Birka: skrienlatvija

Šīs nedēļas nogales aktivitātes atkal pakārtotas skrējienam, kas šoreiz notiek Rēzeknē. Izpētot sabiedriskā transporta satiksmi ar šo Latgales pilsētu, secinu, ka vislabāk pilsētā pavadīt divas naktis, lai tad pilnvērtīgi apgūtu dienu starp tām. Rezervēju sev numuriņu viesnīcā “Kolonna”.

Pētot karti un iegūstot informāciju no dažādiem papildus avotiem, nonāku pie plāna pēc skrējiena apiet apkārt Adamovas ezeram. Maršruta tapšanā piepalīdz gan Ligita no Rēzeknes novada TIC, gan Arnis no “Latvijas Finiera” apsaimniekotā Sarkaņkalna, gan Urgu meitenes, kuras ik gadu pirms Līgo rīko nūjošanas pārgājienu apkārt Adamovas ezeram.

Izpētot karti  un nokalibrējot maršrutu ar Arņa un Urgu meiteņu atbalstu, nonāku pie atziņas, ka apiet apkārt Adamovas ezeram var, tikai ieturot cienījamu distanci no tā krasta, jo ap ezeru ir daudz privātīpašumu. Pa vidu noteikti var atrast un izmantot atsevišķas iespējas pieiet tuvāk ezeram.

Gatavojot maršrutu, vēlmju sarakstā iekļūst arī Sarkaņkalns, Škūru kalns (novada augstākā virsotne), divi lieli laukakmeņi – Labvāržu un Purmaļu, divi ezeri – Adamovas un Vizuleits, kā arī divas muižas – Adamovas un Labvāržu.

Sarkaņkalns kartēs ir gana precīzi atzīmēts, atrodu arī kartes, kurās fiksēts Škūru kalns. Te ar informāciju palīdz arī Arnis, un vismaz par kalnu atrašanu esmu gana drošs.

Adamovas muiža ir atzīmēta kartē, tāpēc zinu, ka to atradīšu, bet par Labvāržu muižas atrašanās vietu informācijas trūkst. Arnis ieminas, ka no tās muižas nekas vairs nav palicis. Arī interneta dzīlēs atrodu informāciju, ka šim objektam valsts aizsargājama kultūras pieminekļa statuss atņemts. Var atrast arī bildes ar sabrukušo ēku, kas datētas ar 2015.gadu. Nolemju, ka savā objektu sarakstā atstāšu tikai vienu muižu.

Arī Adamovas muižas vietā neko daudz neceru ieraudzīt, jo tai aizsargājama objekta statuss tieši tāpat atņemts, bet vismaz vienai vai divām 19.gadsimtā celtām ēkām tur vēl vajadzētu būt. To nolemju pārbaudīt dabā.

Vissarežģītāk ar akmeņiem. Vienam no tiem – Purmaļu laukakmenim – atrodu GPS koordinātes, bet otram – Labvāržu laukakmenim – ir tikai apraksts. Atrodu gan kādu mazītiņu pagasta kartīti, kurā abi mani interesējošie objekti ir iezīmēti, tā kā vismaz aptuvenas to atrašanās vietas ir zināmas.

Maršruta plānošanu interesantāku padara fakts, ka manis iecienītajā MAPS.ME aplikācijā Vizuleits nav atrodams. Jāsaka, ka nav atrodams arī netālu esošais, bet daudz lielākais Sološu ezers. Tad nu plānošanu veicu vairāku karšu un aplikāciju režīmā. Tāpat rēķinos, ka jābūt gatavam elastīgi reaģēt uz dažādiem iespējamiem pavērsieniem dabā.

Autobusa biļeti iegādājos tikai turpceļam, lai mājupceļu plānotu pēc apstākļiem, bet jebkurā gadījumā tā, ka Rīgā esmu ne vēlāk kā pusdienlaikā. Rēzekne ir interesanta ar to, ka īsti nav izvēles pēcpusdienas reisiem uz Rīgu, toties naktī reisu ir daudz.

Tā kā 31.maijā izlaidumi abiem dēliem, esmu izvēlējies visvēlāko reisu uz Rēzekni, kas no Rīgas atiet 21:20. Viesnīcu jau esmu brīdinājis, ka ieradīšos pēc 1:00 naktī. Rēķinu, ka vismaz 6 stundas miega man sanāks.

Autobusā pasažieru visai daudz. Nav ne jausmas, cik no tiem ir skrējēji, bet tādas vai citādas darīšanas ne vienam vien liek naktī doties uz Rēzeknes pusi. Pa ceļam aizpildās vēl pēdējās brīvās vietas.

Jau Rīgā līst, un lietus vairāk vai mazāk turpinās visu ceļu. Sestdienai gan lietus netiek solīts, un par skrējienu man jebkurā gadījumā bažu nav, bet domāju par to, ka pārgājiena laikā mani gaida brišana pa dažādām vietām, kas lietū var būt kļuvušas visai slapjas.

Esmu radis šādus relatīvi īsus pārbraucienus pavadīt nomodā, bet šai gadījumā mēģinu kaut uz mirkli iemigt, paturot prātā to, ka nākamajā dienā spēka vajadzēs daudz.

Tad, kad liekas, ka nekas nekavēs mierīgu, lietainu braucienu uz Rēzekni, lēkme sākas autobusa pasažierim, kas sēž pa diagonāli aiz manis. Pirmie reaģē pasažieri, kāda sieviete metas skaidrot, kas vīrietim atgadījies, bet tas, šķiet zaudējis samaņu, pa muti nāk putas. Uz saucieniem reaģē arī šoferis, kas kaut kur Jumpravas apkārtnē aptur autobusu degvielas uzpildes stacijā, noskaidro situāciju un izsauc ātro palīdzību.

Pīpētāji dodas uzpīpēt, citi apmeklē degvielas uzpildes staciju. Kamēr gaidām, vīrieša stāvoklis, šķiet, pamazām uzlabojas. Īsu brīdi pirms mediķu ierašanās, tas pat atgūst spēju runāt. Sarunā ar mediķiem noskaidrojas, ka epilepsijas lēkmes šim vīrietim ir jau kādus pāris gadus, nekādu īpašu medikamentu tam nav. Tā kā vīrietis brauc līdz Rēzeknei, tam nav vēlēšanās izkāpt tik tālu no galamērķa, kur nu vēl doties uz Ogri, no kuras ir mediķu ekipāža. Top atteikums, un ar mediķu norādījumu gadījumā, ja lēkme atkārtojas, pasažieri nodot ārstu rīcībā mēs turpinām ceļu. Par laimi lēkme neatkārtojas.

Autobuss Rēzeknē ierodas pusstundu vēlāk par ieplānoto laiku. Viesnīca ir pavisam netālu no autoostas, tāpēc pēc mirkļa jau esmu recepcijā. Ar tur esošo meiteni vēl izrunājam man nākamajai dienai svarīgu tēmu – sabiedriskā transporta pieturas un grafiku. Lai izvairītos no aptuveni astoņu kilometru šosejas posma gan turp, gan atpakaļ, esmu nolēmis uz Adamovu doties ar sabiedrisko transportu.

Iepriekš sarakstē ar “Rēzeknes satiksmi” esmu saņēmis saiti uz rakstu par autobusu kustības izmaiņām, bet pat vietējai iedzīvotājai šīs shēmas īsti nepalīdz. Galu galā saliekam visu informāciju kopā, meitene atzīmē kartē, kur atradīšu pieturu, kurā autobuss noteikti pieturēs jebkurā gadījumā, izdrukā man sarakstu ar man nepieciešamā – 13.autobusa – kustības sarakstiem no pieturas “Tirgus” un no “Adamovas”, un es varu doties uz numuriņu, lai liktos uz auss. Par to, kā pagāja mana diena Rēzeknē un tās apkārtnē, lasiet šeit.