Neliels pārgājiens ģimenes lokā

Jau labu laiku manā prātā rosās doma par to, ka jāizved pārgājienā abi dēli. Tad nu cītīgi domāju, kāds maršruts varētu būt gana interesants diviem jauniešiem un tai pašā laikā gana īss, lai tiem būtu vēlēšanās ko tādu vēlāk atkārtot.

Zinu, ka abi puiši spēj noskriet 4-5 km (pārbaudīts dažādās sacensībās), tāpēc īsāku distanci pārgājienam pat neizskatu. Vispirms sašaurinu izvēli līdz konkrētam apgabalam – Gaujas nacionālajam parkam. Ļoti pateicīga vieta tam, lai parādītu, ko piedāvā Latvijas daba.

Savās gaitās Gaujas nacionālo parku esmu izstaigājis krustām un šķērsām un no visām man zināmajām vietām pirmajam puišu pārgājienam izvēlos Līču-Laņģu klintis. Tas ir jau gatavs maršruts deviņu kilometru garumā, kas dod iespēju apskatīt Lielo Ellīti un Līču-Laņģu klintis, pakavēties Gaujas krastā un iepazīties ar Latvijas industriālo mantojumu – Lodes karjeru. Īsajā distancē gaidāmi gan meži, gan (cerams) saules pielieti posmi. Savās gaitās esmu šai apkārtnē manījis dažādas dzīvās radības, kas īpaši interesētu vecāko dēlu, kas pamazām kļūst par dabas fotogrāfu.

Vairākus mēnešus pirms iespējamā pārgājiena sāku abus puišus tam morāli gatavot. “Vai tur būs, ko fotografēt?” piesardzīgi vaicā vecākais dēls. “Jā, tur noteikti būs, ko fotografēt,” es apstiprinu. Konkrētu pasākuma norises vietu gan dēliem neatklāju, lai tiem tiktu kāds pārsteigums.

Kad ieminos par šo plānu savai māmiņai, arī tā izrāda interesi par pievienošanos mazajai ekspedīcijai. Tad nu top ideja par trīs paaudžu pārgājienu.

Dažādu apstākļu dēļ iespējamais pasākuma norises laiks pārvietojas arvien tālāk kalendārā, kamēr beidzot notveram savu iespēju. Pārgājienā dosimies 16.augustā. Iesaku visiem pamazām kravāt savas somas, izlemt, ko tie gribēs ņemt līdzi. Tuvojoties sestdienai, kļūst skaidrs, ka laiciņš būs ļoti karsts.

Apzinoties, ka pamata maršruts pat ļoti lēnā tempā neprasīs vairāk par trim vai četrām stundām, apsveru arī dažus apskates objektus, līdz kuriem atsevišķi piebraukt ar auto. Tā kā pārgājiens notiks Priekuļu novadā, savās domās pārcilāju to, ko pats esmu te redzējis, un izšķiros par diviem papildinājumiem – Septiņavotu Lielo ūdenskritumu un Ērgļu klintīm. Tas sola vēl dažas nelielas pastaigas, kas lieliski papildinās pamata maršrutu.

Par to, kā mums veicās mazajā pārgājienā, lasiet šeit.

Ceļu no Cēsīm uz Valmieru lūkojot

Maršruts no Cēsīm uz Valmieru jau labu laiku ir manā darāmo darbu sarakstā, un labvēlīgas laika prognozes 21. un 22.martam liek ķerties pie plānošanas.

Sākotnējais plāns ir pieturēties pie EnterGauja piedāvātā maršruta pa Gaujas labo krastu. Sazinos ar Tomu, kas Kocēnu novadā koordinē tūrisma jomu, lai precizētu standarta maršruta iespējamās modifikācijas. Saņemu vien dažus ieteikumus, kā arī piebildi, ka manis noskatīto Liepas iezi Toms nekad nav skatījis no labā krasta, bet vienmēr bijis uz tā kreisajā krastā. Spriežam, ka pa Gaujas tauvas joslu varētu nokļūt vietā labajā krastā, kas ļauj apskatīt iezi.

Turpinu pētīt kartes, kā arī materiālus, kas pieejami par objektiem Gaujas kreisajā krastā, un pamazām arvien vairāk sāk kārdināt iespēja uz Valmieru iet gar Gaujas kreiso krastu. Vispirms nolemju, ka vienā pārgājienā var iziet labo krastu, pēc tam citā iet pa kreiso. Vēl dodu iespēju labajam.

Kreisajam krastam gatava maršruta nav, tāpēc nu divas un vienu dienu pirms starta rakstu Priekuļu un Beverīnas novadiem, lai noskaidrotu gan iespējas atsevišķos maršruta posmos, gan to ieteikumus par papildus apskates objektiem. Elīna no Priekuļu novada atbild ļoti operatīvi, un es gūstu apstiprinājumu, ka ir izredzes ideju realizēt.

Dienu pirms pārgājiena man ir pilnīgi skaidrs, ka iešu pa kreiso krastu. Labais pagaidīs.

Iekļauju maršrutā arī Ērgļu un Ramātu klintis, kas gan nozīmē papildus kilometrus, bet atrodas Gaujas kreisajā krastā, tāpēc lieliski atbilst pasākuma mērķim.

Kartē aptuveni nomēru, ka mani sagaida 40 kilometru pasākums. Precīzu mērījumu nevar dabūt, jo atsevišķām vietām kartēs un navigācijas aplikācijās taku nav, tāpēc jābalstās uz pieņēmumiem. Maršrutu veidoju tā, lai būtu izredzes vēl tai pašā dienā ar pēdējo vilcienu atgriezties Rīgā, tāpēc daži objekti, kas atrodas netālu no izvēlētā ceļa, netiek iekļauti.

Par to, kā veicās ar iecerētā realizāciju, lasiet šeit.

Atgriešanās Priekuļu novadā

Tā kā pirms divām nedēļām manu iecerēto maršrutu caur Priekuļu novadu saīsināja telefona nonākšana “komā”, biju nolēmis, ka šai nedēļas nogalē pabeigšu iesākto. Vēl tik bija jāizdomā, ar ko piepildīt maršrutu.

Nolēmu šoreiz pārgājienu sākt Jāņmuižā, nevis Cēsīs, un kā pirmo apskatīt Kazu iezi Gaujas krastā, līdz kuram pirms divām nedēļām līkumu nemetu.

Dažādos avotos cītīgi pētīju arī, ar ko īpašas ir “Leukādijas”. Kad uzzināju, ka tur dzīvojis un strādājis dzejnieks Eduards Treimanis-Zvārgulis, kura dzejoļi ir kļuvuši par vairāku populāru dziesmu tekstiem, apņēmos iekļaut maršrutā arī šādu kulturālu pieturu.

Ja bija skaidrs, ka Raunas klintis jāmeklē upes krastos, tad par dzelzceļa tiltu pār Raunu pieejamā informācija liecināja, ka tas tiek apsargāts un reizi pa reizei kādam ir gadījusies tikšanās ar tā apsargu. Lai labāk saprastu, ko ar tiltu iesākt un cik tuvu tam drīkst šķērsot dzelzceļu, nosūtīju jautājumu Priekuļu novada tūrisma darbiniecei. Atbildi gan nesaņēmu. Iespējams, pie vainas aizņemtība, iespējams, viņai šķiet, ka es pārāk bieži uzdodu jautājumus par objektiem, kuri nav pieejami vai arī netiek popularizēti. Tad nu nolēmu iet līdz tiltam un tad uz vietas skatīties, kur drīkst un kur nedrīkst iet.

Pirms divām nedēļām Raunas klinšu apskate man gāja secen, tāpēc nebija šaubu, ka šoreiz tās tiek iekļautas maršrutā. Aplikācijās, ko lietoju, precīzas atrašanās vietas gan nebija norādītas, tāpēc mēģināju tās iezīmēt, ņemot vērā citos avotos pieejamos datus. Par Ceipu iezi informācija gan bija ļoti atšķirīga.

Noslēgumā pievienoju arī Vaives upi līdz Vaives dzirnavām un mierīgu pārgājienu līdz Cēsīm pa mazākiem ceļiem, nevis šoseju, pa kuru biju gājis jau iepriekš.

Maršruts tapa ātri un viegli, bet par to, ko no tā izdevās realizēt, lasiet šeit.

Raunas krastos

Sūram darbam saldi augļi

Ja iepriekš vispirms kādu dienu vai divas atguvu spēkus pēc pārgājiena un tikai tad sāku plānot nākamo aktivitāti, tad šoreiz maršruts sāk tapt jau uzreiz pēc atgriešanās no Cēsīm. Un top ne tikai maršruts šai sestdienai, 19.janvārim, bet arī idejas vēl vienai pastaigai Cēsu pusē.

Visu nedēļu mans deguns regulāri ciemojas datorā vai telefonā, pētot kartes, aprakstus un citu informāciju, kas palīdzētu padarīt maršrutu pēc iespējas piepildītāku.

Sejas izteiksme gan mainās no priecīgas uz saspringtu, jo maršrutā parādās objekti, kas tūristiem netiek īpaši popularizēti, tāpēc to atrašana prasīs papildus piepūli.

Sākums ir abas māsas – Ērgļu klintis un Ramātu klintis. Kartē ļoti uzkrītoši ir arī Septiņavotu ūdenskritumi, kā arī, iepazīstoties ar dažādu informāciju, acīs iekrīt pie Jāņmuižas esošā Berlīne un pati Jāņa muižas ēka.

Ramātu klintis ir viens no objektiem, uz kuru nav norādes un labiekārtotas takas, tāpēc vienlaikus vairākos virzienos sāku meklēt padomu, kā labāk pie tām nokļūt. Kāds puisis, kas pie klintīm bijis pavisam nesen, atsūta ekrānšāviņu ar savu maršrutu, bet tā mērogs ir tāds, ka minētā bilde tikai apstiprina to, ka Ramātu klintis ir tur, kur tām arī vajadzētu būt. Puisis uz klintīm gājis no Rāmnieku tilta puses, bet es plānoju nākt no Ērgļu klintīm. Uzrunāju vēl kādu aktīvas atpūtas entuziasti, bet viņa pie šīm klintīm nav bijusi, tāpēc palīdzēt nevar. Tad nu cerības uz Priekuļu novada TIC.

Priekuļu novada tūrisma darbiniecei jau svētdienā, 13.janvārī nosūtu vairākus jautājumus. Ne tikai par Ramātu klintīm, bet arī Septiņavotu ūdenskritumiem un klintīm pie Raunas upes. Jā, kamēr plānoju maršrutu, esmu pamanījis, ka ir vairākas klintis Raunas upē pavisam sasniedzamā attālumā no citiem maniem apskates objektiem. Lapa vietas.lv ir noderīga ar to, ka parāda, kādi vēl objekti ir tuvumā tam, ko tu aplūko, un ļauj ar nelielām korekcijām labi papildināt maršrutu. Tā atradu gan klintis, gan citu interesantu informāciju. Uzreiz nolemju, ka objekti, kuru apmeklēšana var nodarīt skādi augiem vai dzīvniekiem, piemēram, Sikspārņu alas vai Spulgsūnu ala, nebūs manā sarakstā.

Ramātu klintis un ūdenskritumi atrodas privātīpašumos, arī Raunas klinšu sasniegšanai, iespējams jāšķērso privātīpašums, tāpēc ceru uz Priekulu novada TIC ieteikumiem. Nekas, ko esmu atradis līdz šim, neliecina, ka piekļuve objektiem būtu liegta, tomēr jāapzinās, ka katram īpašniekam var būt savas specifiskas prasības.

Atbildi uz savu e-pastu saņemu tik trešdienā, kad Priekuļu novada tūrisma darbiniece atgriežas darba ierindā. Tā kā objekti, par kuriem vaicāju, netiek popularizēti, atrodas privātīpašumos un laika līdz manam pārgājienam ir maz, neko daudz palīdzēt gan viņa nevar.

Tad nu ar pamatīgu rūpju rievu pierē ķeros pie maršruta pārplānošanas tā, lai nebūtu jāšķērso neviens pagalms vai tamlīdzīga privāta teritorija, kur cilvēki mēdz biežāk mēdz uzturēties un var nebūt sajūsmā par nelūgtu viesi. Pat tad, ja tas ir tikai viens puisis, nevis vesela tūristu delegācija. Un ar vietējiem suņiem vienoties varētu būt vēl grūtāk.

Dažas modifikācijas maršrutā atrisina iepriekš minēto jautājumu, tai pašā laikā nodrošinot arī to, ka vairākos posmos ceļš būs jālauž pašam, jo taku tur vienkārši nav. Kopējā distance virs 30 kilometriem, kas ir gana labs attālums, tik nevar zināt, kāds būs ceļa segums. Tad nu sūrā darbā tapa tāds maršruts, ka nevarēju vien sagaidīt, kad varēšu to realizēt. Apraksts par to, kā man gāja, šeit.

Skats uz Gauju no Ērgļu klintīm