No Elles līdz Paradīzei

Esmu iecienījis pārgājienos doties vienatnē, bet ir kāds masu pārgājiens, kas piesaista manu interesi, – STREELNIEKS.LV organizētais “Simtiņš”. Pārgājiena maršruts vijas pa manis iecienīto Gaujas nacionālo parku, un noteikumi paredz, ka 24 stundu laikā jāpieveic vismaz 101 kilometrs, uz muguras nesot somu, kas, neskaitot ēdienus un dzērienus, sver ne mazāk kā 10% no paša gājēja svara. Atraktīvs ir arī iespējamais dalībnieku skaits, jo piedalīsies ne vairāk kā 200 gājēju. Līdz šim mans garākais vienas dienas pārgājiens ir bijis 57 kilometrus garš, tāpēc “Simtiņš” solās būt labs izaicinājums – kas tāds, ko atcerēties visu dzīvi.

Kad maija vidū top skaidrs, ka vecākā dēla dzimšanas dienu svinēsim īstajā dienā, un 3. un 4.augusts man ir brīvi, steidzu rakstīt organizatoriem, ka vēlos piedalīties “Simtiņā”. Saņemu atbildi, ka reģistrēšanās pasākumam vēl nav uzsākta, tā kā atliek vien gaidīt. Jāgaida līdz pat 10.jūnijam, kad manā Facebook Messenger parādās paziņojums, ka reģistrācija “Simtiņam” ir sākusies. Jau tai pašā dienā esmu gan aizpildījis reģistrāciju, gan pārskaitījis dalības maksu. Es gribu būt starp tiem 200, kas mērosies spēkiem ar “Simtiņu 2019”.

Jūnija beigās kopā ar pulciņu interesentu izeju “strēlnieku” organizēto “Simtiņam pa pēdām”, bet pārgājiens ir visai īss un tā lielākā pievienotā vērtība ir padomos, ko var iegūt no organizatoriem un citiem dalībniekiem. Ar to man nav gana, tāpēc nolemju pārbaudīt savus spēkus “Simtiņa” trasē, vienlaikus izlūkojot, kur būs jāiet 3. un 4.augustā. Noskatu posmu no Liepas līdz Ozolkalnam Cēsīs, t.i., pirmos 56 “Simtiņa” kilometrus.

Izlūkgājienu veicu 20.jūlijā, kad savu “Simtiņu” iet paši pārgājiena organizatori. Laiciņš ir visai karsts, gājiens nav viegls, bet pieveicu kopumā 62 kilometrus un gūstu virkni vērtīgu atziņu gan par trasi, gan ekipējumu, gan pārtiku. Atziņas glīti iesaiņoju un noglabāju drošā vietā.

Treniņpārgājienā esmu pamocījis muguru, kas kādu nedēļu negrib atlabt. Sākotnēji priecēju darba kolēģus ar to, ka galvas pagriešanai griežos ar visu augumu. Kad “Simtiņš” neatlaidīgi tuvojas, bet mugura īsti neatlabst, nolemju vērsties pie Agitas no “Fizio AZ”, lai kāds no viņas speciālistiem palīdz muguru savest kārtībā. Papildus ar pašu Agitu vienojos par tikšanos dienu pirms “Simtiņa”, lai tulznu profilaksei noteipotu pēdas, kā arī izrotātu plecu zonu, tā ļaujot tai labāk tikt galā ar garā pārgājiena pārbaudījumu. Pateicoties Ludmilai un Agitai esmu tik gatavs “Simtiņam”, cik vien konkrētajos apstākļos varu būt.

Somas saturu jau iepriekš esmu pārdomājis, un arī kravāt sāku to laicīgi. Viena no praktiskajām treniņpārgājiena atziņām ir par nepieciešamību pēc vēl viena laba akumulatora pulsometra un telefona uzturēšanai pie dzīvības, tāpēc apmeklēju veikalu “Virsotne” un iegādājos sava akumulatora dvīņubrāli. Nu esmu drošs, ka abas ierīces izturēs 24 stundu pārbaudījumu.

Pārtiku iepērku, ņemot vērā treniņpārgājienā gūtās atziņas. Nekādu pīrāgu! Tikai banāni, rieksti, āboli un no vārītiem makaroniem pagatavoti salāti. Atstāju arī divus no četriem “snikeriem”, kas jau bija krājumos, lai gan zinu, ka tos visticamāk neaiztikšu. Saņemot dalībnieka numuru veikalā “Ceļotājs”, iegādājos arī dažas enerģijas želejas. Iepriekš tās neesmu uz sevi izmēģinājis, bet tieši tāpat iepriekš neesmu soļojis neko garāku par 57 kilometriem. Varbūt želejas noder.

“Simtiņa” priekšvakarā pie miera dodos jau īsi pēc 20:00, jo modinātājs likts uz 4:20 no rīta. Vēlos tikt pie vismaz astoņām stundām miega pirms ne mazāk kā 24 stundām bez tā.

Par to, vai sasniedzu Paradīzi, lasiet šeit.

Foto: Reinis Strautiņš

Ar nelielu līkumu no Liepas uz Cēsīm

Tā kā jūnija beigās notikušais “Simtiņam pa pēdām” vairāk izceļas ar noderīgiem padomiem un teorētiskām zināšanām, bet fiziski pārbauda maz, top doma izmēģināt faktisko “Simtiņa” trasi no Liepas līdz Ozolkalnam, kur ir “Simtiņa” 56 kilometru atzīme, lai noķertu arī fizisko sajūtu šāda garuma pārgājienā, kā arī pārbaudītu ekipējumu un gūtu citas praktiskas atziņas, izbaudot pasākumu uz savas ādas.

Trase šai gadījumā pašam nav jāizdomā, jo “Strēlnieka” puiši ir nodrošinājuši trases aptuveno maršrutu navigācijai derīgā failā. Gan ar piebildi, ka reālā trase var atšķirties.

Tā kā Ozolkalnā paredzu būt vēlu vakarā, jādomā arī par kādu naktsmītni, jo sabiedriskais transports uz Rīgu tad vairs nekursēs. Tieši noskatītajā nedēļas nogalē, 20.jūlijā, Cēsīs notiek pilsētas svētki, tāpēc naktsmītņu piedāvājums ir ierobežots. Izvērtējot iespējas, palieku pie Cēsu pilsētas centrā esošās “Vanadziņa mājas”.

Somu šai reizē kravāju, domājot par to, “ko ņemtu līdzi “Simtiņā””, kā arī lai būtu, ko pārvilkt pēc pārgājiena. Apavu izvēle gan sašaurināta, jo joprojām jūtu labo kāju virs potītes, kuru Pļaviņās paspaidīja zābaka augšmala, tāpēc zābaki šoreiz tiek atstāti mājās, un palieku pie kalnu skriešanai paredzētiem apaviem, kas ir gan ar labu saķeri sološu zoli, gan stiprinātu purngalu.

Protams, tiek noskatīts pirmais vilciens, kas 6:21 no Rīgas atiet uz Valmieru. Laiciņš solās būt saulains, kas gan priecē, gan sola izaicinājumu, ja saulei labpatiks tā sirsnīgāk karsēt.

Par to, kā man veicās, lasiet šeit.

Simtiņam pa pēdām

30.jūnija pārgājienam man šoreiz itin nekas nav jāizdomā. Tā kā esmu pieteicies dalībai STREELNIEKS.LV rīkotajā “Simtiņā”, tad, protams, izmantoju iespēju iziet vienīgo treniņpārgājienu pirms tā, kura laikā ceru uzzināt vairāk par to, kas sagaida lielajā pasākumā, kā arī gūt vērtīgus padomus un idejas.

Šo pasākumu izmantoju arī jaunu apavu ievalkāšanai, jo pirms dažiem mēnešiem Embūtes purvos bojā gājušo veco zābaku vietā beidzot esmu iegādājies jaunus, vasarai piemērotus, samērā vieglus zābakus.

Kravājot somu, piedomāju pie tās svara, jo “Simtiņa” noteikumi paredz, ka jānes 10% sava svara, neskaitot ēdamo un dzeramo. Kad salieku visu to, ko uzskatu par šim pasākumam nepieciešamu, svara vēl nedaudz pietrūkst. Tad nu aizņemos jaunākā dēla mazās hantelītes, lai iegūtu trūkstošos kilogramus. Esmu aprēķinājis, ka man vajadzētu nest 9 kilogramus.

Par to, kā veicās “Simtiņa” sagatavošanās pārgājienā, lasiet šeit

Gar Braslu un Gauju līdz Siguldai

Braslas upe un tās krastos esošie ieži manā darāmo darbu sarakstā iekļauti jau sen, no brīža, kad sāku biežāk doties vienas dienas pārgājienos. Interneta pārlūkprogrammā saglabāta virkne citu ceļotāju aprakstu tieši par šo maršrutu. Sākotnējā ideja ir iet gar Braslu ziemā, kad debesis zilas, sniedziņš balts un sarkanīgi ieži izceļas uz apkārtnes fona. Ziemā staigāju daudz, tai skaitā Gaujas nacionālajā parkā, bet pienāk pavasaris, un šī ideja vēl gaida, kad tiks realizēta. Kad domāju, uz kuru pusi doties 11.maijā, nolemju, ka ir pienācis laiks Braslai.

Biežāk Braslas gājēji izvēlas upes labo krastu, aiziet līdz Braslas ietekai Gaujā un tad dodas uz Inciemu, no kura tālāk ar savu vai sabiedrisko transportu var nokļūt, kur nepieciešams. Nolemju, ka manam pirmajam Braslas pārgājienam izvēlēšos upes labo krastu, tikai ir vēlme Inciema vietā tēmēt uz ko mazliet tālāku – Siguldu. Kad pamēru attālumu kartē, secinu, ka izdarāms tas ir, vien jāņem vērā arī citu aprakstos lasītais, ka gar Braslu ceļš vedīs augšup un lejup. Ir, protams, tādi, kas pirms manis gājuši gar Gauju Siguldas virzienā, un, spriežot pēc aprakstiem, arī te jārēķinās, ka temps nebūs augsts. Mērījums kartē liecina, ka gar Braslu būs mazāk par pusi no pārgājiena kilometrāžas.

Vēlmi doties uz Siguldu nosaka vēl kāds apstāklis. Aprakstos esmu manījis pieminam Blusu alu, kas atrodas nostatu no Siguldas apkārtnes populārākajiem pārgājienu un pastaigu maršrutiem. Ala atrodas Gaujas senlejas labā pamatkrasta pakājē tieši pa ceļam no Braslas ietekas Gaujā uz Turaidu. Kad februārī plānoju savu pārgājienu gar Loju un Gauju, pie viena apvaicājos Krimuldas novada tūrisma jomas darbiniekiem arī par Blusu alu un tieku pie nedaudz papildus informācijas gan par alu, gan ceļu no Braslas līdz Siguldai.

Tā kā nav zināms, cik daudz laika un spēku man prasīs jau nospraustais maršruts, vairāk obligātu apskates objektu tajā neiekļauju, paredzot, ka noslēguma daļā Siguldas pusē improvizēšu, ņemot vērā atlikušos spēkus, laikapstākļus, kā arī vilcienu atiešanas laikus.

Par pašu pārgājienu aicinu lasīt šeit.

Loja, Gauja un citi labumi

Pētot karti, secinu, ka Gaujas nacionālajā parkā neesmu apguvis to trīsstūri, kuru veido A2 un A3 šoseju sakļaušanās pie “Sēnītes”. Atsevišķos pārgājienos esmu pagājis no Siguldas un Krimuldas uz Rīgas pusi, bet vēl daudz palicis neizpētīts. Tieši minētajā trīsstūrī glīti iekļaujas Lojas upe, par kuru lasīts un dzirdēts daudz laba. Tad nu sāku plānot pārgājienu gar Loju.

Uzreiz top skaidrs, ka ar Loju kārtīgam pārgājienam būs par maz, jo gar to ir vērts noiet noiet tik kādus 5-6 kilometrus. Var, protams, doties tālāk uz upes augšteci, bet viss liecina, ka labākie skati ir tieši lejtecē no Katrīndzirnavām līdz Lojas ietekai Gaujā. Turpinu savus meklējumus un atceros, ka reiz, kad biju Siguldas un Krimuldas pusē, neaizgāju līdz Lielajam akmenim. Kartē arī pamanu, ka Gaujā ir iezis, kas ne reizi nav ticis iekļauts manā maršrutā, – Katlapiezis.

Liekot kopā Loju, ceļu līdz Gaujai un gar to, pārgājiena distance jau izskatās daudz cienījamāka, bet man vēl nav gana. Mana maršruta tuvumā ir arī Inčukalna Velnala, kas arī uzreiz tiek atzīmēta. Kad nolemju, ka braukšu ar ierasto pirmo vilcienu Valmieras virzienā, nevis autobusu, maršrutu papildina arī ceļš no Inčukalna stacijas līdz Lojas upei. Tas dod iespēju apskatīt Inčukalnu, kā arī apmeklēt Indrānu parku, kur reiz slējusies Hincenbergas muiža. Te jau kopumā izskatās pēc aptuveni 30 kilometriem, un nu beidzot esmu apmierināts ar uz papīra sasniegto 😊

Lai izzinātu sīkāk par Loju un noskaidrotu par iespējām nokļūt Gaujas krastā iepretim Katlapiezim, kur neviena manā rīcībā esoša karte ceļu nepiedāvā, sazinos arī ar Krimuldas novada pašvaldību. Linda atsūta gan izsmeļošas atbildes, gan ieteikumus, kur vēl lūkot pēc informācijas. Vēl viens lielisks piemērs, kad cilvēks ir tam atbilstošā amatā.

Vēl tik jānoskaidro, vai varu no A2 uz A3 tikt cauri “Rāmkalnu” teritorijai, tā izvairoties no soļošanas līdz pat “Sēnītei”. Aizrakstu “Rāmkalniem” un saņemu vajadzīgo apstiprinājumu ar piebildi, ka pie viena  varu iegādāties kādu gardu un enerģiju vairojošu našķi “Rāmkalnu” veikaliņā 😊

Pēdējās dienās pirms pārgājiena skatos dažādus video materiālus par citu iepriekš veiktiem pārgājieniem gar Loju. Pirms gandrīz gada bariņš video blogeru bija soļojuši gar Loju, tā kā informācijas ir daudz. Nolemju, ka iešu pa upes labo krastu, jo lielākā daļa smilšakmens atsegumu meklējami Lojas kreisajā krastā. Maršruts ir tapis, izpēte veikta. Par to, vai un kā izdodas teoriju pārvērst praksē, lasiet šeit.

Turpinu apgūt Siguldas apkārtni

Lai arī Siguldā ir pabūts vairākkārt, arī tur vēl ir ievērības cienīgas vietas, kuras neesmu apmeklējis, tāpēc savu nedēļas nogales pārgājienu nolemju veikt Siguldas pusē.

Sākotnējais mērķis ir ūdenskritumu apskate. Kartēs esmu manījis gan Daudas ūdenskritumu, gan Ķiparu kaskādi, bet tie īsti nav iederējušies manos līdzšinējos maršrutos. Lai radītu vērā ņemamu maršrutu, ar šiem diviem gan ir par maz. Uz ziemeļiem, ziemeļaustrumiem no tiem ir Nurmižu gravu rezervāts, uz rietumiem – Siguldas pilsēta. Citos virzienos interesanti objekti tuvākajā apkārtnē nav atrodami vai arī ir lieliski paslēpušies.

Tā kā Nurmižu gravu rezervāts plašākai publikai nav pieejams, sāku meklēt apmeklēšanas vērtus objektus uz otru pusi no Siguldas. Esmu sācis ar ūdenskritumu tēmu, un arī nākamais atradums ir ūdenskritums – Kalnabeitu ūdenskritums, kas atrodas tieši pie dzelzceļa līnijas netālu no Kalnabeitu ciema Siguldas pievārtē. Turpinot pētīt karti, uzduros arī Lorupes muižas ēkām, kas gājienu uz Kalnabeitu ūdenskritumu padara vēl pievilcīgāku.

Diezgan daudz kilometru šai gadījumā jāmēro pa pilsētas ielām, tāpēc izšķiros arī par mežonīgāku papildinājumu maršrutam un nolemju no Kalnabeitu ūdenskrituma iet gar Lorupi līdz pat Gaujai. Tas sola labu seguma un reljefa daudzveidību manā maršrutā un arī ātruma kritumu Lorupes posmā, bet dienas kļūst arvien garākas, tā kā par pāragru tumsas iestāšanos nesatraucos.

Mērījumi kartē liecina, ka vēl vairāki kilometri pietrūkst līdz ierastajiem 29-30km. Savus meklējumus turpinu lejup gar Gauju, jo zinu, ka šur un tur lejup pa upi vēl ir atrodamas gan klintis, gan alas. Un tad mans skatiens atduras pie Ziedleju klintīm Gaujas vecupes krastā. Papildinājums pamata maršrutam ir nedaudz virs 3 kilometriem, kas ir gana, lai sasniegtu vēlamos 29-30.

Sazinos arī ar Siguldas novada TIC un Edgaru no 25 wolves, jo viņš ir gan pabijis pie Kalnabeitu ūdenskrituma, gan devies pārgājienā gar Lorupi. Māris no Siguldas novada TIC noteikti ir paraugs daudziem sava amata brāļiem un māsām, jo pat e-pastā jūtama viņa degsme palīdzēt, informācija ir detalizēta un papildināta ar kartēm, kur Māris ar bultām ievilcis ceļu līdz mani interesējošajiem objektiem. Kādā no aprakstiem esmu manījis pieminam privātīpašumus un ne pārāk draudzīgus suņus, bet Māra atbildes dod pārliecību, ka veiksmīgi sasniegšu ūdenskritumu.

Edgars min, ka vasarā Lorupe lielākoties ir ejama gar krastu, bet ziemā nevar zināt, tāpēc nolemju izvērtēt situāciju uz vietas un tad izšķirties par piemērotāko risinājumu. Arī Edgars skaidri norāda ceļu, pa kuru sasniedzams Kalnabeitu ūdenskritums.

Izpētes rezultātā ir tapis interesants maršruts, kas ietver objektus, kurus nekad iepriekš neesmu apmeklējis. Šeit varat lasīt, kā man veicās ar plānu realizāciju.

Klasisks maršruts, pagatavots Induļa gaumē

Iedvesmu šīs nedēļas nogales pārgājienam dod DELFI. Kad iepazīstos ar viņu ieteikumiem par astoņām klintīm Latvijā, kas jāredz ikvienam, saprotu, ka redzējis esmu tās visas, bet vienai – Spriņģu iezim – iepriekš esmu vistiešākajā nozīmē paskrējis garām, to kārtīgi neiepazīstot. Nolemju, ka šo kļūmi jānovērš.

Tad nu izšķiros par pārgājienu no Līgatnes uz Siguldu, pieturoties EnterGauja izstrādātajam maršrutam, bet iespējami papildinot to ar dažādiem papildus objektiem, kas, izrādās, nav nemaz tik sarežģīti, jo EnterGauja maršrutā nav Spriņģu, Katrīnas un Gūdu klinšu. Man grūti iedomāties, kurš gājējs neizmetīs pavisam nelielu līkumu no oficiālā maršruta, lai skatītu Katrīnas un Gūdu klintis.

Iet virzienā no Līgatnes uz Siguldu izvēlos, ņemot vērā to, ka Siguldā ir krietni lielāka pieejamo vilcienu izvēle, kamēr no Līgatnes vakarpusē ir tikai viens vienīgs vilciens uz Rīgu.

Pētot objektus, kas atrodami maršrutam tuvākajā apkārtnē, acīs iekrīt Sautas kalns, Lauru klintis un Kautraka gravas, bet papildus izpēte arī atklāj, ka visi šie objekti atrodas Nurmižu gravu rezervāta teritorijā. Jānis no Dabas aizsardzības pārvaldes, atbildot uz manu vēstuli, pieklājīgi un nepārprotami norāda, ka tūristiem šo objekti nav paredzēti. Tad nu tos izslēdzu no potenciālā maršruta un koncentrējos uz objektiem, kas neatrodas rezervātu teritorijās. Ja nu nākotnē kādai zinātniskai ekspedīcijai Nurmižu rezervātā būs nepieciešami papildspēki, es labprāt pieteiktos. Kā rakstīju vēstulē Dabas aizsardzības pārvaldei, pret dabu izturos atbildīgi, nemēsloju, klintīs uzrakstus neskrāpēju, sikspārņus alās nebiedēju.

Interesants objekts šķiet Vecandrijāņu klints, kas arī nav pārlieku tālu no mana pamata maršruta, tāpēc arī tās aptuveno atrašanās vietu atzīmēju savā MAPS.ME aplikācijā, lai nejauši nepaskrietu garām.

Tā kā ceļu sākšu no rehabilitācijas centra “Līgatne”, no EnterGauja izstrādātās maršruta versijas pazūd Līgatnes papīrfabrika un tās ciemats. Tāpat atsakos no Līgatnes dabas takām. Gan papīrfabrikas ciematu, gan dabas takas apmeklēju jau pagājušā gada nogalē, tā kā liels zaudējums tas nav.

Apraksts par pārgājienā piedzīvoto atrodams šeit.

Nākamajai nedēļas nogalei paredzēta mazliet savādāka aktivitāte brīvā dabā, kas gan arī prasīs mērot dažus desmitus kilometru. Par to pēc nedēļas.

Elpu iezis