Atgriešanās Priekuļu novadā

Tā kā pirms divām nedēļām manu iecerēto maršrutu caur Priekuļu novadu saīsināja telefona nonākšana “komā”, biju nolēmis, ka šai nedēļas nogalē pabeigšu iesākto. Vēl tik bija jāizdomā, ar ko piepildīt maršrutu.

Nolēmu šoreiz pārgājienu sākt Jāņmuižā, nevis Cēsīs, un kā pirmo apskatīt Kazu iezi Gaujas krastā, līdz kuram pirms divām nedēļām līkumu nemetu.

Dažādos avotos cītīgi pētīju arī, ar ko īpašas ir “Leukādijas”. Kad uzzināju, ka tur dzīvojis un strādājis dzejnieks Eduards Treimanis-Zvārgulis, kura dzejoļi ir kļuvuši par vairāku populāru dziesmu tekstiem, apņēmos iekļaut maršrutā arī šādu kulturālu pieturu.

Ja bija skaidrs, ka Raunas klintis jāmeklē upes krastos, tad par dzelzceļa tiltu pār Raunu pieejamā informācija liecināja, ka tas tiek apsargāts un reizi pa reizei kādam ir gadījusies tikšanās ar tā apsargu. Lai labāk saprastu, ko ar tiltu iesākt un cik tuvu tam drīkst šķērsot dzelzceļu, nosūtīju jautājumu Priekuļu novada tūrisma darbiniecei. Atbildi gan nesaņēmu. Iespējams, pie vainas aizņemtība, iespējams, viņai šķiet, ka es pārāk bieži uzdodu jautājumus par objektiem, kuri nav pieejami vai arī netiek popularizēti. Tad nu nolēmu iet līdz tiltam un tad uz vietas skatīties, kur drīkst un kur nedrīkst iet.

Pirms divām nedēļām Raunas klinšu apskate man gāja secen, tāpēc nebija šaubu, ka šoreiz tās tiek iekļautas maršrutā. Aplikācijās, ko lietoju, precīzas atrašanās vietas gan nebija norādītas, tāpēc mēģināju tās iezīmēt, ņemot vērā citos avotos pieejamos datus. Par Ceipu iezi informācija gan bija ļoti atšķirīga.

Noslēgumā pievienoju arī Vaives upi līdz Vaives dzirnavām un mierīgu pārgājienu līdz Cēsīm pa mazākiem ceļiem, nevis šoseju, pa kuru biju gājis jau iepriekš.

Maršruts tapa ātri un viegli, bet par to, ko no tā izdevās realizēt, lasiet šeit.

Raunas krastos

Kā es gāju Kvēpenes lūkoties

Jau pirms dažām nedēļām zināju, ka šai nedēļas nogalē soļošu pa Kvēpenes pakalniem, jo šo maršrutu faktiski plānoju vienlaikus ar Priekuļu novadam paredzēto, ko realizēju tieši pirms nedēļas. Vajadzīgie pieturas punkti bija atrasti, atlika tikai izvēlēties secību, kādā tos apmeklēt.

Vispirms gan bija jāatdzīvina telefons, kas apklusa Priekuļu novada Garkalnē. Par laimi ar baterijas nomaiņu pietika, lai es atgrieztos pie sakariem. Vienīgais zaudējums bija visas iepriekš veiktās atzīmes MAPS.ME aplikācijā. Par to gan īpaši nepārdzīvoju, jo ir iespēja karti pamazām piepildīt no jauna. Katram gadījumam “bruņojumā” tika iekļauts arī pulsometrs, kas var piefiksēt noieto distanci.

Izvēlējos maršrutu sākt ar Rūsiņa kalna apskati, tad apmeklēt Kvēpenes dižozolu, Kvēpenes pilskalnu un no pilskalna kāpt lejup uz Kvēpenes alu un Kvēpenes svētavotu. Tālāk pa takām uz Raiskuma pusi.

Objektus apskatei izvēlējos pats un šai reizē ar tūrisma informācijas centriem nesazinājos, jo jau internetā pieejamie materiāli bija gana izsmeļoši, lai es justos pārliecināts par savu izvēli.

Kvēpenes maršruts bija precīzi zināms posmā līdz Raiskuma kapu kapličai, bet tālāko risinājumu biju nolēmis izvēlēties uz vietas, jo plānojot nevarēju zināt, cik daudz spēka paņems Kvēpenes pakalni, kas arī bez biezas sniega segas ir gana izaicinoša vieta pārgājieniem.

Papildus izaicinājums bija arī tas, ka šīs bija ugunskristības jauniem trekinga zābakiem, un, protams, nevarēju paredzēt, cik labi tie sadzīvos ar manām kājām, vai saikni izdosies nodibināt uzreiz. “Virsotnes” puiša ieteikums bija nesākt uzreiz ar 30 kilometriem, bet drīzāk izvēlēties 10-15 kilometru distanci, tomēr Kvēpenes maršruts jau tik ļoti bija manās domās un sirdī, ka plānus nemainīju.

Ņemot vērā vairākus nezināmos, iespējas bija šādas:

  1. No Raiskuma kapu kapličas atpakaļ uz Cēsīm
  2. Apkārt Raiskuma ezeram un uz Cēsīm
  3. Apkārt Raiskuma un Auciema ezeriem un uz Cēsīm
  4. Gar Raiskuma, Auciema un Ungura ezeriem uz Stalbi

Par to, kā man veicās un kurš no variantiem tika izvēlēts, lasiet šeit

Sūram darbam saldi augļi

Ja iepriekš vispirms kādu dienu vai divas atguvu spēkus pēc pārgājiena un tikai tad sāku plānot nākamo aktivitāti, tad šoreiz maršruts sāk tapt jau uzreiz pēc atgriešanās no Cēsīm. Un top ne tikai maršruts šai sestdienai, 19.janvārim, bet arī idejas vēl vienai pastaigai Cēsu pusē.

Visu nedēļu mans deguns regulāri ciemojas datorā vai telefonā, pētot kartes, aprakstus un citu informāciju, kas palīdzētu padarīt maršrutu pēc iespējas piepildītāku.

Sejas izteiksme gan mainās no priecīgas uz saspringtu, jo maršrutā parādās objekti, kas tūristiem netiek īpaši popularizēti, tāpēc to atrašana prasīs papildus piepūli.

Sākums ir abas māsas – Ērgļu klintis un Ramātu klintis. Kartē ļoti uzkrītoši ir arī Septiņavotu ūdenskritumi, kā arī, iepazīstoties ar dažādu informāciju, acīs iekrīt pie Jāņmuižas esošā Berlīne un pati Jāņa muižas ēka.

Ramātu klintis ir viens no objektiem, uz kuru nav norādes un labiekārtotas takas, tāpēc vienlaikus vairākos virzienos sāku meklēt padomu, kā labāk pie tām nokļūt. Kāds puisis, kas pie klintīm bijis pavisam nesen, atsūta ekrānšāviņu ar savu maršrutu, bet tā mērogs ir tāds, ka minētā bilde tikai apstiprina to, ka Ramātu klintis ir tur, kur tām arī vajadzētu būt. Puisis uz klintīm gājis no Rāmnieku tilta puses, bet es plānoju nākt no Ērgļu klintīm. Uzrunāju vēl kādu aktīvas atpūtas entuziasti, bet viņa pie šīm klintīm nav bijusi, tāpēc palīdzēt nevar. Tad nu cerības uz Priekuļu novada TIC.

Priekuļu novada tūrisma darbiniecei jau svētdienā, 13.janvārī nosūtu vairākus jautājumus. Ne tikai par Ramātu klintīm, bet arī Septiņavotu ūdenskritumiem un klintīm pie Raunas upes. Jā, kamēr plānoju maršrutu, esmu pamanījis, ka ir vairākas klintis Raunas upē pavisam sasniedzamā attālumā no citiem maniem apskates objektiem. Lapa vietas.lv ir noderīga ar to, ka parāda, kādi vēl objekti ir tuvumā tam, ko tu aplūko, un ļauj ar nelielām korekcijām labi papildināt maršrutu. Tā atradu gan klintis, gan citu interesantu informāciju. Uzreiz nolemju, ka objekti, kuru apmeklēšana var nodarīt skādi augiem vai dzīvniekiem, piemēram, Sikspārņu alas vai Spulgsūnu ala, nebūs manā sarakstā.

Ramātu klintis un ūdenskritumi atrodas privātīpašumos, arī Raunas klinšu sasniegšanai, iespējams jāšķērso privātīpašums, tāpēc ceru uz Priekulu novada TIC ieteikumiem. Nekas, ko esmu atradis līdz šim, neliecina, ka piekļuve objektiem būtu liegta, tomēr jāapzinās, ka katram īpašniekam var būt savas specifiskas prasības.

Atbildi uz savu e-pastu saņemu tik trešdienā, kad Priekuļu novada tūrisma darbiniece atgriežas darba ierindā. Tā kā objekti, par kuriem vaicāju, netiek popularizēti, atrodas privātīpašumos un laika līdz manam pārgājienam ir maz, neko daudz palīdzēt gan viņa nevar.

Tad nu ar pamatīgu rūpju rievu pierē ķeros pie maršruta pārplānošanas tā, lai nebūtu jāšķērso neviens pagalms vai tamlīdzīga privāta teritorija, kur cilvēki mēdz biežāk mēdz uzturēties un var nebūt sajūsmā par nelūgtu viesi. Pat tad, ja tas ir tikai viens puisis, nevis vesela tūristu delegācija. Un ar vietējiem suņiem vienoties varētu būt vēl grūtāk.

Dažas modifikācijas maršrutā atrisina iepriekš minēto jautājumu, tai pašā laikā nodrošinot arī to, ka vairākos posmos ceļš būs jālauž pašam, jo taku tur vienkārši nav. Kopējā distance virs 30 kilometriem, kas ir gana labs attālums, tik nevar zināt, kāds būs ceļa segums. Tad nu sūrā darbā tapa tāds maršruts, ka nevarēju vien sagaidīt, kad varēšu to realizēt. Apraksts par to, kā man gāja, šeit.

Skats uz Gauju no Ērgļu klintīm

No Āraišiem uz Cēsīm

Jau kādu laiku atpakaļ par vienu no pārgājienu mērķiem biju noskatījis Āraišus. Kartēs gan mērīju visādi, bet nekāds prātīgais pastaigas garums kā nesanāca, tā nesanāca, tāpēc sāku meklēt iespējas kvalitatīvi pagarināt distanci.

Pirmā ideja bija apiet apkārt Āraišu ezeram, bet, kad jautājumu par šāda pārgājiena iespējām uzdevu Amatas novada TIC, tiku no idejas atrunāts, jo vietām ezera krasts esot purvains un arī pa ledu šo maršrutu veikt neieteica. TIC ieteikums bija palūkoties uz nūjošanas pasākumu maršrutiem, kas ik gadu tiek organizēti Āraišu apkārtnē.

Uzmeklēju nūjošanas maršrutus un secināju, ka tie ietver Kārļus un Ainavu krauju pie Amatas. Kopējā distance jau sanāca pieklājīga, tomēr gar Amatu jau biju soļojis pagājušā gada novembrī, un tikai jau redzēta objekta dēļ soļot turp un atpakaļ īsti nekāroju.

Idejai gan ar roku neatmetu un turpināju pētīt kartes. Viss liecināja, ka Cēsis ir salīdzinoši netālu no Āraišiem, kā arī ir iespēja pievienot maršrutam Sarkanās rakstu klintis, kurām reiz biju paskrējis garām (vai, drīzāk, pārskrējis pāri). Arī Rakšu zooloģiskajā dārzā apmeklētāja statusā sen nebiju viesojies. Tad nu plāns bija gatavs 🙂

Par to, kā man gāja, aicinu lasīt šeit

Livonijas ordeņa pils drupas Āraišos
%d bloggers like this: