Rudens meklējumos Gaujas Nacionālajā parkā

Pēc dažiem garākiem pārgājieniem uz rietumiem un dienvidaustrumiem no Rīgas nolemju, ka labprāt apskatītu Gaujas Nacionālo parku rudenī. Sākotnējā ideja par Siguldu vai Cēsīm rudenī ātri attīstās par gājienu no Cēsīm uz Siguldu. Takas dažādos virzienos un versijās lielākoties jau izstaigātas iepriekš, bet šī kļūst par īpašo – rudens versiju.

Ņemot vērā izvirzīto mērķi, jāsāk nodarboties ar augstāko matemātiku, rēķinot noejamo attālumu, manu iespējamo ātrumu un dienas garumu. Rudens spiež arvien saīsināt distanci, ja vēlies visu apskatīt dienas gaismā.

Ņemot vērā to, ka no stacijām, kas no Rīgas puses ir tālāk par Siguldu, nedēļas nogaļu vakaros ir tikai viens vilciens uz Rīgu, par pārgājiena starta vietu izvēlos Cēsis, lai būtu mazāk stresa pārgājiena finišā, zinot, ka vēl daži vilcieni būs pieejami.

Nākamā dilemma par pārgājiena startu. Pirmais vilciens no Rīgas svētdienas rītā Cēsīs ierodas 08:21, kas ir gandrīz stundu pēc saullēkta. Kad septembra noslēdzošajai nedēļas nogalei meteorologi apsola lieliskus laikapstākļus, nolemju, ka negribu zaudēt ne minūti no dienas gaismas, un sāku meklēt iespējas Cēsīs nokļūt uz 7:00 no rīta.

Apvaicājos paziņu lokā tiem, kam ir tāda vai citāda saikne ar Cēsīm, bet tik agram svētdienas rītam karieti atrast neizdodas. Tad nu lemju atbalstīt Cēsu tūrisma industriju un apmesties kādā no Cēsu viesnīcām. No piedāvātajām iespējām izvēlos HOTEL CĒSIS, jo viesnīcas atrašanās vieta sakrīt ar iecerēto pārgājiena starta vietu – Maija parku.

Sestdienai, 26.septembrim jau iecerēta kāda erudīcijas aktivitāte, kas var prasīt visai daudz laika, tāpēc izvēlos uz Cēsīm doties ar autobusu, nevis pēdējo vilcienu, lai vismaz kādu brīdi pabūtu arī mājās. Pārāk vēlu startēt arī nevaru, jo modinātājs tiks likts jau uz 6:00 no rīta un pirms 50 kilometru pārgājiena es labprāt izgulētos.

Autobuss uz Cēsīm pamazām piepildās pasažieriem. Izrādās, ka netrūkst tādu, kas sestdienas vakarā alkst nokļūt Cēsīs vai vismaz izkļūt ārā no Rīgas.

20:30 dodamies ceļā. Ceļš līdz pat Cēsīm aizrit domās par gaidāmo pārgājienu. Kad autobusa šoferis sāk kārtot salonu, pamanu, ka esmu palicis vienīgais no pasažieriem, tveru somu, lecu ārā no autobusa un dodos uz savu naktsmītni.

No autoostas līdz viesnīcai ejams vien simbolisks gabaliņš. Ap 22:30 vakarā Cēsu ielās vēl var manīt ļaudis, kas vienatnē, pa pāriem vai nelielos bariņos dodas savās sestdienas vakara gaitās. Pie kafejnīcas “Pagrabiņš”, kas atrodas viesnīcas ēkas pagrabā arī vēl manāma dzīvība.

Viesnīcas reģistratūrā precizēju, ka rīt brokastis mani gaidīs līdzi ņemšanai paredzētā iesaiņojumā, jo oficiālās brokastis pirms 7:00 vēl netiek pasniegtas. Meitene, kas mani reģistrē, apsola no rīta sagādāt arī brokastis. Variantu tās ņemt līdzi uz numuriņu jau šovakar ātri noraidu, jo mana istabiņa nebūs aprīkota ar ledusskapi un savā pārgājienā pārāk ātras kājas nekāroju.

Numuriņā sagatavoju apģērbu pārgājienam un, daudz nedomājot, liekos uz auss. Visas sajūtas vēsta, ka rīt gaidāms lielisks piedzīvojums.

Par to, ko sastapu un ieraudzīju rudenīgajās Gaujas Nacionālā parka takās, lasiet šeit.

No Egļupes uz Siguldu

Pētot apskates objektu sarakstus Siguldas tūrismam veltītajā mājaslapā, esmu kartē atzīmējis vietas, kurās vēl neesmu paviesojies. Secinu, ka lielākoties tās ir uz dienvidiem, dienvidrietumiem no Siguldas, ārpus Gaujas Nacionālā parka teritorijas.

Nolemju, ka jāizveido pārgājiena maršruts šo vietu apskatei, un jau apsveru dažāda garuma maršrutus, kad nākas uz brīdi šo plānu nolikt malā.

Vasara pamazām tuvojas savai izskaņai, kad notraucu putekļus no sava pārgājienu ideju saraksta un drīz vien apstājos tieši pie Siguldas novada, jo aktuāls ir samērā īss maršruts, kas nepārsniegtu 30 kilometru atzīmi un ļautu saprast, uz ko šobrīd esmu spējīgs.

Atkal aplūkojot karti, nolemju, ka starts manam pārgājienam būs vienu staciju pirms Siguldas – Egļupē. Tas ļauj nelielā maršrutā iepīt virkni interesantu dabas objektu – Mežmuižas avotus, Černausku ozolu, Ezernieku karsta kritenes un citus. Maršruta kopgarums varētu būt 20 – 25 kilometru robežās, tā beigu daļā nolemju improvizēt atkarībā no savām sajūtām.

Pārgājienu ieplānoju augusta pēdējā svētdienā, kad tiek solīts mākoņains laiks bez nokrišņiem. Kājās plānoju aut vieglus zābakus, jo iepriekšējo dienu lietus noteikti būs manāms takās, pa kurām soļošu. Somā tiek likta arī sausu drēbju kārta. Pašsajūta ir laba, un ar nepacietību gaidu pārgājiena startu. Par to, ko ieraudzīju Siguldas novadā, lasiet šeit.

Tverot pavasari Siguldā un tās apkārtnē

Aprīļa vidū sāku kaldināt plānus pārgājienam Siguldā ievu ziedēšanas laikā. Man patīk katrā maršrutā iepīt kaut ko jaunu, bet Siguldas pusi līdzšinējās gaitās esmu izstaigājis krustām un šķērsām, tāpēc kartes tagad pētu īpaši rūpīgi. Atceros, ka pirms gada manīju ievas ziedam Gaujas malā, kad nācu uz Siguldu no Braslas ietekas puses. Netālu no Turaidas rodamā Blusu ala kļūst par vienu no mana maršruta pieturas punktiem. Otru punktu kartē lieku Siguldai pretējā pusē, kur rodama Krimuldas baznīca un Kubeseles dabas un vēstures taka ar tās apskates objektiem.

Savus nodomus atklāju arī Siguldas novada Tūrisma informācijas centram, kura pārstāve Sintija iesaka vietas, kur man lielākas izredzes ieraudzīt ievas ziedam (Kubeseles taka nav starp tām), un piebilst, ka ievu ziedēšana parasti notiek ne ātrāk par maiju.

Līdz maijam vēl dažas nedēļas, kur laikā turpinu kaldināt maršrutu. Pamanu, ka Turaidas muzejrezervātā ir virkne kādreizējās muižas ēku, kuras iepriekš, šķiet, neesmu skatījis. Lai maršruts būtu interesantāks, nu sāku meklēt ceļu no Blusu alas uz Turaidu, kas ļautu iziet pa iepriekš neapgūtām takām.

Kad kartēs redzu, ka aiz “Virsotņu” mājām ceļš apraujas kaut kur mežā virs Blusu alas un attālums starp ceļa galu un Blusu alu ir relatīvi neliels, nospriežu, ka jāmeklē iespējas tur. Topogrāfiskās kartes vēsta, ka gaidāms labs kāpiens.

Kartēs manu arī taku gar Gauju, kas no tilta pār upi aizved līdz upes malā esošam skatu laukumam, no kura paveras skats uz Gaujas kreisajā krastā esošo iezi, par kura vārdu manā rīcībā nav informācijas. Taka kļūst par mana maršruta papildinājumu, jo pārgājiena režīmā es te noteikti neesmu viesojies. Esmu pa to jozis “Stirnu bukā”, bet tad mierīga apkārtnes vērošana izpaliek.

Maija sākumā manā apkārtnē ievas zied pilnā plaukumā, tāpēc paredzu 9.maijā apmeklēt Siguldu un atkal sazinos ar Sintiju. Izmantoju iespēju noskaidrot viņas domas par kāpienu augšup virs Blusu alas. Sintija min, ka nav norādīts, ka būtu īpašums starp šiem posmiem, kas būtu jāšķērso, bet stāvums gan tur varētu būt, kas ir pieveicams.

7.maijā saņemu vēstuli no Sintijas. Viņa ir bijusi apsekot virkni apskates objektu (Krimuldas muiža, Gūtmaņa ala, tilts pār Gauju) un secinājusi, ka 9.maijs varētu būt par agru, bet kaut kas jau būs redzams. Vēstulei pievienotas fotogrāfijas ar ievu pumpuriem un pirmajiem ziediem.

Ar Sintijas vēstulē un tās pielikumos redzamo man pietiek, lai plāns paliktu spēkā. 9.maijā būšu Siguldā.

Ieskats manā Siguldas pārgājienā rodams šeit.

Skriešanas sezonas noslēgums un pārgājiens Siguldā

Joprojām cīnoties ar Valmieras skrējienā gūtā bronhīta sekām, dažus skrējienus esmu izlaidis, bet septiņi no astoņiem “Skrien Latvija” posmiem šogad jau noskrieti, tā kā noslēdzošo – Siguldas – posmu nolemju kaut lēnām, bet pieveikt. Pēdējais ārstes ieteikums bija mēnesi atturēties no skriešanas, bet, redzot manu vēlmi kustēties, sekoja piebilde, ka noteikti nedēļu neskriet. Nedēļa jau pagājusi, tā kā došos trasē 😊

Saprotu, ka lielākā daļa rudens zelta jau atradīsies uz zemes, tomēr plānoju pēc skrējiena arī mazliet pastaigāt pa Siguldu un tās apkārtni. Pirms gada pēc Siguldas skrējiena devos uz Gaujas labo krastu, bet šogad nolemju apciemot tūristu mazāk apmeklētas vietas tepat kreisajā krastā.

Uzreiz maršrutā atzīmēju Daudas ūdenskritumu, Raganu katlu, Sateseles pilskalnu un kanjonu, Kraukļu alu un Paradīzes kalnu. Tiem pievienoju arī Siguldas Jauno pili un Livonijas ordeņa pilsdrupas. Aizrakstu arī Siguldas TIC, lai saņemtu kādu padomu un ieteikumu maršrutam. Papildus objekti ieteikti netiek, vien norādīts, ka uz Raganu katlu no Daudas ūdenskrituma jādodas caur Ķipariem, lai nešķērsotu Nurmižu gravu rezervāta teritoriju.

Papildus objektus kartē meklēju pats. Pamanu kādu interesantu vietu kartē starp Siguldas kapiem un Krusta kalnu, uz kuru tieši neved neviena taka, bet tur varētu būt kāds stāvāks krasts un ūdenskritums. Šo atzīmēju savā plānā kā izpētes vērtu vietu. Atliek cerēt, ka laiciņš sestdien būs pastaigai piemērots.

Tā kā man ceturtdienas vakarā jāpaņem auto no servisa un jānogādā treniņā jaunāko dēlu, šoreiz manu numuru izņem Ilze. Līdz šim septiņos posmos ir izdevies startēt ar numuru, kas beidzas ar “82”, un ceru, ka Ilzei tādu piešķirs arī šoreiz. Parasti “Dominā” pie numuru izsniegšanas ir viena un tā pati meitene, kas jau zina, ka ņemšu “2082”, bet šoreiz gadās tā, ka viņas vietā ir citas meitenes. Ar nosacījumu, ka man jāsagādā šokolādi, Ilze tomēr tiek pie mana numura.

Par sestdienas aktivitātēm Siguldā lasiet šeit.

Gar Braslu un Gauju līdz Siguldai

Braslas upe un tās krastos esošie ieži manā darāmo darbu sarakstā iekļauti jau sen, no brīža, kad sāku biežāk doties vienas dienas pārgājienos. Interneta pārlūkprogrammā saglabāta virkne citu ceļotāju aprakstu tieši par šo maršrutu. Sākotnējā ideja ir iet gar Braslu ziemā, kad debesis zilas, sniedziņš balts un sarkanīgi ieži izceļas uz apkārtnes fona. Ziemā staigāju daudz, tai skaitā Gaujas nacionālajā parkā, bet pienāk pavasaris, un šī ideja vēl gaida, kad tiks realizēta. Kad domāju, uz kuru pusi doties 11.maijā, nolemju, ka ir pienācis laiks Braslai.

Biežāk Braslas gājēji izvēlas upes labo krastu, aiziet līdz Braslas ietekai Gaujā un tad dodas uz Inciemu, no kura tālāk ar savu vai sabiedrisko transportu var nokļūt, kur nepieciešams. Nolemju, ka manam pirmajam Braslas pārgājienam izvēlēšos upes labo krastu, tikai ir vēlme Inciema vietā tēmēt uz ko mazliet tālāku – Siguldu. Kad pamēru attālumu kartē, secinu, ka izdarāms tas ir, vien jāņem vērā arī citu aprakstos lasītais, ka gar Braslu ceļš vedīs augšup un lejup. Ir, protams, tādi, kas pirms manis gājuši gar Gauju Siguldas virzienā, un, spriežot pēc aprakstiem, arī te jārēķinās, ka temps nebūs augsts. Mērījums kartē liecina, ka gar Braslu būs mazāk par pusi no pārgājiena kilometrāžas.

Vēlmi doties uz Siguldu nosaka vēl kāds apstāklis. Aprakstos esmu manījis pieminam Blusu alu, kas atrodas nostatu no Siguldas apkārtnes populārākajiem pārgājienu un pastaigu maršrutiem. Ala atrodas Gaujas senlejas labā pamatkrasta pakājē tieši pa ceļam no Braslas ietekas Gaujā uz Turaidu. Kad februārī plānoju savu pārgājienu gar Loju un Gauju, pie viena apvaicājos Krimuldas novada tūrisma jomas darbiniekiem arī par Blusu alu un tieku pie nedaudz papildus informācijas gan par alu, gan ceļu no Braslas līdz Siguldai.

Tā kā nav zināms, cik daudz laika un spēku man prasīs jau nospraustais maršruts, vairāk obligātu apskates objektu tajā neiekļauju, paredzot, ka noslēguma daļā Siguldas pusē improvizēšu, ņemot vērā atlikušos spēkus, laikapstākļus, kā arī vilcienu atiešanas laikus.

Par pašu pārgājienu aicinu lasīt šeit.

Turpinu apgūt Siguldas apkārtni

Lai arī Siguldā ir pabūts vairākkārt, arī tur vēl ir ievērības cienīgas vietas, kuras neesmu apmeklējis, tāpēc savu nedēļas nogales pārgājienu nolemju veikt Siguldas pusē.

Sākotnējais mērķis ir ūdenskritumu apskate. Kartēs esmu manījis gan Daudas ūdenskritumu, gan Ķiparu kaskādi, bet tie īsti nav iederējušies manos līdzšinējos maršrutos. Lai radītu vērā ņemamu maršrutu, ar šiem diviem gan ir par maz. Uz ziemeļiem, ziemeļaustrumiem no tiem ir Nurmižu gravu rezervāts, uz rietumiem – Siguldas pilsēta. Citos virzienos interesanti objekti tuvākajā apkārtnē nav atrodami vai arī ir lieliski paslēpušies.

Tā kā Nurmižu gravu rezervāts plašākai publikai nav pieejams, sāku meklēt apmeklēšanas vērtus objektus uz otru pusi no Siguldas. Esmu sācis ar ūdenskritumu tēmu, un arī nākamais atradums ir ūdenskritums – Kalnabeitu ūdenskritums, kas atrodas tieši pie dzelzceļa līnijas netālu no Kalnabeitu ciema Siguldas pievārtē. Turpinot pētīt karti, uzduros arī Lorupes muižas ēkām, kas gājienu uz Kalnabeitu ūdenskritumu padara vēl pievilcīgāku.

Diezgan daudz kilometru šai gadījumā jāmēro pa pilsētas ielām, tāpēc izšķiros arī par mežonīgāku papildinājumu maršrutam un nolemju no Kalnabeitu ūdenskrituma iet gar Lorupi līdz pat Gaujai. Tas sola labu seguma un reljefa daudzveidību manā maršrutā un arī ātruma kritumu Lorupes posmā, bet dienas kļūst arvien garākas, tā kā par pāragru tumsas iestāšanos nesatraucos.

Mērījumi kartē liecina, ka vēl vairāki kilometri pietrūkst līdz ierastajiem 29-30km. Savus meklējumus turpinu lejup gar Gauju, jo zinu, ka šur un tur lejup pa upi vēl ir atrodamas gan klintis, gan alas. Un tad mans skatiens atduras pie Ziedleju klintīm Gaujas vecupes krastā. Papildinājums pamata maršrutam ir nedaudz virs 3 kilometriem, kas ir gana, lai sasniegtu vēlamos 29-30.

Sazinos arī ar Siguldas novada TIC un Edgaru no 25 wolves, jo viņš ir gan pabijis pie Kalnabeitu ūdenskrituma, gan devies pārgājienā gar Lorupi. Māris no Siguldas novada TIC noteikti ir paraugs daudziem sava amata brāļiem un māsām, jo pat e-pastā jūtama viņa degsme palīdzēt, informācija ir detalizēta un papildināta ar kartēm, kur Māris ar bultām ievilcis ceļu līdz mani interesējošajiem objektiem. Kādā no aprakstiem esmu manījis pieminam privātīpašumus un ne pārāk draudzīgus suņus, bet Māra atbildes dod pārliecību, ka veiksmīgi sasniegšu ūdenskritumu.

Edgars min, ka vasarā Lorupe lielākoties ir ejama gar krastu, bet ziemā nevar zināt, tāpēc nolemju izvērtēt situāciju uz vietas un tad izšķirties par piemērotāko risinājumu. Arī Edgars skaidri norāda ceļu, pa kuru sasniedzams Kalnabeitu ūdenskritums.

Izpētes rezultātā ir tapis interesants maršruts, kas ietver objektus, kurus nekad iepriekš neesmu apmeklējis. Šeit varat lasīt, kā man veicās ar plānu realizāciju.

Klasisks maršruts, pagatavots Induļa gaumē

Iedvesmu šīs nedēļas nogales pārgājienam dod DELFI. Kad iepazīstos ar viņu ieteikumiem par astoņām klintīm Latvijā, kas jāredz ikvienam, saprotu, ka redzējis esmu tās visas, bet vienai – Spriņģu iezim – iepriekš esmu vistiešākajā nozīmē paskrējis garām, to kārtīgi neiepazīstot. Nolemju, ka šo kļūmi jānovērš.

Tad nu izšķiros par pārgājienu no Līgatnes uz Siguldu, pieturoties EnterGauja izstrādātajam maršrutam, bet iespējami papildinot to ar dažādiem papildus objektiem, kas, izrādās, nav nemaz tik sarežģīti, jo EnterGauja maršrutā nav Spriņģu, Katrīnas un Gūdu klinšu. Man grūti iedomāties, kurš gājējs neizmetīs pavisam nelielu līkumu no oficiālā maršruta, lai skatītu Katrīnas un Gūdu klintis.

Iet virzienā no Līgatnes uz Siguldu izvēlos, ņemot vērā to, ka Siguldā ir krietni lielāka pieejamo vilcienu izvēle, kamēr no Līgatnes vakarpusē ir tikai viens vienīgs vilciens uz Rīgu.

Pētot objektus, kas atrodami maršrutam tuvākajā apkārtnē, acīs iekrīt Sautas kalns, Lauru klintis un Kautraka gravas, bet papildus izpēte arī atklāj, ka visi šie objekti atrodas Nurmižu gravu rezervāta teritorijā. Jānis no Dabas aizsardzības pārvaldes, atbildot uz manu vēstuli, pieklājīgi un nepārprotami norāda, ka tūristiem šo objekti nav paredzēti. Tad nu tos izslēdzu no potenciālā maršruta un koncentrējos uz objektiem, kas neatrodas rezervātu teritorijās. Ja nu nākotnē kādai zinātniskai ekspedīcijai Nurmižu rezervātā būs nepieciešami papildspēki, es labprāt pieteiktos. Kā rakstīju vēstulē Dabas aizsardzības pārvaldei, pret dabu izturos atbildīgi, nemēsloju, klintīs uzrakstus neskrāpēju, sikspārņus alās nebiedēju.

Interesants objekts šķiet Vecandrijāņu klints, kas arī nav pārlieku tālu no mana pamata maršruta, tāpēc arī tās aptuveno atrašanās vietu atzīmēju savā MAPS.ME aplikācijā, lai nejauši nepaskrietu garām.

Tā kā ceļu sākšu no rehabilitācijas centra “Līgatne”, no EnterGauja izstrādātās maršruta versijas pazūd Līgatnes papīrfabrika un tās ciemats. Tāpat atsakos no Līgatnes dabas takām. Gan papīrfabrikas ciematu, gan dabas takas apmeklēju jau pagājušā gada nogalē, tā kā liels zaudējums tas nav.

Apraksts par pārgājienā piedzīvoto atrodams šeit.

Nākamajai nedēļas nogalei paredzēta mazliet savādāka aktivitāte brīvā dabā, kas gan arī prasīs mērot dažus desmitus kilometru. Par to pēc nedēļas.

Elpu iezis