01.05.2020. Vizbuļu ziediem rotātā Abavas senlejā

Savā viesu nama “Pils” istabiņā pamostos īsi pirms 4:00, labu brīdi apsteidzot modinātāju, kas likts uz 4:20.  Debesis aiz loga vēl tumšas, tomēr secinu, ka nav vairs, ko gulēt, un ceļos pārbaudīt, ko viesu nama saimnieces pagatavojušas brokastīm. Tik agrā stundā, protams, oficiālās brokastis vēl netiek pasniegtas, tāpēc manā istabiņā uz galda jau iepriekšējā vakarā noliktas plastmasas kastītes ar divām sviestmaizēm un nelielu gurķu, tomātu piedevu katrā, banāns, apelsīns, kā arī paka ar sulu. Ir iespēja uzvārīt kafiju. Atstāta gan ūdens vārāmā kanna, gan viss cits kafijas tapšanai nepieciešamais, bet, tā kā kafiju nedzeru, palieku pie sulas glāzes.

Notiesāju divas sviestmaizes, kas papildinātas ar gaļu, sieru un salātu lapu. Nozūd arī banāns. Otru kastīti ielieku mugursomā ar domu, ka sviestmaizes noderēs pārgājiena laikā.

Sakravāju somu pārgājienam, visu lieko  atstājot istabiņā, un pamazām ģērbjos, izvēloties jau ierasto termo kreklu un vindstoperi. Ar to vajadzētu būt gana. Lietu šai dienai nesola. Kājās aušu vieglos La Sportiva kalnu skriešanas apavus, kas bija mani sabiedrotie arī pagājušā gada “Simtiņā”. Kamēr ģērbjos, debesis jau kļuvušas gaišākas. Saule lec pēc pussešiem rītā. Līdz saullēktam vēl nedaudz vairāk kā pusstunda.

Kad gatavojos aut kājas, īsi pirms pulksten 5:00 pie durvīm atskan klauvējiens. Šis pārgājiens būs nedaudz atšķirīgs no ierastajiem, jo man būs sabiedrība. Aiz durvīm, jau pilnā kaujas gatavībā mani sagaida Inga. Kandava ir Ingas dzimtā puse, bet mūs abus reiz vienoja kopīgs darba devējs. Kopš tā laika un pēdējās mūsu klātienes tikšanās gan pagājuši vairāk kā divarpus gadi. Inga ir viens no cilvēkiem, kas, lasot par manām aktivitātēm, uzdrošinās ieminēties par kopīgu pārgājienu. Doma dzima pagājušā gada maija sākumā un kādu laiku klusi gulēja uz plauktiņa, gaidot savu iespēju. Kad tika paziņoti 2020.gada “Stirnu buka” posmi, kļuva skaidrs, ka dalību Kandavas skrējienā var apvienot ar pārgājienu Abavas senlejā. Sacensības tagad ir atceltas, bet pārgājiens tiks realizēts.

Aizslēdzu istabiņas durvis un, kā norādījusi viesu nama saimniece Oļa, arī ārdurvis, un mēs dodamies Kandavas ielās. Austrumu pusē debesis krāšņiem triepieniem pamazām iekrāso austošā saule, bet, pirms dodamies maršrutā, Inga aicina apskatīt tepat pie Kandavas bruņinieku pilskalna malā esošā Pulvertorņa uzstādīto skulptūru “Zīļuks bruņinieks”.

Zīļuks bruņinieks

Paejam kalnup pa Pils ielu, un tur jau ir arī meklētais Zīļuks. Skulptūru 2011.gadā izveidojis mākslinieks Zigmunds Piņķis. Zīļuks dienu un nakti sargājot Pulvertorni un pilsdrupas, cerot, ka reiz te atkal būs pils.

Kamēr apskatām Zīļuku, pulsometrs paziņo, ka GPS signāls ir atrasts, un mēs sākam savu pārgājienu Abavas senlejā.

Pa Pils ielu, pāri Abavas ielai un tālāk pa takām nonākam pie vēl viena Zīļuka, kas saullēktā airē vienā laivā kopā ar mazāku Zīļuku. Šo skulptūru arī radījis Zigmunds Piņķis. “Zīļuks laivotājs” ir gadu vecāks par tā radinieku – bruņinieku, dzimis 2010.gadā.

Zīļuks laivotājs

Ceļa turpinājumā aizsoļojam lejā pie Abavas, kas te plūst cauri Latvijas vecākā laukakmens tilta velvēm. Tilts šai vietā tapis 1873.gadā, līdz tam pastāvīga tilta pāri Abavai Kandavā nav bijis. Tilta velvju lokos ierīkotas gaismiņu virtenes, kas atdzīvina tumšos akmens mūrus.

Laukakmens tilts pār Abavu

Kāpjam atkal augšup un pāri vēsturiskajam tiltam dodamies uz Abavas otru krastu. Lejā rāmi plūst upes ūdeņi, kuros spoguļojas Abavas krastos augošie koki un saulrieta izdaiļotās debesis. Kandavā valda pilnīgs miers, māju logi vēl tumši. Šķiet, esam vieni no retajiem, kam ir vēlme un arī varēšana brīvdienas rītā piecelties vēl pirms saullēkta. Abi ar Ingu esam “agrie putni”, tāpēc domstarpību par starta laiku nebija.

Rītausma virs Abavas

Gājienu turpinām pa Zemītes, Sēravotu un Sila ielām. Ik pa brīdim palūkojos atpakaļ, kur saule arvien krāšņākos toņos piesaka savu ierašanos. Inga ieminas: “Žēl, ka ejam ar muguru pret saullēktu”. Veicu jau kārtējo 180 grādu pagriezienu, lai notvertu kadru ar rītausmas izrādi. Inga arī tver pēc telefona, lai iemūžinātu šo skatu. Aiz netālā krūmāja skaļi iesaucas dzērves. Balsis dzirdamas tik tuvu, bet paši putni paliek paslēpti mūsu skatieniem.

Saullēkts netālu no Čužu purva

Griežoties kā divi vilciņi (saullēkta krāsas noteikti ir tā vērtas), pamazām esam sasnieguši vietu, kur sākas Čužu purva dabas taka. Dabas liegums te izveidots pirms 21 gada, un šeit sastopamas Latvijā plašākās savvaļas krūmu čužas audzes. Jāatzīst, ka ar manām zināšanām botānikā es krūmu čužu neatpazītu pat tad, ja tā pēkšņi uzkāptu man uz kājas, bet šai brīdī tveram purva mieru rīta agrumā un par čužām galvas nelauzām.

Taku sazarojumā izvēlamies to, kas ved uz Abavas pusi. Augsne vietām ir visai mitra. Abi esam vilkuši vieglus apavus, kas brišanai nav paredzēti, tāpēc laipojam no vienas sausākas vietas uz otru. Slapjākajās takas vietās ir ierīkotas no dēļiem darinātas laipas.

Pārdomu brīdis ir netālu no atpūtas vietas pie Abavas. Inga, protams, Abavu te jau redzējusi, bet man šī ir pirmā vizīte Čužu purvā, tāpēc nolemjam iet uz upi. Kad savā priekšā ieraugu Abavas ūdeņus, samulstu un vaicāju Ingai, kas šī par upi, jo Abava te krietni šaurāka par to, ko vēl nesen skatīju no laukakmens tilta. Inga apliecina, ka tā tiešām ir Abava.

Abava pie Čužu purva

Kamēr stāvam upes krastā, rīta mieru pārtrauc dzeguzes kūkošana. “Ai, vēders tukšs!” Inga iesaucas. “Labi, ka vismaz nauda ir,” viņa piebilst. Mirkli vēlāk Inga nonāk pie secinājuma, ka arī vēders patiesībā nav nemaz tik tukšs, jo vakarā pirms mūsu pārgājiena kopā ar māti un tās māsu baudīts mielasts par godu Ingas mātes dzimšanas dienai. Nojaušu, ka runa ir par ticējumiem, kā mums būtu jāsagaida dzeguzes kūkošana, bet no iztaujāšanas atturos. Pie sevis vien nodomāju, ka manā vēderā ir brokastu maizītes, tā kā, lai ko nozīmētu pilns vai tukšs vēders, mans noteikti ir pilns. Kas laikam ir labi 😊

Kad turpinām ceļu pa purva taku, Inga norāda uz vietu, kur purvā esot māja. Spriežam, cik ļoti jāpatīk dzīvei pie dabas, lai mitinātos purvā. Tā sarunājoties, sasniedzam taku krustojumu, kur nospriežam, ka taka pa kreisi aizved uz jau minēto māju, tāpēc turpinām vien taisni. Vielu pārdomām rada šķērsām takai novilkta stieple. Inga aizdomājas par to, kā gan te var iziet ar bērniem, bet es tveru pēc telefona, lai noskaidrotu, kur īsti esam.

Čužu purvā

Secinājums ir pavisam vienkāršs. Esam pagājuši labu gabalu nost no dabas takas, un stieple visticamāk ir daļa no kādas teritorijas norobežojuma. Biju jau domājis, ka no purva nāksim ārā ātrāk, lai pa taisno izietu uz Kandavas – Saldus ceļa, kas aizvedīs tālāk uz Valdeķiem, bet nebiju iecerējis to darīt tik strauji. Dodamies vien tālāk uz priekšu uz to pusi, kur meklējams ceļš. Pļava, pa kuru soļojam, pamazām ved kalnup. Pa kreisi no mums paliek “Kāļu” mājas.

“Kāļu” pļavās

Kad sasniedzam vietu, kur pamats zem mūsu kājām izlīdzinās, varam palūkoties uz rīta saules stariem pielieto apkārtni. Skats uz Abavas senleju aizgrābj. Inga, šķiet, būtu gatava pārcelties uz “Kāļiem”, lai biežāk varētu skatīt šo skaistumu. Lai arī ir pirmais maijs, saule Abavas apkārtnes mežus ietērpusi zeltainos, visai rudenīgos rītasvārkos. Visu šo skaistumu mums ļauj ieraudzīt viena šķietami kļūdaini izvēlēta taka.

Skats uz Abavas senleju no “Kāļu” pļavām

Turpinām soļot pāri pļavai uz ceļa pusi, un drīz Inga saprot, ka pazīst ceļa malā esošo “Ķuķu” māju iemītniekus. “Ķuķu” piemājas dārzs atklāj to saimnieku mākslinieciskos talantus, jo gan kociņi, gan krūmiņi te tikuši pie glītām frizūrām.

Esam nogājuši piecus kilometrus, tāpēc apstājamies autobusa pieturā ar daiļskanīgo nosaukumu “Urļi”, lai mirkli atvilktu elpu un papildinātu ūdens daudzumu organismā.

Urļu pieturā

Pēc atpūtas pauzes turpinām ceļu un drīz sasniedzam Valdeķus. Mums garām aiztrauc vientuļš autobraucējs. Pa kokiem ieskauto Parka ielu dodamies turp, kur ceram ieraudzīt Valdeķu muižu. Drīz aiz kokiem sāk vīdēt muižas kungu mājas aprises.

Valdeķu muiža izveidota 1845.gadā, un tās kungu māja ir tieši gadsimtu vecāka par mani, celta 1882.gadā. Pirms Otrā pasaules kara muiža piederējusi Benjamiņu dzimtai, pēc kara nacionalizēta, bet 1997.gadā atkal atgriezusies Benjamiņu īpašumā un atjaunota. Ēkas fasādē izceļas iespaidīgas uzejas kāpnes. Iepretim pils ieejai atrodas neliels baseiniņš, kura galā notupusies koši zaļa varde.

Valdeķu muiža

No Valdeķu muižas atgriežamies atpakaļ uz ceļa, kas Kandavu savieno ar Saldu. Aiz Valdeķiem ceļš pazaudē savu asfalta kažoku. Soļojam pa to līdz vietai, kur norāde aicina pagriezties pa labi uz Kalnmuižu. Sekojam šai norādei, jo Kalnmuiža ietilpst mūsu šīs dienas maršrutā.

Debesis ir mākoņainas, bet mums aiz muguras arvien augstāk ceļas saule, izgaismojot ēkas un kokus ceļa abās pusēs. Apkārtnē valda miers, un mēs raiti soļojam uz priekšu. Virzāmies tieši gar dabas parka “Abavas senleja” robežu.

Ceļš uz Aizdzires muižu un Kalnmuižu

Nedaudz pirms “Aiznoru” mājām tiekam pie ceļabiedra, jo mums pievienojas kāds suņuks. Ap kaklu tam kakla siksna, tātad skaidrs, ka suns mīt kādā no apkārtnes saimniecībām. Apošņājis gan manas, gan Ingas plaukstas, tas nolemj skriet mums līdzi.

Mūsu ceļabiedrs

Sākotnēji domājam, ka tas būs tikai uz brītiņu, ka suns atradīs ko interesantāku, kam pievērsties, bet tas turpina skriet mums līdzās. Uz siksnas nav norādes par suņa vārdu vai tā saimnieku tālruņa numura, tāpēc iepazīšanās izpaliek, arī saimniekiem nevaram paziņot, ka to draugs ir pie mums.

Brīdī, kad tuvojas viena no retajām automašīnām, mūsos pamostas atbildības sajūta par suņuku, kas, šķiet, nemaz nemana auto tuvošanos. Aicinām to nākt malā no ceļa, arī auto šoferis piebremzē. Pamudinājumus doties uz mājām mūsu biedrs ignorē. Smaidīdams Ingai ieminos, ka varbūt suns jūt, ka seko labiem cilvēkiem.

Šķiet, ka šis suns ir apkārtnē pazīstams, jo pie kādām mājām to sargs gan skaļi rej, bet iežmiedz asti kājstarpē un metas bēgt, kad mūsu ceļabiedrs pagriežas uz tā pusi. Pabrīnāmies, ka māju sargs tā baidās. Mūsu biedrs šķiet visai draudzīgs.

Reiz šī bijusi pamatīga būve

Sasniedzam krustceles un dodamies meklēt Aizdzires muižu. Pa kreisi manāmas kādreizējo muižas saimniecības ēku drupas. Varam tikai minēt, kam tās reiz izmantotas, jo nu vairs tikai daži akmens mūru fragmenti ar tukšām logu un durvju ailēm turas pretī laika zobam.

Viss, kas nu palicis no Aizdzires muižas saimniecības ēkām

18.gadsimta beigās un 19.gadsimta sākumā celtā Aizdzires muižas kungu māja šodien izskatās visai noskumusi, drūma. Daļa logu aiļu mēmi veras uz apkārtni tumšām acīm, citas aizklātas ar plēves un koka konstrukcijām. Uzmetam aci muižai un dodamies atpakaļ uz krustcelēm, lai turpinātu savu pārgājienu.

Aizdzires muižas kungu māja

Inga nolemj iestiprināties un izvelk no somas maisiņu ar pīrādziņiem. Uzreiz gan vienojamies, ka suņuku nebarosim, tāpēc pīrādziņi klusi un nemanot nozūd mūsu mutēs. Esmu drošs, ka pīrāgu smaržu suņuks pamanīja, tomēr šķiet, ka mums top piedots.

Ceļa turpinājumā mūsu draugs nolemj pēkšņi mesties iekšā mežā. Inga izsaka minējumu, ka tas pamanījis zaķi. Pačukstu viņai, ka nu mums laiks skriet, lai suņuks pazaudētu mūs un beidzot dotos uz savām mājām.

No skriešanas gan atturamies, tomēr kādu brīdi apkārtnē valda klusums. Suņa spējas esmu novērtējis par zemu, jo drīz mēs atkal ejam trijatā. Zaķi gan nemanām. Iespējams, pēc mūsu izdarībām ar pīrādziņiem suņuks negribēja ar mums dalīties. Nu tas draudzīgi rikšo mums blakus.

Kurzemes rapšu lauki

Kad esam aptuveni 1,4 kilometrus no nākamā apskates objekta – Velnakmens un Velnalas, tuvojas nu jau divas automašīnas, tāpēc mēģinām suņuku dabūt nost no ceļa. Pirmā no automašīnām apstājas ceļa malā, no tās izkāpj kāds vīrietis un nāk uz mūsu pusi. Saprotam, ka tas ir suņa saimnieks.

Sveicinu saimnieku un ieminos, ka uz suņa kakla siksnas var uzrakstīt tālruņa numuru, kas ļautu šādās situācijās paziņot saimniekam suņa atrašanās vietu. Saimnieks manam sveicienam neatbild, vien nosaka, ka Reksi (jā, tā sauc mūsu biedru) vajadzēs likt pie ķēdes.

Reksis itin nemaz nav sajūsmā par saimnieka parādīšanos. Satverts aiz siksnas, tas pieplok pie zemes tā, lai nebūtu izkustināms. Kad mirkli vēlāk atskatāmies, redzam, ka saimnieks pasitis Reksi padusē un burtiski stiepj uz mašīnu, kur to gaida kāds no ģimenes locekļiem.

Turpmākajā dienas gaitā abi ar Ingu ik pa brīdim atceramies par Reksi un spriežam, kāpēc suņuks tik ļoti negribēja sekot saimniekam. Reksis ar mums bija nocilpojis gandrīz sešus kilometrus, un šķiet, ka tai brīdī patiešām jutās labi, neskatoties uz to, ka skopojāmies ar pīrādziņiem. Iespējams, mans joks, ka suņuks jūt, ka esam labi cilvēki, nebija tālu no patiesības.

Kad soļojam tālāk, aiz ceļmalas apstādījumiem atskan dobjš un gari stiepts “Mūūū!”, kas sajūsmina Ingu. Sen nekas tāds neesot dzirdēts.

Nokļūstam līdz norādei uz Velnakmeni un Velnalu un pagriežamies pa labi, kur aiz auto stāvlaukuma, tālāk pļavā manāms prāvs akmens. Pa kreisi no akmens paceļas neliels uzkalniņš, bet informācijas par tā nozīmi manā rīcībā nav.

Velnakmens

Aizejam līdz akmenim, Inga arī izmanto iespēju pabūt uz tā. Kandavas novada tūrisma informācija vēsta, ka ir ticējums, ka Velnakmens var piepildīt pie tā klusi izteiktās vēlēšanās, vienīgi akmenim divas reizes jāapiet apkārt saules virzienā un vienu reizi – pret saules gaitu. Uzkāpšana uz Velnakmens, šķiet, sniedz vienīgi labāku skatu uz Abavas senleju, kas plešas tepat lejā.

Inga uz Velnakmens

No Velnakmens pie Velnalas. Dodamies meklēt. Pa ceļam manām brīdinājumu, ka šai apkārtnē mitinās sikspārņi, kuru mieru aicina netraucēt. Pa taciņu kāpjam lejup gravā, pa kuru tek strautiņš. Takas malā guļ prāva koka stumbra palieka, kas arī degusi vai dedzināta. Spocīgais stumbrs labi iederas vietā, kas tiek saistīta ar velna vārdu.

Velna bluķis

Kāpjam arvien zemāk, tad pagriežamies pa taciņu, kas ved augšup gravā, paralēli strautiņa tecējumam. Takas malā parādās smilšakmens atsegumi, kas ir bagātīgi noklāti dažādiem uzrakstiem. Te viesojies, piemēram, arī kāds no Zilupes. Skatienam atklājas prāva niša smilšakmenī, kas gan vēl noteikti nav meklētā ala. Kad turpinām kāpienu, Inga norāda, ka tepat jau tā ala ir. Palūkojos uz klints sienu pie kājām un, jā, redzu alu, bet tās ieeja šķiet tik maza, ka tā drīzāk piemērota nebēdnīgiem velniņiem, nevis vecajam velnam.

Velnala

Augstāk nogāzē manāmi dolomīta atsegumi, tāpēc jūtu kārdinājumu pakāpties vēl augstāk, bet taciņa te ļoti dubļaina un slidena. Labu brīdi izsveru, kur likt nākamo soli, pirms dodos augšup. Nedaudz zemāk arī Inga pamazām lauž savu ceļu uz augšu. Visbeidzot abi stāvam uz takas augšpus Velnalas un lūkojamies uz tur redzamajiem atsegumiem.

Atsegumi virs Velnalas

Inga ierosina kāpt tepat augšup pa nogāzi, bet manās acīs ir iekritusi graviņa, kuras malā esam, un es kāroju tikt pie bildes ar to. Meklējot alu, gravas foto nebija prātā. Tad nu kāpjam atpakaļ lejā pie Velnalas. Te arī tieku pie viena no retajiem foto, kuros es esmu redzams pārgājiena laikā. Biežāk tomēr eju vienatnē un ar pašiņiem neaizraujos, ja vien kāds meža vidū nenoliek spoguli 😊

Pie Velnalas. Foto: Inga

Tieku arī pie skatiem ar graviņu. Tās dibenā nomests stabiņš, uz kura esošā norāde vēsta, kur meklējama Abava un kur – Velnala. Vai nu tas nolūzis, vai kāds tam palīdzējis nolūzt, bet nu tas veras debesīs. Inga bažīgi vēro gravas malās augošos kokus un spriež, cik viegli tie varētu krist lejup.

Grava pie Velnalas

Kad esam atgriezušies pie Velnakmens, mans skatiens atkal pievēršas uzkalniņam pļavas malā. Augšup tajā ved taciņa, kurai sekoju. Inga vēl uz mirkli uzkavējas pļaviņā, tad arī kāpj augšup. No pauguriņa paveras skats uz Abavas senleju un otrpus upei esošo šoseju, kuru Inga dažkārt izmanto saviem skriešanas treniņiem. Uzkalniņa virsotnē atrodas kāds metāla objekts, kura pielietojums gan mums paliek noslēpumā tīts.

Skats no uzkalniņa pie Velnakmens

Dodamies atpakaļ uz ceļu un turpinām soļot uz Kalnmuižas pusi. Saulīte brīžiem palūkojas gar mākoņu maliņu, lai redzētu, kā mums klājas. Apkārtnes pļavās bagātīgi zied gaiļbiksītes.

Ceļā uz Kalnmuižu

Kāds koks ceļa malā piesaista mūsu abu uzmanību. Tas bagātīgi noaudzis ar ķērpjiem un sūnām un, gluži kā liels, spalvains tēvainis, nostājies ceļa malā, izstiepis savas rokas. Tveram pēc foto tehnikas, lai iemūžinātu šo koku.

Ceļmalas koka ķērpjainie zari

Pēc gandrīz 18 kilometru gājiena pagriežamies pa kreisi uz vareniem kokiem ieskautu aleju, kas ved uz Kalnmuižu. Vairāki no kokiem tikuši pie zīmītes ar ozollapas attēlu, apliecinot to piederību dižkoku saimei. No Kalnmuižas puses dzirdamas balsis, bet, pieejot tuvāk, balsu avotu nemana.

Kalnmuižas kungu māja celta 19.gadsimta sākumā. Šobrīd tajā izvietota viesnīca. Glītiem kokgriezumiem rotātas galvenās ēkas durvis. Līdzās atrodamas arī citas, mazākas ēkas, kā arī veco muižas ēku drupas.

Kalnmuiža

Netālu no Kalnmuižas plūst Amula. Mēs atgriežamies uz ceļa, lai Amulai piekļūtu no tās otra krasta. Vietā, kur ceļš pagriežas pa labi, mūs sagaida augsts koka stabs ar kokā grieztu bruņinieka tēlu uz tā. Barjera, kas te ierobežo iebraukšanu blakus teritorijā, ir darināta no koka un greznota tajā grieztām ozollapām. Kāds ir ļoti piestrādājis pie šīs iebrauktuves noformējuma. Šai brīdī virs mūsu galvām aizlido prāvs gulbis. Pēc dzeltenā knābja spriežu, ka redzētais nav paugurknābja gulbis, bet manas zināšanas ornitoloģijā liedz droši apgalvot, ka nupat manījām ziemeļu gulbi.

Kokā grieztais bruņinieks

Pa ceļu, kas savieno Plostus ar Pūcēm, šķērsojam tiltu pār Amulu un pagriežamies uz “Ružām”. Savulaik tūrisma izstādē sastaptā Ilze no Kandavas TIC ir ieteikusi aiz viesu nama “Ružas” meklēt atsegumus, tad nu dodamies lūkot, ko tur var ieraudzīt.

Ingai ir daudz, ko teikt “Ružu” arhitektam. Ēku un tās ieskaujošā nožogojuma sienās iestrādātie akmeņi raisa spēcīgu vārdu lavīnu. Sākotnēji manāms tikai ceļš iekšā “Ružu” pagalmā, tāpēc seko Ingas skeptiskais jautājums: “Kur tu tur iesi?”. Kad vēl mazliet paejam uz priekšu, kļūst redzams arī ceļš, kas aizvijas starp “Ružām” un tām līdzās ziedošu rapšu lauku.

Aizejam līdz vietai, kur baltu un dzeltenu vizbulīšu ieskauti pakāpieni ved lejup uz Kalnmuižas dzirnavu aizsprostu. Atsegumus pagaidām nekur nemanu. Kāpņu lejas galā manāma plāksnīte, kura tiem, kas nolēmuši kāpt pa kāpnēm augšup, trīs valodās pavēsta, ka te ir bīstami.

Informācijai. Для информации. For information

Kalnmuižas ūdensdzirnavu vēsture aizsākas deviņpadsmitajā, iespējams, pat astoņpadsmitajā gadsimtā. No pašas dzirnavu ēkas gan palikušas tikai mūru drupas, kuru vidū paceļas dzirnavu skurstenis, bet aizsprosts joprojām pilda savu funkciju.

Kalnmuižas dzirnavas

Kad esam sasnieguši dzirnavu aizsprostu, lejpus tā pamanu arī nelielu atsegumu Amulas kreisajā krastā. Kamēr Inga uzkavējas uz aizsprosta, dodos tuvāk aplūkot šo atsegumu, kura pakāji rotā dzeltenu vizbuļu pudurītis. Gaišajā klints sienā ir arī skrāpējumu pazīmes, tomēr tā ir krietni tīrāka par atsegumiem, ko manījām Abavas Velnalas apkārtnē.

Atsegums pie Amulas

Pēc Amulas un tās krasta apskates kāpjam atpakaļ krasta nogāzē. Vispirms ejam gar rapšu lauku, tad, lai turētos tālāk no “Ružu” sienām, dodamies pa ceļu, ko rapšu laukā iebraukusi to apstrādājošā tehnika. Plostu – Pūču ceļa malā te slejas metāla konstrukcija, kuras krāsojums, lai arī melnbalts, atgādina labības vārpu. Ingai nav versiju par to, ko šī konstrukcija apzīmē. Es, nebūdams no šīs apkārtnes, varu vien izteikt minējumu, ka, iespējams, tā reiz apzīmējusi kāda kolhoza robežu.

Pie ceļa uz Imulu

Šķērsojam šoseju un aizsoļojam pa ceļu, kas ved uz Imulas pusi. Pa labi no mums ir grava, kas Ingai atgādina par bērnības rotaļām Kandavas Pūzurgravā. Pēc aptuveni viena kilometra esam sasnieguši atpūtas vietu un auto stāvlaukumu vietā, kur sākas Imulas dabas takas.

Imulas dabas taku sākumā

Nolemjam te apstāties un mazliet iestiprināties. Sadalām uz pusēm abas sviestmaizes, ko paņēmu līdzi no viesnīcas. Ingas somā ir arī divi medus kūkas gabali, ko viņa izcepusi par godu mātes dzimšanas dienai.

Mierīgi iestiprināmies, kad mums tuvojas kāda sieviete, kas izvedusi pastaigā savu suni. Kad tie tuvojas mums, sasveicināmies, sieviete arī apvaicājas, kurp plānojam doties. Suns tikmēr iekārtojas uz zemes, un saimniecei ir to jāpierunā doties tālāk, jo abi dodas uz upi. Pēc brīža suns atkal iekārtojas atpūsties. Līdz upei abi, šķiet, tā arī netiek, drīz jau nāk atpakaļ.

Ceļamies arī mēs, lai dotos iepazīt Imulas dabas takas. Sieviete ar suni stāv takas sākumā un ieminas, ka viņa ir zīmējusi pīlītes, kas te redzamas Imulas malā. Kamēr fotografēju zīmējumu un upi, Inga pārmij vēl dažus vārdus ar sievieti, kas esot ne tikai māksliniece, bet arī gide. Sievietes vārds ir Aija.

Aijas zīmētās pīlītes Imulas krastā

Kad esmu dokumentējis Aijas mākslas darbu, atvadāmies no viņas un aizsoļojam pa taku. Pirmā Imulas dabas taka – no “Vītiņiem” līdz “Romancei” – ir apļveida, ar atgriešanos “Vītiņos”, bet mēs plānojam no “Romances” doties tālāk uz nākamo taku.

Vizbulīšu laiks

Drīz esam augstu virs Imulas. Taka te marķēta ar baltām svītrām uz kokiem. Apkārtne pārpilna ar svaigo pavasara zaļumu un nosēta ar vizbulīšu ziediem. Balti, dzelteni un zili ziedi, te kopā, te sagrupējušies pēc krāsām, izrotājuši Imulas apkārtni.

Imulas dabas takās

Vietā, kur taka sadalās, sekojam norādei uz Velnapēdas akmeni un dodamies uz Imulas pusi. Imulas pretējais krasts te ir visai stāvs un koki no tā sakrituši arī uz upes. Upes vidū zaļo mazas, ar zāli noklātas saliņas. Šur un tur virs ūdens slejas pa kādam akmenim.

Imula

Velnapēdas akmens ir samērā neliels un atrodas Imulas vidū. Tā virspusē ir kas pēdas nospiedumam līdzīgs. Teika stāstot, ka pats velns savā skrējienā esot uz tā atspēries.

Velnapēdas akmens

Atgriežamies uz galvenās takas un drīz atkal raugāmies uz Imulu no augšas. Pa kāpnēm uzkāpjam plaša lauka malā un pēc mirkļa esam pie “Vecsīmaņu” mājām, kur atrodas viesu nams “Romance”. Viesu nama apkārtnē manāmi sporta laukumi. Pie dīķa novietota prāva laiva, kas liekas daudz par lielu mazajam dīķītim un, šķiet, kalpo tikai par apskates objektu.

Imulas dabas takās

Mums priekšā atkal grantētu ceļu posms. Kad paejam garām “Aiznoru” mājām, atkal atceramies par Reksi, kas mums pievienojās pie Kandavas puses “Aiznorām”. Nez, kā tam tagad klājas? Vai jau ticis pie ķēdes?

Pie “Busēm” apstājamies vietā, kur lielā kastanī iekārtas šūpoles un koka paēnā rodams arī soliņš. Inga kāro pašūpoties, es tikmēr ķeros pie savas ūdens pudeles. Tālu lejā var manīt Imulas ūdeņus.

Atpūtas vieta zem kastaņa

Te atrodams informācijas stends ar karti “Abavas ielejas takas”. Kad ieraugu to, Ingai saku, ka tieši šādu  karti vajadzētu maršrutu plānošanai Abavas senlejā. Te iezīmētas taciņas, kādas neatrast nevienā man zināmā karšu aplikācijā. Šo karti līdz paņemt nevaram, tāpēc ķeramies pie fotoaparātiem. Karte diezgan pabalējusi saulē, vietām enerģiski bakstīta ar pirkstiem, bet vēl salasāma. Noteikti noderēs, plānojot jaunus maršrutus šai pusē.

Abavas ielejas takas

Ceļa turpinājumā tiekam pie krāšņa skata uz Imulu. Arī te takas uzturētāji sarūpējuši soliņu, lai apmeklētāji varētu apsēsties un izbaudīt lejā redzamo skatu. Mēs gan te uzturamies vien mirkli un paliekam kājās stāvot, jo pirms mirkļa jau atpūtāmies.

Skats uz Imulu

Pēc nedaudz vairāk kā 28 kilometriem kopš starta no Kandavas bruņinieku pilskalna esam sasnieguši Buses jeb Matkules pilskalnu. Šis pilskalns bijis apdzīvots jau Bronzas laikmetā pirms vairāk nekā trim tūkstošiem gadu. Pilskalnu no trim pusēm ieskauj Imulas ūdeņi.

Pie kalna informācijas stenda novietota automašīna. Saprotam, ka sastapsim vēl kādus kalna apmeklētājus. Pilskalna virsotnē Inga ieminas, ka te notiekot dažādi rituāli. Tā centrā redzami vairāki no akmeņiem izlikti apļi – uguns kulta vieta.

Uguns kulta vieta Buses pilskalnā

Netālu savus zarus izslējis prāvs koks, šķiet, kļava. Koka stumbram apvītas lentītes ar latvju rakstiem un valsts karoga krāsām. Ir arī viena oranža lenta, kas atgādina tās, ko izmanto dāvanu iesaiņošanai. Inga pavelk šo lentu augstāk, prom no pārējām ar piebildi, ka tāda te galīgi neiederas.

Buses pilskalnā

Uzkāpjam arī pilskalna augstākajā punktā un no tā strauji dodamies lejup uz ceļu, kas ved gar pilskalnu. Vējš sparīgi pūš tā, it kā pilskalns mēģinātu mūs nopurināt no sevis. Ceļš izved pļavā pie pilskalna, kur manāmi sporta laukumi. Inga stāsta, ka te mēdz notikt dažādi pasākumi, kā arī vieta lieliski piemērota priekš sauļošanās 😊

Buses pilskalnā

Mūsu soļojumu pārtrauc mazs šunelis, kas trauc uz mūsu pusi. Netālu esošie suņa saimnieki lūdz mūs apstāties, jo to suns uzbrūk tikai kustīgam mērķim. Kad apstājamies, suņa interese par mums tiešām zūd, tas pagriežas un dodas atpakaļ pie saviem saimniekiem, bet mēs turpinām ceļu.

Šķērsojam tiltiņu pār Imulu un dodamies augšup uz Baznīckalnu. Šīs teritorijas saimniekus, šķiet, aizrauj rotaļas ar ūdeni. Pamanām nelielu strūklaku, ieskautu nosūnojušām baseina malām, kas liekas visai neparasts atradums šai vietā, bet, turpinot ceļu, pārliecināmies, ka tas ir tikai viens no daudziem vides objektiem.

Strūklaka pie Baznīckalna

Te Imulā ietek kāda mazāka upīte, pār kuru reiz vedusi cita taka. Vecās koka laipas paliekas, noklātas ar sūnām, joprojām noturas virs upītes.

Reiz bija taka

Augstāk ieraugām nākamo ūdens atrakciju, kurā pirms mirkļa manītās upītes ūdeņi griež nelielu ūdens ratu, kas, savukārt, griež vēl vienu, mazāku ratu. Siksna, kam būtu jāietver mazākais rats, šobrīd ļengani nokarājas tam blakus, bet, ja tā būtu darba kārtībā, iespējams, šīs ūdens dzirnavas tiešām ražotu elektrību.

Baznīckalna HES 🙂

Pļaviņā pie Baznīckalna, kas esot sena kulta vieta, ieraugām dīķīti ar visai dzirdu ūdeni. Arī dīķītī ierīkota strūklaka. Inga apsēžas uz dīķīša malas, lai tā ūdenī atvēsinātu savas kājas.

Baznīckalns un veldzējošais dīķītis pie tā

Kamēr Ingas pēdas atgūstas pēc nostaigātā gabala, es izpētu apkārtni. Ieraugu vēl vienu, pavisam sīku ūdens ratu, kā arī norādi uz taku “Skats no augšas”. Kad Ingas kājas ir atkopušās, dodamies augšup, sekojot šai norādei. Nogāze, pa kuru kāpjam, ir visai stāva. Taka uzved augšā netālu no “Gravām” un tad ved gar nogāzes malu uz ziemeļiem.

Taka “Skats no augšas”

Skats no augšas ir kāpiena vērts. Lejā redzams Buses pilskalns, atpūtas vieta pie tā, kā arī Imulas ūdeņi. Un tas viss koši zaļā pavasara ietvarā. Vietām nogāzes malā izvietoti krēsliņi, kas varētu būt iegūti kādā no apkārtnes skolām un nu piedāvā kāpējiem iespēju atvilkt elpu.

Skats no augšas

Takas turpinājums aiztrauc lejup, kur Imulas otrā krastā manāms neliels nogruvums, bet uzreiz pamanām, ka atkal sekos kāpiens kalnā. Inga uzņem taisnāko kursu uz akmens pakāpieniem izlikto taku, un es sekoju.

Nonākam pie Kauķa kalna, ko mēdz dēvēt arī par Matkules Staburagu. Kauķa kalnu veido šūnakmens klintis. Lejup no kalna trauc strautiņš, kas tālāk pa visai zaļu gultni skrien sastapt Imulu. Nostājamies uz tiltiņa pār strautiņu un aplūkojam Kauķu kalna akmeņainos sānus.

Kauķa kalnā

Šai vietā sākas trešā Imulas dabas taka, kas ved no Kauķu kalna līdz “Grotēm”. Mēs gan iesim tikai daļu takas, jo mēģināsim iziet ārā uz ceļu starp “Skaldēm” un “Ģenduļiem”. Inga aizsoļo man pa priekšu, es dodos līdzi, reizēm apstājoties, lai dokumentētu taku, pa kuru ejam. Takas malās var manīt ne tikai baltas un dzeltenas vizbules, bet arī baltas plēksnītes – daudzgadīgo mēneseni, kas ir aizsargājams augs, bet šeit sastopama lielā daudzumā.

Imulas dabas takās

Šī, iespējams, ir grūtākā un mežonīgākā no trim Imulas takām, bet varbūt šo priekšstatu rada trīsdesmit jau noietie kilometri. Takā ir daudz kritušu koku. Divos tādos kāds ar motorzāģi ir iegriezis vārdus “LAIPNI” un “LŪKTI”. Kad norādu Ingai uz otro vārdu, viņas acis plati ieplešas.

Sekojot takai, pēkšņi attopamies visai slapjā vietā. Dodos lūkot iespējas to šķērsot. Inga vēro manu izlūka darbu, tad arī pati iet meklēt ceļu pāri slapjumam. Atrodu taku pa kreisi no mums, Inga tai pašā laikā jau ir tikusi tālāk pa labi no manis. Dodos Ingas pēdās, bet zem mana svara koka zars salūzt. Slapjas kājas gan izpaliek.

Iznākam Imulas krastā vietā, kur vasarās noteikti plešas latvāņu plantācijas. Pavasarī te vietām redzami vairākus metrus augsti, bet sausi latvāņu stumbri. Vienu tādu nejauši satveru un nopriecājos, ka šis nav to zaļošanas laiks. Uz zemes pie mūsu kājām jau var manīt jauno latvāņu dzītās lapas.

Imulas krastā

Inga ir nevilšus ierauta manā pasaulē, jo ceļš nu ir tur, kur paši to radām. Izvēlamies iet gar upi. Tās pretējais krasts ir visai stāvs, bet, ja vēlamies sasniegt “Skaldes”, mums jāpaliek šai upes krastā, brišana un kāpšana šeit nav programmā.

Nonākam vietā, kur Imulā ietek kāda mazāka upīte. Saprotu, ka te nāksies pārbaudīt tāllēkšanas prasmes. Pretējais krasts izrādās mīkstāks, nekā biju gaidījis, tomēr kāja drīz ir ārā no dubļiem, un nekas neliecina, ka slapjums būtu iekļuvis apavā. Inga prātīgi novērtē manu veikumu un dodas nedaudz tālāk, lai atrastu vietu, kur var tikt pāri bez dubļu šķaidīšanas.

Imulas krastā

Turpinot ceļu, nonākam vietā, kur veikti meža darbi. Spriežam, kādam mērķim gan kādam radusies vēlme Imulas krastā izcirst kokus. Pasmejos, ka varbūt kāds plāno ierīkot te kempingu. Tehnika ir pamatīgi izdangājusi Imulas krastu. Esam spiesti vēl rūpīgāk lūkoties, kur liekam soli. Kāds šķietami līdzens laukums izrādās šķidri dubļi ar apžuvušu virsmu. Uzreiz brīdinu Ingu, lai uz šiem pleķiem nekāpj.

Imula te pagriežas pa labi, bet mēs dodamies pa kreisi, sekojot tehnikas iebrauktajām sliedēm. Kāpjam un lecam pāri ūdens un dubļu šķēršļiem, bet tad secinām, ka ceļa labā mala, kur mežs paceļas augstāk, būs sausāka un mūsu pārgājienam piemērotāka.

Jauks meža ceļš

Ceļš te ir ļoti dubļains un iebrauktās sliedes dziļas. Vietas, kur kāpt vai piezemēties, neriskējot iegrimt dubļos, nav. Inga piedāvā atkāpties un meklēt iespējas ceļa sākumā. Aizsoļojam līdz vietai, kur pamats zem kājām izskatās gana stabils. Pirmais dodos es. Kad veiksmīgi piezemējos uz joslas starp riteņu atstātajām sliedēm, palīdzu Ingai sekot. Vēl viens lēciens, un mēs esam šķērsojuši dubļu jūru.

Vēl gan neesam tikuši sausumā, jo arī te pamats zem kājām ir visai slapjš, ko apliecina dzeltenu purva pureņu puduris. Divi slapjākai vietai šķērsām nomesti baļķēni parāda, ka jau pirms mums kādam bijis svarīgi te iziet sausām kājām.

Purva purenes

Pamazām ceļš ved kalnup un kļūst sausāks. Novērtēju situāciju un nolemju no meža iziet atpakaļ uz ceļa. Inga vēl pavaicā, kāpēc tā daru, bet, kad redz, ka ceļa segums spēj mani noturēt, dodas manās pēdās.

Ceļš neatlaidīgi ved mūs augšup, un mēs soli pa solim tam sekojam. Kad beidzot sasniegta lēzena virsma, varam uzelpot, bet drīz jāpamūk malā no ceļa, jo četrriteņu braucamrīkā mums tuvojas kāds pāris, kas pasveicina mūs un aizbrauc tālāk.

Iznākam uz nedaudz lielāka ceļa vietā, kur divi vīri ar ripzāģi dala pagalēs, iespējams, nesen no Imulas krasta atvestu malku. Ap tiem skraida neliels šunelis, kā uzmanību uz mirkli piesaistām arī mēs. Turpat līdzās stāv busiņš ar uzrakstu “malka 24” uz sāniem.

Nedaudz tālāk redzama kāda visai prāva celtne, pie kuras plīvo vairāki karogi. Izpētu, ka šīs mājas ir “Skaldes”, Inga pa to laiku novērtē, cik lepni auto novietoti pie saimniecības. Viņa ir nolēmusi, ka 30 kilometri ir lielisks sasniegums viņas pirmajam pārgājienam, tāpēc nosūta ziņu mātei, ka laiks braukt pakaļ meitai.

Apsēžamies netālajā autobusa pieturā. Kad Ingas glābšana būs nodrošināta, es plānoju turpināt ceļu. Inga intereses pēc pavaicā, cik tālu ir līdz “Zviedru cepurei”. Secinu, ka tie ir vien 2,4 kilometri, un Inga nolemj, ka tos pieveikt viņai vēl būs pa spēkam. Tad nu ceļamies un soļojam tālāk. Pie iebrauktuves “Sūniņu” mājās pulsometrs parāda, ka noieti jau 33,33 kilometri.

Inga dara zināmu, ka gaidāma ir koši zaļa automašīna, un, kamēr tādu nemanām, mierīgi turpinām ceļu. Te viņa ceļa malā pamana vientuļu narcisi. Šodien esam redzējuši vizbuļu jūras, bet narcise gan ir kas jauns, tāpēc dodos atradumu iemūžināt.

Ceļmalas narcise

Kad esam pagriezušies uz “Zviedru cepures” pusi, Inga pēkšņi aptur mani un iesaucas: “Redzi? Vāverīte!”. Mana ceļabiedre jau tver pēc sava telefona, bet kuplastītei nav noskaņojuma foto sesijai, tāpēc tā aši nozūd kokā.

“Zviedru cepure”

“Zviedru cepures” rodeļu trasē ir manāma rosība. Kāds tēvs ar dēlu piestājuši trases vidū, kādu brīdi kaut ko apspriež, bet tad palaiž vaļā bremzes un aiztrauc uz finišu. Ik pa brīdim mums garām pabrauc kāds auto ar atpūsties kāriem ļaudīm. Atpūtas vietas teritorijā uzmanību piesaista GAZ markas smagā automašīna ar cisternu uz muguras, kas tikusi pie zaļa krāsojuma ar puķītēm. Iespējams, šo auto nepieciešams paslēpt margrietiņu pļavās.

Nomaskētais GAZ

Leģenda par “Zviedru cepuri” vēstot, ka šis uzkalniņš ir bijusi kulta vieta. Tas uzmests Zviedru kara laikā 17.gadsimtā. Te apbedīts zviedru karavadonis un viņa sieva, un viņiem par piemiņu iestādīti liepa un ozols. Pašu kalnu karavīri esot uzmetuši ar savām ķiverēm.

Kafejnīca šodien nestrādā, tāpēc dodamies uz ēku, kurā tirgo biļetes. Ingai te ir pārgājiena finiša līnija. Viņa šodien pieveikusi 35 kilometrus pa dažāda seguma un grūtības ceļiem.

Ingas finiša laiks un pieveiktais attālums

Pārskatām somu saturu, tiekam vaļā no atkritumiem, kas somās sakrājušies pa ceļam. Iztukšoju savu ūdeni, un pie manis pārceļo Ingas ūdens pudele, kas viņai vairs nebūs nepieciešama. Kamēr rosāmies, stāvvietā ir parādījusies koši zaļa automašīna. Inga dodas atpakaļ uz Kandavu, es meklēju taku, kas Abavas senlejas taku grāmatiņā tiek dēvēta par “Zirgu taku”.

Vīrietis, kas, šķiet, ir atpūtas vietas saimnieks, norāda, ka te ir Sabiles taka, nevis Zirgu taka. Man tikai jāuzmanās no rodeļu pacēlāja, tad jādodas uz vietu, kur manāms sagāzies informācijas stends. “Eiropas nauda vējā, “ saimnieks nosaka, “bet atjaunot var tikai par savu naudu.”

Sabiles takas sākums

Dodos uz vietu, kur zemē nostiprināta zīme vēsta, ka te sākas “Sabiles taka”, palūkojos uz Abavu no augšas, paeju garām cietušajam informācijas stendam un nozūdu mežiņā, kura pamatni rotā dzeltenu vizbuļu paklājs.

Zirgu (Sabiles) takā

Taka aizved lejup līdz mazai upītei, kas te trauc uz Abavu. Upītes krasts šķiet stiprināts. Šodien kārtējo reizi lieku lietā tāllēkšanas prasmes un varu turpināt savu ceļu uz Sabili. Izeju pļavās pie Abavas. Saulīte patīkami silda.

Abava pie Sabiles

Drīz ceļš zem manām kājām iegūst Krišjāņa Barona ielas vārdu, savukārt, kāds informācijas stends piesaista manu uzmanību, pavēstot, ka atrodos Ēģiptē. Sabiles Ēģipte ir iecienīta vietējo iedzīvotāju atpūtas vieta Abavas krastā.

Kad negaidot nokļūsti Ēģiptē

Aiz veco ļaužu aprūpes nama, pie kura kāda kundze izgājusi pastaigā, lai palūkotos uz Abavu, bet kāda cita tver pavasara saules starus, pagriežos pa taku, kas aizved tuvāk upes krastam, lai apskatītu tiltu pār Abavu.

Tilts pār Abavu

Palūkojies uz tiltu, dodos augšup uz to. Kad tuvojos tiltam, uz tā piestāj arī divi riteņbraucēji, kas, šķiet, devušies iepazīt apkārtni. Tad nu uz Abavu un aiz tās redzamo kādreizējās Sabiles ebreju sinagogas ēku notēmē vienlaikus vairāku fotoaparātu objektīvi. Sinagoga celta 1890.gadā un Sabiles ebreju kopienas vajadzībām kalpojusi līdz Otrajam pasaules karam.

Skats uz Sabili no tilta pār Abavu

Riteņbraucēji vēl uzkavējas uz tilta, bet es aizsoļoju pa Kuldīgas ielu, pāri Rīgas ielai un pa Pilskalna ielu. Pilskalna iela tā nodēvēta par godu Sabiles pilskalnam, kas paceļas 25 metru augstumā virs Sabiles un 110 metru virs jūras līmeņa. Pilskalnu 10. – 13.gadsimtā esot apdzīvojuši lībieši.

Sabiles pilskalns

Pilskalna un Talsu ielu stūrī sākas kāpnītes, kas aizved augšup pilskalnā. Kad esmu jau pusceļā līdz kalna virsotnei, lejā atskan pērkona dārdiem līdzīgs troksnis. Pa Talsu ielu Sabiles centra virzienā aizbrauc liela motobraucēju grupa. Sezona nu sākusies ar pilnu sparu.

Augšup pilskalnā

No Sabiles pilskalna paveras lielisks skats uz mazpilsētu. Tālumā var saskatīt arī atsevišķus Pedvāles mākslas parka objektus. Pa takām izstaigāju pilskalna virsotni, uzkāpju arī tā augstākajā punktā, tad atgriežos pie soliņa ar skatu uz Sabili. Laiks ūdens pauzei.

Pilskalnā sastopami arī citi apmeklētāji. Kāds pāris, iekārtojies uz soliņa, kaut ko regulē savos telefonos un apmainās ar informāciju par tālruņa numuriem. Kad jau gatavojos kāpt lejup, dodu iespēju kāpienu pabeigt trīs cilvēku grupai, kas šai brīdī virzās augšup.

Skats no Sabiles pilskalna

Sabiles evaņģēliski luteriskās baznīcas ēku, kuras baltos mūrus spilgti izceļ saules stari, sāka celt 16.gadsimta otrajā pusē. No tā laika (1590.gada) saglabājusies arī Latvijā vecākā kancele. Pie torņa baznīca tikusi vien 1682.gadā, un tajā zvana vecākais lietais zvans Latvijā, kas tapis 1450.gadā.

Sabiles evaņģēliski luteriskā baznīca

Kad pa Talsu ielu dodos Ventspils ielas virzienā, nojaušu, ka esmu iekļuvis kāda vīriņa radara uztveršanas zonā. Pietuvojies tuvāk, redzu, ka vīriņš šķērso ielu un apstājas manā ceļā. Saprotu, ka nu jau esmu kļuvis par mērķi, un ar šķietami nepārprotamu roku kustību norādu, lai no manis neko negaida. Neesmu bijis gana pārliecinošs, jo, kad nonāku līdzās vīriņam, tas apvaicājas par manu finansiālo stāvokli. Par nelaimi vīriņam viņa spēja radīt pārliecību, ka nauda tiks izmantota cēliem mērķiem, ir vēl mazāk pārliecinoša par maniem roku žestiem, tāpēc dodos vien tālāk.

Ventspils ielā 7 esošās ēkas gala sienu rotā 2009.gadā tapušais gleznojums “Sabiles mistērijas”. No daudziem tēliem veidoto kompozīciju darinājuši gleznotāja Jāņa Anmaņa Latvijas bērnu mākslinieciskās fantāzijas akadēmijas dalībnieki. Kad tuvojos sienai, pie tās top foto kādas meitenes Instagram profilam, tāpēc no fotografēšanas atturos.

Turpinu savu ceļu pa Ventspils ielu. Sabiles Veco laiku muzeja teritoriju rotā enkuri, arkli, riteņi un citi seni rīki, bet pie pašas muzeja ēkas plīvo Gruzijas karogs. Iespējams, muzeja saimnieks cēlies no Gruzijas. Iespējams, muzejam ar Gruziju ir kāda cita saikne. To varu tikai minēt, jo jau dodos tālāk uz sava pārgājiena galamērķi – Abavas rumbu.

Veco laiku muzejs

Šoseja starp Sabili un Abavas rumbu ir samērā šaura, tāpēc lielākoties soļoju pa nomali arī tad, ja man pretī neviens nebrauc, jo man aiz muguras kādam var rasties vēlme apdzīt tam priekšā braucošo. Neskatoties uz manu piesardzību, kāda sirma kundze, kas tuvojas no Kuldīgas puses, nolemj pārbaudīt manu nervu stiprību, jo pabrauc man garām gar pašu asfalta malu. Ātrumā nepamanu, vai tā pati nolēma atgriezties uz brauktuves, vai tās blakussēdētājs pielaboja auto kustību.

Arī šosejas malā var ieraudzīt vizbulītes

Auto stāvlaukumā pie Abavas rumbas manāmas vairākas automašīnas. Samaksājot ieejas maksu par katru no pasažieriem, ar auto var iebraukt arī atpūtas vietas teritorijā, tāpēc paredzu, ka tur mani sagaidīs daudz ļaužu.

Vēl pēdējo loku metu jau aiz ieejas, dodoties uz rumbu pa gandrīz kilometru garu taku, nevis taisnāko ceļu. Takas meža posmā varu izbaudīt pilnīgu mieru, bet, izejot Abavas krastā, sastopu arī pirmos rumbas apmeklētājus.

Pie Abavas

Dodos lejup gar Abavu un manu, ka virkne te iekārtoto atpūtas vietu jau aizņemtas. Šur un tur upes krastā var manīt pa kādam makšķeres kātam vai ļaužu grupiņai, kas kāro pasildīties saulē.

Abavas rumba ir otrs platākais ūdenskritums Latvijā. Pirmais, protams, ir Ventas rumba Kuldīgā. Pie rumbas pa pāriem pulcējas interesenti, tāpēc apturu pulsometru un pacietīgi gaidu, kad varēšu dokumentēt savu finiša līniju. Ūdenskritums ir aptuveni vienu metru augsts un lejpus tā Abavas krastos var manīt nelielus dolomīta atsegumus. Saule spoži spoguļojas Abavas viļņos.

Abavas rumba

Šodien pieveikti 43,82 kilometri pa krāšņo Abavas senleju. Iekārtojos saulītē uz viena no soliņiem pie upes, sameklēju līdzi paņemtos ābolus un dodu ziņu Ingai, ka arī mani nu var pārvietot uz Kandavu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s