No Elles līdz Paradīzei

Esmu iecienījis pārgājienos doties vienatnē, bet ir kāds masu pārgājiens, kas piesaista manu interesi, – STREELNIEKS.LV organizētais “Simtiņš”. Pārgājiena maršruts vijas pa manis iecienīto Gaujas nacionālo parku, un noteikumi paredz, ka 24 stundu laikā jāpieveic vismaz 101 kilometrs, uz muguras nesot somu, kas, neskaitot ēdienus un dzērienus, sver ne mazāk kā 10% no paša gājēja svara. Atraktīvs ir arī iespējamais dalībnieku skaits, jo piedalīsies ne vairāk kā 200 gājēju. Līdz šim mans garākais vienas dienas pārgājiens ir bijis 57 kilometrus garš, tāpēc “Simtiņš” solās būt labs izaicinājums – kas tāds, ko atcerēties visu dzīvi.

Kad maija vidū top skaidrs, ka vecākā dēla dzimšanas dienu svinēsim īstajā dienā, un 3. un 4.augusts man ir brīvi, steidzu rakstīt organizatoriem, ka vēlos piedalīties “Simtiņā”. Saņemu atbildi, ka reģistrēšanās pasākumam vēl nav uzsākta, tā kā atliek vien gaidīt. Jāgaida līdz pat 10.jūnijam, kad manā Facebook Messenger parādās paziņojums, ka reģistrācija “Simtiņam” ir sākusies. Jau tai pašā dienā esmu gan aizpildījis reģistrāciju, gan pārskaitījis dalības maksu. Es gribu būt starp tiem 200, kas mērosies spēkiem ar “Simtiņu 2019”.

Jūnija beigās kopā ar pulciņu interesentu izeju “strēlnieku” organizēto “Simtiņam pa pēdām”, bet pārgājiens ir visai īss un tā lielākā pievienotā vērtība ir padomos, ko var iegūt no organizatoriem un citiem dalībniekiem. Ar to man nav gana, tāpēc nolemju pārbaudīt savus spēkus “Simtiņa” trasē, vienlaikus izlūkojot, kur būs jāiet 3. un 4.augustā. Noskatu posmu no Liepas līdz Ozolkalnam Cēsīs, t.i., pirmos 56 “Simtiņa” kilometrus.

Izlūkgājienu veicu 20.jūlijā, kad savu “Simtiņu” iet paši pārgājiena organizatori. Laiciņš ir visai karsts, gājiens nav viegls, bet pieveicu kopumā 62 kilometrus un gūstu virkni vērtīgu atziņu gan par trasi, gan ekipējumu, gan pārtiku. Atziņas glīti iesaiņoju un noglabāju drošā vietā.

Treniņpārgājienā esmu pamocījis muguru, kas kādu nedēļu negrib atlabt. Sākotnēji priecēju darba kolēģus ar to, ka galvas pagriešanai griežos ar visu augumu. Kad “Simtiņš” neatlaidīgi tuvojas, bet mugura īsti neatlabst, nolemju vērsties pie Agitas no “Fizio AZ”, lai kāds no viņas speciālistiem palīdz muguru savest kārtībā. Papildus ar pašu Agitu vienojos par tikšanos dienu pirms “Simtiņa”, lai tulznu profilaksei noteipotu pēdas, kā arī izrotātu plecu zonu, tā ļaujot tai labāk tikt galā ar garā pārgājiena pārbaudījumu. Pateicoties Ludmilai un Agitai esmu tik gatavs “Simtiņam”, cik vien konkrētajos apstākļos varu būt.

Somas saturu jau iepriekš esmu pārdomājis, un arī kravāt sāku to laicīgi. Viena no praktiskajām treniņpārgājiena atziņām ir par nepieciešamību pēc vēl viena laba akumulatora pulsometra un telefona uzturēšanai pie dzīvības, tāpēc apmeklēju veikalu “Virsotne” un iegādājos sava akumulatora dvīņubrāli. Nu esmu drošs, ka abas ierīces izturēs 24 stundu pārbaudījumu.

Pārtiku iepērku, ņemot vērā treniņpārgājienā gūtās atziņas. Nekādu pīrāgu! Tikai banāni, rieksti, āboli un no vārītiem makaroniem pagatavoti salāti. Atstāju arī divus no četriem “snikeriem”, kas jau bija krājumos, lai gan zinu, ka tos visticamāk neaiztikšu. Saņemot dalībnieka numuru veikalā “Ceļotājs”, iegādājos arī dažas enerģijas želejas. Iepriekš tās neesmu uz sevi izmēģinājis, bet tieši tāpat iepriekš neesmu soļojis neko garāku par 57 kilometriem. Varbūt želejas noder.

“Simtiņa” priekšvakarā pie miera dodos jau īsi pēc 20:00, jo modinātājs likts uz 4:20 no rīta. Vēlos tikt pie vismaz astoņām stundām miega pirms ne mazāk kā 24 stundām bez tā.

Par to, vai sasniedzu Paradīzi, lasiet šeit.

Foto: Reinis Strautiņš

Ar nelielu līkumu no Liepas uz Cēsīm

Tā kā jūnija beigās notikušais “Simtiņam pa pēdām” vairāk izceļas ar noderīgiem padomiem un teorētiskām zināšanām, bet fiziski pārbauda maz, top doma izmēģināt faktisko “Simtiņa” trasi no Liepas līdz Ozolkalnam, kur ir “Simtiņa” 56 kilometru atzīme, lai noķertu arī fizisko sajūtu šāda garuma pārgājienā, kā arī pārbaudītu ekipējumu un gūtu citas praktiskas atziņas, izbaudot pasākumu uz savas ādas.

Trase šai gadījumā pašam nav jāizdomā, jo “Strēlnieka” puiši ir nodrošinājuši trases aptuveno maršrutu navigācijai derīgā failā. Gan ar piebildi, ka reālā trase var atšķirties.

Tā kā Ozolkalnā paredzu būt vēlu vakarā, jādomā arī par kādu naktsmītni, jo sabiedriskais transports uz Rīgu tad vairs nekursēs. Tieši noskatītajā nedēļas nogalē, 20.jūlijā, Cēsīs notiek pilsētas svētki, tāpēc naktsmītņu piedāvājums ir ierobežots. Izvērtējot iespējas, palieku pie Cēsu pilsētas centrā esošās “Vanadziņa mājas”.

Somu šai reizē kravāju, domājot par to, “ko ņemtu līdzi “Simtiņā””, kā arī lai būtu, ko pārvilkt pēc pārgājiena. Apavu izvēle gan sašaurināta, jo joprojām jūtu labo kāju virs potītes, kuru Pļaviņās paspaidīja zābaka augšmala, tāpēc zābaki šoreiz tiek atstāti mājās, un palieku pie kalnu skriešanai paredzētiem apaviem, kas ir gan ar labu saķeri sološu zoli, gan stiprinātu purngalu.

Protams, tiek noskatīts pirmais vilciens, kas 6:21 no Rīgas atiet uz Valmieru. Laiciņš solās būt saulains, kas gan priecē, gan sola izaicinājumu, ja saulei labpatiks tā sirsnīgāk karsēt.

Par to, kā man veicās, lasiet šeit.

Simtiņam pa pēdām

30.jūnija pārgājienam man šoreiz itin nekas nav jāizdomā. Tā kā esmu pieteicies dalībai STREELNIEKS.LV rīkotajā “Simtiņā”, tad, protams, izmantoju iespēju iziet vienīgo treniņpārgājienu pirms tā, kura laikā ceru uzzināt vairāk par to, kas sagaida lielajā pasākumā, kā arī gūt vērtīgus padomus un idejas.

Šo pasākumu izmantoju arī jaunu apavu ievalkāšanai, jo pirms dažiem mēnešiem Embūtes purvos bojā gājušo veco zābaku vietā beidzot esmu iegādājies jaunus, vasarai piemērotus, samērā vieglus zābakus.

Kravājot somu, piedomāju pie tās svara, jo “Simtiņa” noteikumi paredz, ka jānes 10% sava svara, neskaitot ēdamo un dzeramo. Kad salieku visu to, ko uzskatu par šim pasākumam nepieciešamu, svara vēl nedaudz pietrūkst. Tad nu aizņemos jaunākā dēla mazās hantelītes, lai iegūtu trūkstošos kilogramus. Esmu aprēķinājis, ka man vajadzētu nest 9 kilogramus.

Par to, kā veicās “Simtiņa” sagatavošanās pārgājienā, lasiet šeit