Skriešanas sezonas noslēgums un pārgājiens Siguldā

Joprojām cīnoties ar Valmieras skrējienā gūtā bronhīta sekām, dažus skrējienus esmu izlaidis, bet septiņi no astoņiem “Skrien Latvija” posmiem šogad jau noskrieti, tā kā noslēdzošo – Siguldas – posmu nolemju kaut lēnām, bet pieveikt. Pēdējais ārstes ieteikums bija mēnesi atturēties no skriešanas, bet, redzot manu vēlmi kustēties, sekoja piebilde, ka noteikti nedēļu neskriet. Nedēļa jau pagājusi, tā kā došos trasē 😊

Saprotu, ka lielākā daļa rudens zelta jau atradīsies uz zemes, tomēr plānoju pēc skrējiena arī mazliet pastaigāt pa Siguldu un tās apkārtni. Pirms gada pēc Siguldas skrējiena devos uz Gaujas labo krastu, bet šogad nolemju apciemot tūristu mazāk apmeklētas vietas tepat kreisajā krastā.

Uzreiz maršrutā atzīmēju Daudas ūdenskritumu, Raganu katlu, Sateseles pilskalnu un kanjonu, Kraukļu alu un Paradīzes kalnu. Tiem pievienoju arī Siguldas Jauno pili un Livonijas ordeņa pilsdrupas. Aizrakstu arī Siguldas TIC, lai saņemtu kādu padomu un ieteikumu maršrutam. Papildus objekti ieteikti netiek, vien norādīts, ka uz Raganu katlu no Daudas ūdenskrituma jādodas caur Ķipariem, lai nešķērsotu Nurmižu gravu rezervāta teritoriju.

Papildus objektus kartē meklēju pats. Pamanu kādu interesantu vietu kartē starp Siguldas kapiem un Krusta kalnu, uz kuru tieši neved neviena taka, bet tur varētu būt kāds stāvāks krasts un ūdenskritums. Šo atzīmēju savā plānā kā izpētes vērtu vietu. Atliek cerēt, ka laiciņš sestdien būs pastaigai piemērots.

Tā kā man ceturtdienas vakarā jāpaņem auto no servisa un jānogādā treniņā jaunāko dēlu, šoreiz manu numuru izņem Ilze. Līdz šim septiņos posmos ir izdevies startēt ar numuru, kas beidzas ar “82”, un ceru, ka Ilzei tādu piešķirs arī šoreiz. Parasti “Dominā” pie numuru izsniegšanas ir viena un tā pati meitene, kas jau zina, ka ņemšu “2082”, bet šoreiz gadās tā, ka viņas vietā ir citas meitenes. Ar nosacījumu, ka man jāsagādā šokolādi, Ilze tomēr tiek pie mana numura.

Par sestdienas aktivitātēm Siguldā lasiet šeit.

Gar Braslu un Gauju līdz Siguldai

Braslas upe un tās krastos esošie ieži manā darāmo darbu sarakstā iekļauti jau sen, no brīža, kad sāku biežāk doties vienas dienas pārgājienos. Interneta pārlūkprogrammā saglabāta virkne citu ceļotāju aprakstu tieši par šo maršrutu. Sākotnējā ideja ir iet gar Braslu ziemā, kad debesis zilas, sniedziņš balts un sarkanīgi ieži izceļas uz apkārtnes fona. Ziemā staigāju daudz, tai skaitā Gaujas nacionālajā parkā, bet pienāk pavasaris, un šī ideja vēl gaida, kad tiks realizēta. Kad domāju, uz kuru pusi doties 11.maijā, nolemju, ka ir pienācis laiks Braslai.

Biežāk Braslas gājēji izvēlas upes labo krastu, aiziet līdz Braslas ietekai Gaujā un tad dodas uz Inciemu, no kura tālāk ar savu vai sabiedrisko transportu var nokļūt, kur nepieciešams. Nolemju, ka manam pirmajam Braslas pārgājienam izvēlēšos upes labo krastu, tikai ir vēlme Inciema vietā tēmēt uz ko mazliet tālāku – Siguldu. Kad pamēru attālumu kartē, secinu, ka izdarāms tas ir, vien jāņem vērā arī citu aprakstos lasītais, ka gar Braslu ceļš vedīs augšup un lejup. Ir, protams, tādi, kas pirms manis gājuši gar Gauju Siguldas virzienā, un, spriežot pēc aprakstiem, arī te jārēķinās, ka temps nebūs augsts. Mērījums kartē liecina, ka gar Braslu būs mazāk par pusi no pārgājiena kilometrāžas.

Vēlmi doties uz Siguldu nosaka vēl kāds apstāklis. Aprakstos esmu manījis pieminam Blusu alu, kas atrodas nostatu no Siguldas apkārtnes populārākajiem pārgājienu un pastaigu maršrutiem. Ala atrodas Gaujas senlejas labā pamatkrasta pakājē tieši pa ceļam no Braslas ietekas Gaujā uz Turaidu. Kad februārī plānoju savu pārgājienu gar Loju un Gauju, pie viena apvaicājos Krimuldas novada tūrisma jomas darbiniekiem arī par Blusu alu un tieku pie nedaudz papildus informācijas gan par alu, gan ceļu no Braslas līdz Siguldai.

Tā kā nav zināms, cik daudz laika un spēku man prasīs jau nospraustais maršruts, vairāk obligātu apskates objektu tajā neiekļauju, paredzot, ka noslēguma daļā Siguldas pusē improvizēšu, ņemot vērā atlikušos spēkus, laikapstākļus, kā arī vilcienu atiešanas laikus.

Par pašu pārgājienu aicinu lasīt šeit.

Turpinu apgūt Siguldas apkārtni

Lai arī Siguldā ir pabūts vairākkārt, arī tur vēl ir ievērības cienīgas vietas, kuras neesmu apmeklējis, tāpēc savu nedēļas nogales pārgājienu nolemju veikt Siguldas pusē.

Sākotnējais mērķis ir ūdenskritumu apskate. Kartēs esmu manījis gan Daudas ūdenskritumu, gan Ķiparu kaskādi, bet tie īsti nav iederējušies manos līdzšinējos maršrutos. Lai radītu vērā ņemamu maršrutu, ar šiem diviem gan ir par maz. Uz ziemeļiem, ziemeļaustrumiem no tiem ir Nurmižu gravu rezervāts, uz rietumiem – Siguldas pilsēta. Citos virzienos interesanti objekti tuvākajā apkārtnē nav atrodami vai arī ir lieliski paslēpušies.

Tā kā Nurmižu gravu rezervāts plašākai publikai nav pieejams, sāku meklēt apmeklēšanas vērtus objektus uz otru pusi no Siguldas. Esmu sācis ar ūdenskritumu tēmu, un arī nākamais atradums ir ūdenskritums – Kalnabeitu ūdenskritums, kas atrodas tieši pie dzelzceļa līnijas netālu no Kalnabeitu ciema Siguldas pievārtē. Turpinot pētīt karti, uzduros arī Lorupes muižas ēkām, kas gājienu uz Kalnabeitu ūdenskritumu padara vēl pievilcīgāku.

Diezgan daudz kilometru šai gadījumā jāmēro pa pilsētas ielām, tāpēc izšķiros arī par mežonīgāku papildinājumu maršrutam un nolemju no Kalnabeitu ūdenskrituma iet gar Lorupi līdz pat Gaujai. Tas sola labu seguma un reljefa daudzveidību manā maršrutā un arī ātruma kritumu Lorupes posmā, bet dienas kļūst arvien garākas, tā kā par pāragru tumsas iestāšanos nesatraucos.

Mērījumi kartē liecina, ka vēl vairāki kilometri pietrūkst līdz ierastajiem 29-30km. Savus meklējumus turpinu lejup gar Gauju, jo zinu, ka šur un tur lejup pa upi vēl ir atrodamas gan klintis, gan alas. Un tad mans skatiens atduras pie Ziedleju klintīm Gaujas vecupes krastā. Papildinājums pamata maršrutam ir nedaudz virs 3 kilometriem, kas ir gana, lai sasniegtu vēlamos 29-30.

Sazinos arī ar Siguldas novada TIC un Edgaru no 25 wolves, jo viņš ir gan pabijis pie Kalnabeitu ūdenskrituma, gan devies pārgājienā gar Lorupi. Māris no Siguldas novada TIC noteikti ir paraugs daudziem sava amata brāļiem un māsām, jo pat e-pastā jūtama viņa degsme palīdzēt, informācija ir detalizēta un papildināta ar kartēm, kur Māris ar bultām ievilcis ceļu līdz mani interesējošajiem objektiem. Kādā no aprakstiem esmu manījis pieminam privātīpašumus un ne pārāk draudzīgus suņus, bet Māra atbildes dod pārliecību, ka veiksmīgi sasniegšu ūdenskritumu.

Edgars min, ka vasarā Lorupe lielākoties ir ejama gar krastu, bet ziemā nevar zināt, tāpēc nolemju izvērtēt situāciju uz vietas un tad izšķirties par piemērotāko risinājumu. Arī Edgars skaidri norāda ceļu, pa kuru sasniedzams Kalnabeitu ūdenskritums.

Izpētes rezultātā ir tapis interesants maršruts, kas ietver objektus, kurus nekad iepriekš neesmu apmeklējis. Šeit varat lasīt, kā man veicās ar plānu realizāciju.

Klasisks maršruts, pagatavots Induļa gaumē

Iedvesmu šīs nedēļas nogales pārgājienam dod DELFI. Kad iepazīstos ar viņu ieteikumiem par astoņām klintīm Latvijā, kas jāredz ikvienam, saprotu, ka redzējis esmu tās visas, bet vienai – Spriņģu iezim – iepriekš esmu vistiešākajā nozīmē paskrējis garām, to kārtīgi neiepazīstot. Nolemju, ka šo kļūmi jānovērš.

Tad nu izšķiros par pārgājienu no Līgatnes uz Siguldu, pieturoties EnterGauja izstrādātajam maršrutam, bet iespējami papildinot to ar dažādiem papildus objektiem, kas, izrādās, nav nemaz tik sarežģīti, jo EnterGauja maršrutā nav Spriņģu, Katrīnas un Gūdu klinšu. Man grūti iedomāties, kurš gājējs neizmetīs pavisam nelielu līkumu no oficiālā maršruta, lai skatītu Katrīnas un Gūdu klintis.

Iet virzienā no Līgatnes uz Siguldu izvēlos, ņemot vērā to, ka Siguldā ir krietni lielāka pieejamo vilcienu izvēle, kamēr no Līgatnes vakarpusē ir tikai viens vienīgs vilciens uz Rīgu.

Pētot objektus, kas atrodami maršrutam tuvākajā apkārtnē, acīs iekrīt Sautas kalns, Lauru klintis un Kautraka gravas, bet papildus izpēte arī atklāj, ka visi šie objekti atrodas Nurmižu gravu rezervāta teritorijā. Jānis no Dabas aizsardzības pārvaldes, atbildot uz manu vēstuli, pieklājīgi un nepārprotami norāda, ka tūristiem šo objekti nav paredzēti. Tad nu tos izslēdzu no potenciālā maršruta un koncentrējos uz objektiem, kas neatrodas rezervātu teritorijās. Ja nu nākotnē kādai zinātniskai ekspedīcijai Nurmižu rezervātā būs nepieciešami papildspēki, es labprāt pieteiktos. Kā rakstīju vēstulē Dabas aizsardzības pārvaldei, pret dabu izturos atbildīgi, nemēsloju, klintīs uzrakstus neskrāpēju, sikspārņus alās nebiedēju.

Interesants objekts šķiet Vecandrijāņu klints, kas arī nav pārlieku tālu no mana pamata maršruta, tāpēc arī tās aptuveno atrašanās vietu atzīmēju savā MAPS.ME aplikācijā, lai nejauši nepaskrietu garām.

Tā kā ceļu sākšu no rehabilitācijas centra “Līgatne”, no EnterGauja izstrādātās maršruta versijas pazūd Līgatnes papīrfabrika un tās ciemats. Tāpat atsakos no Līgatnes dabas takām. Gan papīrfabrikas ciematu, gan dabas takas apmeklēju jau pagājušā gada nogalē, tā kā liels zaudējums tas nav.

Apraksts par pārgājienā piedzīvoto atrodams šeit.

Nākamajai nedēļas nogalei paredzēta mazliet savādāka aktivitāte brīvā dabā, kas gan arī prasīs mērot dažus desmitus kilometru. Par to pēc nedēļas.

Elpu iezis