02.12.2018. Ziemas pasaka Liepas mežos

Otrā decembra rīts Liepā aust apmācies, bet saule neatlaidīgi meklē iespējas palūkoties uz zemi un koši iekrāso mākoņus. Pirms 9:00 no rīta pilsētiņā jau ir rosība. Sētnieki un sētnieces tīra, šķiet, pagājušajā naktī uzsnigušo sniegu. Daži pilsētnieki izveduši pastaigā suņukus.

Šīs dienas mērķis ir īsta ziemas pastaiga pa atkušņu vēl nesamaitātu sniegu. Pirmais loks tiek mests pa Liepu. Gar Latvijas brīvības cīņām veltīto pieminekli, ceļš ved uz Lielo Ellīti – smilšakmens atsegumu ar vairākām arkām, alu un avotu. Vietējie iedzīvotāji savās gaitās līdz šim dabas piemineklim no rīta vēl nav tikuši, tāpēc ir iespēja atstāt pirmos pēdu nospiedumus sniegā. No Lielās Ellītes caur padomju laikos celto daudzdzīvokļu namu pagalmiem un rotaļu laukumiem, kas, iespējams, tapuši tai pašā laikā, kad ēkas, tiek sasniegta Rūpnīcas iela, un seko soļojums Lodes māla karjera virzienā.

Liepas Lielā Ellīte

Saulei pamazām izdodas arvien vairāk izspraukties caur mākoņu segu. Taka, kas ved uz Līču – Laņģu klintīm, ir segta ar pūkainu sniegu, un neviens cilvēks savu kāju te šorīt vēl nav spēris. Arī Lodes māla karjers šai dienā ir mierīgs un mālam neraksturīgi balts. Netālajā ķieģeļu rūpnīcā gan dzirdama rosība. Soļojot pa taku, dažviet zem kājām jūtamas ķieģeļu lauskas, kas, iespējams, izmantotas takas nostiprināšanai.

Kad kāds gabaliņš nosoļots gar karjeru, pa labi parādās divi mietiņi ar zaļām bultām to galos, un taka aizved lejup Renču strauta virzienā. Cilvēki te vēl nav pabijuši, toties sniegā lieliski var vērot dažādu zvēru atstātās pēdas. Šķiet, ka te kaut kur aizsteidzies kāds garausis. Citur manāmas pavisam mazu zvēriņu pēdas. Kādā eglē rosās vāvere, arī viņas pēdas var manīt sniegā.

Renču strautu var šķērsot pa tiltiņu, aiz kura atkal pamazām jāsoļo augšup. Egles un citi koki takas malā klāti ar pūkainu sniegu. Ja neuzmanās, sniegs nekavējoties izmanto iespēju nokļūt aiz apkakles. Drīz tiek sasniegts krustojums, kur sākas un beidzas oficiālais Līču – Laņģu klinšu pastaigu maršruts. Lai arī netālu manāmas zīmes mudina doties pa labi, izvēle krīt par labu apļa uzsākšanai dienvidu virzienā, pa dažādu koku, kociņu un krūmāju ieskautu taku dodoties uz ķieģeļu rūpnīcas pusi.

Arī šis ceļš ir lieliska piedzīvojumu grāmata. Ieraugot kārtējos zvēru pēdu nospiedumus, var tikai minēt, kādās gaitās devies konkrētais zvēriņš. Uzkrītoši ir, šķiet, kādas lapsas pēdu nospiedumi. Tā visticamāk nākusi pretī pa ceļu, tad nobijusies no soļiem un metusies krūmājā. Turpmāk labu gabalu var manīt, kā lapsa devusies uz šo pusi, ik pa brīdim izlūkojot zāļu pudurus ceļa malā. Kādā mirklī no viena šāda pudura ved nelielu ķepiņu nospiedumi, starp kuriem savu švīku atstājusi arī aste. Mazā grauzēja iemītā taka sastopas ar lapsas iemīto ceļu un tālāk neturpinās, bet nekādas cīņas pēdas sniegā nav manāmas. Iespējams, lapsa vietējiem grauzējiem nodrošina sabiedriskā transporta pakalpojumus.

Kad jau sasniegta ķieģeļu rūpnīcas teritorija, publiski pieejamā taka strauji pagriežas pa labi un aizved lejup. Uz tās manāmi arī kāda vīrieša vai sievietes, ko daba apveltījusi lielākām pēdām, apavu nospiedumi. Ceļš gan mums kopīgs tikai īsu brīdi, jo iemītās pēdas nozūd Gaujmaļu un Atvaru māju virzienā, bet Līču – Laņģu klintis meklējamas, ejot tālāk pa neskartu, piesnigušu taku. Netālajās mājās rej un gaudo suņi. Ceru, ka viņi atrodas aiz žoga, kura fragmentus varēja manīt no ceļa.

Netālu atrodams informācijas dēlis, un aiz tā pamazām viena aiz otras atklājas meklētās klintis. Šai posmā soļoju pirmo reizi, tā kā katra jauna klints ir patīkams pārsteigums. Tā kā sniegs ir neskarts, ir patiesa pirmatklājēja sajūta. Pa kreisi no takas, paslēpusies zem ledus kārtas, savā nodabā rāmi plūst Gauja.

Pirmie klinšu atsegumi ir salīdzinoši nelieli, bet priecē gan ar krāsām, gan nelielām alām un strautiņiem. Gan šeit, gan turpmāk daudzi likuši lietā savus rakstnieka talantus. Klintis izraibinātas dažādiem vārdiem, datumiem, zīmēm. Vecākais ieraksts, ko manu, ir no 1916.gada, tātad tapis pirms vairāk kā simts gadiem. Ne mazāko kārdinājumu atstāt kādu “īsziņu” nejūtu, tik vietumis ar plaukstu pieskaros klintīm.

Līču-Laņģu klintis

Soļojot tālāk pa taku, klinšu sienas paliek arvien varenākas, vietumis sliedamās, šķiet, vairāku desmitu metru augstumā. Taka izbūvēta gar pašām klintīm. Vietumis gan sniegs to paslēpis tik prasmīgi, ka nākas minēt, vai pēc kārtējā soļa zem kājām būs stabils pamats.

Apbrīnojot šos dabas veidojumus, pamazām ir sasniegts takas gals, kur oficiālais maršruts ved augšup – Liepas virzienā. Esmu gan ieplānojis maršruta pagarinājumu, jo vēlos ieraudzīt arī Grīviņu klinti. Atsevišķos avotos bijis minēts, ka taka, kas ved uz Grīviņu atpūtas vietu, nav marķēta, tomēr redzams, ka kāds vai kādi entuziasti ir pacentušies ar zilas un oranžas krāsas bultām un citiem marķējumiem parādīt virzienu. Tāpat tiek izmantota MAPS.ME aplikācija, kurā arī iezīmēta taka, kas ved Grīviņu virzienā.

Pirmais būtiskais lēmums jāpieņem krustojumā, kurā marķētā taka aizved pa kreisi Gaujas virzienā, bet MAPS.ME redzamā taka vedina doties pa labi. Lēmums tiek pieņemts par labu marķējumiem, jo kaut kur taču tiem ir jāved 😊 Ar cerību, ka kāds nav vienkārši paniekojies, soļojums turpinās uz Gaujas pusi.

Marķētāji strādājuši cītīgi, vietumis iezīmēts gandrīz katrs koks. Kādā brīdī atsevišķi nodalās taka, kas marķēta ar sarkaniem rombiem, tomēr uzticība tiek izteikta oranžajiem un zilajiem marķējumiem, jo tie ved uz Grīviņu pusi.

Taka ved te caur mežu, te gar pašu Gaujas krastu. Šīs pārgājiena posms noteikti attaisno visas uz to liktās cerības, jo ar pūkainu sniegu piesnigušais mežs atgādina skaistu ziemas pasaku. Noskaņojums ir lielisks, soļošana veicas raiti.

Pirmais būtiskais šķērslis ir Jullas upīte, kas tepat ietek Gaujā. Upīte nav aizsalusi, un kājas mērcēt nav ne mazākās vēlēšanās, bet daži krituši koki un pamatīgāks zars, kas kalpo nūjas vietā, palīdz sausām kājām šķērsot upīti. Netālu Gaujā ietek vēl viena upīte, bet tā ir krietni mazāka un šobrīd aizsalusi, tāpēc tās šķērsošana nekādus izaicinājumus nerada.

Turpinot ceļu gar Gauju, tālumā pamazām var manīt Grīviņu atpūtas vietas nojumi. Neliels neaizsalis ūdens laukums liecina, ka pavisam tuvu ir arī Grīviņupītes ieteka Gaujā. Grīviņu klintij vajadzētu atrasties šai Grīviņupītes krastā, tomēr pagaidām nav manāma neviena taka tā virzienā, tāpēc seko nu jau kārtējā upes šķērsošana, apzinoties, ka nedaudz augstāk to nāksies darīt vēlreiz. Talkā nāk kritušie koki, kā arī jau pārbaudītā metode ar nūju. Šeit, šķiet, ir bijis arī improvizēts tilts, jo pie viena no kritušajiem kokiem pienaglots cits, mazāks koks. Aiz Grīviņupītes krasts strauji ceļas augšup, marķējumi ved tālāk uz Grīviņu atpūtas vietu, bet, tā kā ir jau skaidrs, ka jāmeklē iespējas šķērsot upi, tiek izvēlēta taka kas ved gar to.

Bebri padarījuši Grīviņupīti grūtāk šķērsojamu, jo vismaz divās vietās ir aizsprosti un upīte uzpludināta. Nedaudz tālāk par vietu, kas kartē atzīmēta upes šķērsošanai, izdodas atrast kārtējo kritušo koku, kas ir gana stabils, un nu jau sasniegts vajadzīgais upes krasts.

Soļojot pa sniegoto taku, aiz kokiem sāk vīdēt kas klinšu sienai līdzīgs. Grīviņu klints, koku ieskauta, vareni slejas augšup. Kad klints apbrīnota un redzētais dokumentēts foto, ceļš ved atpakaļ uz Liepu. Ja sākotnējais plāns bija no Grīviņu klints doties Grīviņu māju virzienā un tad Liepā atgriezties pa lielceļu, tad šobrīd tas tiek mainīts, izvēloties taku, kas atzīmēta MAPS.ME un kādu laiku atpakaļ netika izmantota, izšķiroties par labu marķētajam maršrutam.

Grīviņu klints

Neskartā taka turpinās līdz brīdim, kad pēc Jullas šķērsošanas pa nelielu baļķu tiltiņu pretī nāk divi vīri. Turpmākā taka jau ir izraibināta abu vīru apavu nospiedumiem, bet tas neliedz baudīt piesnigušā meža burvību, ieklausīties, kā viens otram ziņas nodod dzeņi, un priecāties par ziemas pastaigai lieliski piemēroto laiku.

Taka izved atpakaļ krustojumā, kur iepriekš tika izvēlēts marķētais virziens, tad atpakaļ uz Līču – Laņģu klintīm. Koka pakāpieni strauji ved augšup. Var manīt, ka pretī nācis kāds nelielāku pēdu īpašnieks vai īpašniece. Pēc kāpņu pieveikšanas un neliela gabaliņa pa meža taku, parādās informācijas dēlis un ceļš, kas ved atpakaļ māla karjera virzienā.

Netālu no vietas, kur taka aizved lejup uz Renču strautu, no meža iznāk trīs latviski runājoši puiši. No viņu sarunām var saprast, ka arī viņi vēlas apskatīt Grīviņu klinti.

Atpakaļceļā taka jau izraibināta dažādiem pēdu nospiedumiem. Ejot gar karjeru, ik pa brīdim sastopami pretimnācēji, kas ar bērniem, suņiem vai vienkārši savā kompānijā nolēmuši šo ziemas dienu veltīt pastaigai dabā. Pastaiga salīdzinoši īsa (pat mans optimistiskais Endomondo saskaitīja tikai 14 kilometrus), bet sniedza visu no tās gaidīto – iespaidīgas klintis, piesnigušas meža takas un mazos izaicinājumus dažādu šķēršļu izskatā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s