Iespējams, ka vainīgs novembris, kas Latvijas iedzīvotājos parasti raisa patriotiskākas domas un sajūtas. Iespējams, ka samērā mazais attālums no Rīgas un fakts, ka visai sen esmu apciemojis tikai pašu Ložmetējkalnu, ir tas, kas liek man pievērst savu skatienu Tīreļpurvam.
Ložmetējkalns, protams, kļūst par vienu no pieturas punktiem. Ievēroju arī Ziemassvētku kauju muzeju. Pamazām, pētot dažādas kartes un mainot to mērogu, atklāju arvien vairāk piemiņas vietu un citu interesantu apskates objektu, kas saistīti ar Ziemassvētku kaujām.
Sākotnēji lieku vien punktus kartē, lai pēc tam tos savienotu kādā iespējami apļveidīgākā maršrutā. Redzu, ka distance būs mērāma vairākos desmitos kilometru.
Kad šķiet, ka kartē vajadzīgie punkti salikti, roka mazliet paslīd, un mans skatiens aizceļo uz austrumiem, kur ieraugu Antiņu brāļu kapus un 1. Pasaules kara ierakumus arī Mārupes novadā. Vieta ir nedaudz atstatu no sākotnēji iecerētajiem apskates objektiem, tomēr, iespējams, ka varu sasniegt arī to.
Kartes liecina, ka mani sagaida visnotaļ purvainas vietas, mežainas kāpas un gari zemes ceļi. Mežos paslēpušies arī kādreizējie ierakumi, kurus atzīmēju sev informācijai, lai, iespējams, apciemotu kādus no tiem.
Kartē vēl pietrūkst pārgājiena starta un finiša punkta, kur atstāt auto. Apsveru iespēju to novietot kādā no Ložmetējkalna autostāvvietām, bet tad atceros savulaik ar kolēģiem iecienītu restorānu Rīgas – Liepājas šosejas malā – “Aitiņlauvas”. Zvanu, lai noskaidrotu, vai man tiks dota iespēja novietot savu auto līdzās viesu namam un restorānam. Saņemu “zaļo gaismu” ar piebildi, ka pēc pārgājiena esmu gaidīts krogā uz kādu karstu dzērienu.
Kad kartē likts arī starta punkts, varu iezīmēt iecerēto maršrutu. Gluži perfekts “aplis” nesanāk, ir dažas vietas, kur soļošu turp un atpakaļ pa vienu un to pašu ceļu, bet pārgājiena distance izskatās cienījama – ap 40 kilometriem.
Par to, kā aizritēja mans pārgājiens Ziemassvētku kauju norises vietās, lasiet šeit.
Indulis raksta 