajos tīklos ieraugu ziņas par ziedošiem soliņiem par godu Imanta Ziedoņa 90 gadu jubilejai un GNP 50 gadu jubilejas foto rāmi Paradīzes kalnā. Nu man ir interese izstaigāt arī Siguldas pilsētu, tāpēc atgriežos pie kartēm, lai saplānotu savu pastaigu.
Nolemju, ka pasākuma starts būs Siguldas centrā, kur sameklēšu ziedošos soliņus, pa ceļam apskatot arī citas vietas, tad izmetīšu līkumu līdz Paradīzes kalnam un noslēgumā došos uz Gaujas labo krastu, lai apciemotu jau sākotnēji iecerētās vietas.
Izvēloties starp auto un vilcienu, šoreiz lemju par labu automašīnai, jo agrākais vilciens no Rīgas uz Siguldu ir 6:46, kas man šķiet pārāk vēlu. Braucot ar auto es tai laikā jau būšu Siguldā.
Modinātājs tiek likts uz 4:00 no rīta.
Par to, ko man izdevās izstaigāt un apskatīt Siguldā, lasiet šeit.
Lai izvēlētos kārtējā pārgājiena maršrutu, sameklēju jau pirms kāda laika tapušu sarakstu ar dažādu vienas dienas pārgājienu idejām. Ar acīm pārskrējis apkopotajiem variantiem, apstājos pie atzīmes “Liepa – Rauna”.
Liepas pusē ir daži objekti, ko iepriekš neesmu kārtīgi apskatījis, Raunā arī esmu pabijis vien populārākajos apskates objektos, tāpēc nu ir iespēja tuvāk iepazīt abus ciemus. Lūkoju arī, kas atrodams starp tiem. Lai arī taisnākais ceļš piedāvā dažas, iespējams, interesantas pieturas, lemju par labu mazliet garākam maršrutam caur Jaunraunu.
Tā kā maršruts nav apļveida, risināms arī loģistikas jautājums. Sazvanījis Raunas TIC, noskaidroju, ka pēcpusdienās ir divi autobusi no Raunas uz Rīgu. Ar to man pietiek, lai būtu drošs par nokļūšanu mājās. Uz Liepu tad došos ar pašu pirmo vilcienu no Rīgas, atpakaļ – ar autobusu no Raunas.
Maršruts lielākoties vijas pa dažādu ceļu nomalēm, tāpēc īpaši izpētu lielāko no tiem – Priekuļu – Raunas ceļu, gar kuru man jānoiet vismaz piecus kilometrus. Par laimi Google ar savu auto ir izvizinājusies pa šo ceļu, dodot man iespēju virtuāli to iepazīt. Nopriecājos, ka ceļa nomales ir gana platas un līdzenas, tā kā varēšu droši soļot pa tām.
Maršrutu saplānojis, kravāju mugursomu un gatavojos ceļam. Modinātājs uzlikts uz 5:00 no rīta.
Par manām gaitām maršrutā no Liepas uz Raunu lasiet šeit.
Kad septembra beigās Siguldā noslēdzu pārgājienu no Cēsīm, nospriežu, ka vēlos ko pavisam klasisku – zelta rudens pārgājienu Siguldā. Tveru MAPS.ME aplikāciju, lai sāktu plānot iespējamo maršrutu.
Siguldas pusē esmu staigājis visos gadalaikos un pabijis ļoti dažādās vietās, tāpēc nu ir izaicinājums izlemt, kurus no apskates objektiem skatīt atkal, kuriem doties garām un kas varētu būt jaunatklājums.
Virkne manu pārgājienu domubiedru ir viesojušies vietā, ko mēdz dēvēt par Melnupītes kanjonu. Es šai vietā vēl neesmu pabijis. Redzētie foto attēli liecina, ka vieta ir ļoti skaista, tāpēc nolemju padarīt to par galveno sava pārgājiena mērķi, pārējo maršrutu tad pielāgojot tam, kā veiksies Melnupītes kanjonā, cik daudz laika un spēka man būs atlicis pēc tā apskates.
Lielu jautājuma zīmi lieku iepretim Blusu alas un Iežu grāvja nosaukumiem, kur paviesojos pavasarī. Tie ir visai netālu no Melnupītes kanjona, tai pašā laikā atceros, ka “Virsotņu” saimnieki bija skaidri norādījuši, ka svešus gājējus savā pusē nealkst sastapt, tāpēc man ļoti jādomā, kā izvīt maršrutu, lai nestaigātu turp un atpakaļ pa vienu un to pašu ceļu.
Spriežu, ka noteikti apciemošu Turaidu, kuras pilī pavasarī viesoties nevarēju, jo muzejrezervāts apmeklētājiem bija slēgts. Vēl vienu pieturas punktu lieku vietā, kur Gauju šķērso kājinieku tilts. Visu pārējo nolemju brīvi improvizēt.
Pārgājienam esmu noskatījis svētdienu, 25.oktobri, kad dienas laikā lietu nesola, bet zinu, ka līs naktī uz svētdienu, tāpēc gatavojos tam, ka būs jābrien dubļus. Paredzu kājās aut vieglos La Sportiva zābakus.
Par to, kā man veicās rudens El Classico Siguldā, lasiet šeit.
Pēc dažiem garākiem pārgājieniem uz rietumiem un dienvidaustrumiem no Rīgas nolemju, ka labprāt apskatītu Gaujas Nacionālo parku rudenī. Sākotnējā ideja par Siguldu vai Cēsīm rudenī ātri attīstās par gājienu no Cēsīm uz Siguldu. Takas dažādos virzienos un versijās lielākoties jau izstaigātas iepriekš, bet šī kļūst par īpašo – rudens versiju.
Ņemot vērā izvirzīto mērķi, jāsāk nodarboties ar augstāko matemātiku, rēķinot noejamo attālumu, manu iespējamo ātrumu un dienas garumu. Rudens spiež arvien saīsināt distanci, ja vēlies visu apskatīt dienas gaismā.
Ņemot vērā to, ka no stacijām, kas no Rīgas puses ir tālāk par Siguldu, nedēļas nogaļu vakaros ir tikai viens vilciens uz Rīgu, par pārgājiena starta vietu izvēlos Cēsis, lai būtu mazāk stresa pārgājiena finišā, zinot, ka vēl daži vilcieni būs pieejami.
Nākamā dilemma par pārgājiena startu. Pirmais vilciens no Rīgas svētdienas rītā Cēsīs ierodas 08:21, kas ir gandrīz stundu pēc saullēkta. Kad septembra noslēdzošajai nedēļas nogalei meteorologi apsola lieliskus laikapstākļus, nolemju, ka negribu zaudēt ne minūti no dienas gaismas, un sāku meklēt iespējas Cēsīs nokļūt uz 7:00 no rīta.
Apvaicājos paziņu lokā tiem, kam ir tāda vai citāda saikne ar Cēsīm, bet tik agram svētdienas rītam karieti atrast neizdodas. Tad nu lemju atbalstīt Cēsu tūrisma industriju un apmesties kādā no Cēsu viesnīcām. No piedāvātajām iespējām izvēlos HOTEL CĒSIS, jo viesnīcas atrašanās vieta sakrīt ar iecerēto pārgājiena starta vietu – Maija parku.
Sestdienai, 26.septembrim jau iecerēta kāda erudīcijas aktivitāte, kas var prasīt visai daudz laika, tāpēc izvēlos uz Cēsīm doties ar autobusu, nevis pēdējo vilcienu, lai vismaz kādu brīdi pabūtu arī mājās. Pārāk vēlu startēt arī nevaru, jo modinātājs tiks likts jau uz 6:00 no rīta un pirms 50 kilometru pārgājiena es labprāt izgulētos.
Autobuss uz Cēsīm pamazām piepildās pasažieriem. Izrādās, ka netrūkst tādu, kas sestdienas vakarā alkst nokļūt Cēsīs vai vismaz izkļūt ārā no Rīgas.
20:30 dodamies ceļā. Ceļš līdz pat Cēsīm aizrit domās par gaidāmo pārgājienu. Kad autobusa šoferis sāk kārtot salonu, pamanu, ka esmu palicis vienīgais no pasažieriem, tveru somu, lecu ārā no autobusa un dodos uz savu naktsmītni.
No autoostas līdz viesnīcai ejams vien simbolisks gabaliņš. Ap 22:30 vakarā Cēsu ielās vēl var manīt ļaudis, kas vienatnē, pa pāriem vai nelielos bariņos dodas savās sestdienas vakara gaitās. Pie kafejnīcas “Pagrabiņš”, kas atrodas viesnīcas ēkas pagrabā arī vēl manāma dzīvība.
Viesnīcas reģistratūrā precizēju, ka rīt brokastis mani gaidīs līdzi ņemšanai paredzētā iesaiņojumā, jo oficiālās brokastis pirms 7:00 vēl netiek pasniegtas. Meitene, kas mani reģistrē, apsola no rīta sagādāt arī brokastis. Variantu tās ņemt līdzi uz numuriņu jau šovakar ātri noraidu, jo mana istabiņa nebūs aprīkota ar ledusskapi un savā pārgājienā pārāk ātras kājas nekāroju.
Numuriņā sagatavoju apģērbu pārgājienam un, daudz nedomājot, liekos uz auss. Visas sajūtas vēsta, ka rīt gaidāms lielisks piedzīvojums.
Par to, ko sastapu un ieraudzīju rudenīgajās Gaujas Nacionālā parka takās, lasiet šeit.
Jau labu laiku manā prātā rosās doma par to, ka jāizved pārgājienā abi dēli. Tad nu cītīgi domāju, kāds maršruts varētu būt gana interesants diviem jauniešiem un tai pašā laikā gana īss, lai tiem būtu vēlēšanās ko tādu vēlāk atkārtot.
Zinu, ka abi puiši spēj noskriet 4-5 km (pārbaudīts dažādās sacensībās), tāpēc īsāku distanci pārgājienam pat neizskatu. Vispirms sašaurinu izvēli līdz konkrētam apgabalam – Gaujas nacionālajam parkam. Ļoti pateicīga vieta tam, lai parādītu, ko piedāvā Latvijas daba.
Savās gaitās Gaujas nacionālo parku esmu izstaigājis krustām un šķērsām un no visām man zināmajām vietām pirmajam puišu pārgājienam izvēlos Līču-Laņģu klintis. Tas ir jau gatavs maršruts deviņu kilometru garumā, kas dod iespēju apskatīt Lielo Ellīti un Līču-Laņģu klintis, pakavēties Gaujas krastā un iepazīties ar Latvijas industriālo mantojumu – Lodes karjeru. Īsajā distancē gaidāmi gan meži, gan (cerams) saules pielieti posmi. Savās gaitās esmu šai apkārtnē manījis dažādas dzīvās radības, kas īpaši interesētu vecāko dēlu, kas pamazām kļūst par dabas fotogrāfu.
Vairākus mēnešus pirms iespējamā pārgājiena sāku abus puišus tam morāli gatavot. “Vai tur būs, ko fotografēt?” piesardzīgi vaicā vecākais dēls. “Jā, tur noteikti būs, ko fotografēt,” es apstiprinu. Konkrētu pasākuma norises vietu gan dēliem neatklāju, lai tiem tiktu kāds pārsteigums.
Kad ieminos par šo plānu savai māmiņai, arī tā izrāda interesi par pievienošanos mazajai ekspedīcijai. Tad nu top ideja par trīs paaudžu pārgājienu.
Dažādu apstākļu dēļ iespējamais pasākuma norises laiks pārvietojas arvien tālāk kalendārā, kamēr beidzot notveram savu iespēju. Pārgājienā dosimies 16.augustā. Iesaku visiem pamazām kravāt savas somas, izlemt, ko tie gribēs ņemt līdzi. Tuvojoties sestdienai, kļūst skaidrs, ka laiciņš būs ļoti karsts.
Apzinoties, ka pamata maršruts pat ļoti lēnā tempā neprasīs vairāk par trim vai četrām stundām, apsveru arī dažus apskates objektus, līdz kuriem atsevišķi piebraukt ar auto. Tā kā pārgājiens notiks Priekuļu novadā, savās domās pārcilāju to, ko pats esmu te redzējis, un izšķiros par diviem papildinājumiem – Septiņavotu Lielo ūdenskritumu un Ērgļu klintīm. Tas sola vēl dažas nelielas pastaigas, kas lieliski papildinās pamata maršrutu.
Par to, kā mums veicās mazajā pārgājienā, lasiet šeit.
Aprīļa vidū sāku kaldināt plānus pārgājienam Siguldā ievu ziedēšanas laikā. Man patīk katrā maršrutā iepīt kaut ko jaunu, bet Siguldas pusi līdzšinējās gaitās esmu izstaigājis krustām un šķērsām, tāpēc kartes tagad pētu īpaši rūpīgi. Atceros, ka pirms gada manīju ievas ziedam Gaujas malā, kad nācu uz Siguldu no Braslas ietekas puses. Netālu no Turaidas rodamā Blusu ala kļūst par vienu no mana maršruta pieturas punktiem. Otru punktu kartē lieku Siguldai pretējā pusē, kur rodama Krimuldas baznīca un Kubeseles dabas un vēstures taka ar tās apskates objektiem.
Savus nodomus atklāju arī Siguldas novada Tūrisma informācijas centram, kura pārstāve Sintija iesaka vietas, kur man lielākas izredzes ieraudzīt ievas ziedam (Kubeseles taka nav starp tām), un piebilst, ka ievu ziedēšana parasti notiek ne ātrāk par maiju.
Līdz maijam vēl dažas nedēļas, kur laikā turpinu kaldināt maršrutu. Pamanu, ka Turaidas muzejrezervātā ir virkne kādreizējās muižas ēku, kuras iepriekš, šķiet, neesmu skatījis. Lai maršruts būtu interesantāks, nu sāku meklēt ceļu no Blusu alas uz Turaidu, kas ļautu iziet pa iepriekš neapgūtām takām.
Kad kartēs redzu, ka aiz “Virsotņu” mājām ceļš apraujas kaut kur mežā virs Blusu alas un attālums starp ceļa galu un Blusu alu ir relatīvi neliels, nospriežu, ka jāmeklē iespējas tur. Topogrāfiskās kartes vēsta, ka gaidāms labs kāpiens.
Kartēs manu arī taku gar Gauju, kas no tilta pār upi aizved līdz upes malā esošam skatu laukumam, no kura paveras skats uz Gaujas kreisajā krastā esošo iezi, par kura vārdu manā rīcībā nav informācijas. Taka kļūst par mana maršruta papildinājumu, jo pārgājiena režīmā es te noteikti neesmu viesojies. Esmu pa to jozis “Stirnu bukā”, bet tad mierīga apkārtnes vērošana izpaliek.
Maija sākumā manā apkārtnē ievas zied pilnā plaukumā, tāpēc paredzu 9.maijā apmeklēt Siguldu un atkal sazinos ar Sintiju. Izmantoju iespēju noskaidrot viņas domas par kāpienu augšup virs Blusu alas. Sintija min, ka nav norādīts, ka būtu īpašums starp šiem posmiem, kas būtu jāšķērso, bet stāvums gan tur varētu būt, kas ir pieveicams.
7.maijā saņemu vēstuli no Sintijas. Viņa ir bijusi apsekot virkni apskates objektu (Krimuldas muiža, Gūtmaņa ala, tilts pār Gauju) un secinājusi, ka 9.maijs varētu būt par agru, bet kaut kas jau būs redzams. Vēstulei pievienotas fotogrāfijas ar ievu pumpuriem un pirmajiem ziediem.
Ar Sintijas vēstulē un tās pielikumos redzamo man pietiek, lai plāns paliktu spēkā. 9.maijā būšu Siguldā.
Kad 11.aprīlī atgriežos no Ieriķu – Āraišu pārgājiena, zinu, ka vēlos atgriezties Ieriķos, jo virkne iespējamu apskates objektu un vietu palika ārpus pārgājiena maršruta.
Uzreiz maršrutā iekļauju Kumadas ieteku Amatā. Nospriežu arī, ka vēlos iziet Kumadas kreiso krastu. LVM GEO kartē redzu, ka tur ir mikroliegumi, tāpēc sazinos ar Jāni no Dabas aizsardzības pārvaldes, lai pārliecinātos, ka viens gājējs tur nekaitēs. Tā kā tieku atzīts par gana nekaitīgu, atzīmēju šo posmu savā plānā.
Meklējot ceļa turpinājumu no Kumadas ietekas Amatā (ejot gar Kumadas kreiso krastu), kartē uzduros vietai ar nosaukumu “Incēnu viduslaiku kapsēta” un pievienoju arī to saviem apskates objektiem.
Ļoti neatlaidīgi urda sajūta, ka Ieriķu dzirnavu takās atrastie trīs ūdensģīmji ir vien maza daļiņa no ūdensģīmju armijas, kas slēpjas Melderupes krastos. Oficiālu informāciju par ūdensģīmju skaitu man neizdodas atrast, tāpēc plānoju taku iziet vēlreiz, ļoti koncentrējoties uz ūdensģīmju aprisēm upes krastos.
Kādā aprakstā par Kumadas upi tiek pieminētas kaļķu cepļa drupas Kumadas kreisajā krastā. Meklējot kartē, atrodu, ka tādas drupas tiešām ir atzīmētas Cepļa ielas galā.
Par vēl vienu papildinājumu kļūst Cecīļu dabas taku daļa no “Lejas Ķaubu” mājām līdz ieejai takās, jo Ieriķu – Āraišu pārgājienā pie “Lejas Ķaubiem” novirzījos no marķētās Cecīļu dabas takas.
Lūkojoties uz šo visu, spriežu, ka priekšā aizraujošs pārgājiens Ieriķu pusē. Laika prognoze nedēļas nogalei arī ir visai daudzsološa, jo lietus netiek prognozēts. Pārskatu apavu izvēli, šoreiz izvēloties “smago artilēriju” – Zamberlan zābakus, lai nekādi dubļi neliegtu man sasniegt tos objektus, ko vēlos apskatīt.
Par to, ko piedzīvoju un skatīju Ieriķu apkārtnē, lasiet šeit.
Spilgti atceros kādas korporācijas “Spīdola” biedrenes jautājumu, kas man tika uzdots pagājušā gada aprīlī, kad spīdolām stāstīju par pārgājieniem. “Vai esat gājis arī gar manu Kumadiņu?” kundze vaicāja. Jau tolaik Kumadas upe kādu brīdi bija pavadījusi manā darāmo darbu sarakstā, un nu gadu pēc minētā jautājuma nolemju, ka beidzot ir pienācis laiks realizēt šo pārgājienu.
Vispirms gan jārod atbildi uz jautājumu, ar ko varu papildināt Kumadas pārgājienu. Pirms tās ir Ieriķu dzirnavu dabas taka, gar Kumadu ved Cecīļu dabas takas posms, bet tad upe ietek Amatā, un iespēju iet atpakaļ pa to pašu ceļu es neizskatu.
Risinājums pamazām top, kad pētu Cecīļu dabas takas aprakstus un secinu, ka pa marķētām takām varu nokļūt līdz pat Ķaubju iezim Amatas krastos, pa ceļam apskatot virkni objektu, ko iepriekš neesmu skatījis vispār vai esmu redzējis no cita skatu punkta (piemēram, Amatas pretējā krasta).
Netālu no Ķaubju ieža ir Kārļi, no kuriem, savukārt, vien neliels gabaliņš ejams līdz Āraišiem. Abās minētajās vietās ir pabūts iepriekš, bet, kā par to esmu pārliecinājies ne reizi vien, arī tādās vietās var atrast ko jaunu, iepriekš nepamanītu.
Nomēru arī attālumu no Āraišiem līdz Cēsīm, bet to paturu prātā vien rezervei, ja nu posmu no Ieriķiem līdz Āraišiem pieveicu tik strauji, ka varu atļauties apskatīt arī Cēsis.
Papildinājumu rodu arī turpat pie Amatas, jo redzu, ka uz Melturiem takas ved gan gar vienu, gan otru upes krastu. Pārgājiena maršrutā iekļūst mazāk zināms posms (gar Amatas kreiso krastu), kas papildināts ar aktīvas atpūtas cienītāju vidū iecienīto labā krasta posmu, bet šoreiz tikai līdz Kārļiem.
Buros cauri kartēm un secinu, ka iespējas atrast ko jaunu ir arī Amatas labajā krastā. Atzīmēju savā plānā atsevišķus punktus, kurus dabā vērts aplūkot tuvāk, un maršruts ir gatavs.
Aptuvens aprēķins liecina, ka šoreiz jānoiet 30 km. Atturos no minējumiem par to, cik daudz laika tas prasīs, jo saprotu, ka būs gan jākāpelē, gan jādodas man nezināmās takās. Mierina apziņa, ka manā rīcībā būs gana daudz laika, lai paspētu visu interesējošo apskatīt pat pavisam pieticīgā ātrumā.
11.aprīlim tiek solīts saulains laiks, kas, protams, vēl vairāk veicina prieku par gaidāmo pārgājienu.
Par to, kā pagāja mana diena Amatas novadā, lasiet šeit.
Pēc tam, kad ir aizsoļots no Cēsīm uz Valmieru gar Gaujas kreiso krastu, ir skaidrs, ka to pašu atkārtošu arī pa Gaujas pretējo krastu. Patiesībā tieši labajam krastam vajadzēja būt pirmajam, jo tur jau maršruts gatavs, bet kreisā krasta un jaunatklājumu vilinājums izrādījās pārāk liels.
Pa Gaujas labo krastu ved marķēts EnterGauja maršruts, tāpēc šai gadījumā topogrāfisko karšu pētīšana izpaliek. Tā kā Ērgļu klintis tika iekļautas manā kreisā krasta maršrutā, tās no labā krasta programmas izslēdzu, toties lūkoju pēc kādas citas “odziņas”, ar ko papildināt oficiālo maršrutu.
Pārgājienā gar kreiso krastu nostiprinu pārliecību, ka Liepas iezi vislabāk skatīt no pretējā krasta. Kreisajā krastā tev jāzina, kurās vietās var nokļūt pie Gaujas, gūstot iespēju palūkoties uz atsevišķiem Liepas ieža elementiem, bet visa ieža apskatei jāatrodas tālāk no tā.
Ar Tomu, kas Kocēnu novadā darbojas tūrisma jomā, e-pastos apspriežu šo jautājumu. Viņš atbalsta domu, ka no Sietiņieža gar tauvas joslu vajadzētu spēt nokļūt līdz Liepas iezim.
Pētot satelītu attēlus, secinu, ka pie “Leču” mājām tauvas josla ir tām ļoti tuvu, tāpēc lūdzu Toma atbalstu manas vizītes saskaņošanā ar “Leču” saimniekiem. Tieku pie “Leču” saimnieces tālruņa numura, kuru paredzu izmantot pārgājiena dienā, kad būšu jau pie Liepas ieža.
Laika prognozes sestdienai, 28.martam paredz visai siltu laiku, tāpēc pārlūkoju pārgājiena ekipējumu. Pirmais, no kā atsakos, ir salīdzinoši smagie Zamberlan zābaki. Šoreiz paļaušos uz neskaitāmos pārgājienos (tai skaitā “Simtiņā”) ievalkātiem La Sportiva kalnu skriešanas apaviem. Tie gan laiž cauri ūdeni, bet konkrētajā maršrutā ūdens šķēršļu maz, vienīgais nezināmais ir tauvas josla no Sietiņieža līdz Liepas iezim. Apņemos darīt visu, lai paliktu sausām kājām.
Pārskatu arī apģērba kārtas, iepriekš pielietoto flīsīti nu liekot somā, lai ir sausa, silta rezerve nepieciešamības gadījumam. Ejot paļaušos uz vindstoperi un plānu termo kārtu.
Maršruts ir skaidrs, mani sagaida aptuveni 40 kilometru soļojums. Soma šoreiz vieglāka, jo mājās tiek atstātas pie apaviem stiprināmās radzes. Par to, kā man veicās Gaujas labajā krastā, lasiet šeit.
Indulis raksta 