No Ķemeriem uz Sloku

Marta sākumā, kad Ķemeros kādam cilvēkam ļauju gan izvēdināt galvu, gan spert tā pirmos soļus pārgājienu režīmā, jau zinu, ka šai apvidū atgriezīšos arī vienatnē, jo kartē esmu skaidri iezīmējis aptuveni trīsdesmit kilometru maršrutu.

Marta sākumā tapusī doma paredz pārgājienu sākt Ķemeros, pa Zaļās kāpas taku doties uz Kaņiera pilskalna taku, tad gar Kaņiera ezeru līdz Lapmežciemam, pa ceļam uzkāpjot putnu novērošanas torņos, no Lapmežciema uz Slokas ezeru, bet no tā atpakaļ uz Ķemeriem.

Tuvojoties pārgājiena dienai pārmēru maršrutu un izšķiros arī par tā korekciju. Nolemju apvienot patīkamo ar lietderīgo un finišēt nevis Ķemeros, bet Slokā. Patīkamais ir man jaunas takas iestaigāšana, jo uz Slokas pusi no Slokas ezera skatu torņa neesmu gājis. Lietderīgais ir finišs stacijā, no kuras biežāk atiet vilcieni uz Rīgu, jo šai ziņā Sloka noteikti ir priekšā Ķemeriem.

Saule tagad lec tik agri, ka nav izredžu saullēktu sagaidīt Ķemeros, ja vien nebraucu ar savu automašīnu, bet tāpat lieku modinātāju uz 4:00, lai iespējami efektīvāk izmantotu man pieejamo dienasgaismu. Ir paredzams, ka saullēktu sagaidīšu Torņakalna dzelzceļa stacijā.

Tā kā rītu sola vēsu, sagatavoju vairākas apģērba kārtas, kā arī paredzu nodrošināt siltumu kaklam.

Kad visi sagatavošanās darbi veikti, arī pie miera dodos salīdzinoši agri – ap 22:00, lai tiktu pie vismaz sešām stundām miega.

Par Ķemeru – Slokas pārgājienu lasiet šeit.

Skrējiens un soļojums Tērvetē

Tuvojoties “Stirnu buka” seriāla šī gada otrajam posmam Tērvetē, pamazām plānoju arī to, vai un ko darīt pēc sacensībām. Kartē vienu pēc otra iezīmēju dažādus iespējamos apskates objektus. Par to secību un apmeklējumu vispār lemšu jau pēc skrējiena finiša, kad zināšu, cik daudz no manis palicis pāri. “Zaķa” distancei, ko skriešu, organizatori sola aptuveni 13 kilometrus pa Tērvetes mežiem un pakalniem.

Tērvete piedāvā gan vēsturiskas, gan izklaidējošas apskates vietas, kā arī dabas objektus. Es mēģinu atrast arī tādas vietas, ko iepriekš neesmu skatījis, un pamazām izdodas, jo atzīmēta tiek gan Māla krauja, kas dēvēta par Tērvetes Staburagu, gan Tērvetes ūdenskrātuve.

Jau labu laiku pirms sacensībām nobriest lēmums no Rīgas izbraukt pavisam agri, lai automašīnu ērti novietotu Tērvetes dabas parka apmeklētājiem paredzētajā stāvlaukumā. Kad noskaidroju, ka no manas dzīvesvietas līdz Tērvetei ir aptuveni stundas brauciens, savu startu nozīmēju uz pulksten 7:00 no rīta.

Laika prognozes sola visai siltu laiku, tāpēc somā iemetu dažus apģērba gabalus, ko uzvilkt mugurā skrējienā un pārgājienā piesviedrēto vietā. Tāpat ielieku arī apavus pārgājienam, jo iepriekšējā pieredze liecina, ka pārgājiens skriešanai paredzētos apavos var beigties visai sāpīgi manām kāju pēdām. Somā iekrīt arī pāris dzēriena pudeles, lai es pavisam neizžūstu karstumā.

Modinātājs tiek likts uz 6:10 sestdienas, 27.aprīļa rītā.

Par to, ko pieredzēju Tērvetē, aicinu lasīt šeit.

Divas dienas Leišmalītē

Pavasaris jau pilnā plaukumā, tuvojas garās Lieldienu brīvdienas, un es nolemju, ka pienācis laiks realizēt idejas, kas tapušas jau gada sākumā. Patiesībā vēl senāk, jo vēlme apciemot ar kuršu valdnieku Induli saistītās vietas Embūtē manī dzimusi jau pirms daudziem gadiem, savukārt, to, ka pastāv Ķeru pilskalns un Induļa kaps, uzzināju pavisam nejauši, pirms kādiem 17 gadiem (jā, tas varētu būt 2002.gads) datorā pētot Latvijas karti programmā “JS Latvija”. Kad gada sākumā atgriezos pie šiem plāniem, uzgāju arī informāciju par dabas liegumu “Ruņupes ieleja”, kuru tā laika Priekules tūrisma darbu organizatore Dace ieteica apmeklēt tieši pavasarī, kad kokiem vēl nav izplaukušas lapas un zied vizbulītes.

9.aprīlī sāku aktīvu saraksti ar Embūtes un Priekules TIC, lai precīzi saplānotu maršrutu, kā arī atrastu naktsmītni. Tāpat tiek nolemts, ka šoreiz man pievienosies Ilze un pārvietosies ar velosipēdu.

Dina no Embūtes TIC ar naktsmītni pati palīdzēt nevar, jo Lieldienu brīvdienās telpas jau rezervējusi kāda grupa, bet iesaka sazvanīties ar Ivetu, jo, iespējams, varam rast naktsmītni Bakūzes muižā netālajā Vībiņu ciemā, kā arī Iveta zinot Induļa kapu un citas vietas Embūtes pagastā. Dina arī pati iesaka viņasprāt interesantākos apskates objektus Embūtē, ko tad salīdzinu ar savu jau tapušo apskates vietu sarakstu. Visizaicinošāk var būt sasniegt Induļa kapu, kas ir Vēres kalnā, nedaudz uz ziemeļiem no Embūtes. Dina ieminas, ka bez gida to būs grūti atrast, un pašai tai dienā jāpavada grupa, tāpēc nevarēs palīdzēt. Lai arī velo nomu Embūtes TIC vairs nepiedāvā, Dina apsola vienu riteni nodrošināt. Tā kā startēsim pirms Embūtes TIC darba laika sākuma, Dina apsola riteni pieslēgt TIC sētas pusē un atslēgu paslēpt tikai viņai un mums zināmā vietā.

Priekulē tūrisma darbu nu jau organizē Inga, nevis Dace, un saņemu ieteikumus gan potenciālajām naktsmītnēm, gan velo nomai. Inga arī pievieno dažādus materiālus, kas palīdzēs atrast Ķeru pilskalnu, un iesaka vēl vairākus iespējamos apskates objektus, kas iekļaujas manis iecerētajā maršrutā. Interesējos par iespējām uzkāpt baznīcas tornī, Dzirnavu ūdenskritumu un Zviedru vārtiem. Tā kā man ir interese Priekules Zviedru vārtus apskatīti arī no iekšpuses, Inga apsola mani un Ilzi pie tiem sagaidīt. Ingas priekštece Dace gada sākumā jau bija minējusi, ka Ruņupes ielejas apskatei paredzētās gājēju un velo takas pagaidām vairāk ir rodamas uz papīra, nekā dzīvē, tā kā pārgājiena Ruņas upes sadaļu sagaidu, atvērts visam iespējamajam.

Maršrutu idejas top veiksmīgi, un zvanu Ivetai, lai uzzinātu par iespējām nakšņot Bakūzes muižā. Iveta ar prieku atsaucas, jo, lai arī muižas telpas šobrīd tiek remontētas, tādi trakie viņai patīkot, tāpēc es varēšot pārnakšņot muižā un ēdienreizes gatavot kopā ar viņas dēlu, kas tur mitinās. Iveta arī var parādīt Induļa kapa vietu, bet arī viņai manis izvēlētajā dienā ir grupa, tāpēc iespējams, ka norādījumi kapa atrašanai tiks doti attālināti. Sākotnējā ideja par vienu nakti tiek mainīta uz divām naktīm, jo nolemju, ka labāk pirmo dienu sākt jau pārgājiena režīmā, nevis automašīnā ceļā no Rīgas. Bakūzes muiža kļūst par bāzes nometni manam un Ilzes aktīvās atpūtas pasākumam. Galu galā Ivetas dēlam parādās darīšanas ārpus muižas, un abi ar Ilzi tur mitināsimies divi vien.

Divi būtiski jautājumi parādās tad, kad top skaidrs, ka taisnākais ceļš no Embūtes uz Vēres kalnu ved gar Lankas un Dzeldas upju krastiem. Pirmais – vai gar šo upju krastiem ir iespējams iziet. Otrais – ko šai laikā darīt Ilzei, jo ir skaidrs, ka ar velosipēdu tur neizbraukt.

Kartēs redzams, ka vietām upju krasti ir visai purvaini, tāpēc mēģinu izdibināt, kādas ir iespējas gar tiem iet. Ivetai ir pazīstami pārgājienu organizatori no “Pēdu Deldētājiem”, kas arī mēdz dažādas aktivitātes organizēt Embūtes pusē. “Pēdu Deldētāji” kādu gabalu gar Lanku ir gājuši, bet gluži līdz Vēres kalnam nav tikuši, tomēr nolemju, ka ir vērts mēģināt, jo redzu, ka Vēres kalnu var sasniegt arī pa ceļu, bet tas būtu līkums, kā arī savos pārgājienos vēlos iespējami mazāk iet pa vienu un to pašu ceļu turp un atpakaļ, tā vietā iespējami dažādojot maršrutu. Lankas un Dzeldas krasti sola piedzīvojumu.

Otru būtisko jautājumu palīdz atrisināt Iveta, kas piekrīt, ka Ilze var pievienoties viņas vestajai grupai, kas arī dosies meklēt Induļa kapu, bet soļos pa ceļu, nevis purvu. Es plānoju startēt 8:00, bet Ivetas grupa tik 10:30, tā kā man ir pāris stundu handikaps. Ilzei gan gluži divas stundas jāgaida nebūs, jo savu maršrutu sāksim ar Embūtes dabas taku, Induļa pilskalnu un vēl virkni objektu tepat Embūtes pievārtē. Tad es nozudīšu brikšņos, bet Ilze dosies atpakaļ uz Embūtes TIC, kur sagaidīs Ivetu un tās grupu. Plānojam, ka vai nu Vēres kalnā, vai pa ceļam no tā Ilzi tad sastapšu un tālāk pa maršrutu varēsim doties kopā

Vēl kāda interesanta sakritība. Kad 11.aprīlī ar taksometru dodos no darbavietas uz tirdzniecības centru “Domina”, lai saņemtu numuru dalībai “Skrien Latvija” Liepājas posmā, uzsāku sarunu ar taksometra šoferi Intu, kas savā laikā ir gājis gan Santjago ceļu, gan izmēģinājis spēkus GR 20 trasē Korsikā. No Korsikas gan ir ļoti dažādas atmiņas, ieskaitot vakaru, kad pēdējais ieradās nometnē, apēda to, ko nu grupas biedri bija atstājuši, un pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem vējā un lietū uzsliet telti apsēdās uz savas somas, apsedzās ar telti un tā arī nosēdēja visu nakti. Kāpēc Intu pieminu šai aprakstā? Izrādās, ka reiz viņam piederējis Kurzemes augstākais kalns Krievukalns, kas arī iekļauts manā Embūtes maršrutā. Kalnu Ints pirms 15 gadiem pārdevis, bet par Embūtes pusi saka, ka pārgājienam tā būs lieliski piemērota, jo īpaši tad, ja patīk kāpt augšup un lejup, jo apkārtne ir visai kalnaina.

Maršruti ir tapuši, pasākuma praktiskā puse noorganizēta, un 18.aprīļa vakarā abi ar Ilzi sēžamies auto un dodamies uz Bakūzes muižu. Laiciņš ir lielisks, un viss liecina, ka arī pārgājiena dienās saulīti redzēsim. Skrundā nodrošināmies ar pārtiku turpmākajām divām dienām un griežam nost no Rīgas – Liepājas šosejas Embūtes virzienā.

Iveta ir aizvedusi ēdienu vīriem uz lauka, tāpēc muižā sagaidīt mūs nevar un telefoniski sniedz instrukcijas, kā mums iekļūt ēkā. Saulei pamazām laižoties zemāk, piebraucam pie muižas vārtiem. Uzraksts uz viena no vārtu stabiem vēsta, ka laikā no 1940. līdz 2009.gadam šeit atradusies Embūtes skola. Tālāk parka koku ieskauta mūs sagaida 19.gadsimta vidū celtās Bakūzes muižas galvenā ēka – balta, garena divstāvu celtne. Novietojam auto pie muižas galvenās ieejas, tveram savas ceļa somas un dodamies iepazīt un iekārtot savu mītni.

Bakūzes muiža

Iveta atvēlējusi mums visai plašas telpas muižas otrajā stāvā, kur rodams viss nepieciešamais – virtuve, guļamistaba un ļoti plaša vannas istaba. Iveta priecājas, ka šeit atpūsties ļauj visai vājš mobilā telefona zonas pārklājums, bet mums ir svarīgi tikt gan pie aktuālākās laika prognozes, gan citas informācijas mūsu pasākumam, tāpēc sāku meklēt Wi-Fi. Ātri noskaidroju, ka tāds te ir, bet vēl tik jāsaprot, kā tīklam pieslēgties. Meklējumi atgādina kaut ko no populārajiem “escape room” risinājumiem, kad ierobežotā telpā starp visdažādākajiem priekšmetiem tev jāatrod īstie, kas palīdzēs izkļūt no slēgtās telpas. Mūsu gadījumā “izlaušanās” gan tikai virtuāla, un tikai informācijas pasaulē, bet ne mazāk svarīga.

Virtuves zonā atrodas neliels plauktiņš, uz kura redzams gan vecs zobens, gan kādas senlaiku pistoles aprūsējušais metāla korpuss, gan šķiltavas un virkne citu sīkumu. Tieši šeit ieraugu mazu plāksnīti ar Wi-Fi paroli, un mēs varam noskaidrot, ka rītu mums sola visai vēsu, bet dienas laikā gaidāma saule.

Pie durvīm atskan klauvējiens, un klāt ir arī Iveta, kas izstāsta visu būtisko, kas mums būtu jāzina, mitinoties muižā, kā arī ir atnesusi vēl dažus informatīvus materiālus, kas ļaus papildināt iecerēto maršrutu. Ar Ivetas palīdzību kartē lieku gan punktu, kur meklējams vecs mūra tiltiņš, gan tādu, kur meklējamas Dinsdurbes kungu kapličas drupas. Vēlreiz saskaņojam plānus nākamajai dienai, un Iveta atstāj muižu mūsu pārziņā. Iveta man aizdod kāda skolnieka darināto sējumu par Embūtes kultūras pieminekļiem, kurā A5 formāta laminētās lapās apkopota informācija par visiem svarīgākajiem Embūtes un tās apkārtnes apskates objektiem.

Saule jau norietējusi, un muižas dīķī spoguļojas gandrīz pilnu briedumu sasniegušais mēness, kad pavakariņojam, sakārtojam somas pirmajai mūsu piedzīvojuma dienai un dodamies pie miera. Modinātājs uzlikts uz 6:10 no rīta.

Par mūsu dienu Embūtē lasiet šeit.

Apraksts par dienu Priekules pusē rodams šeit

Sirsnīgs paldies Dinai no Embūtes TIC, Ingai no Priekules TIC un Ivetai no Bakūzes muižas par atsaucību un palīdzību šo divu dienu pārvēršanā par lielisku piedzīvojumu!

Viena diena Liepājā

Jau sen bija zināms, ka 13.aprīlī man jābūt Liepājā, jo tur notiks jaunās sezonas pirmais “Bigbank Skrien Latvija” seriāla posms. Tad nu nedēļas nogales aktivitātei vieta nav jāizdomā, jāsaplāno tik laiks, ko tur pavadīšu.

Par nokļūšanu uz Liepāju nav divu domu – jāņem autobuss, kas mani vēju pilsētā nogādās visagrāk. Organizatori startu paredzējuši 12:00, dodot iespēju mierīgi atbraukt skriešanas entuziastiem arī no tālākām Latvijas malām. Atpakaļceļam noskatu priekšpēdējo autobusu uz Rīgu. Kāpēc priekšpēdējo? Lai ir vēl kāds autobuss gadījumā, ja rodas vēlme Liepājā uzkavēties mazliet ilgāk, vēl ko apskatīt. Biļetes nopērku ļoti laicīgi – nedēļu pirms brauciena.

Ja par pasākuma skriešanas daļu jautājumu nav, jo to saplānojuši pasākuma organizatori, tad lūkoju, kā aizpildīt pārējo laiku. Pamazām atzīmēju kartē dažādus interesantus punktus, ko pēc tam savilkt kopā vienā maršrutā. Nolemju galvenokārt koncentrēties uz jūras un ezera malu, pilsētas centru atstājot kādai citai apmeklējuma reizei.

Viens no pirmajiem objektu sarakstā nokļūst Liepājas ostas dienvidu mols, jo noteikti vēlos palūkoties uz jūru. Tālāk ceļu nospraužu dienvidu virzienā līdz pat Liepājas robežai, pie kuras kartē redzams uzraksts Dienvidu forti. Populārāks apskates objekts ir Ziemeļu forti, bet manā maršrutā labi iederas to dienvidu radinieki, un Ziemeļu fortos ir jau pabūts pirms gadiem divpadsmit. Acu priekšā gan veidojas labs maršruts arī pilsētas ziemeļu daļai, tā kā te vēl atgriezīšos.

Liepājas ezera krastā ir divi putnu vērošanas torņi un savā maršrutā iekļauju tos abus, kopējo pārgājiena maršrutu pietuvinot 20 kilometru atzīmei.

Nelielu kreņķi rada mana fiziskā kondīcija, jo pirms nedēļas Jūrmalā labās kājas ikru mazliet savilka un nelaiž vaļā. Jūtot, ka skrējiens arvien tuvojas, bet kāja nav skriešanai īsti gatava, sāku ar nelielām muskuļa masāžām un aptieciņā pieejamiem gēliem, bet vakarā pirms skrējiena lemju lūgt padomu zinošākiem cilvēkiem.

Kamēr DAGAMBA vēl tikai gatavojas kāpt uz skatuves, nosūtu ziņas sev zināmām trim fizioterapeitēm, cerot, ka viņām būs kāds vērtīgs padoms, ko darīt, lai es spētu pieveikt 10 kilometrus. Konsīlijs lemj par labu muskuļa rullēšanai, kā arī tieku pie virknes citu ieteikumu. Ļoti laba informācija, ko saglabāt arī citām reizēm.

Ar padomiem bruņojies, gaidu iespēju tos likt lietā. DAGAMBAS koncerts beidzas tikai nedaudz pēc 23:00, bet, lai arī zinu, ka modinātājs jau 5:00, apzinos, ka jāvelta laiks kājas sakopšanai, citādi agrā celšanās var būt veltīga.

Iemiegu ar neziņu par to, ko ir izdevies paveikt ar kāju, un apziņu, ka gulējis būšu maz, tomēr ar nepacietību gaidu vizīti Liepājā.

Šeit varat lasīt par to, kā pagāja mana diena vēju pilsētā.

Dienvidu forti

Neliels aplis pa Jūrmalu

Plānojot nedēļas nogales pārgājienu, šoreiz jāņem vērā tas, ka sestdienas vakarā ir darbavietas balle, tāpēc gluži visu dienu pārgājienam veltīt nevaru. Tad nu lūkojos savā darāmo darbu sarakstā pēc maršrutiem, kas būtu īsāki.

Savas pārdomas sāku ar Raunas pusi, kur kilometrāža nebūtu liela, bet ir daudz skaista, ko apskatīt. Ja pats maršruts atbilst manām prasībām, tad izvēli tam par labu tomēr liedz pieņemt loģistika, jo gana daudz laika jāpavada ceļā uz Raunu un no tās.

Atrodu savā sarakstā ierakstu “Jūrmala” un sāku vērtēt un mērīt, ko tur var paveikt. Noteikti vēlos apciemot Ragakāpas dabas parku un Lielupes ieteku jūrā. Protams, jāuzkāpj Dzintaru mežaparka skatu tornī. Tad manu skatienu piesaista arī Lielupes krasts un dabas liegums “Lielupes grīvas pļavas”. MAPS.ME vēsta, ka takas tur ir. Protams, rēķinos, ka pavasarī tās varētu būt arī visai slapjas, kas uzreiz nosaka apavu izvēli par labu zābakiem, nevis zemākiem apaviem.

Kad savelku kopā visu maršrutu, secinu, ka tie ir vismaz 20km, kas ir mazāk, nekā attālumi, kurus parasti meklēju, bet tieši laikā, ņemot vērā vakara plānus.

Ar loģistiku šai virzienā arī ir vienkārši, jo ir pieejama regulāra vilcienu satiksme. Kad ieraugu, ka pirmais vilciens Lielupē ierodas 06:09, bet saule lec 06:41, nav daudz jādomā, un modinātājs tiek likts uz 4:00 no rīta. Es vēlos notvert saullēktu! Tik agrs starts arī nozīmē to, ka pirms vakara balles varu pagūt pagulēt diendusu, tā kā plāns dienai ir gatavs.

Par manām saullēkta medībām Jūrmalā lasiet šeit.

Virs Lielupes ietekas aust saule

Aktīva diena dabas parkā “Piejūra”

Savu iepriekšējo pārgājiena aprakstu noslēdzu ar vārdiem, ka 30.martā pārgājiena vietā gaidāms skrējiens, bet nākamo pārgājienu plānoju uz aprīļa pirmo nedēļas nogali. “Stirnu buka” pirmais posms, kas šogad notiek Carnikavā, neatlaidīgi tuvojas, bet tik pat neatlaidīgi aug mana vēlme pasākt vēl ko, tāpēc sāku pētīt iespējas.

Nav ne jausmas, cik daudz manī būs palicis spēka pēc skrējiena, tāpēc potenciālo maršrutu kombinēju tā, lai tajā būtu vairākas iespējas nepieciešamības gadījumā mest mieru.

Pati pirmā manā prātā nāk Gaujas ieteka jūrā. Jau acu priekšā redzu, ka tieši tā ir vieta, kur vēlos nofotografēt “Stirnu buka” piemiņas medaļu par pieveikto posmu. Kartē aptuveni nomēru attālumu un secinu, ka turp un atpakaļ no Carnikavas tas būs aptuveni 10 kilometrus garš maršruts.

Desmit kilometri gan nav lielums, kas mani biedētu, tāpēc paplašinu savus meklējumus. Nolemju, ka uz Mangaļsalas molu šoreiz neiešu, jo to, iespējams, sasniegšu tikai tumsā. Palūkojos, kas atrodams otrā virzienā, un ieraugu Garezerus, kurus nekad iepriekš neesmu apmeklējis. Attālumu nemēru, bet “uz aci” kopējais ceļš jau izskatās pavisam piedienīgi. Kartē parādās takas, kas ved gar pašiem ezeriem, tāpēc ceru uz lieliskiem skatiem.

Kā esmu iecerējis, maršruts dod man iespēju arī pārdomāt, jo pieejamas ir Carnikavas, Gaujas un Lilastes stacijas. Lilastes stacija, protams, nozīmē, ka esmu paveicis savu maksimālo programmu šai dienai. Tā nu, bruņojies ar idejām pārgājiena maršrutam, esmu gatavs uzsākt “Stirnu buka” jauno sezonu. Par to, kā pagāja šī diena, lasi šeit.

Gaujas ieteka jūrā

Jau otrais pārgājiens Kokneses pusē. Šoreiz uz Pļaviņām.

Vēl gatavojot pirms nedēļas veiktā pārgājiena Koknese – Skrīveri maršrutu, esmu piefiksējis, ka ir virkne interesantu vietu arī uz otru pusi no Kokneses – Pļaviņās un pa ceļam uz tām. Tad nu nav daudz jālauza galvu par to, kurp doties šai nedēļas nogalē.

Visvieglāk top maršruta daļas no Kokneses līdz Likteņdārzam un no Stukmaņu muižas līdz Pļaviņām, jo tur ir skaidri redzami ceļi un takas. Arī posmam starp Klintaines karjeru un Daugavu navigācija uzrāda vismaz taku. Bet nokļūšana no Likteņdārza līdz Pastmuižas Velnakmenim un no Rīteru dolomīta atseguma līdz Klintaines dabas liegumam jau liek gan paša galvai kūpēt, gan lūkot pēc palīdzības Kokneses novada un Pļaviņu novada tūrisma informācijas centros, jo vēlos iespējami izvairīties no iešanas gar Daugavpils šoseju. Ir gan skaidrs, ka pavisam šoseju izslēgt neizdosies.

Santa no Kokneses īpaši iepriecināt nevar. No Likteņdārza līdz Velnakmenim nav ceļa, tur ir vai nu īpašumi, vai aizaudzis. Tad nu top pirmais posms gar šoseju.

Ar Zaigu no Pļaviņu TIC sarakste izvēršas pamatīgāka. Jautājumu man ir daudz, un Zaiga cenšas rast atbildes uz tiem visiem, nepieciešamības gadījumā vēršoties arī pie Klintaines pagasta vadības. Top skaidrs, ka no Rīteru dolomīta atseguma līdz Klintaines dabas liegumam gar Daugavu neviens gājis nav, bet var mēģināt. Niknu saimnieku tai apkārtnē neesot. Zaiga arī palīdz sadzīt rokā 2011.gadā Klintaines un Pļaviņu pusē izveidotā velo, nūjošanas un slēpošanas maršruta karti.

Kamēr sarakstos ar Zaigu, turpinu pētīt kartes un aprakstus, un paralēli aktuālajam nejauši top vēl viens maršruts Pļaviņu novadā. Šoreiz tas ir apļveida – ar startu un finišu Pļaviņu dzelzceļa stacijā, bet sīkāk par to kādu citu reizi, kad ķeršos pie maršruta realizācijas dabā.

Zaiga gan nevar palīdzēt ar Klintaines dabas lieguma kartēm, tāpēc sazinos ar Dabas aizsardzības pārvaldi, lai noskaidrotu, vai viņi var ko ieteikt par takām un apskates objektiem Klintaines dabas liegumā. Mana vēstule nonāk pie neizsakāmi atsaucīgas Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieces. Aldai neizdodas atrast kartes pārvaldes saimniecībā, tāpēc viņa pati rada karti, kurā iezīmē takas un apskates objektus ar dažādiem praktiskiem komentāriem. Aldas rakstītais liek aizdomāties par to, kā Klintainē atgriezties arī pēc mēneša: “Klintaine ir ļoti skaista teritorija, īpaši maijā, kad sāk ziedēt Daugavas vizbuļi un meža silpurenes, kas Daugavas krastā konkrētajā teritorijā aug īpaši bagātīgi.”

Laika prognozes nedēļas nogalei ir visai iepriecinošas, solot pavasarīgu laiku. Lai kādas būtu prognozes, esmu apņēmies iet sestdienā, lai svētdiena man paliek atpūtai pēc pārgājiena.

Ar Santas, Zaigas un Aldas palīdzību maršrutu esmu salicis. Izskatās, ka tie ir vairāk kā 40 kilometri. Un, protams, ir arī nezināmais – vai izdosies tikt no Rīteriem līdz Klintaines dabas liegumam gar Daugavu, vai kādā brīdī būs jāiet ārā uz šoseju? Par to, kā man veicās, lasiet šeit.