Uz Koknesi un Daugavas ieleju

Šīs nedēļas pārgājiena maršruts tik viegli nedodas rokās. Pārskatu savu “darāmo darbu sarakstu”, ļauju skatienam slīdēt pa Latvijas karti, meklējot savu īsto, bet maģiskais klikšķis kā nenāk, tā nenāk. Ir neskaitāmas vietas, ko vēlos apciemot, bet kāda gaida putnu sezonu, cita vijolīšu laiku, kādu plānots iet kopā ar dažiem domubiedriem, vēl cita gaida vasaru. Kura būs tā īstā tieši šim laikam – agram, visnotaļ slapjam pavasarim?

Lūkoju, kur vēl Latvijā atrodamas kādas klintis, atsegumi, līdz uzduros informācijai par Cepļa dolomīta atsegumu Daugavas krastā starp Aizkraukli un Skrīveriem. Turpat relatīvi netālu ir arī Koknese, un nu beidzot manas acis iemirdzas.

Seko radošs process ar objektu meklēšanu un attālumu mērīšanu. Viena pēc otras kartē tiek atzīmētas dažādas interesantas vietas un objekti, un, darbu noslēdzot, to skaits pārsniedz divdesmit. Nolemju pārgājienu sākt Koknesē, soļot uz Aizkraukli un tad caur dabas parku “Daugavas ieleja” no Aizkraukles doties uz Skrīveriem. Jau veicu arī atzīmes citiem pārgājieniem tai pusē, jo interesanti objekti ir gan augšpus Kokneses, gan lejpus Skrīveriem, bet vajag vairāk par vienu dienu, lai apgūtu tos visus.

Sazinos arī ar Aizkraukles novada TIC. Inese padalās ar ieteikumiem, kā labāk sasniegt Cepļa dolomīta atsegumu, kā arī iesaka tai pusē pabūt svētdien, 17.martā ap 15:00, jo tad, iespējams, sastapšu kādu Daugavas ielejas raganu lidināmies. Jau meklējot apskates objektus, biju pamanījis, ka Aizkraukles pusē vērojama izteikta raganu rosība, bet šai gadījumā spriežu, ka ap 15:00 es jau būšu pagājis garām gan atsegumam, gan raganu izklaides vietai.

Svarīgāk par iespēju sastapt kādu no Daugavas ielejas raganām man ir izbaudīt pašu pārgājienu, tāpēc, tuvojoties nedēļas nogalei, pastiprināti sekoju līdzi laika prognozēm. Manis iecienīto sestdienu sinoptiķi neatlaidīgi sola visai lietainu, arī svētdiena nav daudz skaistāka, tomēr ir lielākas izredzes izvairīties no lietus. Piektdienas vakarā vēl pēdējo reizi dodu iespēju sestdienai sevi pierādīt, tomēr prognozes nav uzlabojušās, tāpēc lemju iet svētdienā. Tad gan man nav, kur sprukt, arī tad, ja prognozes mainās man par sliktu. Ir jāiet!

Tas, protams, ir pluss vienas dienas pārgājieniem vienatnē, ka varu elastīgi reaģēt uz dažādu apstākļu maiņu, jo nav citu biedru, ar kuru plāniem jārēķinās, nav nekādu rezervāciju.

Veicu izmaiņas arī inventārā. Tā kā sniega īsti vairs nav un brist pa upēm neesmu plānojis, ūdensnecaurlaidīgie “Zamberlan” tiek pie atpūtas. Šim pārgājienam izvēlos krietni vieglākos “Berghaus” zābakus, kas ir mani uzticamie sabiedrotie jau kopš piedzīvojumiem Lielbritāniajs kalnos pirms gandrīz desmit gadiem.

Tā kā pirmais vilciens uz Koknesi ir tikai 07:40, ierastais brīvdienu modinātājs 04:20 tiek izslēgts, un tā vietā izvēlēts cits – 05:30. Svētdienā taču vajag ilgāk pagulēt 😊

Par to, kā man veicās raganu apdzīvotajā Daugavas ielejā un ne tikai tur, lasiet šeit.

Kokneses pilsdrupas

Loja, Gauja un citi labumi

Pētot karti, secinu, ka Gaujas nacionālajā parkā neesmu apguvis to trīsstūri, kuru veido A2 un A3 šoseju sakļaušanās pie “Sēnītes”. Atsevišķos pārgājienos esmu pagājis no Siguldas un Krimuldas uz Rīgas pusi, bet vēl daudz palicis neizpētīts. Tieši minētajā trīsstūrī glīti iekļaujas Lojas upe, par kuru lasīts un dzirdēts daudz laba. Tad nu sāku plānot pārgājienu gar Loju.

Uzreiz top skaidrs, ka ar Loju kārtīgam pārgājienam būs par maz, jo gar to ir vērts noiet noiet tik kādus 5-6 kilometrus. Var, protams, doties tālāk uz upes augšteci, bet viss liecina, ka labākie skati ir tieši lejtecē no Katrīndzirnavām līdz Lojas ietekai Gaujā. Turpinu savus meklējumus un atceros, ka reiz, kad biju Siguldas un Krimuldas pusē, neaizgāju līdz Lielajam akmenim. Kartē arī pamanu, ka Gaujā ir iezis, kas ne reizi nav ticis iekļauts manā maršrutā, – Katlapiezis.

Liekot kopā Loju, ceļu līdz Gaujai un gar to, pārgājiena distance jau izskatās daudz cienījamāka, bet man vēl nav gana. Mana maršruta tuvumā ir arī Inčukalna Velnala, kas arī uzreiz tiek atzīmēta. Kad nolemju, ka braukšu ar ierasto pirmo vilcienu Valmieras virzienā, nevis autobusu, maršrutu papildina arī ceļš no Inčukalna stacijas līdz Lojas upei. Tas dod iespēju apskatīt Inčukalnu, kā arī apmeklēt Indrānu parku, kur reiz slējusies Hincenbergas muiža. Te jau kopumā izskatās pēc aptuveni 30 kilometriem, un nu beidzot esmu apmierināts ar uz papīra sasniegto 😊

Lai izzinātu sīkāk par Loju un noskaidrotu par iespējām nokļūt Gaujas krastā iepretim Katlapiezim, kur neviena manā rīcībā esoša karte ceļu nepiedāvā, sazinos arī ar Krimuldas novada pašvaldību. Linda atsūta gan izsmeļošas atbildes, gan ieteikumus, kur vēl lūkot pēc informācijas. Vēl viens lielisks piemērs, kad cilvēks ir tam atbilstošā amatā.

Vēl tik jānoskaidro, vai varu no A2 uz A3 tikt cauri “Rāmkalnu” teritorijai, tā izvairoties no soļošanas līdz pat “Sēnītei”. Aizrakstu “Rāmkalniem” un saņemu vajadzīgo apstiprinājumu ar piebildi, ka pie viena  varu iegādāties kādu gardu un enerģiju vairojošu našķi “Rāmkalnu” veikaliņā 😊

Pēdējās dienās pirms pārgājiena skatos dažādus video materiālus par citu iepriekš veiktiem pārgājieniem gar Loju. Pirms gandrīz gada bariņš video blogeru bija soļojuši gar Loju, tā kā informācijas ir daudz. Nolemju, ka iešu pa upes labo krastu, jo lielākā daļa smilšakmens atsegumu meklējami Lojas kreisajā krastā. Maršruts ir tapis, izpēte veikta. Par to, vai un kā izdodas teoriju pārvērst praksē, lasiet šeit.

Nedaudz savādāks pārgājiens Ķemeru apkārtnē

Šīs nedēļas nogales pārgājiens top nedaudz savādāk, kā ierasts. Tieku pie ceļabiedra. Ceļabiedrs ir man jau sen pazīstams cilvēks, kas lasa manus pārgājienu aprakstus (atzīst gan, ka vairāk viņu interesē tieši raksti par kārtējā pārgājiena tapšanu), kuru ir aizrāvis manis rakstītais par iedvesmu un kurš iepriekš nav gājis pārgājienos, bet nu vēlas sākt. Tā arī gadījies, ka ceļabiedram tieši šobrīd ir nepieciešams izvēdināt galvu.

Pārgājiena norises vietu ļauju izvēlēties ceļabiedram, un tiek nolemts, ka soļosim pa Ķemeru pusi. Tā kā cilvēkam nav ne jausmas, cik daudz un cik ilgi tas var soļot, maršrutu šoreiz veidoju no atsevišķiem posmiem, starp kuriem jāpieņem lēmums, vai turpinām. Ja ejam tālāk, tad pārbraucam uz nākamā posma startu un soļojam atkal kādu gabaliņu. Faktiski mazās pasēdēšanas ar tējas dzeršanu un kādu maizīti, bez kā pārgājienā neiztikt, tiek organizētas auto, kas tai laikā pārvietojas starp diviem punktiem 😊

Lielā Ķemeru tīreļa laipa un skatu tornis, protams, ir objekts numur viens. Tā kā ceļabiedrs zina, cikos mēdzu celties, kad dodos savos pārgājienos, uz jautājumu, cikos startējam, atsūta man ziņu, ka gluži sešos no rīta negribētu doties ceļā. Tāpat rakstveidā atjokoju, ka saule 2.marta rītā lec 07:15. Joks gan ātri kļūst par plānu, un nolemjam ķert saullēktu Ķemeru tīrelī.

Pārējie maršruta posmi arī meklējami turpat Ķemeros un to apkārtnē. Pievienoju divus pavisam īsu taku posmus – Kaņiera pilskalna taku un Cemex putnu vērošanas torni un Niedrāja laipu. Aiz tām seko nedaudz garāks posms – Slokas ezera taka, un saldajā ēdienā garākais posms – nepilnu astoņu kilometru pārgājiens pa Ķemeriem, vairāk vai mazāk pieturoties pie oficiālā maršruta “Ķemeri – vēsturiskais kūrorts”.

Tikai reizi esmu pabijis Ķemeru tīrelī, bet citus objektus iepriekš neesmu skatījis, vai arī tas bijis tik sen, ka nekas vērā ņemams atmiņā nav palicis, tāpēc ceļabiedra izvēlētā pasākuma norises vieta arī man dod iespēju atrast un iepazīt ko jaunu. Debijas reizei cilvēks īpašu apģērbu neiepērk. Iesaku, lai ģērbjas tā, ka ir silti un sausi. Temps plānots rāms un takas lēzenas, tāpēc briesmīga svīšana nedraud.

Tā kā mērķis ir redzēt saullēktu, visu nedēļu sekoju līdz laika prognozēm. Ja laika prognozes pavisam bēdīgas, jāļauj cilvēkam pirms tā pirmā pārgājiena vismaz ilgāk pagulēt. Viedoklis par otrā marta rītā paredzamo mākoņu daudzumu no dienas uz dienu pamainās, bet galu galā ir tieši tik nenoteikts, lai būtu vērts riskēt un celties labi agri.

Vienojamies, ka pēc ceļabiedra ieradīšos 05:45. Atgādinu vēl, lai uzliek modinātāju. Par to, vai saullēktu redzējām un cik posmus pieveicām, lasiet šeit.

Turpinu apgūt Siguldas apkārtni

Lai arī Siguldā ir pabūts vairākkārt, arī tur vēl ir ievērības cienīgas vietas, kuras neesmu apmeklējis, tāpēc savu nedēļas nogales pārgājienu nolemju veikt Siguldas pusē.

Sākotnējais mērķis ir ūdenskritumu apskate. Kartēs esmu manījis gan Daudas ūdenskritumu, gan Ķiparu kaskādi, bet tie īsti nav iederējušies manos līdzšinējos maršrutos. Lai radītu vērā ņemamu maršrutu, ar šiem diviem gan ir par maz. Uz ziemeļiem, ziemeļaustrumiem no tiem ir Nurmižu gravu rezervāts, uz rietumiem – Siguldas pilsēta. Citos virzienos interesanti objekti tuvākajā apkārtnē nav atrodami vai arī ir lieliski paslēpušies.

Tā kā Nurmižu gravu rezervāts plašākai publikai nav pieejams, sāku meklēt apmeklēšanas vērtus objektus uz otru pusi no Siguldas. Esmu sācis ar ūdenskritumu tēmu, un arī nākamais atradums ir ūdenskritums – Kalnabeitu ūdenskritums, kas atrodas tieši pie dzelzceļa līnijas netālu no Kalnabeitu ciema Siguldas pievārtē. Turpinot pētīt karti, uzduros arī Lorupes muižas ēkām, kas gājienu uz Kalnabeitu ūdenskritumu padara vēl pievilcīgāku.

Diezgan daudz kilometru šai gadījumā jāmēro pa pilsētas ielām, tāpēc izšķiros arī par mežonīgāku papildinājumu maršrutam un nolemju no Kalnabeitu ūdenskrituma iet gar Lorupi līdz pat Gaujai. Tas sola labu seguma un reljefa daudzveidību manā maršrutā un arī ātruma kritumu Lorupes posmā, bet dienas kļūst arvien garākas, tā kā par pāragru tumsas iestāšanos nesatraucos.

Mērījumi kartē liecina, ka vēl vairāki kilometri pietrūkst līdz ierastajiem 29-30km. Savus meklējumus turpinu lejup gar Gauju, jo zinu, ka šur un tur lejup pa upi vēl ir atrodamas gan klintis, gan alas. Un tad mans skatiens atduras pie Ziedleju klintīm Gaujas vecupes krastā. Papildinājums pamata maršrutam ir nedaudz virs 3 kilometriem, kas ir gana, lai sasniegtu vēlamos 29-30.

Sazinos arī ar Siguldas novada TIC un Edgaru no 25 wolves, jo viņš ir gan pabijis pie Kalnabeitu ūdenskrituma, gan devies pārgājienā gar Lorupi. Māris no Siguldas novada TIC noteikti ir paraugs daudziem sava amata brāļiem un māsām, jo pat e-pastā jūtama viņa degsme palīdzēt, informācija ir detalizēta un papildināta ar kartēm, kur Māris ar bultām ievilcis ceļu līdz mani interesējošajiem objektiem. Kādā no aprakstiem esmu manījis pieminam privātīpašumus un ne pārāk draudzīgus suņus, bet Māra atbildes dod pārliecību, ka veiksmīgi sasniegšu ūdenskritumu.

Edgars min, ka vasarā Lorupe lielākoties ir ejama gar krastu, bet ziemā nevar zināt, tāpēc nolemju izvērtēt situāciju uz vietas un tad izšķirties par piemērotāko risinājumu. Arī Edgars skaidri norāda ceļu, pa kuru sasniedzams Kalnabeitu ūdenskritums.

Izpētes rezultātā ir tapis interesants maršruts, kas ietver objektus, kurus nekad iepriekš neesmu apmeklējis. Šeit varat lasīt, kā man veicās ar plānu realizāciju.

Klasisks maršruts, pagatavots Induļa gaumē

Iedvesmu šīs nedēļas nogales pārgājienam dod DELFI. Kad iepazīstos ar viņu ieteikumiem par astoņām klintīm Latvijā, kas jāredz ikvienam, saprotu, ka redzējis esmu tās visas, bet vienai – Spriņģu iezim – iepriekš esmu vistiešākajā nozīmē paskrējis garām, to kārtīgi neiepazīstot. Nolemju, ka šo kļūmi jānovērš.

Tad nu izšķiros par pārgājienu no Līgatnes uz Siguldu, pieturoties EnterGauja izstrādātajam maršrutam, bet iespējami papildinot to ar dažādiem papildus objektiem, kas, izrādās, nav nemaz tik sarežģīti, jo EnterGauja maršrutā nav Spriņģu, Katrīnas un Gūdu klinšu. Man grūti iedomāties, kurš gājējs neizmetīs pavisam nelielu līkumu no oficiālā maršruta, lai skatītu Katrīnas un Gūdu klintis.

Iet virzienā no Līgatnes uz Siguldu izvēlos, ņemot vērā to, ka Siguldā ir krietni lielāka pieejamo vilcienu izvēle, kamēr no Līgatnes vakarpusē ir tikai viens vienīgs vilciens uz Rīgu.

Pētot objektus, kas atrodami maršrutam tuvākajā apkārtnē, acīs iekrīt Sautas kalns, Lauru klintis un Kautraka gravas, bet papildus izpēte arī atklāj, ka visi šie objekti atrodas Nurmižu gravu rezervāta teritorijā. Jānis no Dabas aizsardzības pārvaldes, atbildot uz manu vēstuli, pieklājīgi un nepārprotami norāda, ka tūristiem šo objekti nav paredzēti. Tad nu tos izslēdzu no potenciālā maršruta un koncentrējos uz objektiem, kas neatrodas rezervātu teritorijās. Ja nu nākotnē kādai zinātniskai ekspedīcijai Nurmižu rezervātā būs nepieciešami papildspēki, es labprāt pieteiktos. Kā rakstīju vēstulē Dabas aizsardzības pārvaldei, pret dabu izturos atbildīgi, nemēsloju, klintīs uzrakstus neskrāpēju, sikspārņus alās nebiedēju.

Interesants objekts šķiet Vecandrijāņu klints, kas arī nav pārlieku tālu no mana pamata maršruta, tāpēc arī tās aptuveno atrašanās vietu atzīmēju savā MAPS.ME aplikācijā, lai nejauši nepaskrietu garām.

Tā kā ceļu sākšu no rehabilitācijas centra “Līgatne”, no EnterGauja izstrādātās maršruta versijas pazūd Līgatnes papīrfabrika un tās ciemats. Tāpat atsakos no Līgatnes dabas takām. Gan papīrfabrikas ciematu, gan dabas takas apmeklēju jau pagājušā gada nogalē, tā kā liels zaudējums tas nav.

Apraksts par pārgājienā piedzīvoto atrodams šeit.

Nākamajai nedēļas nogalei paredzēta mazliet savādāka aktivitāte brīvā dabā, kas gan arī prasīs mērot dažus desmitus kilometru. Par to pēc nedēļas.

Elpu iezis

Atgriešanās Priekuļu novadā

Tā kā pirms divām nedēļām manu iecerēto maršrutu caur Priekuļu novadu saīsināja telefona nonākšana “komā”, biju nolēmis, ka šai nedēļas nogalē pabeigšu iesākto. Vēl tik bija jāizdomā, ar ko piepildīt maršrutu.

Nolēmu šoreiz pārgājienu sākt Jāņmuižā, nevis Cēsīs, un kā pirmo apskatīt Kazu iezi Gaujas krastā, līdz kuram pirms divām nedēļām līkumu nemetu.

Dažādos avotos cītīgi pētīju arī, ar ko īpašas ir “Leukādijas”. Kad uzzināju, ka tur dzīvojis un strādājis dzejnieks Eduards Treimanis-Zvārgulis, kura dzejoļi ir kļuvuši par vairāku populāru dziesmu tekstiem, apņēmos iekļaut maršrutā arī šādu kulturālu pieturu.

Ja bija skaidrs, ka Raunas klintis jāmeklē upes krastos, tad par dzelzceļa tiltu pār Raunu pieejamā informācija liecināja, ka tas tiek apsargāts un reizi pa reizei kādam ir gadījusies tikšanās ar tā apsargu. Lai labāk saprastu, ko ar tiltu iesākt un cik tuvu tam drīkst šķērsot dzelzceļu, nosūtīju jautājumu Priekuļu novada tūrisma darbiniecei. Atbildi gan nesaņēmu. Iespējams, pie vainas aizņemtība, iespējams, viņai šķiet, ka es pārāk bieži uzdodu jautājumus par objektiem, kuri nav pieejami vai arī netiek popularizēti. Tad nu nolēmu iet līdz tiltam un tad uz vietas skatīties, kur drīkst un kur nedrīkst iet.

Pirms divām nedēļām Raunas klinšu apskate man gāja secen, tāpēc nebija šaubu, ka šoreiz tās tiek iekļautas maršrutā. Aplikācijās, ko lietoju, precīzas atrašanās vietas gan nebija norādītas, tāpēc mēģināju tās iezīmēt, ņemot vērā citos avotos pieejamos datus. Par Ceipu iezi informācija gan bija ļoti atšķirīga.

Noslēgumā pievienoju arī Vaives upi līdz Vaives dzirnavām un mierīgu pārgājienu līdz Cēsīm pa mazākiem ceļiem, nevis šoseju, pa kuru biju gājis jau iepriekš.

Maršruts tapa ātri un viegli, bet par to, ko no tā izdevās realizēt, lasiet šeit.

Raunas krastos

Kā es gāju Kvēpenes lūkoties

Jau pirms dažām nedēļām zināju, ka šai nedēļas nogalē soļošu pa Kvēpenes pakalniem, jo šo maršrutu faktiski plānoju vienlaikus ar Priekuļu novadam paredzēto, ko realizēju tieši pirms nedēļas. Vajadzīgie pieturas punkti bija atrasti, atlika tikai izvēlēties secību, kādā tos apmeklēt.

Vispirms gan bija jāatdzīvina telefons, kas apklusa Priekuļu novada Garkalnē. Par laimi ar baterijas nomaiņu pietika, lai es atgrieztos pie sakariem. Vienīgais zaudējums bija visas iepriekš veiktās atzīmes MAPS.ME aplikācijā. Par to gan īpaši nepārdzīvoju, jo ir iespēja karti pamazām piepildīt no jauna. Katram gadījumam “bruņojumā” tika iekļauts arī pulsometrs, kas var piefiksēt noieto distanci.

Izvēlējos maršrutu sākt ar Rūsiņa kalna apskati, tad apmeklēt Kvēpenes dižozolu, Kvēpenes pilskalnu un no pilskalna kāpt lejup uz Kvēpenes alu un Kvēpenes svētavotu. Tālāk pa takām uz Raiskuma pusi.

Objektus apskatei izvēlējos pats un šai reizē ar tūrisma informācijas centriem nesazinājos, jo jau internetā pieejamie materiāli bija gana izsmeļoši, lai es justos pārliecināts par savu izvēli.

Kvēpenes maršruts bija precīzi zināms posmā līdz Raiskuma kapu kapličai, bet tālāko risinājumu biju nolēmis izvēlēties uz vietas, jo plānojot nevarēju zināt, cik daudz spēka paņems Kvēpenes pakalni, kas arī bez biezas sniega segas ir gana izaicinoša vieta pārgājieniem.

Papildus izaicinājums bija arī tas, ka šīs bija ugunskristības jauniem trekinga zābakiem, un, protams, nevarēju paredzēt, cik labi tie sadzīvos ar manām kājām, vai saikni izdosies nodibināt uzreiz. “Virsotnes” puiša ieteikums bija nesākt uzreiz ar 30 kilometriem, bet drīzāk izvēlēties 10-15 kilometru distanci, tomēr Kvēpenes maršruts jau tik ļoti bija manās domās un sirdī, ka plānus nemainīju.

Ņemot vērā vairākus nezināmos, iespējas bija šādas:

  1. No Raiskuma kapu kapličas atpakaļ uz Cēsīm
  2. Apkārt Raiskuma ezeram un uz Cēsīm
  3. Apkārt Raiskuma un Auciema ezeriem un uz Cēsīm
  4. Gar Raiskuma, Auciema un Ungura ezeriem uz Stalbi

Par to, kā man veicās un kurš no variantiem tika izvēlēts, lasiet šeit

Par idejām

Ielūkojos biežāk uzdoto jautājumu vācelītē un šoreiz uzdūros jautājumam par to, kur smeļos idejas pārgājieniem. Ja acis un ausis tur vaļā, idejas, protams, nepārtraukti virpuļo mums apkārt un var uzrasties no visdažādākajām pusēm un visneiedomājamākajos veidos, tāpēc šeit runāšu tikai par maniem šobrīd populārākajiem ideju avotiem.

Svarīga piebilde. Lai arī kā idejas rastos, maršrutā ir jābūt kaut kam, ko ir vērts apskatīt. Tas var būt dabas objekts, vēsturiska celtne, muzejs, piemineklis vai kas cits, bet noteikti jābūt kam tādam, kas vienkāršu pastaigu pārvērš emocijām bagātā piedzīvojumā.

Atgriežamies pie jautājuma. Kur es lūkojos, kad man nepieciešamas idejas jaunam pārgājienam?

Kartes

Elektroniski vai papīra formā, bet tieši kartēs visbiežāk atrodu idejas turpmākajiem pasākumiem. Skatiens klejo pa karti, pamana ko interesantu, un tad seko iekšējais dialogs – vai esmu to jau redzējis, vai vēlos to redzēt, kā tam var piekļūt, ko vēl tuvumā ir vērts apskatīt. Seko darbs ar citiem resursiem, piemēram, tūrisma informācijas centru piedāvāto informāciju. Tā karte pamazām piepildās ar punktiem, katrs no kuriem apzīmē ko apskates vērtu. Un tad tikai atliek tos savienot maršrutā. Protams, vienmēr paturot prātā to, ka maršruta garumam jāatbilst manām spējām.

Te arī atbilde tiem maniem Facebook biedriem, kam ir vēlme saprast, kāpēc tik bieži kaut kur “iečekojos”. Reiz Facebook nodrošināja, ka visas “check-in” vietas var glīti apskatīt vienā kartē. Kas, protams, lieliski ļāva saprast, kur ir jau pabūts un kurā pusē vispār neesmu rādījies. Pēdējā laikā gan šī karte strādā ļoti nosacīti (brīžos, kad vispār ko rāda, man no 167 vietām attēlo tikai 15), bet ceru, ka reiz atgriezīsies pilnā apmērā.

Domubiedru grupas

Pārgājieni dabā ir gana populāri, un tikpat populāri ir veidot dažādas domubiedru grupas, kur dalīties pieredzē, apspriest vienam otra piedzīvoto, plānot kopīgus pasākumus utt.

Tad tik vajag ieraudzīt, ka kāds ir pabijis vietā, kur iepriekš neesmu bijis, vai arī tikai gatavojas uz tādu doties, un mans skatiens atkal pievērsīsies kartēm, kā arī mērķtiecīgi nozudīšu interneta dzīlēs.

Interneta portāli un blogi

Ikdienā acīm pārskatu ziņu virsrakstus populārākajos interneta portālos, un, piemēram, DELFI ir pacentušies izveidot veselu sadaļu, kas ir pārpilna ar idejām tuvākiem un tālākiem piedzīvojumiem.

Tāpat ir vērts saglabāt dažādu blogu adreses, kur tiek rakstīts par pārgājieniem. Brīdī, kad tiek meklētas jaunas idejas, atliek tikai ielūkoties kādā no tiem. Piemēram, maniem favorītiem jau pievienoti Betijas un Anetes, Toma un Elzas, Edgara un Lauras un Solveigas blogi.

Gatavie maršruti

Nekautrējos izmantot arī gatavus maršrutus vietām, kur vēlos viesoties. Te var noderēt gan pārgājienu, gan velo maršruti. Pēdējie parasti ir garāki, tāpēc man piemēroti, jo visbiežāk meklēju iespēju dienā nosoļot 20-30km, bet tie arī mēdz būt pa lielākiem ceļiem ar intensīvāku satiksmi, kas, savukārt, nav tik pievilcīgi.

Tāpat arī nekautrējos gatavos maršrutus pielāgot savām vēlmēm un interesēm, jo dažkārt atsevišķas vietas, ko vēlas popularizēt maršruta veidotāji, nav man saistošas, tai pašā laikā ir citas, kas ir netālu no gatavā maršruta un ir man interesantas.

Gatavo maršrutu pluss, neapšaubāmi, ir tas, ka tie skaidri pasaka: “Te var iziet.” Un tas ir ļoti noderīgi brīžos, kad noskaņojums ir vienkārši baudīt pārgājienu un dabu, nevis lauzt savu ceļu. Virkni gatavu maršrutu Gaujas nacionālajā parkā var atrast EnterGauja.

Sūram darbam saldi augļi

Ja iepriekš vispirms kādu dienu vai divas atguvu spēkus pēc pārgājiena un tikai tad sāku plānot nākamo aktivitāti, tad šoreiz maršruts sāk tapt jau uzreiz pēc atgriešanās no Cēsīm. Un top ne tikai maršruts šai sestdienai, 19.janvārim, bet arī idejas vēl vienai pastaigai Cēsu pusē.

Visu nedēļu mans deguns regulāri ciemojas datorā vai telefonā, pētot kartes, aprakstus un citu informāciju, kas palīdzētu padarīt maršrutu pēc iespējas piepildītāku.

Sejas izteiksme gan mainās no priecīgas uz saspringtu, jo maršrutā parādās objekti, kas tūristiem netiek īpaši popularizēti, tāpēc to atrašana prasīs papildus piepūli.

Sākums ir abas māsas – Ērgļu klintis un Ramātu klintis. Kartē ļoti uzkrītoši ir arī Septiņavotu ūdenskritumi, kā arī, iepazīstoties ar dažādu informāciju, acīs iekrīt pie Jāņmuižas esošā Berlīne un pati Jāņa muižas ēka.

Ramātu klintis ir viens no objektiem, uz kuru nav norādes un labiekārtotas takas, tāpēc vienlaikus vairākos virzienos sāku meklēt padomu, kā labāk pie tām nokļūt. Kāds puisis, kas pie klintīm bijis pavisam nesen, atsūta ekrānšāviņu ar savu maršrutu, bet tā mērogs ir tāds, ka minētā bilde tikai apstiprina to, ka Ramātu klintis ir tur, kur tām arī vajadzētu būt. Puisis uz klintīm gājis no Rāmnieku tilta puses, bet es plānoju nākt no Ērgļu klintīm. Uzrunāju vēl kādu aktīvas atpūtas entuziasti, bet viņa pie šīm klintīm nav bijusi, tāpēc palīdzēt nevar. Tad nu cerības uz Priekuļu novada TIC.

Priekuļu novada tūrisma darbiniecei jau svētdienā, 13.janvārī nosūtu vairākus jautājumus. Ne tikai par Ramātu klintīm, bet arī Septiņavotu ūdenskritumiem un klintīm pie Raunas upes. Jā, kamēr plānoju maršrutu, esmu pamanījis, ka ir vairākas klintis Raunas upē pavisam sasniedzamā attālumā no citiem maniem apskates objektiem. Lapa vietas.lv ir noderīga ar to, ka parāda, kādi vēl objekti ir tuvumā tam, ko tu aplūko, un ļauj ar nelielām korekcijām labi papildināt maršrutu. Tā atradu gan klintis, gan citu interesantu informāciju. Uzreiz nolemju, ka objekti, kuru apmeklēšana var nodarīt skādi augiem vai dzīvniekiem, piemēram, Sikspārņu alas vai Spulgsūnu ala, nebūs manā sarakstā.

Ramātu klintis un ūdenskritumi atrodas privātīpašumos, arī Raunas klinšu sasniegšanai, iespējams jāšķērso privātīpašums, tāpēc ceru uz Priekulu novada TIC ieteikumiem. Nekas, ko esmu atradis līdz šim, neliecina, ka piekļuve objektiem būtu liegta, tomēr jāapzinās, ka katram īpašniekam var būt savas specifiskas prasības.

Atbildi uz savu e-pastu saņemu tik trešdienā, kad Priekuļu novada tūrisma darbiniece atgriežas darba ierindā. Tā kā objekti, par kuriem vaicāju, netiek popularizēti, atrodas privātīpašumos un laika līdz manam pārgājienam ir maz, neko daudz palīdzēt gan viņa nevar.

Tad nu ar pamatīgu rūpju rievu pierē ķeros pie maršruta pārplānošanas tā, lai nebūtu jāšķērso neviens pagalms vai tamlīdzīga privāta teritorija, kur cilvēki mēdz biežāk mēdz uzturēties un var nebūt sajūsmā par nelūgtu viesi. Pat tad, ja tas ir tikai viens puisis, nevis vesela tūristu delegācija. Un ar vietējiem suņiem vienoties varētu būt vēl grūtāk.

Dažas modifikācijas maršrutā atrisina iepriekš minēto jautājumu, tai pašā laikā nodrošinot arī to, ka vairākos posmos ceļš būs jālauž pašam, jo taku tur vienkārši nav. Kopējā distance virs 30 kilometriem, kas ir gana labs attālums, tik nevar zināt, kāds būs ceļa segums. Tad nu sūrā darbā tapa tāds maršruts, ka nevarēju vien sagaidīt, kad varēšu to realizēt. Apraksts par to, kā man gāja, šeit.

Skats uz Gauju no Ērgļu klintīm

Nedaudz par iedvesmu

Viens no jautājumiem, ko ir gadījies saņemt no cilvēkiem, – kas iedvesmo kājām doties desmitiem kilometru. Īsā atbilde – šī zeme, tās vēsture, daba un kultūra, un cilvēki, kas te mīt.

Tā sirdi sildošā sajūta, kad aiz kārtējā ceļa līkuma ieraugi pakalnu, kurā lepni plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Aizgrābtība, kad stāvi skatu torņa augšā un tev apkārt plešas Latvijas priežu un egļu meži, saulē mirdz upes un ezeri un, iespējams, tālumā manāma arī jūra.

Braucot ar auto vai pat ar divriteni nevar tā saplūst ar apkārtni, kā to paveic kājāmgājēji. Tikai soli pa solim ejot uz priekšu, tu patiesi dzirdi visu, kas notiek tev apkārt – putnu dziesmas, zvēru balsis, koku lapu čaboņu un ūdens čalošanu. Tikai soļojot, tu patiesi redzi visu, kas notiek tev apkārt – kur aiz kokiem paslēpušās košas klintis, kur pāri ceļam savās gaitās aizlokās zalktis, kur, balto dibenu grozīdama, pļavā ganās stirna. Tikai nesteidzoties, tu vari sajust smaržas – ziedošu pļavu, mežu pēc lietus. Tādos brīžos patiesi sajūti, ka esi maza daļiņa no kā liela un skaista.

Tie, kas paši soļojuši, varēs apliecināt, kā atplaukst ceļā sastaptie cilvēki, kad uzzina, ka tu kājām esi pieveicis jau neskaitāmus kilometrus un pat negatavojies apstāties. Tādā brīdī tu lieliski sajūti, ka spēj dot pozitīvu emociju lādiņu vēl kādam.

Mirklis, kad tavs ceļabiedrs saprot, ka ir pārvarējis sevi, kā arī ieraudzījis daudz skaista, ko ikdienas steigā, pārvietojoties maršrutā starp darbu, veikalu un mājām, viennozīmīgi būtu palaidis garām.

Patiesā sirsnība, ko var sajust sastaptajos cilvēkos. Kāds ir gatavs dalīties stāstos, kur pats ir staigājis jaunībā vai, iespējams, vēl pavisam nesen. Kāds iesaka vēl kādu vietu, ko noteikti vajadzētu apmeklēt. Kāds ar smaidu pasniedz atkal uzpildītu ūdens pudeli.

Cilvēki, kas ar sirdi un dvēseli dara to, kas ir viņiem tuvs – iekopj laukus, audzina bērnus, nodarbojas ar amatniecību, vada veikaliņu vietā, kur vietējiem iedzīvotājiem ļoti tāls ceļš būtu jāmēro līdz kādam lielveikalam, rūpējas par to, lai netiktu aizmirsti tie, kas ir veidojuši mūsu valsti un tās kultūru, un ar prieku pastāsta, kā šeit reiz audzis, dzīvojis, strādājis kāds no mūsu priekštečiem.

Prieks, kad tu vari kādai ģimenei Līgatnes dabas takās parādīt, aiz kuriem krūmiem paslēpies alnis. Kad vari ieteikt tālāko ceļu kādam, kas, tāpat kā tu, ir nolēmis tuvāk iepazīt šo apkārtni. Kad vari ļaut kādam sajust, ka tas, ko viņš vai viņa dara ir patiesi svarīgs, vajadzīgs un novērtēts. Kad kāds uz lauku ceļa sastapts vīrs vai sieva pasmaida par tikko saņemto sveicienu no sveša puiša, kas ar mugursomu plecos soļo garām.

Tie ir brīži, kad pārliecinies, ka labā, patiesi sirsnīgā ir krietni vairāk, nekā reizēm var šķist, lasot aktuālākās ziņas interneta portālos. Un nav jābūt Ziemassvētkiem, lai liktu kādam justies labi, liktu smaidam atplaukt kādā sejā, liktu kādam sajust, ka viss nav tik drūmi, kā, iespējams, vēl pirms mirkļa ir licies.

Katrs pārgājiens noslēdzas ar fizisku nogurumu, bet vienlaikus neizsakāmi lielu pozitīvas enerģijas lādiņu, kas sasniegts, dodot kaut nedaudz gaišuma citiem un ar pateicību pieņemot to, ko citi ir gatavi tev dot.