Tverot pavasari Siguldā un tās apkārtnē

Aprīļa vidū sāku kaldināt plānus pārgājienam Siguldā ievu ziedēšanas laikā. Man patīk katrā maršrutā iepīt kaut ko jaunu, bet Siguldas pusi līdzšinējās gaitās esmu izstaigājis krustām un šķērsām, tāpēc kartes tagad pētu īpaši rūpīgi. Atceros, ka pirms gada manīju ievas ziedam Gaujas malā, kad nācu uz Siguldu no Braslas ietekas puses. Netālu no Turaidas rodamā Blusu ala kļūst par vienu no mana maršruta pieturas punktiem. Otru punktu kartē lieku Siguldai pretējā pusē, kur rodama Krimuldas baznīca un Kubeseles dabas un vēstures taka ar tās apskates objektiem.

Savus nodomus atklāju arī Siguldas novada Tūrisma informācijas centram, kura pārstāve Sintija iesaka vietas, kur man lielākas izredzes ieraudzīt ievas ziedam (Kubeseles taka nav starp tām), un piebilst, ka ievu ziedēšana parasti notiek ne ātrāk par maiju.

Līdz maijam vēl dažas nedēļas, kur laikā turpinu kaldināt maršrutu. Pamanu, ka Turaidas muzejrezervātā ir virkne kādreizējās muižas ēku, kuras iepriekš, šķiet, neesmu skatījis. Lai maršruts būtu interesantāks, nu sāku meklēt ceļu no Blusu alas uz Turaidu, kas ļautu iziet pa iepriekš neapgūtām takām.

Kad kartēs redzu, ka aiz “Virsotņu” mājām ceļš apraujas kaut kur mežā virs Blusu alas un attālums starp ceļa galu un Blusu alu ir relatīvi neliels, nospriežu, ka jāmeklē iespējas tur. Topogrāfiskās kartes vēsta, ka gaidāms labs kāpiens.

Kartēs manu arī taku gar Gauju, kas no tilta pār upi aizved līdz upes malā esošam skatu laukumam, no kura paveras skats uz Gaujas kreisajā krastā esošo iezi, par kura vārdu manā rīcībā nav informācijas. Taka kļūst par mana maršruta papildinājumu, jo pārgājiena režīmā es te noteikti neesmu viesojies. Esmu pa to jozis “Stirnu bukā”, bet tad mierīga apkārtnes vērošana izpaliek.

Maija sākumā manā apkārtnē ievas zied pilnā plaukumā, tāpēc paredzu 9.maijā apmeklēt Siguldu un atkal sazinos ar Sintiju. Izmantoju iespēju noskaidrot viņas domas par kāpienu augšup virs Blusu alas. Sintija min, ka nav norādīts, ka būtu īpašums starp šiem posmiem, kas būtu jāšķērso, bet stāvums gan tur varētu būt, kas ir pieveicams.

7.maijā saņemu vēstuli no Sintijas. Viņa ir bijusi apsekot virkni apskates objektu (Krimuldas muiža, Gūtmaņa ala, tilts pār Gauju) un secinājusi, ka 9.maijs varētu būt par agru, bet kaut kas jau būs redzams. Vēstulei pievienotas fotogrāfijas ar ievu pumpuriem un pirmajiem ziediem.

Ar Sintijas vēstulē un tās pielikumos redzamo man pietiek, lai plāns paliktu spēkā. 9.maijā būšu Siguldā.

Ieskats manā Siguldas pārgājienā rodams šeit.

Meklējot vēl neiepazītus GNP stūrīšus

Pamazām viena pie otras rindojas dažādas pārgājienu idejas, un dažas no tām jau ieguvušas pavisam konkrētas aprises. Marta vidus pārgājiens manās domās izlolots un saplānots jau februārī.

Jau par ieradumu kļuvusi karšu pārskatīšana, un šoreiz mēģinu saprast, kas slēpjas iepriekš neapgūtā teritorijā starp Siguldu un Līgatni. Noskatītās teritorijas ziemeļaustrumu stūri iezīmē Tītmaņu iezis, pie kura esmu bijis divreiz, bet ne reizi neesmu to pienācīgi aplūkojis. Sāku pētīt, kā no Līgatnes stacijas vislabāk aiziet līdz iezim.

Pietuvinot karti, pamanu, ka netālu no Tītmaņu ieža atzīmēts arī pilskalns. Top vēl viena atzīme MAPS.ME aplikācijā manā telefonā.

Kad objektiem pievienojas arī Ratnieku dabas taka ar alu, Dagnes ala pie Tildurgas un Nurmižu muižas paliekas, atliek vien šos objektus savienot iespējami loģiskā secībā.

Tā kā noskatītais maršruts paredz nokļūšanu atsevišķos privātīpašumos vai to tiešā tuvumā, lūdzu palīdzību Līgatnes TIC, kas, savukārt, manus jautājumus nodod Dabas aizsardzības pārvaldei. Anda no DAP novērtē, ka zinu, ka nedrīkst iet Nurmižu gravu rezervātā, un drīzāk aicina pieturēties oficiālajām takām, tomēr iesaka divus kungus, kas varētu man palīdzēt. Nosūtu savus jautājumus Mārim un Jānim. Māris tā arī neatbild manam lūgumam, bet Jānis ir atsaucīgāks, apstiprina, ka atsevišķus posmus ietu tieši tā, kā es esmu plānojis, padalās padomiem. Saprotu, ka vienatnē esmu dabai relatīvi nekaitīgs, bet citādi būtu, ja nolemtu vest lielāku grupu.

Vēl tik tāds sīkums, kā sagaidīt piemērotu dienu pārgājienam. Kad laika prognozes vēsta, ka svētdiena, 15.marts būs saulaina, nav divu domu, ka tieši tā būs īstā nelielam piedzīvojumam Gaujas nacionālajā parkā.

Maršrutā savīti posmi pa nepieradinātiem ceļiem ar tādiem, kur zem manu zābaku zolēm būs asfalts, toties ik pa brīdim uz vienu vai otru pusi no tā gaidāms kas interesants. Nu tik atliek doties dabā un noskaidrot, kā tas, ko manīju kartēs un lasīju aprakstos, izskatās dzīvē.

Par to, kā pagāja mana diena starp Līgatni un Siguldu, lasiet šeit.

Skriešanas sezonas noslēgums un pārgājiens Siguldā

Joprojām cīnoties ar Valmieras skrējienā gūtā bronhīta sekām, dažus skrējienus esmu izlaidis, bet septiņi no astoņiem “Skrien Latvija” posmiem šogad jau noskrieti, tā kā noslēdzošo – Siguldas – posmu nolemju kaut lēnām, bet pieveikt. Pēdējais ārstes ieteikums bija mēnesi atturēties no skriešanas, bet, redzot manu vēlmi kustēties, sekoja piebilde, ka noteikti nedēļu neskriet. Nedēļa jau pagājusi, tā kā došos trasē 😊

Saprotu, ka lielākā daļa rudens zelta jau atradīsies uz zemes, tomēr plānoju pēc skrējiena arī mazliet pastaigāt pa Siguldu un tās apkārtni. Pirms gada pēc Siguldas skrējiena devos uz Gaujas labo krastu, bet šogad nolemju apciemot tūristu mazāk apmeklētas vietas tepat kreisajā krastā.

Uzreiz maršrutā atzīmēju Daudas ūdenskritumu, Raganu katlu, Sateseles pilskalnu un kanjonu, Kraukļu alu un Paradīzes kalnu. Tiem pievienoju arī Siguldas Jauno pili un Livonijas ordeņa pilsdrupas. Aizrakstu arī Siguldas TIC, lai saņemtu kādu padomu un ieteikumu maršrutam. Papildus objekti ieteikti netiek, vien norādīts, ka uz Raganu katlu no Daudas ūdenskrituma jādodas caur Ķipariem, lai nešķērsotu Nurmižu gravu rezervāta teritoriju.

Papildus objektus kartē meklēju pats. Pamanu kādu interesantu vietu kartē starp Siguldas kapiem un Krusta kalnu, uz kuru tieši neved neviena taka, bet tur varētu būt kāds stāvāks krasts un ūdenskritums. Šo atzīmēju savā plānā kā izpētes vērtu vietu. Atliek cerēt, ka laiciņš sestdien būs pastaigai piemērots.

Tā kā man ceturtdienas vakarā jāpaņem auto no servisa un jānogādā treniņā jaunāko dēlu, šoreiz manu numuru izņem Ilze. Līdz šim septiņos posmos ir izdevies startēt ar numuru, kas beidzas ar “82”, un ceru, ka Ilzei tādu piešķirs arī šoreiz. Parasti “Dominā” pie numuru izsniegšanas ir viena un tā pati meitene, kas jau zina, ka ņemšu “2082”, bet šoreiz gadās tā, ka viņas vietā ir citas meitenes. Ar nosacījumu, ka man jāsagādā šokolādi, Ilze tomēr tiek pie mana numura.

Par sestdienas aktivitātēm Siguldā lasiet šeit.

Gar Braslu un Gauju līdz Siguldai

Braslas upe un tās krastos esošie ieži manā darāmo darbu sarakstā iekļauti jau sen, no brīža, kad sāku biežāk doties vienas dienas pārgājienos. Interneta pārlūkprogrammā saglabāta virkne citu ceļotāju aprakstu tieši par šo maršrutu. Sākotnējā ideja ir iet gar Braslu ziemā, kad debesis zilas, sniedziņš balts un sarkanīgi ieži izceļas uz apkārtnes fona. Ziemā staigāju daudz, tai skaitā Gaujas nacionālajā parkā, bet pienāk pavasaris, un šī ideja vēl gaida, kad tiks realizēta. Kad domāju, uz kuru pusi doties 11.maijā, nolemju, ka ir pienācis laiks Braslai.

Biežāk Braslas gājēji izvēlas upes labo krastu, aiziet līdz Braslas ietekai Gaujā un tad dodas uz Inciemu, no kura tālāk ar savu vai sabiedrisko transportu var nokļūt, kur nepieciešams. Nolemju, ka manam pirmajam Braslas pārgājienam izvēlēšos upes labo krastu, tikai ir vēlme Inciema vietā tēmēt uz ko mazliet tālāku – Siguldu. Kad pamēru attālumu kartē, secinu, ka izdarāms tas ir, vien jāņem vērā arī citu aprakstos lasītais, ka gar Braslu ceļš vedīs augšup un lejup. Ir, protams, tādi, kas pirms manis gājuši gar Gauju Siguldas virzienā, un, spriežot pēc aprakstiem, arī te jārēķinās, ka temps nebūs augsts. Mērījums kartē liecina, ka gar Braslu būs mazāk par pusi no pārgājiena kilometrāžas.

Vēlmi doties uz Siguldu nosaka vēl kāds apstāklis. Aprakstos esmu manījis pieminam Blusu alu, kas atrodas nostatu no Siguldas apkārtnes populārākajiem pārgājienu un pastaigu maršrutiem. Ala atrodas Gaujas senlejas labā pamatkrasta pakājē tieši pa ceļam no Braslas ietekas Gaujā uz Turaidu. Kad februārī plānoju savu pārgājienu gar Loju un Gauju, pie viena apvaicājos Krimuldas novada tūrisma jomas darbiniekiem arī par Blusu alu un tieku pie nedaudz papildus informācijas gan par alu, gan ceļu no Braslas līdz Siguldai.

Tā kā nav zināms, cik daudz laika un spēku man prasīs jau nospraustais maršruts, vairāk obligātu apskates objektu tajā neiekļauju, paredzot, ka noslēguma daļā Siguldas pusē improvizēšu, ņemot vērā atlikušos spēkus, laikapstākļus, kā arī vilcienu atiešanas laikus.

Par pašu pārgājienu aicinu lasīt šeit.

Klasisks maršruts, pagatavots Induļa gaumē

Iedvesmu šīs nedēļas nogales pārgājienam dod DELFI. Kad iepazīstos ar viņu ieteikumiem par astoņām klintīm Latvijā, kas jāredz ikvienam, saprotu, ka redzējis esmu tās visas, bet vienai – Spriņģu iezim – iepriekš esmu vistiešākajā nozīmē paskrējis garām, to kārtīgi neiepazīstot. Nolemju, ka šo kļūmi jānovērš.

Tad nu izšķiros par pārgājienu no Līgatnes uz Siguldu, pieturoties EnterGauja izstrādātajam maršrutam, bet iespējami papildinot to ar dažādiem papildus objektiem, kas, izrādās, nav nemaz tik sarežģīti, jo EnterGauja maršrutā nav Spriņģu, Katrīnas un Gūdu klinšu. Man grūti iedomāties, kurš gājējs neizmetīs pavisam nelielu līkumu no oficiālā maršruta, lai skatītu Katrīnas un Gūdu klintis.

Iet virzienā no Līgatnes uz Siguldu izvēlos, ņemot vērā to, ka Siguldā ir krietni lielāka pieejamo vilcienu izvēle, kamēr no Līgatnes vakarpusē ir tikai viens vienīgs vilciens uz Rīgu.

Pētot objektus, kas atrodami maršrutam tuvākajā apkārtnē, acīs iekrīt Sautas kalns, Lauru klintis un Kautraka gravas, bet papildus izpēte arī atklāj, ka visi šie objekti atrodas Nurmižu gravu rezervāta teritorijā. Jānis no Dabas aizsardzības pārvaldes, atbildot uz manu vēstuli, pieklājīgi un nepārprotami norāda, ka tūristiem šo objekti nav paredzēti. Tad nu tos izslēdzu no potenciālā maršruta un koncentrējos uz objektiem, kas neatrodas rezervātu teritorijās. Ja nu nākotnē kādai zinātniskai ekspedīcijai Nurmižu rezervātā būs nepieciešami papildspēki, es labprāt pieteiktos. Kā rakstīju vēstulē Dabas aizsardzības pārvaldei, pret dabu izturos atbildīgi, nemēsloju, klintīs uzrakstus neskrāpēju, sikspārņus alās nebiedēju.

Interesants objekts šķiet Vecandrijāņu klints, kas arī nav pārlieku tālu no mana pamata maršruta, tāpēc arī tās aptuveno atrašanās vietu atzīmēju savā MAPS.ME aplikācijā, lai nejauši nepaskrietu garām.

Tā kā ceļu sākšu no rehabilitācijas centra “Līgatne”, no EnterGauja izstrādātās maršruta versijas pazūd Līgatnes papīrfabrika un tās ciemats. Tāpat atsakos no Līgatnes dabas takām. Gan papīrfabrikas ciematu, gan dabas takas apmeklēju jau pagājušā gada nogalē, tā kā liels zaudējums tas nav.

Apraksts par pārgājienā piedzīvoto atrodams šeit.

Nākamajai nedēļas nogalei paredzēta mazliet savādāka aktivitāte brīvā dabā, kas gan arī prasīs mērot dažus desmitus kilometru. Par to pēc nedēļas.

Elpu iezis