Skriešanas sezonas noslēgums un pārgājiens Siguldā

Joprojām cīnoties ar Valmieras skrējienā gūtā bronhīta sekām, dažus skrējienus esmu izlaidis, bet septiņi no astoņiem “Skrien Latvija” posmiem šogad jau noskrieti, tā kā noslēdzošo – Siguldas – posmu nolemju kaut lēnām, bet pieveikt. Pēdējais ārstes ieteikums bija mēnesi atturēties no skriešanas, bet, redzot manu vēlmi kustēties, sekoja piebilde, ka noteikti nedēļu neskriet. Nedēļa jau pagājusi, tā kā došos trasē 😊

Saprotu, ka lielākā daļa rudens zelta jau atradīsies uz zemes, tomēr plānoju pēc skrējiena arī mazliet pastaigāt pa Siguldu un tās apkārtni. Pirms gada pēc Siguldas skrējiena devos uz Gaujas labo krastu, bet šogad nolemju apciemot tūristu mazāk apmeklētas vietas tepat kreisajā krastā.

Uzreiz maršrutā atzīmēju Daudas ūdenskritumu, Raganu katlu, Sateseles pilskalnu un kanjonu, Kraukļu alu un Paradīzes kalnu. Tiem pievienoju arī Siguldas Jauno pili un Livonijas ordeņa pilsdrupas. Aizrakstu arī Siguldas TIC, lai saņemtu kādu padomu un ieteikumu maršrutam. Papildus objekti ieteikti netiek, vien norādīts, ka uz Raganu katlu no Daudas ūdenskrituma jādodas caur Ķipariem, lai nešķērsotu Nurmižu gravu rezervāta teritoriju.

Papildus objektus kartē meklēju pats. Pamanu kādu interesantu vietu kartē starp Siguldas kapiem un Krusta kalnu, uz kuru tieši neved neviena taka, bet tur varētu būt kāds stāvāks krasts un ūdenskritums. Šo atzīmēju savā plānā kā izpētes vērtu vietu. Atliek cerēt, ka laiciņš sestdien būs pastaigai piemērots.

Tā kā man ceturtdienas vakarā jāpaņem auto no servisa un jānogādā treniņā jaunāko dēlu, šoreiz manu numuru izņem Ilze. Līdz šim septiņos posmos ir izdevies startēt ar numuru, kas beidzas ar “82”, un ceru, ka Ilzei tādu piešķirs arī šoreiz. Parasti “Dominā” pie numuru izsniegšanas ir viena un tā pati meitene, kas jau zina, ka ņemšu “2082”, bet šoreiz gadās tā, ka viņas vietā ir citas meitenes. Ar nosacījumu, ka man jāsagādā šokolādi, Ilze tomēr tiek pie mana numura.

Par sestdienas aktivitātēm Siguldā lasiet šeit.

No Jēkabpils uz Seci

Ideju par to, ka man būtu vērts apciemot arī Daugavas kreiso krastu iepretim Koknesei, jau martā man piespēlē kādreizējais kolēģis Aleksejs pēc tam, kad pamanījis mani Kokneses ielās. Paiet gan kāds laiks, kamēr top maršruts, jo tas nav gatavs tik viegli doties rokās.

Atkal un atkal pavadu laiku pie kartes, domājot par maršruta variantiem. Šeit Daugavu iespējams šķērsot vien dažās vietās – pār Pļaviņu HES un Jēkabpilī. Tad nu nolemju, ka maršruts veidosies starp Aizkraukli un Jēkabpili un tā finišā varu sastapt Alekseju.

Kad apgabals maršrutam iezīmēts, jau vieglāk noteikt arī konkrētus apskates objektus. Viennozīmīgi sarkana atzīme kartē tiek likta pie Staburaga, tāpat vēlos apciemot Sēlpils pusi. Jūlijā beidzot ziņoju Aleksejam, ka aptuvenais maršruts man ir gatavs un varam plānot konkrētus datumus.

Paredzu, ka starts būs no Jēkabpils agrā rītā, tāpēc jāieplāno arī nakšņošana. Kad datumi kļūst zināmi, top arī rezervācija viesnīcā “Daugavkrasti”.

Vērojot maršrutu un izsverot visus “par” un “pret” atsakos no aptuveni 20 kilometru loka, kas tiktu mests vien ar mērķi atrast trīs interesantus akmeņus, no kuriem precīzu atrašanās vietu gan zinu tik vienam. Pašiem akmeņiem ar roku neatmetu, iekļaujot tos nākotnes darāmo darbu sarakstā, vien secinu, ka šoreiz maršrutu plānošu taisnāku. Aptuvenais garums – 60 kilometru. Pēc “Simtiņa” tas liekas salīdzinoši maz, tomēr trīsciparu skaitli kilometru ailītē drīzāk redzu kā atsevišķu izaicinājumu, nevis ikdienu.

Sazinos arī ar Salas novadu, lai noskaidrotu, kas vēl apskatāms manis iecerētajā maršrutā, kā arī precizētu piekļuvi atsevišķiem jau noskatītiem objektiem. Jolanta sagādā man gan papildus informāciju, gan iesaka vēl, ko apskatīt. Nu jau maršruts mani tik ļoti priecē, ka nevaru sagaidīt, kad to realizēšu dzīvē.

Uz Jēkabpili dodos vakarā ar Jēkabpils Autobusu parka busiņu. Neatceros, kad pēdējoreiz braucu tik mazā autobusā, jo šim ir vien 31 sēdvieta. Atbildi par nelielo sēdvietu skaitu sniedz vēl mazākais pasažieru skaits. Šķiet, ka piektdienas vakarā Jēkabpils nav starp populārākajiem galamērķiem.

Nav ne jausmas, kur šai nedēļā bijusi autovadītāju apliecību izpārdošana, bet, vērojot uz ceļa notiekošo, saprotu, kāpēc uz tik šķietami vienkārša un pārskatāma ceļa, kā Tīnūžu – Kokneses šoseja, ik pa brīdim kāds pamanās salocīt auto dzelžus. Daudzi steidz uz sev vien zināmiem un neapšaubāmi svarīgiem pasākumiem, tāpēc vairākas reizes manu auto vien sprīdi no frontālas sadursmes. Kāds motociklists spiests strauji patverties uz ceļa nomales, jo pretim braucošā auto pilots nolēmis apdzīt tam priekšā braucošos.

Kad autobuss iebrauc Jēkabpilī, saule jau riet aiz Daugavas. Virkne krāšņu skatu šoreiz paliek vien manā redzes atmiņā, jo caur autobusa logu tie pārāk strauji paslīd garām. Izkāpis no busa, vispirms dodos uz netālo tirdzniecības centru “Sēlija”, lai “Rimi” iepirktu produktus vakariņām, brokastīm un nākamās dienas pārgājienam. Pirkumu grozā sagulst āboli, banāni, salātiņi, maize, pīrādziņi.

No veikala soļoju uz “Daugavkrastiem”, ik pa brīdim apstājoties, lai palūkotos uz saulrieta gaismu spēlēm debesīs virs Jēkabpils. Viesnīcā ierodos ap pulksten 21:00 vakarā.

Viesnīcas administratore, šķiet, vēl iepazīst tehnoloģijas, kas nodotas tās rīcībā, jo, neskatoties uz manu mēģinājumu vienkārši nopīkstināt karti uz karšu termināla, tā izņem to no manām rokām un liek iekšā terminālā. Tik tad, kad norēķins jau veikts, administratore sāk pētīt karti un vaicā, vai tad šī būtu tā pīkstināmā karte.

Administratorei daru zināmu, ka prom došos ap 5:30 no rīta. Tā kā viesnīcas durvis tiek atvērtas no pulksten 6:00, tā ieplāno, ka būs vien jāceļas man par godu. Kad viss saskaņots, tieku aizvests uz savu numuriņu, kur tad varu gan pavakariņot, gan sagatavoties gaidāmajam pārgājienam. Uz auss liekos laicīgi – ap 23:00, lai tieku pie vismaz sešām stundām miega.

Par manām gaitām Sēlijas pusē, lasiet šeit.

Daugava pie Vīgantes parka

No Elles līdz Paradīzei

Esmu iecienījis pārgājienos doties vienatnē, bet ir kāds masu pārgājiens, kas piesaista manu interesi, – STREELNIEKS.LV organizētais “Simtiņš”. Pārgājiena maršruts vijas pa manis iecienīto Gaujas nacionālo parku, un noteikumi paredz, ka 24 stundu laikā jāpieveic vismaz 101 kilometrs, uz muguras nesot somu, kas, neskaitot ēdienus un dzērienus, sver ne mazāk kā 10% no paša gājēja svara. Atraktīvs ir arī iespējamais dalībnieku skaits, jo piedalīsies ne vairāk kā 200 gājēju. Līdz šim mans garākais vienas dienas pārgājiens ir bijis 57 kilometrus garš, tāpēc “Simtiņš” solās būt labs izaicinājums – kas tāds, ko atcerēties visu dzīvi.

Kad maija vidū top skaidrs, ka vecākā dēla dzimšanas dienu svinēsim īstajā dienā, un 3. un 4.augusts man ir brīvi, steidzu rakstīt organizatoriem, ka vēlos piedalīties “Simtiņā”. Saņemu atbildi, ka reģistrēšanās pasākumam vēl nav uzsākta, tā kā atliek vien gaidīt. Jāgaida līdz pat 10.jūnijam, kad manā Facebook Messenger parādās paziņojums, ka reģistrācija “Simtiņam” ir sākusies. Jau tai pašā dienā esmu gan aizpildījis reģistrāciju, gan pārskaitījis dalības maksu. Es gribu būt starp tiem 200, kas mērosies spēkiem ar “Simtiņu 2019”.

Jūnija beigās kopā ar pulciņu interesentu izeju “strēlnieku” organizēto “Simtiņam pa pēdām”, bet pārgājiens ir visai īss un tā lielākā pievienotā vērtība ir padomos, ko var iegūt no organizatoriem un citiem dalībniekiem. Ar to man nav gana, tāpēc nolemju pārbaudīt savus spēkus “Simtiņa” trasē, vienlaikus izlūkojot, kur būs jāiet 3. un 4.augustā. Noskatu posmu no Liepas līdz Ozolkalnam Cēsīs, t.i., pirmos 56 “Simtiņa” kilometrus.

Izlūkgājienu veicu 20.jūlijā, kad savu “Simtiņu” iet paši pārgājiena organizatori. Laiciņš ir visai karsts, gājiens nav viegls, bet pieveicu kopumā 62 kilometrus un gūstu virkni vērtīgu atziņu gan par trasi, gan ekipējumu, gan pārtiku. Atziņas glīti iesaiņoju un noglabāju drošā vietā.

Treniņpārgājienā esmu pamocījis muguru, kas kādu nedēļu negrib atlabt. Sākotnēji priecēju darba kolēģus ar to, ka galvas pagriešanai griežos ar visu augumu. Kad “Simtiņš” neatlaidīgi tuvojas, bet mugura īsti neatlabst, nolemju vērsties pie Agitas no “Fizio AZ”, lai kāds no viņas speciālistiem palīdz muguru savest kārtībā. Papildus ar pašu Agitu vienojos par tikšanos dienu pirms “Simtiņa”, lai tulznu profilaksei noteipotu pēdas, kā arī izrotātu plecu zonu, tā ļaujot tai labāk tikt galā ar garā pārgājiena pārbaudījumu. Pateicoties Ludmilai un Agitai esmu tik gatavs “Simtiņam”, cik vien konkrētajos apstākļos varu būt.

Somas saturu jau iepriekš esmu pārdomājis, un arī kravāt sāku to laicīgi. Viena no praktiskajām treniņpārgājiena atziņām ir par nepieciešamību pēc vēl viena laba akumulatora pulsometra un telefona uzturēšanai pie dzīvības, tāpēc apmeklēju veikalu “Virsotne” un iegādājos sava akumulatora dvīņubrāli. Nu esmu drošs, ka abas ierīces izturēs 24 stundu pārbaudījumu.

Pārtiku iepērku, ņemot vērā treniņpārgājienā gūtās atziņas. Nekādu pīrāgu! Tikai banāni, rieksti, āboli un no vārītiem makaroniem pagatavoti salāti. Atstāju arī divus no četriem “snikeriem”, kas jau bija krājumos, lai gan zinu, ka tos visticamāk neaiztikšu. Saņemot dalībnieka numuru veikalā “Ceļotājs”, iegādājos arī dažas enerģijas želejas. Iepriekš tās neesmu uz sevi izmēģinājis, bet tieši tāpat iepriekš neesmu soļojis neko garāku par 57 kilometriem. Varbūt želejas noder.

“Simtiņa” priekšvakarā pie miera dodos jau īsi pēc 20:00, jo modinātājs likts uz 4:20 no rīta. Vēlos tikt pie vismaz astoņām stundām miega pirms ne mazāk kā 24 stundām bez tā.

Par to, vai sasniedzu Paradīzi, lasiet šeit.

Foto: Reinis Strautiņš

Ar nelielu līkumu no Liepas uz Cēsīm

Tā kā jūnija beigās notikušais “Simtiņam pa pēdām” vairāk izceļas ar noderīgiem padomiem un teorētiskām zināšanām, bet fiziski pārbauda maz, top doma izmēģināt faktisko “Simtiņa” trasi no Liepas līdz Ozolkalnam, kur ir “Simtiņa” 56 kilometru atzīme, lai noķertu arī fizisko sajūtu šāda garuma pārgājienā, kā arī pārbaudītu ekipējumu un gūtu citas praktiskas atziņas, izbaudot pasākumu uz savas ādas.

Trase šai gadījumā pašam nav jāizdomā, jo “Strēlnieka” puiši ir nodrošinājuši trases aptuveno maršrutu navigācijai derīgā failā. Gan ar piebildi, ka reālā trase var atšķirties.

Tā kā Ozolkalnā paredzu būt vēlu vakarā, jādomā arī par kādu naktsmītni, jo sabiedriskais transports uz Rīgu tad vairs nekursēs. Tieši noskatītajā nedēļas nogalē, 20.jūlijā, Cēsīs notiek pilsētas svētki, tāpēc naktsmītņu piedāvājums ir ierobežots. Izvērtējot iespējas, palieku pie Cēsu pilsētas centrā esošās “Vanadziņa mājas”.

Somu šai reizē kravāju, domājot par to, “ko ņemtu līdzi “Simtiņā””, kā arī lai būtu, ko pārvilkt pēc pārgājiena. Apavu izvēle gan sašaurināta, jo joprojām jūtu labo kāju virs potītes, kuru Pļaviņās paspaidīja zābaka augšmala, tāpēc zābaki šoreiz tiek atstāti mājās, un palieku pie kalnu skriešanai paredzētiem apaviem, kas ir gan ar labu saķeri sološu zoli, gan stiprinātu purngalu.

Protams, tiek noskatīts pirmais vilciens, kas 6:21 no Rīgas atiet uz Valmieru. Laiciņš solās būt saulains, kas gan priecē, gan sola izaicinājumu, ja saulei labpatiks tā sirsnīgāk karsēt.

Par to, kā man veicās, lasiet šeit.

Vasaras pārgājiens līdz Pļaviņu virsotnei

Kad martā publicēju rakstiņu par pārgājienu no Kokneses uz Pļaviņām, man atraksta Andris un dara zināmu, ka raksts ir labs un interesants, bet viņaprāt esmu palaidis garām vienu varenu skatu, ko varot redzēt uzkāpjot Pļaviņu karjera kalnā. Kalnu, protams, esmu pamanījis savu Pļaviņu apciemojumu laikā, bet, jā, tā virsotnē neesmu pabijis un pat nenojautu, ka tāda iespēja varētu būt.

Drīz manā rīcībā ir pat divi jauni maršruti Pļaviņām un to apkārtnei, jo arī Zaiga no Pļaviņu novada TIC ir sniegusi savus komentārus par virkni objektu, kas ir piesaistījuši manu uzmanību. Ir gan jāpaiet gandrīz četriem mēnešiem, līdz es beidzot ķeros pie plāna realizācijas dzīvē.

Tā kā 13.jūlija vakarā gaidāms “Skrien Latvija” seriāla Jelgavas nakts posms, apzinos, ka mājās atgriezīšos vēlu, tāpēc nākamās dienas pārgājienam izvēlos maršrutu, kurā pirmais vilciens ir iespējami vēlu. Tas ir lielākais, ko varu darīt savā labā, jo braukšanu ar otro, trešo vai kādu citu vēlāku vilcienu es sev nepiedotu – pārāk daudz zaudētas dienas gaismas.

Pirmais vilciens uz Daugavpili šeit ir tieši laikā, un es sameklēju datora ekrāna stūrī paslēptos abu Pļaviņu maršrutu aprakstus. Atceroties Andra rakstīto, izvēlos to maršrutu, kurā iekļauts arī Pļaviņu karjera kalns.

Apraksts par manu 14.jūlija piedzīvojumu Pļaviņās meklējams šeit.

Lietaina diena Alūksnē

Jūlija pirmā nedēļas nogale ir viena no tām šogad, kad nav jādomā, kurp doties, vien par to, kā pavadīt tur laiku, jo “Stirnu buka” sezonas ceturtais posms ieplānots Alūksnē.

Diezgan laicīgi jau top plāns, ka attālumu līdz Alūksnei varam samazināt, apciemojot Ilzes radus Rankā un uz Alūksni dodoties no turienes. Sacensību dienā tas ļaus ilgāk pagulēt.

Esmu noskatījis maršrutu pārgājienam pēc skrējiena, bet laika prognozes ir nepielūdzamas un saka, ka pārgājiena plānus man jāatliek kādai citai Alūksnes apmeklējuma reizei. Neskatoties uz to, nodrošinos ar ekipējumu arī gadījumam, ja notiek brīnums, un nolemju rīkoties atbilstoši situācijai uz vietas.

Pavisam nelielu pārgājienu ieplānoju arī pirms skrējiena, lai izlocītu kājas, kā arī apgūtu dažas vietas, kas neiekļuva lielajā maršrutā, jo tas, savukārt, ņemot vērā to, ka skrējiena starts 16:00 man jāplāno tā, lai ar tumsu esmu atpakaļ automašīnā. Tātad pārgājienam, ja tāds vispār notiks, varu atvēlēt ne vairāk kā četras stundas.

Par to, kā man veicās Alūksnē, lasiet šeit.

Simtiņam pa pēdām

30.jūnija pārgājienam man šoreiz itin nekas nav jāizdomā. Tā kā esmu pieteicies dalībai STREELNIEKS.LV rīkotajā “Simtiņā”, tad, protams, izmantoju iespēju iziet vienīgo treniņpārgājienu pirms tā, kura laikā ceru uzzināt vairāk par to, kas sagaida lielajā pasākumā, kā arī gūt vērtīgus padomus un idejas.

Šo pasākumu izmantoju arī jaunu apavu ievalkāšanai, jo pirms dažiem mēnešiem Embūtes purvos bojā gājušo veco zābaku vietā beidzot esmu iegādājies jaunus, vasarai piemērotus, samērā vieglus zābakus.

Kravājot somu, piedomāju pie tās svara, jo “Simtiņa” noteikumi paredz, ka jānes 10% sava svara, neskaitot ēdamo un dzeramo. Kad salieku visu to, ko uzskatu par šim pasākumam nepieciešamu, svara vēl nedaudz pietrūkst. Tad nu aizņemos jaunākā dēla mazās hantelītes, lai iegūtu trūkstošos kilogramus. Esmu aprēķinājis, ka man vajadzētu nest 9 kilogramus.

Par to, kā veicās “Simtiņa” sagatavošanās pārgājienā, lasiet šeit