02.10.2021. Krāšņs rudens pārgājiens no Kokneses uz Skrīveriem

“Labi izskaties!” mani sveic “Mobilly” pie Biznesa augstskolas “Turība” autostāvvietas izbrauktuves. Sveicienam ir arī post scriptum (Par stāvvietu samaksāji?), bet to ignorēju, jo vienīgais, par ko šorīt maksāju “Mobilly”, ir vilciena biļetes no “Turības” stacijas līdz Koknesei ar pārsēšanos Rīgā.

Gaisā manāms viegls mitrums. Sīki ūdens pilieniņi vizuļo uz manas jakas melnajām piedurknēm, kad uz tām krīt stari no tuvējiem apgaismes stabiem. Vilcienam iebraucot stacijā, arī tā raidītajā gaismas kūlī draiskuļojas mazas lāsītes.

Pēc īsa brauciena no “Turības” līdz Rīgas Centrālajai dzelzceļa stacijai veicu iesildīšanās kāpienus lejup no stacijas peroniem, tad atkal augšup, kur mani jau gaida vilciens Rīga – Daugavpils. Šorīt kopā savienoti divi vilciena sastāvi, un es soļoju līdz pašam tālākajam galam, lai nokļūtu otrajā vagonā, skaitot no tā gala, ar kuru vilciens uzsāks ceļu.

Vilcienā, kas 7:31 dosies ceļā no Rīgas, ir visai daudz pasažieru. Tie kāro sestdienas rītā no kļūt Daugavpilī vai vismaz apdzīvotās vietās starp Rīgu un Daugavpili. Iekārtojos savā sēdvietā, uzrādu kontrolierei biļeti un gatavojos pusotru stundu ilgajam braucienam.

Atsevišķos iecerētā maršruta posmos esmu pabijis vismaz divas reizes, tāpēc gluži kā bobsleja pilots, kas pirms starta aizvērtām acīm domās izbrauc trases virāžas, es savā prātā soļoju no Kokneses uz Skrīveriem.

Aiz vagona loga valda miglai līdzīga dūmaka, tomēr sevī loloju cerības ieraudzīt saules gaismu. Cerības piepildās aiz Lielvārdes, kur rīta saule jau izdzenājusi miglu un apspīd spilgtām krāsām rotātos mežus gar abām dzelzceļa malām. Divas sievietes, kas apsēdušās aiz manis, jūsmo par dabas skatiem un spriež, ka zelta rudens ir ne tikai Siguldā.

Īsi pēc deviņiem no rīta izkāpju Kokneses dzelzceļa stacijā. Vēl mirkli jāpagaida, lai dotu iespēju pulsometram tikt pie GPS signāla, un tad jau varu sākt savu pārgājienu. Pagājis garām stacijas ēkai, uzreiz apstājos, jo aiz stacijas pamanu Kokneses kultūras nama ēku, pie kuras esošajā kartē divi jaunieši plāno savu maršrutu pa Koknesi. Kultūras dzīve šai namā sāka ritēt pirms aptuveni gadsimta, pirms tam tajā bija iekārtots krogs.

Kokneses kultūras nams

Pa Stacijas un 1905.gada ielām dodos iekšā Koknesē. 1905.gada ielu no abām ieskauj varenu koku rindas. Ejot garām ozoliem, zem zābaku zolēm krakšķ ozolzīles, ar kurām bagātīgi nosētas brauktuves malas.

Pilsēta ir modusies. Līdzās veikalam “Maxima” esošajās būdiņās jau rit čakla tirdzniecība, un Kokneses vīri un sievas dodas mājup ar produktiem pilniem maisiem. Zaļajā tirgus laukumā rīta saules staros sildās koka skulptūra. Pirms pieciem gadiem to darinājuši brāļi Aigars un Ivars Rūrāni par godu Kokneses un Vitingenas (Vācija) pilsētu sadraudzības divdesmitajai gadskārtai.

Koka skulptūra par godu Kokneses un Vitingenas sadraudzības divdesmitajai gadskārtai

1905.gada ielas galā pagriežos pa kreisi uz Blaumaņa ielu un drīz sasniedzu Kokneses Evaņģēliski luterisko baznīcu. Baznīcas ēka slejas pašā Daugavas krastā, kur tā uzcelta 1687.gadā. Pirmsākumos baznīca bijusi darināta no koka, un savu tagadējo izskatu tā ieguvusi 19.gadsimta beigās.

Kokneses Evaņģēliski luteriskā baznīca

Ejot garām baznīcai, nokļūstu pašā Daugavas krastā, kur saulē vizošos ūdeņus šķeļ vairākas makšķernieku laivas. Viens no Daugavas zivju tīkotājiem iekārtojies krastā tepat līdzās baznīcai, un tā velosipēds mētājas upes malā netālu no manis. Daugavas krasts te stiprināts ar akmeņiem, upes krastos augošos kokus spilgtiem krāsu triepieniem rotājis rudens. Dziļi ieelpoju svaigo gaisu un ļauju skatienam aizklīst gar krāšņajiem upes krastiem. Laiciņš šorīt lieliski piemērots rudenīgai pastaigai.

Daugava pie Kokneses

Turpinu savu soļojumu apkārt baznīcai un tās priekšā atrodu prāvu koka stumbru, kurā iegravēts baznīcas uzcelšanas gads – 1687. Neliels jumtiņš sargā skulptūru no lietus un sniega, lai nodrošinātu tai ilgāku mūžu. Neizdodas rast informāciju par šī darba autoriem, bet brāļi Rūrāni noteikti ir mana aizdomās turamo saraksta augšgalā.

1687.gadā uzcelta Kokneses luterāņu baznīca

No baznīcas mans ceļš ved gar Daugavu līdz pat Kokneses viduslaiku pilsdrupām. Upē manāmas gan tukšas laivas, kas piesietas netālu no krasta, gan tādas, kurās kāpuši makšķernieki. Krastā tikmēr gaida dažādu marku automašīnas, kas šos makšķerniekus nogādājušas Koknesē. Kāda prāvāka automašīna ar tās piekabē ieceltu laivu aiztrauc man garām pa baznīcas ceļu. Mirkli vēlāk redzu to plašākā stāvlaukumā netālu no upes un Kokneses estrādes.

Klusā daba ar BMW X5

Uz ieeju Kokneses dabas parkā dodos pa taisnāko ceļu un manu, ka zāle joprojām glabā nakts sniegto valgmi. Saules stari vēl nav spējuši izlauzties cauri krastmalas kokiem, lai izžāvētu atmiņas par miglu. Zābaki kļūst mitri no ārpuses, bet to iekšpusē kājas joprojām jūtas silti un sausi.

Ceļš cauri Kokneses dabas parkam ir košām rudens krāsām bagāts. Pagaidām te vēl visai kluss. Makšķerniekus pilsdrupas īsti neinteresē, savukārt, tie, kas šodien gatavojas parku apmeklēt, droši vien vēl ir ceļā.

Kokneses dabas parkā

Ar skaļu blīkšķi zemi skar mans apakšžoklis, kad starp kokiem ieraugu krāšņos Pērses upes krastus. Rīta saules gaismā un zilām debesīm fonā, Pērses krastmalas koku rudens rotas izskatās īpaši skaisti. Tieši par šādiem skatiem biju sapņojis, kad paredzēju pārgājienu sākt Koknesē. Paceļu savu apakšžokli un turpinu ceļu uz pilsdrupām.

Pērse pie Kokneses pilsdrupām

Pie ieejas pilsdrupās ir neliels namiņš, kurā var iegādāties ieejas biļetes un arī dažādus Kokneses suvenīrus. Līdzās namiņam sastopu sievieti, kas min, ka apmeklējums pieaugušajiem izmaksā 1,80 eiro. Samaksājis par biļeti, tieku arī pie uzlīmītes, ko būtu jāpiestiprina redzamā vietā pie apģērba, bet, tā kā esmu pagaidām vienīgais apmeklētājs un sastaptā sieviete ir vienīgā no pilsdrupu personāla, man tiek atļauts uzlīmi paglabāt kolekcijai.

Soļoju iekšā pilsdrupās un pēc mirkļa jau strauji nobremzēju, lai, atbalstījies pret nogāzē augošo koku, dokumentētu pilsdrupas zeltainu rudens lapu un zilu debesu ietvarā. Kokneses pils savulaik bijusi viena no nozīmīgākajām viduslaiku pilīm Latvijas teritorijā. Pils būvdarbi sākti 1209. gadā, un drīz augstu virs divu upju – Daugavas un Pērses – satekas pacēlusies varena pils.

Kokneses pilsdrupas

Kokneses pilij, kā citām viduslaiku pilīm Latvijas teritorijā, liktenīgs bijis Lielais Ziemeļu karš. 1701.gadā pils rietumu torņi uzspridzināti, un nocietinājums pārvērties drupās. Pārbaudījumu drupu izturībai sagādā arī Pļaviņu HES ūdenskrātuves uzpludināšana pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Lai arī Daugavas ūdeņi sasniedz pils pagrabus, sirmie mūri, kuri nolemti pilnīgai bojāejai, pārbaudījumu iztur. Pilsdrupās vairākkārt veikti dažādi to nostiprināšanas darbi, ļaujot apmeklētājiem tās skatīt arī šodien.

Kokneses pilsdrupās

Stāvot līdzās senajam lielgabalam, kas mēmi veras uz vietu, kur sastopas Pērses un Daugavas ūdeņi, pamanu, ka pilsdrupās neesmu viens. Rosība manāma virs manas galvas, kur mūra augšā vispirms parādās viens balodis, tam pievienojas otrs, un, kad jau šķiet, ka putni tur divi vien, savu galvu pabāž arī trešais. Pašķiebuši galvas, baloži vēro, kas gan ienācis to pils pagalmā. Es tiem šķietu gana nekaitīgs, vai arī tie apzinās, cik augstu atrodas, jo putni ir pavisam mierīgi.

Kokneses pils baloži

Soļojot pa pilsdrupu pagalmu, palūkojos arī pa katru no logu ailēm. Pērses labajā krastā pamanu kādas ēkas drupas. Atsevišķās kartēs ēka nosaukta par “veco krogu”. Pērses ūdeņus vago kāds laivinieks, kas taisnā ceļā dodas Daugavā un, šķiet, pāri tai. Laivinieka brauciena noslēgumu manam skatienam paslēpj pils mūri.

Vecais krogs

Pils mūros ieraugu kādu eju, kurā iebūvētas kāpnes. Kādreiz tās vedušas uz pils augšējiem stāviem, bet šobrīd kāpņu augšgalā manāma vien sprauga mūros, aiz kuras krāsainām lapām man māj Kokneses dabas parka koki.

Turpinu pilsdrupu apskati, kad sevi skaļi piesaka pils īstais saimnieks. Tā tuvošanos varu dzirdēt jau pa gabalu. Atceros, ka neesmu pielīmējis pirms apmeklējuma saņemto uzlīmīti, tāpēc mani var uzskatīt par bezbiļetnieku, kas slepus ielavījies pilsdrupās. Balss tuvojas man no Daugavas puses, un drīz jau tepat līdzās atskan skaļš “Ņau!”. Nopētījis mani un secinājis, ka nekāda labuma no manis īsti nav, pils kaķis dodas tālāk savās gaitās.

Pils saimnieks

Noslēdzot Kokneses pilsdrupu apskati, nolemju nokāpt arī līdz te esošajai laivu piestātnei, lai palūkotos, kā pilsdrupas un Pērse izskatās no tās. Līdzās piestātnei pietauvoti vairāki zaļi katamarāni. Tālāk Pērses ūdeņos manu šūpojamies baltu laiviņu. Pilsdrupu mūris te paceļas tieši no ūdens, šaura dzelzsbetona josla iezīmē pils pamatu stiprinājumus, kas liedz Pērses un Daugavas ūdeņiem sagrauzt sirmo akmens sienu.

Pie ieejas pilsdrupās sastopu gan sievieti, kas šorīt pārdeva man biļeti, gan vēl dažus cilvēkus, kas, šķiet, arī gatavojas darba dienai. Pateicos par uzņemšanu un, atstājis pilsdrupas aiz muguras, dodos tālāk gar Pērses krastu. Soļoju pavisam mierīgi, jo atkal un atkal apstāties liek elpu aizraujošie skati. Īsta bauda acīm. Ejot pa parku rudens pilnbriedā, īpaši jāuzmanās no te augošajiem ozoliem, kas nekautrējas garāmgājējus nomētāt ar savām zīlēm. Pakšķēdamas tās birst uz takas man līdzās.

Pērse pie Kokneses

Jau iepriekš manītajā baltajā laiviņā iekārtojušies divi makšķernieki, bet, spriežot pēc skaļiem plunkšķiem tepat līdzās krastam, Pērses iemītnieces nolēmušas uz visu notiekošo paraudzīties no droša attāluma.

Pērses takās sastopu arī parka apmeklētājus. Man pretī nāk kāda ģimene un spriež, kur nu kurš dosies pastaigas turpinājumā. Taka mani pamazām ved augšup Pērses krastā, kur paceļas Alda Neijas darinātais tējas namiņš – lapene. Nospriežu, ka tējai man vēl par agru, un dodos tālāk uz sastapšanos ar Pērses meiteni.

Tējas namiņš

No Pērses krastiem, kur to ļauj krastā augošie koki, var paraudzīties atpakaļ uz Kokneses pilsdrupām un Pērses ieteku Daugavā. Takā sastopu kādu puisi, kura jaku rotā uzraksts “DNB”. Iespējams, kādreiz esam bijuši kolēģi. Iespējams, ka tam jaku sagādājusi dzīvesbiedre. Sveicienam gan puisis neatbild, dodamies katrs uz savu pusi.

Pērses makšķernieki

1992.gadā atklāto, tēlnieka Jura Zihmaņa radīto “Pērses meiteni” sastopu vienu. Augstu Pērses krastā meitene skumst par vienu no savulaik krāšņākajiem Latvijas ūdenskritumiem – Pērses ūdenskritumu, kas pēc Pļaviņu HES uzcelšanas nozudis dzelmē.

Pērses meitene

Tā kā pirms divarpus gadiem veikta izpēte liecina, ka augšup gar Pērsi doties te nav vērts, jo drīz attapšos privātīpašumos, soļoju atpakaļ uz Kokneses jaunās pils un muižas pusi. Savā priekšā ieraugu nelielus vārtus – Jāņa vārtus. Tiem līdzās esošā plāksnīte vēsta, ka Jāņa kapu vārti saglabājušies pēc Kokneses viduslaiku pilsētas nolīdzināšanas 17.gadsimtā. Laika gaitā vārti esot pārdēvēti par Mīlestības vārtiem. Uzmanīgi pieliecu galvu, lai Mīlestības vārtu arka neatstātu mīlestības pilnu punu manā pierē, un dodos tālāk.

Jāņa vārti

Kokneses dabas parkā redzami vairāki no saplākšņa izgriezti silueti. Pirmos sastopu puisi un meiteni, kas vienojušies skūpstā. Nedaudz tālāk – uz Kokneses pilsdrupu pusi – manu ģimeni, kas izgājusi pastaigā pa parku, bet pie Kokneses muižas jaunās pils drupām dejā griežas kāds pāris.

Skūpsts Kokneses dabas parkā

Augstu virs parka apmeklētāju galvām paceļas par vienu no augstākajām koka skulptūrām Baltijā dēvētā “Mūžībai”. Tēlnieks Ģirts Burvis 11 metrus augsto skulptūru dāvinājis Koknesei tās 725. jubilejā. Skulptūra tapusi no tepat parkā reiz augušu, simtgadīgu ozolu stumbriem, ko satur cilvēki, kas cits zem cita simbolizē zūdošās, esošās un nākamās paaudzes.

Mūžībai

Iegriežos arī Kokneses muižas jaunās pils drupās. Pils uzcelta 1900.gadā, bet tās mūžs izrādās visai īss, jo jau Pirmā pasaules kara laikā to noposta. Šobrīd saglabājušās vien savulaik greznās ēkas pamatu paliekas, kuras arvien vairāk pārņem parkā augošie koki. Bērzi un citi koki dziļi iedzinuši savas saknes pils pamatos.

Kokneses muižas jaunās pils drupās

Kokneses apmeklējuma noslēgumā metu loku pa parka ziemeļu galu. Sasniedzis Ilmāra Gaiša vārdā nodēvēto Kokneses vidusskolu, kāpju lejup uz parka dīķa pusi, kur ūdens lēkšo lejup pa Pērses ūdenskrituma atveidu. Vairāk nekā piecus metrus garā un pusotru metru augstā strūklaka atgādina par zudušo dabas meistardarbu. Strūklaka šai vietā darbojas kopš 2018.gada. Virs ūdenskrituma atveida un dīķa apkārtnē gan dobēs, gan dažādos dekoratīvos elementos koši zied rudens ziedi. Milzīgas spāres rotā nelielus vārtiņus, kas vietām uzstādīti parka takās.

Pērses ūdenskrituma atveids

Līdzās vienam no parka dīķiem atrodu kādu cilvēka roku darinājumu, ko, atšķirībā no Pērses ūdenskrituma, izdevies paglābt no pazušanas ūdens dzelmē. Tēlnieka Voldemāra Jākobsona veidotā strūklaka “Fauna galva” pirms Otrā pasaules kara atradusies pašā Pērses krastā, bet pēc Pļaviņu HES uzcelšanas tā pārvietota. Fauna galva atjaunota un tagadējā atrašanās vietā uzstādīta 2006.gadā. Kad pienāku pie strūklakas, fauns sākotnēji ir visai kluss. Tikai tad, kad fauns pamana manu gatavību doties tālāk, tas slinki pārlaiž pār lūpu nelielu ūdens šalti.

Fauna galva

Izejot no parka, sastopu gan ratos iejūgtu zirgu, kam līdzās rikšo kumeliņš, gan tēlnieku Rūrānu veidoto koka skulptūru “Pils tornis”. Zirgu pāris, šķiet, tapis no saplākšņa. Koka rati tiek izmantoti dažādu svētku rotājumiem, piemēram, piekraujot tos ar krāsainām Lieldienu olām.

Pils tornis

Iznācis no parka, nokļūstu atpakaļ uz Blaumaņa ielas, pa kuru pamazām dodos ārā no Kokneses. Pa ceļam uzmetu aci arī Kokneses stadionam, kurā šai brīdī valda miers un klusums. Koknese noteikti ir pelnījusi vēl kādu apciemojumu, jo, lai arī esmu paguvis skatīt tik ļoti daudz, gan parkā, gan citur Koknesē un tās apkārtnē ir lietas un vietas, ko būtu vērts uzmeklēt un apskatīt.

Skats uz Pērsi no Rīgas – Daugavpils šosejas

Nelielu gabaliņu soļoju gar Rīgas – Daugavpils šoseju. Sasniedzis vietu, kur šoseja šķērso Pērsi, apstājos, lai palūkotos uz upi gan vienā tilta pusē, gan otrā. Saule joprojām spoži spīd skaidrās debesīs, un meži Pērses krastos laistās krāšņos toņos. Auto uz šosejas ir manāmi, bet brauc gana reti, lai es varētu mierīgi šķērsot šoseju gan turp, gan atpakaļ.

Skats uz Pērsi no Rīgas – Daugavpils šosejas

Vēl pavisam īss soļojums gar šoseju, un krustojumā, kur pa labi paliek ceļš uz Atradzēm, es nogriežos pa kreisi. Turpmākais pārgājiena posms līdz Aizkrauklei ritēs pa klusākiem ceļiem bez lieliem, oficiāliem apskates objektiem. Lai to “ziloni” – aptuveni 13 kilometru garo lauku ceļu posmu – apēst vieglāk, sekoju līdzi tikai attālumam līdz nākamajam ceļu krustojumam, kurā man jāiegriežas kārtējā lokā. Līdz Baznīcas ielai Aizkrauklē nokļūšu pa trim dažāda izmēra lokiem, garākais no kuriem būs pašā noslēgumā.

Klusākos ceļos

Oficiālu apskates objektu trūkumu ar uzviju atsver rudens sagādātie skati. Ļaudis rosās savās saimniecībās, sveicinu tos, kas tuvāk ceļam. Sveicieniem atbild gan cilvēki, gan mājas sargājošie suņuki. Pie “Druju” mājām skaļākie sveicinātāji ir vietējie tītari.

“Janavu” ūdensrozes

Pirmais, kas piesaista uzmanību zemnieku saimniecībā “Janavas”, ir nelielais ūdensrožu dīķis, kurā “iepeldējis” no koka darināts gulbja atveids. Oktobra sākumā ūdensrozes joprojām zied, priecējot garāmgājējus. “Janavu” saimniecības ēku rotā ģerboņa attēls, kas vēsta, ka zemnieku saimniecība izveidota 1993.gadā. Viens no ģerbonī redzamajiem augiem ir rudzupuķe, bet otra atpazīšanai man botāniķa zināšanu pietrūkst. Vēlāk, konsultējoties ar zinošākiem cilvēkiem, noskaidroju, ka otrs ģerbonī redzamais augs varētu būt mārsils.

“Janavu” ģerbonis

“Jaunārņos” mājvietu, šķiet, radusi Daugavas ielejas raganu pārstāvniecība. Ļoti “raganīga” ir jau pati zīme ar māju nosaukumu. Starp melnām suņusēnēm savus tīklus savijuši zirnekļi, kas te salīduši visās malās. Arī vēja rādītāju “Jaunārņu” jumta korē rotā raganas siluets. Pašus māju iemītniekus tuvumā nemanu.

“Jaunārņos”

Vietām mans ceļš pietuvojas Daugavai, un starp kokiem izdodas ieraudzīt upes ūdeņus. Šur un tur var manīt pa kādai jaunbūvei. Gaisā jūtama kokmateriālu smarža. Pie “Kalnažugņu” mājām ieraugu ceļu, kas aizved līdz pat Daugavai, bet tā galā redzamas jau vairākas automašīnas, tāpēc nolemju atpūtniekiem ļaut baudīt saulaino dienu bez manas sabiedrības.

Netālu no Lipšu autobusu pieturas sastopu kādu sievieti ar, iespējams, tās mazbērnu, kas nāk man pretī no šosejas puses. Sasveicināmies un turpinām katrs savu ceļu. Tepat seko mans pagrieziens uz garāko no lokiem posmā starp Koknesi un Aizkraukli. Vējš tik sparīgi pūš man pretī, it kā Daugava vēlētos, lai turos no tās pa gabalu, tomēr soli pa solim neatlaidīgi turpinu savu ceļu.

Ceļā

Spēcīgais vējš notrauš arī koku lapas, ar kurām nokaisa ceļu zem manām kājām. Kādā brīdī nākas apstāties un izberzēt acis, jo krītošās lapas manā priekšā sāk laisties atpakaļ kokos. Filmu gan neviens nav sācis tīt atpakaļ, tikai bariņš nelielu putneļu nolēmuši atpūsties vēja izpurinātajos koku zaros. Tā nu vēroju, kā lapas virpuļo lejup, bet putni trauc augšup.

Kad esmu sasniedzis “Laivinieku” mājas, atkal manu aiz kokiem vīdam Daugavu. Virknei māju, kas šai posmā atrodas starp ceļu un Daugavu, nosaukumā ir vārds “kalna” – “Kalna Baloži”, “Kalna Pumpēni”, “Kalna Brunavas”, kas liek domāt, ka tie liecina par laikiem, kad šīs mājas atradās augstu upes krastā. Pēc Pļaviņu HES ūdenskrātuves nekāda kalna vairs nav, bet “Lejas Baložus”, “Lejas Pumpēnus” un “Lejas Brunavas”, ja tādi reiz bijuši, nu klāj Daugavas ūdeņi.

Apstājos pie “Kalna Baložu” pastkastītes un brīdi kavējos pārdomās. Nez, vai vajadzētu saimniekiem pateikt, ka putns, kas sargā to pasta sūtījumus nav balodis? Lai cik pieticīgas ir manas zināšanas ornitoloģijā, šis noteikti ir kāds no pūčveidīgajiem putniem.

“Kalna Baložu” pastkastītes sargs

Pie “Āriņu” mājām man līdzās ātrumu samazina Isuzu markas džips, un tā vadītājs vaicā: “Pilsētu nevajag?” “Es ar kājiņām, bet paldies,” atsaku. Vadītājs pamāj un turpina savu ceļu uz Aizkraukli. Pie sevis nodomāju, ka šai pusē mīt ļoti atsaucīgi cilvēki, jo arī pirms diviem gadiem aptuveni šai pašā ceļa posmā mani piedāvāja aizvest līdz Aizkrauklei ar auto.

Iespējams, izsaku šo domu arī skaļi, bet pie sevis nodomāju, ka posmā gar Daugavu no Aizkraukles līdz Skrīveriem saule spīdēs no nelāgas puses priekš foto, jo tā būs tieši otrpus upei. Nedaudz vēlāk es par šo domu vēl atcerēšos, bet pagaidām turpinās mans ceļš uz Aizkraukli.

Pilsētas tuvošanos manu visai drīz, jo tālumā aiz pļavām un kokiem jau varu saskatīt atsevišķas Aizkraukles ēkas. Pie “Līču” mājām veltu mirkli pārdomām par mazo upīti, kas te zem ceļa aizvijas tālāk uz dienvidiem. Spriežu, ka tā aizved tieši pie Kalnaziedu pilskalna, ko esmu iecerējis beidzot apciemot. Tā kā šis ceļš ar īpašu pievilcību neizceļas, nolemju pieturēties pie sākotnējā plāna un taku uz pilskalnu meklēt no Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja puses.

Kad esmu pavisam tuvu ceļam, kas savieno Aizkraukles dzelzceļa staciju ar pilsētu, tajā iegriežas un man pretī brauc šodien jau redzētais Isuzu. Abi ar vadītāju sasmaidāmies un pamājam viens otram.

Vietā, kur ceļš sadalās Gaismas un Baznīcas ielās, uzstādīta Aizkraukles pilsētas zīme, kas sveic Aizkraukles viesus jau kopā pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidus. Zīmes metu radījis Juris Letinskis. Šķērsoju ielu, lai nokļūtu tuvāk zīmei. Zem pilsētas nosaukuma redzams, šķiet, simbolisks Pļaviņu HES slūžu attēlojums.

Aizkraukles zīme

Atgriežos uz Baznīcas ielas, kas vēlāk pārtop Lāčplēša ielā, un soļoju iekšā pilsētā. Tā kā noieti jau vairāk nekā divdesmit kilometru, sāku meklēt vietu, kur mirkli atvilkt elpu. Tādu atrodu Mēness ielas autobusu pieturā. Pieturas nojume pavisam tukša, tāpēc piesēžu un sameklēju gan dzēriena pudeli, gan banānu. Kamēr ieturos, piebrauc vietējais autobuss, no kura izkāpj daži pasažieri ar ziediem rokās. Tie izklīst pa apkārtni, un nojumē es atkal palieku viens. Otrpus ceļam piecu stāvu augstumā slejas daudzdzīvokļu ēkas. Mūsdienu Aizkraukles pilsēta ir salīdzinoši jauna, tā tapusi pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad te radīja dzīvesvietas Pļaviņu HES celtniekiem.

Iestiprinājies un nedaudz atpūtinājis muguru no somas svara, ceļos, lai turpinātu savu soļojumu. Vietā, kur Lāčplēša iela liec līkumu un no tās atdalās Muzeja iela, manā priekšā paceļas balta, stalta baznīcas ēka – Aizkraukles Svētās Terēzes no Bērna Jēzus Romas katoļu baznīca. Baznīca celta pēc arhitekta Jura Letinska projekta no 1995. līdz 2000.gadam. Arhitekts devis priekšroku taisnām, asām līnijām. Ne ēkas siluetā, ne tās logos vai jumta konstrukcijās man neizdodas ieraudzīt nevienu liektu līniju.

Aizkraukles Svētās Terēzes no Bērna Jēzus Romas katoļu baznīca

Mans nākamais mērķis ir Kalnaziedu pilskalns, kuru nesekmīgi mēģināju apciemot sava apmeklējuma laikā pirms divarpus gadiem. Tolaik tā arī neizdevās ieraudzīt piemērotu taku, lai arī pilskalns bija tepat deguna priekšā. No kļūdām jāmācās, tāpēc jau labu laiku atpakaļ no Aizkraukles tūrisma informācijas punkta darbiniekiem esmu noskaidrojis piemērotāko ceļu uz pilskalnu. Nu lieku savas zināšanas lietā.

Sasniedzis Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja “Kalna Ziedi” nožogojumu, pagriežos pa kresi un dodos cauri muzeja autostāvvietai, kurā manāmas kādas ballītes paliekas – tukšas pudeles un citi atkritumi. Piektdienas vakars šai Aizkraukles pusē bijis karsts.

Eju pa pļaviņu gar muzeja sētu, un mans ceļš pamazām ved lejup gravā. Strauji apstājos, kad aiz muzeja nožogojuma ieraugu vēl kādu objektu, ko man arī neizdevās atrast pirms divarpus gadiem, – Kalna ziedu svētozolu. Precīzāk to būtu dēvēt par svētozola pieminekli, jo laukumiņā pie muzeja uzsliets senā ozola stumbra fragments, virs kura piestiprināts no lietus un sniega sargājošs jumtiņš.

Kalna ziedu svētozols

Svētozols reiz audzis augstu Daugavas krastā un bijis baltu svētvieta. Koks savā garajā mūžā daudz cietis, to sašāvuši kara laikā, vairākkārt dedzinājuši, un arī pērkons savas zibens bultas vērsis pret sirmo koku. 1994.gada dedzināšanu ozols vairs nepārdzīvo, no tā nokaltušā stumbra izveidots piemineklis. Kad arī tas vilinājis dedzinātājus, ozols patvērumu radis muzeja “Kalna Ziedi” teritorijā.

Turpinu savu ceļu lejup gravā, kur mani jau sagaida Kalnaziedu pilskalnam veltīts piemiņas akmens, kurā iegravēts pilskalna nosaukums. Otrā pusē akmenim gada skaitlis 1995. Pētījumi liecina, ka Kalnaziedu pilskalns apdzīvots mūsu ēras pirmajā tūkstošgadē. Tas visticamāk kalpojis par patvēruma vietu vietējām baltu ciltīm kara laikā.

Kalnaziedu pilskalna akmens

Taka atkal ved kalnup, un drīz es stāvu Kalnaziedu pilskalna virsotnē. Šķiet, ka šī ir viena no aizkraukliešu iecienītām līgošanas vietām. Kalnā iekārtots masts uguns dedzināšanai. Pilskalna ziemeļu nogāze, pa kuru uzkāpu kalnā, gadsimtu gaitā pamazām nolīdzināta. Dienvidu pusē pilskalna nogāze ir krietni stāvāka.

Kalnaziedu pilskalnā

Pa pilskalna nogāzi nokāpju līdz līcim, kuru izveidojuši Daugavas ūdeņi. Reiz pilskalnu no vairākām pusēm ieskāvušas stāvas gravas, bet pēc HES izveides tās pieplūdušas ar ūdeni. Debesīs pirmo reizi šodien sauli aizseguši mākoņi. Pelēkā mākoņu sega atspoguļojas Daugavas viļņos, un tikai krastos augošo koku rudens zeltainums glābj šai brīdī mazliet sērīgo ainavu.

Atgriezies pilskalna virsotnē, secinu, ka, iespējams, to var sasniegt arī no ziemeļrietumu puses, kur neliela taciņa ved uz Mazajā un Gatves ielā celtajām ēkām. Nedaudz tālāk manāma arī Mēness ielas pietura, kurā vēl pirms brīža atvilku elpu, un tās apkārtnē esošie piecstāvu nami.

Pa taciņu, kuru izmantoju ceļā uz pilskalnu, atgriežos pļaviņā līdzās muzejam. Aizkraukles vēstures un mākslas muzejs zemnieku viensētā “Kalna Ziedi” mājvietu radis 1989.gadā, kad rekonstruēta te esošā dzīvojamā ēka. Saule, lietus un vējš krietni pabalinājuši koka ēkas sienas un tās lubiņu jumtu, tomēr tā joprojām stalti slejas, “Kalna Ziedu” dārza ieskauta. Šodien skats īpaši krāšņs, jo dārzs tērpies rudens rotās. Vēlāk (1994., 2000. un 2014.gadā) uz kādreizējo saimniecības ēku pamatiem tapušas vēl vairākas celtnes – krātuve, izstāžu zāle un atklātā krātuve.

Aizkraukles vēstures un mākslas muzejs “Kalna Ziedi”

Mākoņi ir nedaudz izklīduši, sniedzot iespēju saulītei apspīdēt Aizkraukli. Dodos atpakaļ uz katoļu baznīcas pusi un tālāk pilsētas ielās.

Lāčplēša ielā apmeklēju laukumu, kurā aizkrauklieši pulcējas Lāčplēša dienā, lai pieminētu tos, kas krituši cīņās par Latvijas brīvību. Laukuma austrumu galā mūžīgā cīņā saķērušies Lāčplēsis un Melnais bruņinieks. Tēlnieces Gaidas Grundbergas radītā stēla šai vietā uzstādīta 1984.gadā. Nu tā godina ne tikai Andreja Pumpura eposa tēlus un Latvijas tautas varoņus, bet arī pašas tēlnieces piemiņu. Stēlas autore devusies mūžībā vien nepilnu mēnesi pirms mana Aizkraukles apciemojuma.

Lāčplēša cīņa ar Melno bruņinieku

Drīz manas domas kļūst pavisam praktiskas, jo laukuma malā redzamais veikals “Elvi” vilināt vilina. Jūtu, ka nepieciešama degvielas uzpilde turpmākajam ceļam, tāpēc dodos iekšā veikalā un iznāku no tā ar ābolu pīrādziņu, 700 gramu jogurta dzēriena “Baltais” pudeli, “Snickers” šokolādes batoniņu un “Venden” ūdeni rokās. Vienu no te izvietotajiem soliņiem aizņēmušas divas kundzes, pie cita sastājis bariņš vīru, kas kaut ko apspriež par līdzās stāvošo BMW markas automašīnu, tāpēc ar pirkumiem rokās soļoju pāri Lāčplēša ielai un iekārtojos uz soliņa skvēriņā līdzās Aizkraukles pilsētas bibliotēkai.

Malkojot jogurta dzērienu, mierīgi vēroju apkārtni. Daži jaunieši vizinās uz divriteņiem un skrejriteņiem, citi kaut kur soļo savās sestdienas darīšanās. Divi pavisam mazi puikas līdzās esošo krustojumu šķērso vairākkārt, kad viens no tiem saņemas pavaicāt otram: “Uz kurieni tu ej?”

Otrās brokastis

Jogurta dzēriena trauks drīz pavisam tukšs. Parasti šādos pārgājienos mans organisms pieprasa jogurtu. Nav gan ne jausmas, ar ko tas skaidrojams. Ābolu pīrādziņš arī kaut kur pagaisis. Spriežot pēc zirnekļu tīmekļiem virs te esošās atkritumu tvertnes, soliņš nav īpaši iecienīts, vai arī Aizkrauklē mīt ļoti čakli zirnekļi. “Snickers” un ūdens pudele papildina mugursomas svaru. Tos patērēšu vēlāk.

Ceļu somu plecos, lai turpinātu savu pārgājienu. Aizkrauklieši aizrāvušies ar velosipēdu tēmu vides objektos. Idejas pārvērst realitātē palīdz metālmākslinieks Ants Brimerbergs. Sarkanu, no metāla darinātu trīsriteni, kas atrodas netālu no vietas, kur pirms mirkļa iestiprinājos,  Ants radījis kopā ar biedrību “Vecāki Aizkrauklei”, un tas šai vietā uzstādīts 2013.gadā.

Trīsritenis

Pilsētas laukumā pie Aizkraukles novada domes uzstādītais pulkstenis pareizu laiku vēsta jau kopš 2000.gada. Turpat darbojas strūklaka, kuras dizaina autors ir arhitekts Juris Letinskis. Jau kārtējais Jura veikums mana pārgājiena Aizkraukles posmā. Strūklaku veido divpadsmit strūklas, galvenā ir putojoša, pārējās vienpadsmit – dzidras.

Pilsētas laukuma pulkstenis

Lāčplēša un Spīdolas ielu apļveida krustojuma malā esoša staba galā sēž Aizkraukles simbols – krauklis – un modri vēro apkārtni. Līdzās stabam piesliets metāla divritenis. Vides objektu “Norāde uz sadraudzības pilsētām” radījis Ants Brimerbergs. Stabu papildina divas plāksnītes, kas norāda, cik tāls ceļš veicams līdz Aizkraukles sadraudzības pilsētām – Epšteinai (Vācijā) un Kiškunhalašai (Ungārijā). Lūkojoties uz melno kraukli, prātā sāk skanēt “Krauklīts sēž stabiņā, pašā staba galiņā…”.

Norāde uz sadraudzības pilsētām

Šķērsoju Lāčplēša un Spīdolas ielas, lai nokļūtu prāva dīķa malā. Dīķa vidū ūdens šaltis uz visām debess pusēm met strūklaka “50”, ko 2017.gadā Aizkrauklei dāvinājis uzņēmējs un pilsētas vienaudzis Andis Egle, atzīmējot abu piecdesmit gadu jubileju. Dīķa ūdens spoguli nesteidzīgi šķeļ vairākas mežapīles. Dīķa apkārtnē mierīgi pastaigājas aizkrauklieši.

Strūklaka “50”

Virkne vides objektu mani sagaida pie Aizkraukles Mākslas skolas. Ēkas sienu rotā krāšņs attēls, kurā valda jūras un kukaiņu tēmas. Kukaiņiem rāmī palicis par šauru, un tie pamazām pārceļas uz skolas sienām ārpus gleznas. Gleznas vidū manu arī sīku balto stārķu pāri.

Pie Aizkraukles Mākslas skolas

Pie skolas ieejas ieraugu šodien jau trešo vides objektu – velosipēdu. Tā autori ir Aizkraukles Mākslas skolas audzēkņi. Vides objekts kalpo par velosipēdu novietni, tā priekšā piestiprināts arī neliels puķu pods. Viens no iepriekš skatītajā gleznojumā manītajiem kukaiņiem pamanījies aizlīst pat līdz šim velosipēdam.

Velosipēds pie Aizkraukles Mākslas skolas

Mākslas skolas apkārtnē uzstādīti arī mākslinieku darba rīki – milzīgi krāsu zīmuļi. Mērogam nolieku līdzās savu mugursomu un tieku pie foto ar zīmuļu trauciņu. Zīmuļi te izkārtoti radošā nekārtībā. Dažs jau izmucis no trauciņa un mēģina paslēpties starp līdzās augošo koku zariem.

Zīmuļu komplekts

Kad pagriežos uz Daugavas pusi, noprotu, ka saule ir sadusmojusies par manām iepriekš izteiktajām domām un nu pamazām savelk zilganpelēkus mākoņus, lai aiz tiem paslēptos. Ja man šķiet, ka tā man traucēs, tad lai iztieku vispār bez saules. Pie sevis nodomāju, ka, cerams, nokrišņi nesekos, un pieeju tuvāk Daugavai, lai foto tvertu krastā augošos, saules vēl apspīdētos un rudens zeltītos kokus uz pelēko padebešu fona.

Daugava pie Aizkraukles

Starp Dzelzceļa, Dārza, Enerģētiķu un Samēnu ielām te plešas aizkraukliešu mazdārziņi. Tajos manāma rosība, dārziņu saimniekiem veicot pēdējos sezonas darbus. Dobēs košām krāsām zied rudens ziedi, dažās ābelēs vēl manāma šī gada ābolu raža.

Pa Dārza ielu aizsoļoju līdz pat tās krustojumam ar Enerģētiķu ielu, lai arī kādu gabaliņu atpakaļ manīta zīme vēsta, ka gājēju ceļš te ved caur mazdārziņu teritoriju. Vēlos apskatīt iespaidīga izmēra norādi, kas novietota ielu krustojumā un norāda Pļaviņu HES un Rīgas virzienus. Vēl pagājušajā gadā tā rādīja arī Dārza ielas virzienā – uz Aizkraukli, bet nu šī norādes “roka” ir pazudusi, atstāti vien tās stiprinājumi.

Norāde Enerģētiķu un Dārza ielu krustojumā

Pagājis nelielu gabaliņu Pļaviņu HES virzienā, šķērsoju Enerģētiķu ielu un pa Samēnu ielu dodos iekšā dabas parkā “Daugavas ieleja”. Te man garām paskrien kāds skrejriteņa lietotājs. Lai pārvietošanās vieglāka, skrejritenis ir motorizēts, bet tas nav ne no koplietošanas Bolt, Fiqsy un tamlīdzīgiem, ne veikalā nopērkams. Pašdarinātā braucamrīka motoru puisis, šķiet, aizņēmies no kāda zāles pļāvēja vai citas nelielas, motorizētas ierīces. Pabraucis man garām, puisis apgriežas un dodas atpakaļ uz Aizkraukli.

Dabas parkā Daugavas ieleja

Sekojot norādēm, nogriežos pa kreisi no galvenā ceļa un garām “Daugavmeskām” un “Mazjaunzemiem” dodos uz vecā kaļķu cepļa drupu pusi. Apkārtnes pļavās zied visdažādākie augi. Pasveicinājis “Mazjaunzemu” iemītnieci, kas rosās piemājas dārzā, apstājos, lai tiktu pie foto ar gaiši zilu cigoriņa ziedu.

Sasniedzis Daugavas krasta nogāzes malu, ieraugu lielisku norādi, kas liek izvērtēt prioritātes. Soļojot gar Daugavu atpakaļ uz Aizkraukles pusi, es zaudēšot visu. Kad jau aiziets tik tālu, griezties atpakaļ tiešām nebūtu prāta darbs. Ejot atpakaļ turp, no kurienes nāku, es zaudēšot zirgu. Tā kā ierodos kājām, zirgu jau laikam kaut kur pa ceļam esmu pazaudējis. Izvēloties ceļu lejup pa nogāzi, es zaudēšot naudu. Pieļauju, ka, ripojot lejā uz Daugavu, ne tikai naudas maks izvelsies no manām kabatām. Šis variants nav īpaši vilinošs. Paliek vairs tikai ceturtā izvēle, kas sakrīt ar iecerēto maršruta turpinājumu, bet tā draud ar galvas zaudēšanu. Trūkst gan piebildes sīkā drukā, vai galvu zaudēšu burtiskā, vai pārnestā nozīmē, bet drīz to noskaidrošu.

Izvēles, izvēles…

Pa taku soļoju lejup uz Daugavas pusi. Te virs neliela dolomīta atseguma iekārtojusies liepa Enija. Liepas galotnes ļoti saīsinātas, bet, šķiet, arī tas tikai uz laiku atliek žuburainā koka pārcelšanos vismaz dažus metrus zemāk, jo liepa ļoti pārkārusies pāri nogāzes malai.

Pēc mirkļa attopos amfiteātra vidū. Reiz te bijis dolomīta ieguves karjers, bet nu tā sienas veido “Dabas koncertzāli”. Šāds nosaukums iekalts tēlnieka Kārļa Īles no šūnakmens darinātā skulptūrā, kuru rotā arī plaukstas nospieduma attēls. Uzraksts, kas novietots līdzās akmenim, aicina savu plaukstu ielikt akmens plaukstā un pačukstēt akmenim savu vēlēšanos. Akmens plauksta ir mazliet lielāka par manējo, bet ar akmeni sasveicinos un savu vēlēšanos tam uzticu. Kāda tā ir? Tas paliek tikai manā un akmens ziņā, bet būtu skaisti, ja tā piepildītos.

Lai piepildās!

Turpinu savu kāpienu lejup uz Daugavas pusi un, pagājis garām Kuprainīša avotiņam, sasniedzu vietu, kur reiz atradies kaļķu ceplis, kas darbojies jau pirms Otrā pasaules kara un savu darbību bijis spiests beigt 20.gadsimta piecdesmito gadu beigās, kad tika uzsākta gatavošanās Pļaviņu HES būvniecībai. Cepļa kādreizējo atrašanās vietu iezīmē vairāki lieli betona bloki. “Dabas koncertzāles” pasākuma laikā 2010.gadā tie tikuši apgleznoti. Apskatot blokus, pamanu arī, ka nedaudz tālāk piesliets kāds divriteņu braucamrīks. Lai arī kas būtu apmeties Daugavas krastā, nolemju to netraucēt un pamazām stampāju augšup.

Vecā kaļķu cepļa drupās

Līdzās Dabas koncertzālei ir “Cepļu” mājas, kurās mitinoties Daugavas senielejas galvenā Ragana. Nevienu raganīgu būtni te nemanu, bet raganu slotas gan saliktas vienkopus Raganu lidlaukā. Nez, vai lidot ar slotu māca tikai dāmām? Instruktore šoreiz nav pieejama, tā kā šo jautājumu paturu prātā nākamajai reizei, kad iegriezīšos Daugavas ielejā.

Raganu lidlaukā

Gar pļavas malu soļoju tālāk Daugavas tecējuma virzienā. Sparīgi iegriezusi Pļaviņu HES turbīnas, Daugava nu rāmi plūst tālāk uz jūru, kur gan ceļā tai vēl divi HES un to turbīnas. Esmu nolēmis nelielu jauninājumu veikt arī šai maršruta posmā. Abos iepriekšējos Daugavas ielejas apciemojumos lauzos cauri mežiņam, kamēr sasniedzu iebrauktu ceļu. Spriežu, ka oficiālais maršruts nevarētu būt tik mežonīgs, tāpēc paeju pa labi gar bērzu birzs malu un lūkoju ceļa turpinājumu rast tur. Pieņēmums izrādās pareizs, jo te ir skaidri saskatāma taka. Vietām platāka, vietām diezgan aizaugusi, tomēr tā nepārprotami ved mani pareizajā virzienā, līdz es secinu, ka nu stāvu uz ceļa vietā, kur parasti izlīdu no meža.

Ceļš ved lejup, šķērsojot nelielu strautiņu, kas aizlīkumo tālāk uz Daugavas pusi, un tad pāri pļavai. Dažādu ziedu un to krāsu pārbagātība Daugavas piekrastes pļavās liek domāt, ka tējiņām šie augi, iespējams, vairs nav piemēroti, bet meitenes ziedu vainagus var pīt pat oktobra sākumā.

Pie “Priediņu” mājām pagriežos pa kreisi un soļoju tieši uz Daugavu. Te iekārtotas vairākas atpūtas vietas. Atbrīvoju plecus no somas svara un sameklēju somā termosu ar karstu tēju. Ārēji visai nobružātais un vairākus gadus lietotais termoss savu pamatuzdevumu joprojām pilda lieliski, un drīz manā priekšā ir trauciņš ar kūpošu tēju.

Tējas pauze

Malkojot karsto dzērienu, varu palūkoties apkārt. Nedaudz augstāk pret straumi esošajā atpūtas vietā dzirdamas balsis, tātad vēl kāds nolēmis skaisto, rudenīgo sestdienu pavadīt Daugavas ielejā. Saulīte gan joprojām paslēpusies aiz mākoņu segas. Pievēršu skatienu arī atpūtas vietas mēbelēm un ieraugu pamatīgas ķēdes, ar kurām tās piestiprinātas pie zemes. Vai tiešām kādi no Daugavas ielejas apmeklētājiem iecienījuši savus piemājas dārziņus aprīkot ar mēbelēm no Daugavas ielejas, ka tās tiek tik ļoti sargātas? Cits spēks, kas spētu izkustināt šādas masīvkoka mēbeles, plūst tepat līdzās. Palu laikā šeit neesmu pabijis. Iespējams, ka Daugava tad pakāpjas mazliet augstāk krastā.

Daugavas ielejā

Turpinu pārgājienu pa taku gar pašu Daugavu, ar acīm un dažkārt fotoaparātu kāri tverot skatus uz abām pusēm. Krāšņus skatus dāvā gan Daugavas krasti, gan pa labi no manas takas esošais Aizkraukles karjers. Daugavas ūdeņos manāmi arī dažādi ūdensputni. Ik pa brīdim takas malās rodamas atpūtas vietas, kas līdzinās tai, kurā pirms brīža atvilku elpu. Iebrauktais celiņš liecina, ka šo vietu iecienījuši atpūtnieki, bet šodien nemanu ne pretimnācējus, ne makšķerniekus.

Aizkraukles karjers

Šķiet, ka manas domas atkal tiek nolasītas, jo aiz muguras izdzirdu motora troksni, kas pamazām tuvojas. No Aizkraukles puses parādās kvadriciklists un aiztrauc man garām, tad pie kārtējās atpūtas vietas pagriežas pa labi un aizbrauc uz paralēli esošā ceļa un Aizkraukles veco kapu pusi. Kvadriciklistu šodien vairs neredzu, bet vēl labu laiku manu gājienu pavada tā braucamrīka motora troksnis. Braucējs izmanto iespēju izskrieties pa apkārtnes ceļiem.

Esmu sasniedzis vietu, kur pamats zem kājām kļūst krietni nelīdzenāks. Nedaudz pakāpelēju pa Daugavas krastu, un drīz manā priekšā slejas pakalniņš, kurā paceļas tas, kas vēl palicis no Aizkraukles viduslaiku pils.

Livonijas ordeņa pils 14.gadsimtā celta vietā, ko no divām pusēm ieskauj dabiski šķēršļi – Daugavas krasts un Karikstes upītes grava. Visai ierasti Latvijas teritorijā esošajām viduslaiku pilīm, Aizkraukles pils cieš 16. un 17.gadsimta karos, zaudē savu militāro nozīmi un pamazām sabrūk. Stāvot pilskalnā, lūkojos uz vienīgo sienas fragmentu, kas saglabājies no šīs pils.

Aizkraukles pilsdrupas

Pilsdrupas paredzēts tikai apskatīt, bet ne aptaustīt, jo vecos mūrus ieskauj sarkanbalta lenta, brīdinot interesentus netuvoties. Pamazām soļoju apkārt pilsdrupām. Zālājs starp pili un Daugavu ir pļauts, bet otrpus drupām zāle krietni garāka.

Turpinu pārgājienu gar mazo Karikstes upīti, kas arī apvilkusi sarkani, dzelteni un zaļi krāsotas rudens drānas. Kad sasniedzu vietu, kur upīte savu līkumu met īpaši tuvu te iemītajai takai, man pretī nāk četri jaunieši – divi puiši un divas meitenes. Uz manu “Sveiki!” jaunieši nereaģē, viena no meitenēm tikai viegli pasmaida. Kad jau saskatāms ceļš, manu arī BMW markas karieti, ar ko abi pāri ieradušies apciemot pili.

Pirms izeju uz lielā ceļa, vēlos apskatīt vēl kādu te paslēptu objektu. Nesen kādam puisim aprakstīju, kā atrast Karikstes ūdenskritumu. Tagad jāpārbauda, vai ūdenskritums joprojām savā vietā 😊 Nedaudz tālāk Daugavas krastmalas pļavās ganās govju bariņš. Iespējams, ka tās ir no netālajām “Akmentiņu” mājām.

Karikstes krasta koku un krūmu biezoknī ved viegli iemīta taciņa. Sekoju tai un drīz esmu upītes krastā vietā, kur pa diviem pakāpieniem lejup krīt Karikstes ūdenskrituma ūdeņi. Reiz te bijis dzirnavu aizsprosts, par ko liecina arī otrpus Karikstei esošo māju nosaukums – “Dzirnavas”. Daba pamazām guvusi virsroku pār cilvēku veikumu, un apkārtne kļuvusi par vēl vienu interesantu apskates vietu bagātāka.

Karikstes ūdenskritums

Izlauzies no briksnāja atpakaļ uz takas, izeju uz lielo ceļu un gar “Dzirnavām” sāku ceļu augšup, jo ceļš te nepārprotami ved tikai kalnup. Vietām pašķiras koki ceļa kreisajā pusē, dodot iespēju palūkoties uz lejā plūstošo Daugavu. Aizkraukles viduslaiku pilsdrupas aizsedz nogāzē augošie koki, var sazīmēt vien to aprises.

Nonācis pie Aizkraukles luterāņu baznīcas, samazinu ātrumu. Savu tagadējo izskatu baznīca ieguva 19.gadsimta beigās notikušās rekonstrukcijas laikā, bet sākotnējā mūra baznīca šai vietā, augstu Daugavas krastā celta divus gadsimtus senāk. Kari baznīcu nav saudzējuši. Otrā pasaules kara laikā vācu bumbvedēja pilotam pietrūcis prasmes tumsā izvairīties no baznīcas torņa. Tornis iztaisnots vien 1995.gadā.

Aizkraukles luterāņu baznīca

Kad Aizkraukles luterāņu baznīca apskatīta, soļoju tālāk un gar “Lejas Žagaru” mājām, kuru dārzā notiek rudens darbi, sasniedzu vietu, kur sākas Ašķeres taka, kas īpaša ar to, ka tajā izveidots reto un aizsargājamo lielo susuru mikroliegums.

Ciemos pie susuriem

Dodos iekšā Ašķeres takā, kas klāta ar krāsainu lapu paklāju. Čabinādams lapas zem savu zābaku zolēm, lūkoju, kur varētu slēpties lielie susuri. Tā kā tie ir nakts dzīvnieki, izredzes tos ieraudzīt ir tuvas nullei, bet manu vecus kokus, kas varētu lieliski kalpot par šo zvēriņu mājvietu.

Takas tuvumā ir arī citi interesanti objekti, kam ar dabu visai attāla saistība. Pa labi no takas atrodas neliela būdiņa, un takas kreisajā pusē, “Lejas Žagaru” lauka malā novietots kas tāds, kas ļoti atgādina nelielu tramvaja vai šaursliežu dzelzceļa vagonu.

Vagoniņš līdzās Ašķeres takai

Kāpjot augšup un lejup pa Ašķeres taku, šķērsoju tiltiņus, kam takas veidotāji piešķīruši dažādus nosaukumus – Gaismas, No mošķiem un tumsas sargājošais, Draudzības un Krāču. Tas atkarīgs no gājēja sportiskās formas, bet Šalkojošo koku kāpnes tik pat labi varētu dēvēt par Vieglas aizdusas kāpnēm. Lielākais izaicinājums gan ir kāpiens Aizkraukles pilskalnā.

Ašķeres takā

Kad iznāku pilskalna virsotnē, mākoņi vietām ir pašķīrušies, dodot ceļu saules stariem. Viens no kalnā esošajiem soliņiem ir aizņemts. Tur kāda ģimene tiek pie foto ar Daugavu fonā. Iekārtojos uz brīva soliņa un nolemju notiesāt abus līdzi paņemtos ābolus. Kožot sulīgajā auglī, vēroju un uzklausu, kā par ceļa turpinājumu spriež te sastaptā ģimene. Lai arī tiem ir interese par to, kas ir Ašķeres takā, un ģimenes tēvs pat iet izlūkos, vairākums tomēr lemj par labu soļošanai atpakaļ uz automašīnu. Iespējams, tie foto sesijas laikā nepamanīja, ka parādījos no Ašķeres takas. Tie noteikti varētu palūgt manu viedokli par to, kas tur ir, bet, iespējams, vienkārši kautrējas.

Aizkraukles pilskalnā

Kamēr nozūd otrs ābols, pirmo sastapto ģimeni jau ir nomainījusi cita. Tie ir krietni izlēmīgāki par iepriekš manītajiem ļaudīm, un arī krietni zinošāki, jo ģimenes tēvs ceļa turpinājumu pārliecinoši piesaka ar vārdiem “taka ar daudziem pakāpieniem”.

Aizkraukles pilskalnā

Aizkraukles pilskalnu esot apdzīvojuši Daugavas lībieši. To divās daļās sadala plats un dziļš grāvis. Lībiešu koka pili 1205.gadā vācu krustneši nodedzinājuši un līdzās uzbūvējuši savu mūra pili. Vēlāk nedaudz augstāk pret straumi tapusi jaunā Aizkraukles pils, kuras drupas pirms brīža skatīju klātienē. Pilskalna grāvī šobrīd izbūvētas koka kāpnes, kas palīdz nokļūt pilskalnā un lejā no tā. Viens no pakāpieniem gan jau padevies apmeklētāju soļu svaram.

Aizkraukles pilskalns

Lejā, Daugavas krastā redzams prāvs krusts, kas iezīmē vietu, kur atradusies Aizkraukles senbaznīca, kas darbojusies līdz pat 17.gadsimtam. Apkārt pletusies Aizkraukles senpilsēta. Latvijas Arheologu biedrība Aizkraukles pilskalnu un senpilsētu izvēlējusies par 2021. gada arheoloģisko pieminekli.

Aizkraukles senbaznīcas vieta

Nokāpis lejā pie Daugavas, mirkli pastaigājos gar tās krastu, lai izmantotu brīdi, kad saules stari spēj caururbt mākoņu segu, un no dažādām vietām palūkotos uz seno pilskalnu. Kamēr esmu pie Daugavas, pilskalna virsotnē parādās un atkal pazūd vēl virkne apmeklētāju. Spriežu, ka tie ierodas ar automašīnām pa Rīgas – Daugavpils šoseju, jo takās pilskalna pakājē var manīt visai maz ļaužu.

Maršruta turpinājumam esmu izvēlējies nelielu jauninājumu. Ja iepriekš esmu kāpis pa kāpnēm augšup uz Zemkopības institūta ēku kompleksu, šoreiz paeju garām attīrīšanas iekārtām, šķērsoju Kraukļupīti un soļoju uz Daugavas pusi, lai savu ceļu turpinātu gar upi līdz pat Dīvajas ietekai Daugavā.

“Lāčauss” māju saimnieks vai, iespējams, saimniece ir no tiem, kas šauj bez brīdinājuma un rok bez mācītāja, bet par laimi puisis ar fotoaparātu rokās nekļūst par kustīgu mērķi, lai arī pienāku pavisam tuvu māju vārtiem.

Laipni lūdzam

Saulīte atkal paslēpusies aiz mākoņiem. Arī te ceļa malās pie upes var redzēt galdiņus un soliņus, kas gan ir krietni pieticīgāki par to masīvajiem radiniekiem, kurus manīju augstāk gar upi. Soļojot sāku jau vērtēt iespējas nokļūšanai atpakaļ Rīgā un secinu, ka samērā īsā laikā (18:41 un 18:53) ir divi vilcieni no Skrīveriem uz Rīgu, kurus noķert man ir visnotaļ labas izredzes. Solis kļūst raitāks, jo vēlos apciemot arī Lielo Andreju.

Tuvojas vakars

Šai ceļa posmā var braukt arī ar auto, un vienu tādu mazu, sarkanu braucamrīku sastopu netālu no šosejas. Iespējams, braucēji nolēmuši saulrietu sagaidīt Daugavas krastā. Drīz ieraugu informatīvo zīmi, kas uzstādīta pie ieejas dabas parkā “Daugavas ieleja”. No parka tālākā austrumu gala, esmu nonācis tā rietumu stūrī.

Kāpiens augšup uz šoseju, un es dodos uz tiltu pār Dīvaju. Paspēju nostāties uz tilta pār Dīvaju tieši laikus, lai redzētu, kā kuģītis dodas pāri Daugavai uz Jaunjelgavas piestātni. Uz klāja manāms tikai viens cilvēks. Iespējams, ka kuģītis naktis pārlaiž tieši Daugavas kreisajā krastā.

Šķērsoju šoseju, kas šai laikā visai mierīga, un turpinu ceļu uz Skrīveriem. Labajā ceļa pusē jau kopš 1956.gada darbojas Skrīveru Pārtikas kombināts, kas sevi piesaka kā senāko konfekšu “Gotiņa” ražotni. Līdzās iebrauktuvei kombinātā arī ceļa rādītājs ar saulē un lietū mazliet pabalējušām norādēm gan uz Skrīveru Pārtikas kombināta produktiem, gan uz dažādām pilsētām un pat planētu Jupiters. Interesanti, kāpēc no visām planētām tieši Jupiters kļuvis par to, uz kuru mudina doties? Latiņu teiciens vēsta: “Kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim” (“Quot licet Jovi, non licet bovi”). Iespējams, ka tieši šīs attiecības ar gotiņas dzīvesbiedru izcēlušas Saules sistēmas lielāko planētu.

Pie Skrīveru Pārtikas kombināta

Viens pamatīgs kāpiens man vēl šodien priekšā, jo Lielais Andrejs mani gaida Sprūda kalna nogāzē. Lēkšoju augšup pa pakāpieniem, kamēr manā priekšā paceļas dižā ozola zaru vainags. Pie sava vārda Lielais Andrejs ticis, pateicoties dzejniekam Imantam Ziedonim, kas 1977.gadā attīrīto un uzmērīto dižozolu ierosinājis tā nosaukt par godu Skrīveros rakstnieka Andreja Upīša simtgadei. “Ozols mālainā piekrastē izstiepis visas savas zaru rokas,” vēsta uzraksts līdzās ozolam.

Lielais Andrejs

Ozola zari vietām vēja lauzti, vietām nokaltuši, bet pats koks ir dzīvāks par dzīvu. Lapās pamazām metas rudenīgais zeltainums. Nostājos līdzās dižozolam un piespiežu savu plaukstu tā stumbram. Pārgājiena noslēdzošajam posmam noderēs nedaudz no ozola spēka.

Lielais Andrejs

Turpinu savu ceļu un, šķērsojis Maizītes upi, iesoļoju Skrīveros. Taisnā ceļā dodos dzelzceļa stacijas virzienā, bet tad Daugavas ielā 58 pamanu atvērtus vārtus un dodos iekšā. Te atrodas māja, kurā reiz mitinājies rakstnieks Andrejs Upīts. Tagad tā ir rakstnieka memoriālmāja, un viņš pats nolūkojas uz apmeklētājiem tēlnieces Leas Davidovas-Medenes radītā rakstnieka galvas atveida acīm.

Andreja Upīša memoriālmāja

Skrīveru ielās ienācis rudens. Ietves klātas zeltainām lapām. Pīlādži dārzos ienākušies lieliem, košiem ķekariem. Vietām var ieraudzīt rudenīgu ziedu kompozīcijas, kurā starp ziediem iespraukušās arī vēja notrauktās koku lapas.

Rudens Skrīveru ielās

Skrīveru jaunieši prot sēdēšanu krēslā apvienot ar sportiskām aktivitātēm. Autostāvvietā, kas atrodas iepretī šai diennakts laikā jau slēgtajam Skrīveru Pārtikas kombināta veikalam, bariņš puišu vizinās uz datorkrēsla, kas piesiets aiz divriteņa. Attīstītie ātrumi ir visai mazi, bet puišiem un garāmgājējiem jautrība nodrošināta.

Kad sasniedzu dzelzceļu, saule jau ir noslīdējusi tik zemu, ka mākoņu sega to vairs nespēj aizsegt, un sagādā krāšņus skatus tiem, kas gaida vilcienu uz Rīgu. Cilvēki, stāvot uz perona, jau izvilkuši no kabatām un somām mobilos telefonus un dokumentē spilgtiem toņiem pielieto dienas noslēgumu.

Saulriets Skrīveru dzelzceļa stacijā

Pēc 45,01 kilometra pieveikšanas esmu sasniedzis Skrīveru dzelzceļa staciju, un man vēl ir nedaudz laika līdz vilcienam, tāpēc ķeros pie gluži praktiskiem darbiem. Pārgājienā piesviedrētais apģērbs tiek turpat uz perona nomainīts pret sausu drēbju kārtu. Izstaipu arī krietni pastrādājušos kāju muskuļus, lai nodrošinātu, ka turpmākajās dienās spēju pārvietoties pats saviem spēkiem. Visbeidzot no somas tiek izmakšķerēts tur Aizkrauklē ieliktais “Snickers”, un es atgūstu daļu ceļā sadedzināto kaloriju.

Skrīveru dzelzceļa stacija

Vispirms, skaļi brīdinādams uz perona stāvošos, cauri stacijai uz Rīgu aiztrauc pasažieru vilciens, kuram Skrīveri liekas par mazu, lai te pieturētu, bet tad ir klāt arī gaidītais Aizkraukles – Rīgas vilciens. Kāpju iekšā un noslēdzu savu piedzīvojumu Aizkraukles novadā.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s