Joprojām cīnoties ar Valmieras skrējienā gūtā bronhīta
sekām, dažus skrējienus esmu izlaidis, bet septiņi no astoņiem “Skrien Latvija”
posmiem šogad jau noskrieti, tā kā noslēdzošo – Siguldas – posmu nolemju kaut
lēnām, bet pieveikt. Pēdējais ārstes ieteikums bija mēnesi atturēties no
skriešanas, bet, redzot manu vēlmi kustēties, sekoja piebilde, ka noteikti
nedēļu neskriet. Nedēļa jau pagājusi, tā kā došos trasē 😊
Saprotu, ka lielākā daļa rudens zelta jau atradīsies uz
zemes, tomēr plānoju pēc skrējiena arī mazliet pastaigāt pa Siguldu un tās
apkārtni. Pirms gada pēc Siguldas skrējiena devos uz Gaujas labo krastu, bet
šogad nolemju apciemot tūristu mazāk apmeklētas vietas tepat kreisajā krastā.
Uzreiz maršrutā atzīmēju Daudas ūdenskritumu, Raganu katlu,
Sateseles pilskalnu un kanjonu, Kraukļu alu un Paradīzes kalnu. Tiem pievienoju
arī Siguldas Jauno pili un Livonijas ordeņa pilsdrupas. Aizrakstu arī Siguldas
TIC, lai saņemtu kādu padomu un ieteikumu maršrutam. Papildus objekti ieteikti
netiek, vien norādīts, ka uz Raganu katlu no Daudas ūdenskrituma jādodas caur
Ķipariem, lai nešķērsotu Nurmižu gravu rezervāta teritoriju.
Papildus objektus kartē meklēju pats. Pamanu kādu
interesantu vietu kartē starp Siguldas kapiem un Krusta kalnu, uz kuru tieši
neved neviena taka, bet tur varētu būt kāds stāvāks krasts un ūdenskritums. Šo atzīmēju
savā plānā kā izpētes vērtu vietu. Atliek cerēt, ka laiciņš sestdien būs
pastaigai piemērots.
Tā kā man ceturtdienas vakarā jāpaņem auto no servisa un jānogādā treniņā jaunāko dēlu, šoreiz manu numuru izņem Ilze. Līdz šim septiņos posmos ir izdevies startēt ar numuru, kas beidzas ar “82”, un ceru, ka Ilzei tādu piešķirs arī šoreiz. Parasti “Dominā” pie numuru izsniegšanas ir viena un tā pati meitene, kas jau zina, ka ņemšu “2082”, bet šoreiz gadās tā, ka viņas vietā ir citas meitenes. Ar nosacījumu, ka man jāsagādā šokolādi, Ilze tomēr tiek pie mana numura.
Atbilde uz jautājumu, kur esmu pazudis un kāpēc nav jaunu ierakstu un aprakstu, ir tāda, ka pamazām atgūstu savu veselību. Nekas traks, vien pārāk daudz lietus un vēja Valmierā.
Šobrīd nedaudz malā nolikti gan pārgājieni, gan skrējieni, bet gan vienu, gan otru aktivitāti noteikti vēl turpināšu 🙂 Ideju ir daudz, un ar nepacietību gaidu, kad tās realizēšu.
Kamēr atpūšos, ir tapuši apraksti trim septembrī aizvadītiem skrējieniem, un tos atradīsiet šeit
Šīs nedēļas nogales aktivitātes
atkal pakārtotas skrējienam, kas šoreiz notiek Rēzeknē. Izpētot sabiedriskā
transporta satiksmi ar šo Latgales pilsētu, secinu, ka vislabāk pilsētā pavadīt
divas naktis, lai tad pilnvērtīgi apgūtu dienu starp tām. Rezervēju sev
numuriņu viesnīcā “Kolonna”.
Pētot karti un iegūstot
informāciju no dažādiem papildus avotiem, nonāku pie plāna pēc skrējiena apiet
apkārt Adamovas ezeram. Maršruta tapšanā piepalīdz gan Ligita no Rēzeknes
novada TIC, gan Arnis no “Latvijas Finiera” apsaimniekotā Sarkaņkalna, gan Urgu
meitenes, kuras ik gadu pirms Līgo rīko nūjošanas pārgājienu apkārt Adamovas
ezeram.
Izpētot karti un nokalibrējot maršrutu ar Arņa un Urgu
meiteņu atbalstu, nonāku pie atziņas, ka apiet apkārt Adamovas ezeram var,
tikai ieturot cienījamu distanci no tā krasta, jo ap ezeru ir daudz
privātīpašumu. Pa vidu noteikti var atrast un izmantot atsevišķas iespējas pieiet
tuvāk ezeram.
Gatavojot maršrutu, vēlmju
sarakstā iekļūst arī Sarkaņkalns, Škūru kalns (novada augstākā virsotne), divi
lieli laukakmeņi – Labvāržu un Purmaļu, divi ezeri – Adamovas un Vizuleits, kā
arī divas muižas – Adamovas un Labvāržu.
Sarkaņkalns kartēs ir
gana precīzi atzīmēts, atrodu arī kartes, kurās fiksēts Škūru kalns. Te ar
informāciju palīdz arī Arnis, un vismaz par kalnu atrašanu esmu gana drošs.
Adamovas muiža ir
atzīmēta kartē, tāpēc zinu, ka to atradīšu, bet par Labvāržu muižas atrašanās
vietu informācijas trūkst. Arnis ieminas, ka no tās muižas nekas vairs nav
palicis. Arī interneta dzīlēs atrodu informāciju, ka šim objektam valsts
aizsargājama kultūras pieminekļa statuss atņemts. Var atrast arī bildes ar
sabrukušo ēku, kas datētas ar 2015.gadu. Nolemju, ka savā objektu sarakstā
atstāšu tikai vienu muižu.
Arī Adamovas muižas vietā
neko daudz neceru ieraudzīt, jo tai aizsargājama objekta statuss tieši tāpat atņemts,
bet vismaz vienai vai divām 19.gadsimtā celtām ēkām tur vēl vajadzētu būt. To
nolemju pārbaudīt dabā.
Vissarežģītāk ar
akmeņiem. Vienam no tiem – Purmaļu laukakmenim – atrodu GPS koordinātes, bet
otram – Labvāržu laukakmenim – ir tikai apraksts. Atrodu gan kādu mazītiņu
pagasta kartīti, kurā abi mani interesējošie objekti ir iezīmēti, tā kā vismaz
aptuvenas to atrašanās vietas ir zināmas.
Maršruta plānošanu
interesantāku padara fakts, ka manis iecienītajā MAPS.ME aplikācijā Vizuleits
nav atrodams. Jāsaka, ka nav atrodams arī netālu esošais, bet daudz lielākais Sološu
ezers. Tad nu plānošanu veicu vairāku karšu un aplikāciju režīmā. Tāpat
rēķinos, ka jābūt gatavam elastīgi reaģēt uz dažādiem iespējamiem pavērsieniem
dabā.
Autobusa biļeti iegādājos
tikai turpceļam, lai mājupceļu plānotu pēc apstākļiem, bet jebkurā gadījumā tā,
ka Rīgā esmu ne vēlāk kā pusdienlaikā. Rēzekne ir interesanta ar to, ka īsti
nav izvēles pēcpusdienas reisiem uz Rīgu, toties naktī reisu ir daudz.
Tā kā 31.maijā izlaidumi
abiem dēliem, esmu izvēlējies visvēlāko reisu uz Rēzekni, kas no Rīgas atiet
21:20. Viesnīcu jau esmu brīdinājis, ka ieradīšos pēc 1:00 naktī. Rēķinu, ka
vismaz 6 stundas miega man sanāks.
Autobusā pasažieru visai
daudz. Nav ne jausmas, cik no tiem ir skrējēji, bet tādas vai citādas darīšanas
ne vienam vien liek naktī doties uz Rēzeknes pusi. Pa ceļam aizpildās vēl
pēdējās brīvās vietas.
Jau Rīgā līst, un lietus vairāk
vai mazāk turpinās visu ceļu. Sestdienai gan lietus netiek solīts, un par
skrējienu man jebkurā gadījumā bažu nav, bet domāju par to, ka pārgājiena laikā
mani gaida brišana pa dažādām vietām, kas lietū var būt kļuvušas visai slapjas.
Esmu radis šādus relatīvi
īsus pārbraucienus pavadīt nomodā, bet šai gadījumā mēģinu kaut uz mirkli
iemigt, paturot prātā to, ka nākamajā dienā spēka vajadzēs daudz.
Tad, kad liekas, ka nekas
nekavēs mierīgu, lietainu braucienu uz Rēzekni, lēkme sākas autobusa
pasažierim, kas sēž pa diagonāli aiz manis. Pirmie reaģē pasažieri, kāda
sieviete metas skaidrot, kas vīrietim atgadījies, bet tas, šķiet zaudējis
samaņu, pa muti nāk putas. Uz saucieniem reaģē arī šoferis, kas kaut kur
Jumpravas apkārtnē aptur autobusu degvielas uzpildes stacijā, noskaidro
situāciju un izsauc ātro palīdzību.
Pīpētāji dodas uzpīpēt, citi
apmeklē degvielas uzpildes staciju. Kamēr gaidām, vīrieša stāvoklis, šķiet,
pamazām uzlabojas. Īsu brīdi pirms mediķu ierašanās, tas pat atgūst spēju
runāt. Sarunā ar mediķiem noskaidrojas, ka epilepsijas lēkmes šim vīrietim ir
jau kādus pāris gadus, nekādu īpašu medikamentu tam nav. Tā kā vīrietis brauc
līdz Rēzeknei, tam nav vēlēšanās izkāpt tik tālu no galamērķa, kur nu vēl
doties uz Ogri, no kuras ir mediķu ekipāža. Top atteikums, un ar mediķu
norādījumu gadījumā, ja lēkme atkārtojas, pasažieri nodot ārstu rīcībā mēs
turpinām ceļu. Par laimi lēkme neatkārtojas.
Autobuss Rēzeknē ierodas
pusstundu vēlāk par ieplānoto laiku. Viesnīca ir pavisam netālu no autoostas,
tāpēc pēc mirkļa jau esmu recepcijā. Ar tur esošo meiteni vēl izrunājam man
nākamajai dienai svarīgu tēmu – sabiedriskā transporta pieturas un grafiku. Lai
izvairītos no aptuveni astoņu kilometru šosejas posma gan turp, gan atpakaļ,
esmu nolēmis uz Adamovu doties ar sabiedrisko transportu.
Iepriekš sarakstē ar “Rēzeknes satiksmi” esmu saņēmis saiti uz rakstu par autobusu kustības izmaiņām, bet pat vietējai iedzīvotājai šīs shēmas īsti nepalīdz. Galu galā saliekam visu informāciju kopā, meitene atzīmē kartē, kur atradīšu pieturu, kurā autobuss noteikti pieturēs jebkurā gadījumā, izdrukā man sarakstu ar man nepieciešamā – 13.autobusa – kustības sarakstiem no pieturas “Tirgus” un no “Adamovas”, un es varu doties uz numuriņu, lai liktos uz auss. Par to, kā pagāja mana diena Rēzeknē un tās apkārtnē, lasiet šeit.
Jau sen bija zināms, ka
13.aprīlī man jābūt Liepājā, jo tur notiks jaunās sezonas pirmais “Bigbank
Skrien Latvija” seriāla posms. Tad nu nedēļas nogales aktivitātei vieta nav
jāizdomā, jāsaplāno tik laiks, ko tur pavadīšu.
Par nokļūšanu uz Liepāju
nav divu domu – jāņem autobuss, kas mani vēju pilsētā nogādās visagrāk.
Organizatori startu paredzējuši 12:00, dodot iespēju mierīgi atbraukt
skriešanas entuziastiem arī no tālākām Latvijas malām. Atpakaļceļam noskatu
priekšpēdējo autobusu uz Rīgu. Kāpēc priekšpēdējo? Lai ir vēl kāds autobuss
gadījumā, ja rodas vēlme Liepājā uzkavēties mazliet ilgāk, vēl ko apskatīt.
Biļetes nopērku ļoti laicīgi – nedēļu pirms brauciena.
Ja par pasākuma
skriešanas daļu jautājumu nav, jo to saplānojuši pasākuma organizatori, tad
lūkoju, kā aizpildīt pārējo laiku. Pamazām atzīmēju kartē dažādus interesantus
punktus, ko pēc tam savilkt kopā vienā maršrutā. Nolemju galvenokārt
koncentrēties uz jūras un ezera malu, pilsētas centru atstājot kādai citai
apmeklējuma reizei.
Viens no pirmajiem
objektu sarakstā nokļūst Liepājas ostas dienvidu mols, jo noteikti vēlos
palūkoties uz jūru. Tālāk ceļu nospraužu dienvidu virzienā līdz pat Liepājas
robežai, pie kuras kartē redzams uzraksts Dienvidu forti. Populārāks apskates
objekts ir Ziemeļu forti, bet manā maršrutā labi iederas to dienvidu radinieki,
un Ziemeļu fortos ir jau pabūts pirms gadiem divpadsmit. Acu priekšā gan
veidojas labs maršruts arī pilsētas ziemeļu daļai, tā kā te vēl atgriezīšos.
Liepājas ezera krastā ir
divi putnu vērošanas torņi un savā maršrutā iekļauju tos abus, kopējo
pārgājiena maršrutu pietuvinot 20 kilometru atzīmei.
Nelielu kreņķi rada mana
fiziskā kondīcija, jo pirms nedēļas Jūrmalā labās kājas ikru mazliet savilka un
nelaiž vaļā. Jūtot, ka skrējiens arvien tuvojas, bet kāja nav skriešanai īsti
gatava, sāku ar nelielām muskuļa masāžām un aptieciņā pieejamiem gēliem, bet
vakarā pirms skrējiena lemju lūgt padomu zinošākiem cilvēkiem.
Kamēr DAGAMBA vēl tikai
gatavojas kāpt uz skatuves, nosūtu ziņas sev zināmām trim fizioterapeitēm,
cerot, ka viņām būs kāds vērtīgs padoms, ko darīt, lai es spētu pieveikt 10
kilometrus. Konsīlijs lemj par labu muskuļa rullēšanai, kā arī tieku pie
virknes citu ieteikumu. Ļoti laba informācija, ko saglabāt arī citām reizēm.
Ar padomiem bruņojies,
gaidu iespēju tos likt lietā. DAGAMBAS koncerts beidzas tikai nedaudz pēc
23:00, bet, lai arī zinu, ka modinātājs jau 5:00, apzinos, ka jāvelta laiks
kājas sakopšanai, citādi agrā celšanās var būt veltīga.
Iemiegu ar neziņu par to,
ko ir izdevies paveikt ar kāju, un apziņu, ka gulējis būšu maz, tomēr ar
nepacietību gaidu vizīti Liepājā.
Šeit varat lasīt par to, kā pagāja mana diena vēju pilsētā.