Skriešanas sezonas noslēgums un pārgājiens Siguldā

Joprojām cīnoties ar Valmieras skrējienā gūtā bronhīta sekām, dažus skrējienus esmu izlaidis, bet septiņi no astoņiem “Skrien Latvija” posmiem šogad jau noskrieti, tā kā noslēdzošo – Siguldas – posmu nolemju kaut lēnām, bet pieveikt. Pēdējais ārstes ieteikums bija mēnesi atturēties no skriešanas, bet, redzot manu vēlmi kustēties, sekoja piebilde, ka noteikti nedēļu neskriet. Nedēļa jau pagājusi, tā kā došos trasē 😊

Saprotu, ka lielākā daļa rudens zelta jau atradīsies uz zemes, tomēr plānoju pēc skrējiena arī mazliet pastaigāt pa Siguldu un tās apkārtni. Pirms gada pēc Siguldas skrējiena devos uz Gaujas labo krastu, bet šogad nolemju apciemot tūristu mazāk apmeklētas vietas tepat kreisajā krastā.

Uzreiz maršrutā atzīmēju Daudas ūdenskritumu, Raganu katlu, Sateseles pilskalnu un kanjonu, Kraukļu alu un Paradīzes kalnu. Tiem pievienoju arī Siguldas Jauno pili un Livonijas ordeņa pilsdrupas. Aizrakstu arī Siguldas TIC, lai saņemtu kādu padomu un ieteikumu maršrutam. Papildus objekti ieteikti netiek, vien norādīts, ka uz Raganu katlu no Daudas ūdenskrituma jādodas caur Ķipariem, lai nešķērsotu Nurmižu gravu rezervāta teritoriju.

Papildus objektus kartē meklēju pats. Pamanu kādu interesantu vietu kartē starp Siguldas kapiem un Krusta kalnu, uz kuru tieši neved neviena taka, bet tur varētu būt kāds stāvāks krasts un ūdenskritums. Šo atzīmēju savā plānā kā izpētes vērtu vietu. Atliek cerēt, ka laiciņš sestdien būs pastaigai piemērots.

Tā kā man ceturtdienas vakarā jāpaņem auto no servisa un jānogādā treniņā jaunāko dēlu, šoreiz manu numuru izņem Ilze. Līdz šim septiņos posmos ir izdevies startēt ar numuru, kas beidzas ar “82”, un ceru, ka Ilzei tādu piešķirs arī šoreiz. Parasti “Dominā” pie numuru izsniegšanas ir viena un tā pati meitene, kas jau zina, ka ņemšu “2082”, bet šoreiz gadās tā, ka viņas vietā ir citas meitenes. Ar nosacījumu, ka man jāsagādā šokolādi, Ilze tomēr tiek pie mana numura.

Par sestdienas aktivitātēm Siguldā lasiet šeit.

Es te! :)

Atbilde uz jautājumu, kur esmu pazudis un kāpēc nav jaunu ierakstu un aprakstu, ir tāda, ka pamazām atgūstu savu veselību. Nekas traks, vien pārāk daudz lietus un vēja Valmierā.

Šobrīd nedaudz malā nolikti gan pārgājieni, gan skrējieni, bet gan vienu, gan otru aktivitāti noteikti vēl turpināšu 🙂 Ideju ir daudz, un ar nepacietību gaidu, kad tās realizēšu.

Kamēr atpūšos, ir tapuši apraksti trim septembrī aizvadītiem skrējieniem, un tos atradīsiet šeit

Foto: Andris Jermuts

Rēzeknē un Rēzeknes novadā

Šīs nedēļas nogales aktivitātes atkal pakārtotas skrējienam, kas šoreiz notiek Rēzeknē. Izpētot sabiedriskā transporta satiksmi ar šo Latgales pilsētu, secinu, ka vislabāk pilsētā pavadīt divas naktis, lai tad pilnvērtīgi apgūtu dienu starp tām. Rezervēju sev numuriņu viesnīcā “Kolonna”.

Pētot karti un iegūstot informāciju no dažādiem papildus avotiem, nonāku pie plāna pēc skrējiena apiet apkārt Adamovas ezeram. Maršruta tapšanā piepalīdz gan Ligita no Rēzeknes novada TIC, gan Arnis no “Latvijas Finiera” apsaimniekotā Sarkaņkalna, gan Urgu meitenes, kuras ik gadu pirms Līgo rīko nūjošanas pārgājienu apkārt Adamovas ezeram.

Izpētot karti  un nokalibrējot maršrutu ar Arņa un Urgu meiteņu atbalstu, nonāku pie atziņas, ka apiet apkārt Adamovas ezeram var, tikai ieturot cienījamu distanci no tā krasta, jo ap ezeru ir daudz privātīpašumu. Pa vidu noteikti var atrast un izmantot atsevišķas iespējas pieiet tuvāk ezeram.

Gatavojot maršrutu, vēlmju sarakstā iekļūst arī Sarkaņkalns, Škūru kalns (novada augstākā virsotne), divi lieli laukakmeņi – Labvāržu un Purmaļu, divi ezeri – Adamovas un Vizuleits, kā arī divas muižas – Adamovas un Labvāržu.

Sarkaņkalns kartēs ir gana precīzi atzīmēts, atrodu arī kartes, kurās fiksēts Škūru kalns. Te ar informāciju palīdz arī Arnis, un vismaz par kalnu atrašanu esmu gana drošs.

Adamovas muiža ir atzīmēta kartē, tāpēc zinu, ka to atradīšu, bet par Labvāržu muižas atrašanās vietu informācijas trūkst. Arnis ieminas, ka no tās muižas nekas vairs nav palicis. Arī interneta dzīlēs atrodu informāciju, ka šim objektam valsts aizsargājama kultūras pieminekļa statuss atņemts. Var atrast arī bildes ar sabrukušo ēku, kas datētas ar 2015.gadu. Nolemju, ka savā objektu sarakstā atstāšu tikai vienu muižu.

Arī Adamovas muižas vietā neko daudz neceru ieraudzīt, jo tai aizsargājama objekta statuss tieši tāpat atņemts, bet vismaz vienai vai divām 19.gadsimtā celtām ēkām tur vēl vajadzētu būt. To nolemju pārbaudīt dabā.

Vissarežģītāk ar akmeņiem. Vienam no tiem – Purmaļu laukakmenim – atrodu GPS koordinātes, bet otram – Labvāržu laukakmenim – ir tikai apraksts. Atrodu gan kādu mazītiņu pagasta kartīti, kurā abi mani interesējošie objekti ir iezīmēti, tā kā vismaz aptuvenas to atrašanās vietas ir zināmas.

Maršruta plānošanu interesantāku padara fakts, ka manis iecienītajā MAPS.ME aplikācijā Vizuleits nav atrodams. Jāsaka, ka nav atrodams arī netālu esošais, bet daudz lielākais Sološu ezers. Tad nu plānošanu veicu vairāku karšu un aplikāciju režīmā. Tāpat rēķinos, ka jābūt gatavam elastīgi reaģēt uz dažādiem iespējamiem pavērsieniem dabā.

Autobusa biļeti iegādājos tikai turpceļam, lai mājupceļu plānotu pēc apstākļiem, bet jebkurā gadījumā tā, ka Rīgā esmu ne vēlāk kā pusdienlaikā. Rēzekne ir interesanta ar to, ka īsti nav izvēles pēcpusdienas reisiem uz Rīgu, toties naktī reisu ir daudz.

Tā kā 31.maijā izlaidumi abiem dēliem, esmu izvēlējies visvēlāko reisu uz Rēzekni, kas no Rīgas atiet 21:20. Viesnīcu jau esmu brīdinājis, ka ieradīšos pēc 1:00 naktī. Rēķinu, ka vismaz 6 stundas miega man sanāks.

Autobusā pasažieru visai daudz. Nav ne jausmas, cik no tiem ir skrējēji, bet tādas vai citādas darīšanas ne vienam vien liek naktī doties uz Rēzeknes pusi. Pa ceļam aizpildās vēl pēdējās brīvās vietas.

Jau Rīgā līst, un lietus vairāk vai mazāk turpinās visu ceļu. Sestdienai gan lietus netiek solīts, un par skrējienu man jebkurā gadījumā bažu nav, bet domāju par to, ka pārgājiena laikā mani gaida brišana pa dažādām vietām, kas lietū var būt kļuvušas visai slapjas.

Esmu radis šādus relatīvi īsus pārbraucienus pavadīt nomodā, bet šai gadījumā mēģinu kaut uz mirkli iemigt, paturot prātā to, ka nākamajā dienā spēka vajadzēs daudz.

Tad, kad liekas, ka nekas nekavēs mierīgu, lietainu braucienu uz Rēzekni, lēkme sākas autobusa pasažierim, kas sēž pa diagonāli aiz manis. Pirmie reaģē pasažieri, kāda sieviete metas skaidrot, kas vīrietim atgadījies, bet tas, šķiet zaudējis samaņu, pa muti nāk putas. Uz saucieniem reaģē arī šoferis, kas kaut kur Jumpravas apkārtnē aptur autobusu degvielas uzpildes stacijā, noskaidro situāciju un izsauc ātro palīdzību.

Pīpētāji dodas uzpīpēt, citi apmeklē degvielas uzpildes staciju. Kamēr gaidām, vīrieša stāvoklis, šķiet, pamazām uzlabojas. Īsu brīdi pirms mediķu ierašanās, tas pat atgūst spēju runāt. Sarunā ar mediķiem noskaidrojas, ka epilepsijas lēkmes šim vīrietim ir jau kādus pāris gadus, nekādu īpašu medikamentu tam nav. Tā kā vīrietis brauc līdz Rēzeknei, tam nav vēlēšanās izkāpt tik tālu no galamērķa, kur nu vēl doties uz Ogri, no kuras ir mediķu ekipāža. Top atteikums, un ar mediķu norādījumu gadījumā, ja lēkme atkārtojas, pasažieri nodot ārstu rīcībā mēs turpinām ceļu. Par laimi lēkme neatkārtojas.

Autobuss Rēzeknē ierodas pusstundu vēlāk par ieplānoto laiku. Viesnīca ir pavisam netālu no autoostas, tāpēc pēc mirkļa jau esmu recepcijā. Ar tur esošo meiteni vēl izrunājam man nākamajai dienai svarīgu tēmu – sabiedriskā transporta pieturas un grafiku. Lai izvairītos no aptuveni astoņu kilometru šosejas posma gan turp, gan atpakaļ, esmu nolēmis uz Adamovu doties ar sabiedrisko transportu.

Iepriekš sarakstē ar “Rēzeknes satiksmi” esmu saņēmis saiti uz rakstu par autobusu kustības izmaiņām, bet pat vietējai iedzīvotājai šīs shēmas īsti nepalīdz. Galu galā saliekam visu informāciju kopā, meitene atzīmē kartē, kur atradīšu pieturu, kurā autobuss noteikti pieturēs jebkurā gadījumā, izdrukā man sarakstu ar man nepieciešamā – 13.autobusa – kustības sarakstiem no pieturas “Tirgus” un no “Adamovas”, un es varu doties uz numuriņu, lai liktos uz auss. Par to, kā pagāja mana diena Rēzeknē un tās apkārtnē, lasiet šeit.

Viena diena Liepājā

Jau sen bija zināms, ka 13.aprīlī man jābūt Liepājā, jo tur notiks jaunās sezonas pirmais “Bigbank Skrien Latvija” seriāla posms. Tad nu nedēļas nogales aktivitātei vieta nav jāizdomā, jāsaplāno tik laiks, ko tur pavadīšu.

Par nokļūšanu uz Liepāju nav divu domu – jāņem autobuss, kas mani vēju pilsētā nogādās visagrāk. Organizatori startu paredzējuši 12:00, dodot iespēju mierīgi atbraukt skriešanas entuziastiem arī no tālākām Latvijas malām. Atpakaļceļam noskatu priekšpēdējo autobusu uz Rīgu. Kāpēc priekšpēdējo? Lai ir vēl kāds autobuss gadījumā, ja rodas vēlme Liepājā uzkavēties mazliet ilgāk, vēl ko apskatīt. Biļetes nopērku ļoti laicīgi – nedēļu pirms brauciena.

Ja par pasākuma skriešanas daļu jautājumu nav, jo to saplānojuši pasākuma organizatori, tad lūkoju, kā aizpildīt pārējo laiku. Pamazām atzīmēju kartē dažādus interesantus punktus, ko pēc tam savilkt kopā vienā maršrutā. Nolemju galvenokārt koncentrēties uz jūras un ezera malu, pilsētas centru atstājot kādai citai apmeklējuma reizei.

Viens no pirmajiem objektu sarakstā nokļūst Liepājas ostas dienvidu mols, jo noteikti vēlos palūkoties uz jūru. Tālāk ceļu nospraužu dienvidu virzienā līdz pat Liepājas robežai, pie kuras kartē redzams uzraksts Dienvidu forti. Populārāks apskates objekts ir Ziemeļu forti, bet manā maršrutā labi iederas to dienvidu radinieki, un Ziemeļu fortos ir jau pabūts pirms gadiem divpadsmit. Acu priekšā gan veidojas labs maršruts arī pilsētas ziemeļu daļai, tā kā te vēl atgriezīšos.

Liepājas ezera krastā ir divi putnu vērošanas torņi un savā maršrutā iekļauju tos abus, kopējo pārgājiena maršrutu pietuvinot 20 kilometru atzīmei.

Nelielu kreņķi rada mana fiziskā kondīcija, jo pirms nedēļas Jūrmalā labās kājas ikru mazliet savilka un nelaiž vaļā. Jūtot, ka skrējiens arvien tuvojas, bet kāja nav skriešanai īsti gatava, sāku ar nelielām muskuļa masāžām un aptieciņā pieejamiem gēliem, bet vakarā pirms skrējiena lemju lūgt padomu zinošākiem cilvēkiem.

Kamēr DAGAMBA vēl tikai gatavojas kāpt uz skatuves, nosūtu ziņas sev zināmām trim fizioterapeitēm, cerot, ka viņām būs kāds vērtīgs padoms, ko darīt, lai es spētu pieveikt 10 kilometrus. Konsīlijs lemj par labu muskuļa rullēšanai, kā arī tieku pie virknes citu ieteikumu. Ļoti laba informācija, ko saglabāt arī citām reizēm.

Ar padomiem bruņojies, gaidu iespēju tos likt lietā. DAGAMBAS koncerts beidzas tikai nedaudz pēc 23:00, bet, lai arī zinu, ka modinātājs jau 5:00, apzinos, ka jāvelta laiks kājas sakopšanai, citādi agrā celšanās var būt veltīga.

Iemiegu ar neziņu par to, ko ir izdevies paveikt ar kāju, un apziņu, ka gulējis būšu maz, tomēr ar nepacietību gaidu vizīti Liepājā.

Šeit varat lasīt par to, kā pagāja mana diena vēju pilsētā.

Dienvidu forti