No Jēkabpils uz Seci

Ideju par to, ka man būtu vērts apciemot arī Daugavas kreiso krastu iepretim Koknesei, jau martā man piespēlē kādreizējais kolēģis Aleksejs pēc tam, kad pamanījis mani Kokneses ielās. Paiet gan kāds laiks, kamēr top maršruts, jo tas nav gatavs tik viegli doties rokās.

Atkal un atkal pavadu laiku pie kartes, domājot par maršruta variantiem. Šeit Daugavu iespējams šķērsot vien dažās vietās – pār Pļaviņu HES un Jēkabpilī. Tad nu nolemju, ka maršruts veidosies starp Aizkraukli un Jēkabpili un tā finišā varu sastapt Alekseju.

Kad apgabals maršrutam iezīmēts, jau vieglāk noteikt arī konkrētus apskates objektus. Viennozīmīgi sarkana atzīme kartē tiek likta pie Staburaga, tāpat vēlos apciemot Sēlpils pusi. Jūlijā beidzot ziņoju Aleksejam, ka aptuvenais maršruts man ir gatavs un varam plānot konkrētus datumus.

Paredzu, ka starts būs no Jēkabpils agrā rītā, tāpēc jāieplāno arī nakšņošana. Kad datumi kļūst zināmi, top arī rezervācija viesnīcā “Daugavkrasti”.

Vērojot maršrutu un izsverot visus “par” un “pret” atsakos no aptuveni 20 kilometru loka, kas tiktu mests vien ar mērķi atrast trīs interesantus akmeņus, no kuriem precīzu atrašanās vietu gan zinu tik vienam. Pašiem akmeņiem ar roku neatmetu, iekļaujot tos nākotnes darāmo darbu sarakstā, vien secinu, ka šoreiz maršrutu plānošu taisnāku. Aptuvenais garums – 60 kilometru. Pēc “Simtiņa” tas liekas salīdzinoši maz, tomēr trīsciparu skaitli kilometru ailītē drīzāk redzu kā atsevišķu izaicinājumu, nevis ikdienu.

Sazinos arī ar Salas novadu, lai noskaidrotu, kas vēl apskatāms manis iecerētajā maršrutā, kā arī precizētu piekļuvi atsevišķiem jau noskatītiem objektiem. Jolanta sagādā man gan papildus informāciju, gan iesaka vēl, ko apskatīt. Nu jau maršruts mani tik ļoti priecē, ka nevaru sagaidīt, kad to realizēšu dzīvē.

Uz Jēkabpili dodos vakarā ar Jēkabpils Autobusu parka busiņu. Neatceros, kad pēdējoreiz braucu tik mazā autobusā, jo šim ir vien 31 sēdvieta. Atbildi par nelielo sēdvietu skaitu sniedz vēl mazākais pasažieru skaits. Šķiet, ka piektdienas vakarā Jēkabpils nav starp populārākajiem galamērķiem.

Nav ne jausmas, kur šai nedēļā bijusi autovadītāju apliecību izpārdošana, bet, vērojot uz ceļa notiekošo, saprotu, kāpēc uz tik šķietami vienkārša un pārskatāma ceļa, kā Tīnūžu – Kokneses šoseja, ik pa brīdim kāds pamanās salocīt auto dzelžus. Daudzi steidz uz sev vien zināmiem un neapšaubāmi svarīgiem pasākumiem, tāpēc vairākas reizes manu auto vien sprīdi no frontālas sadursmes. Kāds motociklists spiests strauji patverties uz ceļa nomales, jo pretim braucošā auto pilots nolēmis apdzīt tam priekšā braucošos.

Kad autobuss iebrauc Jēkabpilī, saule jau riet aiz Daugavas. Virkne krāšņu skatu šoreiz paliek vien manā redzes atmiņā, jo caur autobusa logu tie pārāk strauji paslīd garām. Izkāpis no busa, vispirms dodos uz netālo tirdzniecības centru “Sēlija”, lai “Rimi” iepirktu produktus vakariņām, brokastīm un nākamās dienas pārgājienam. Pirkumu grozā sagulst āboli, banāni, salātiņi, maize, pīrādziņi.

No veikala soļoju uz “Daugavkrastiem”, ik pa brīdim apstājoties, lai palūkotos uz saulrieta gaismu spēlēm debesīs virs Jēkabpils. Viesnīcā ierodos ap pulksten 21:00 vakarā.

Viesnīcas administratore, šķiet, vēl iepazīst tehnoloģijas, kas nodotas tās rīcībā, jo, neskatoties uz manu mēģinājumu vienkārši nopīkstināt karti uz karšu termināla, tā izņem to no manām rokām un liek iekšā terminālā. Tik tad, kad norēķins jau veikts, administratore sāk pētīt karti un vaicā, vai tad šī būtu tā pīkstināmā karte.

Administratorei daru zināmu, ka prom došos ap 5:30 no rīta. Tā kā viesnīcas durvis tiek atvērtas no pulksten 6:00, tā ieplāno, ka būs vien jāceļas man par godu. Kad viss saskaņots, tieku aizvests uz savu numuriņu, kur tad varu gan pavakariņot, gan sagatavoties gaidāmajam pārgājienam. Uz auss liekos laicīgi – ap 23:00, lai tieku pie vismaz sešām stundām miega.

Par manām gaitām Sēlijas pusē, lasiet šeit.

Daugava pie Vīgantes parka