03.-04.08.2019. SIMTIŅŠ 2019. PĀRGĀJIENS NO ELLES LĪDZ PARADĪZEI

Aust “Simtiņa” rīts. Esmu gulējis astoņas stundas, kad modinātājs jau pavisam izmisīgi skaļā balsī izrauj mani no miega. Nav nekas pārsteidzošs, ka, iemiegot ar domām par “Simtiņu”, arī sapņos vēroju pārgājienu ainas, kuru masu skatos daudz svešu, neko neizsakošu seju. Manā priekšā ir līdz šim lielākais pārgājienu izaicinājums ne tikai šogad, bet manā dzīvē vispār.

Soma sakravāta jau iepriekšējā vakarā, atliek vien sameklēt ledusskapī nelielu kastīti ar makaronu salātiem un ievietot to vienā no pārtikas maisiņiem. Esmu izšķīries par “auksto galdu” un ēšanai jau gatavu pārtiku, lai izvairītos no iestrēgšanas nometnēs. Makaroni, sešu banānu ķekars, divi lieli āboli un paciņa lazdu riekstu. “Aizķērušies” arī divi “snikeri”, bet esmu diezgan drošs, ka tiem nepieķeršos un tie kļūs par liekiem 150 gramiem manā mugursomā. Treniņpārgājiens pirms divām nedēļām ļāva labi saprast, ko mans organisms prasa pie šādas slodzes un ko es nekādi nevarēšu iedabūt iekšā. Ēdiens ērti sapakots tā, lai uzreiz varu to izcelt pirms pārgājiena sākumā paredzētās somu svēršanas procedūras. Ūdensnecaurlaidīgie maisi nodrošina arī to, ka nekāda šmuce (saspiests banāns, pavērts salātu trauciņš u.tml.) nevar nokļūt uz pārējā ekipējuma.

Lai arī organizatori iesaka ēdienkarti dienās pirms pārgājiena pārāk nemainīt, šoreiz ierasto siermaizīšu vietā brokastīs auzu pārslu putra ar labu devu ievārījuma. Spriežu, ka tā noteikti man dos vairāk laba, un risks, ka pārgājiena laikā vēders sāks protestēt, ir zems.

“Biznesa augstskolas “Turība”” dzelzceļa stacijā pazīstamas sejas neceru ieraudzīt. Mani vienīgie biedri uz perona ir daži ārvalstu studenti. Arī Centrālajā dzelzceļa stacijā neloloju ilūzijas satikt kādu paziņu, tāpēc uzreiz dodos uz vilciena sākumu un iekārtojos pirmajā vagonā. Daudzi “Simtiņa” dalībnieki izvēlējušies organizatoru sarūpēto autobusu, bet arī pirmajā vilcienā no Rīgas uz Valmieru šoreiz ir ne tikai daudz sēņotāju, bet arī cilvēku, kas gatavojas izaicināt “Simtiņu”.

Ap 8:40 vilciens pietur stacijā “Lode”. Tā kā esmu pirmajā vagonā, pagūstu šķērsot sliedes vēl pirms vilciena atiešanas un uzreiz izveidoju atrāvienu no pārējo gājēju bara. Veikals man nav aktuāls, tāpēc soļoju uz Lielās Ellītes pusi. No ielas pretējās puses nāk kāds vīrs, kas tērpies aizdomīgi līdzīgi potenciālam “Simtiņa” dalībniekam un, šķiet, veicis vēl pēdējos pirkumus tur esošajā veikalā. Sākotnēji tikai saskatāmies, vīrs pasmaida un aizsoļo man pa priekšu. Klusumu pārtrauc kāda cita vīra parādīšanās, jo man pa priekšu ejošais pārgājienu biedrs ir padomājis to, ko es izsaku skaļi, – ka ar tādām nūjām (makšķerēm)  rokās mūsu pretimnācējs noteikti neplāno startēt “Simtiņā”.

Laiciņš šodien solās būt lieliski piemērots pārgājienam, jo paredzams sauss un samērā silts laiks. Sasniedzam auto stāvlaukumu pie Lielās Ellītes, kur pasākuma organizatori no STREELNIEKS.LV jau izveidojuši dalībnieku reģistrācijas vietu. Pie trim galdiem, kuru malās norādīti dalībnieku kārtas numuri, dežurē “strēlnieku” puiši un meitenes. Uz galdiem novietoti svari, dodot iespēju dalībniekiem uzkāpt jau pirmajā, pavisam nelielajā virsotnē. Somas sver ar rokas svariem, kad tās atbrīvotas no dzērieniem un ēdieniem, jo katram jānes līdzi nemainīgais svars 10% apmērā no paša svara. Ja nu soma par vieglu, blakus galdiem novietoti maisi ar skaidu briketēm. Vismaz divas briketes ir komplekts, ko saņem katrs, kura soma par vieglu.

Dalībnieku reģistrācija un svēršana

Sasveicinos ar Mārtiņu, kurš pirmais sagaida dalībniekus. Turpat satieku arī Rolandu. Dodos pie galdiņa, pie kura norādītajā intervālā ietilpst arī mans 23.numurs. Pie tā sastopu Annu, kuras darinātā PinAproce arī “Simtiņā”, protams, rotā manu roku. Šodien īpaši liela atbildība, to valkājot, jo pirms gada tādu saņēma “Simtiņa” pieveicēji, bet es to esmu nopircis. Nu man jāparāda, ka tiešām esmu tās cienīgs. Pirms 9:00 no rīta jau esmu oficiāli reģistrējis savu ierašanos. Nosvērts gan pats, gan mana mugursoma. Paša svars 88kg, soma sver tieši 9kg. Labi, ka iepriekšējā vakarā nolēmu aizņemties jaunākā dēla 1kg hanteli 😊 Lai kā pārskatīju līdzi ņemto ekipējumu, vairāk par 8 kg man nesanāca pat ar rezerves apaviem, guļammaisu (ja nu nākas izstāties un nakšņot “Kritušo nometnē”), sausu drēbju kārtu. Tad nu somā tika ielingota arī minētā hantele. Papildus svaru nodrošinās divas 1,5l ūdens pudeles, “Mangaļu” Isotonic pudele, lai ir arī kāds saldāks dzēriens, un, protams, jau iepriekš minētie ēdienu krājumi. Rēķinu, ka somas pilnais svars startā ir 14-15kg.

Ceļabiedrene. Jau nosvērta un startam gatava

Drīz pienāk arī citi vilciena biedri, pamazām ierodas tie, kas atbraukuši ar savu transportu. Īsi pēc 9:15 atbrauc divi lielie autobusi no Rīgas, aiz kuru logiem vīd “Simtiņa” dalībnieku smaidi. Rinda pie reģistrācijas galdiem jau ir ievērības cienīga. Pamazām tukšojas arī brikešu maisi. Atjautīgākie, kas secina, ka soma par smagu, padalās ar lieko ekipējumu ar tiem, kam soma, savukārt, par vieglu.

Rolands skaļā balsī aicina visus pulksten 10:30 pulcēties lejā, laukumā pie Lielās Ellītes. Ceļu somu plecos un kāpju lejup uz “Simtiņa” starta vietu, kur jau pulcējas arī citi dalībnieki. Pāri zālājam uz manu pusi nāk Elza, ar kuru savulaik “Simtiņam pa pēdām” spriedām par pārgājiena definīciju un optimālo attālumu starp sliežu gulšņiem. Elza stiepj roku sveicienam, un es atbildu ar rokasspiedienu. Elza uzreiz ļoti pārliecinoši skaidro šo šķietami vīrišķīgo sasveicināšanos. Viņa mācās “fizmatos” un ir viena no retajām meitenēm starp saviem studiju biedriem, tāpēc jau ir radusi risināt situācijas, kad puiši spiež puišiem rokas, bet tad samulst, ieraugot meiteni, un nezina, ko nu darīt.

Kad Elza jau devusies uzmeklēt vietu, kur apmesties, mani ar jautājumu “Indulis?” uzrunā kāds puisis. Arnis seko manām gaitām gan Endomondo, gan bloga rakstos, un šī ir mūsu pirmā klātienes tikšanās. Arnis sevi piesaka kā sekotāju un fanu, vēl iepriekšējā dienā esot pārlasījis manu rakstu par izmēģinājuma pārgājienu pa “Simtiņa” trasi no Liepas līdz Ozolkalnam un guvis noderīgas atziņas. Ir lieliski apzināties, ka tas, ko dari, iepriecina, palīdz vai kā citādi dod pievienoto vērtību arī citiem.

Dalībnieki tiek sapulcināti otrpus avotam, kas iztek no Lielās Ellītes alas, un seko pirmsstarta uzrunas un pēdējie ieteikumi no “Strēlniekiem”. Mārtiņš min, ka pārgājiens ir no Elles uz Paradīzi, bet trasē mums liksies pretēji. Skarbs, bet patiess atgādinājums nenovērtēt “Simtiņu” par zemu. Ne velti savu vārdu saka arī divas pieaicinātās mediķes, kuru misija būs aprūpēt kritušos un ievainotos. Lai kā kārotos sasniegt Paradīzes kalna virsotni, veselība ikvienam būs nepieciešama vēl ilgi pēc “Simtiņa”. Dalībnieku rindās ir tādi, kas “Simtiņu” jau reiz pieveikuši, un vēlas to paveikt atkal. Kāds grib uzlabot iepriekšējo rezultātu, kādam atkal cita motivācija.

Pirmsstarta uzruna. Foto: Emīls Desjatņikovs

Kamēr skan uzrunas, aiz Lielās Ellītes arkas pamazām rindojas “strēlnieki”, lai ar iedegtām lāpām pavadītu dalībniekus trasē. Laukumā parādās daži mazliet novēlojušies dalībnieki. Mirkli aizdomājos, nez, kurā brīdī tad nosvērs šos dalībniekus un to somas, bet tad domas atgriežas pie pārgājiena. Stratēģija šai dienai ir skarba un paredz dzelžaini turēties pie sava tempa un sajūtām, nevienam neskriet līdzi un nevienu negaidīt. Tai pašā laikā ikvienam ir pieejams mans atbalsts un padoms, ja tāds nepieciešams, un ikviens ir laipni lūgts soļot man līdzās, ja tam pieņemamas mans temps. Mans vienīgais pretinieks šodien ir “Simtiņš”, un nav nozīmes tam, kurš pēc kārtas sasniegšu finišu, ja iekļaujos noteiktajā 24 stundu kontrollaikā. Fotografēšana šodien arī izpaliks. Plānoju dokumentēt vien pieturas vietas un, iespējams, kādus īpaši neatvairāmus skatus.

Koncentrējies startam. Foto: Emīls Desjatņikovs

Tiek skaitītas pēdējās sekundes, un tieši 11:00 pārgājiena trasē dodas 176 dalībnieki. Pirmais pārbaudījums ir Lielās Ellītes arka, kas ir krietni par šauru tādam pūlim. Visiem gan izdodas veiksmīgi tikt tai cauri, un traumas izpaliek, lai gan arka sānu malās ir tik zema, ka, neuzmanīgi aizskatoties, viegli attapties ar pieri smilšakmenī.

Aizrit pēdējās sekundes. Foto: Emīls Desjatņikovs

Dodamies augšup uz Rūpnīcas ielu, tad nedaudz pa Smiltenes ielu un gar Liepasmuižu ārā no Liepas. Apkārt dzirkstī joki, ir manāmas arī lielākas un mazākas komandas, kas plāno “Simtiņu” pieveikt kopīgiem spēkiem. Ir gan nūjotāji, gan tādi, kas cer “Simtiņu” pieveikt bez papildus atbalsta. Es piederu pēdējiem un paredzu, ka gadījumā, ja nūja kādā posmā būs nepieciešama, izvēlēšos labāko no tā, ko piedāvās apkārtējie meži, kur netrūkst kritušu koku un to zaru.

Pirmajam posmam līdz 29.kilometrā esošajai nometnei esmu izvēlējies tās pašas atpūtas vietas, kuras noskatīju pirms divām nedēļām sava treniņpārgājiena laikā. Pirmo pauzi ņemu pēc 58 minūtēm un noietiem 6,18 kilometriem. Secinu gan, ka akmeņi, kas iepriekš kalpoja par atpūtas vietu, nu ir norobežoti, iespējams, tāpēc, lai kādi lopiņi neizlīstu uz ceļa. Vai tikpat labi tāpēc, lai kādi lopiņi no ceļa neapciemotu lauku. Tad nu apstājos nedaudz tālāk pie specifiski smaržojošiem plastikāta ruļļiem ar sienu. Zeķu maiņa, sauja lazdu riekstu, un pēc 7 minūšu atpūtas jau esmu atkal trasē starp citiem dalībniekiem.

Pirmā pietura

Stratēģijas, šķiet, ir visdažādākās. Ir tādi, kas pauzes ņem ik pēc pieciem noietiem kilometriem, ir tādi, kas, gluži kā es, vairāk orientējas pēc distancē pavadītā laika. Iespējams, ir arī tādi, kas atpūtas īpaši neplāno, bet tos man grūtāk identificēt. Novēlu labu apetīti tiem, kas, apmetušies ceļmalā, atjauno enerģijas krājumus.

Uz mirkli iejūkot bariņā. Foto: Reinis Strautiņš

Sarkaņos vietējie puiši dikti kāro komunicēt ar “Simtiņa” gājējiem. Kāda meitene, kas iet mani tieši priekšā un kuru tie nez kāpēc uzrunā ar vārdu “Sīkais”, neatsaucas vairākkārtējiem mēģinājumiem to uzrunāt, bet grupiņa aiz manis ir atsaucīgāka. Padzirdējuši, ka galamērķis ir Sigulda, puiši nosaka, ka tie var uz Siguldu ar auto aizvest.

Netālu no Rīgas – Lugažu – Valsts robežas dzelzceļa līnijas ceļa malā piestājis sudrabotais Rolanda Volvo. Atceroties, ka Mārtiņš pieteica lietot numurus, nevis vārdus, jo pēc vārda organizatori nespēšot visus atpazīt, uzsaucu abiem: “Divdesmit trešais!” 😊 Rolands samulst un vaicā, vai divdesmit trešais kilometrs, bet Mārtiņš uzreiz uztver manu domu. Man pa priekšu soļo kāds militārās krāsās tērpts vīrs ar suni, un Rolands piedāvā suņukam ūdeni no lielas plastmasas pudeles.

Aiz dzelzceļa ir Cēsu – Valmieras šoseja un mana otrā pietura – Kainažu autobusu pieturā. Daudzi soļo šai pieturai garām, vien kāds puisis vel piesēž uz soliņa, lai izpurinātu akmeņus no apaviem. Esmu nogājis 13,11 kilometrus un kopš starta aizritējušas divas stundas un astoņas minūtes. Kainažos, protams, zeķu maiņa, kā arī enerģijas atjaunošanai šoreiz banāns. Atpūtas pauze ilgst astoņas minūtes, tad turpinu soļojumu.

Kainažu autobusu pieturā

Posms gar šoseju nav īpaši patīkams šauro nomaļu dēļ. Arī autobraucējiem “Simtiņa” dalībnieki ir labs pārbaudījums, jo tik lielus gājēju barus te droši vien redz reti. Man garām pasoļo trijotne, kuru vada militārās krāsās tērpts vīrietis bagātīgi tetovētām rokām, kuram seko visai gara auguma sieviete un kāds jaunāks puisis. Trijotne, mani apdzinusi, vairs atrāvienu nepalielina, un tā arī turpinām ceļu netālu viens aiz otra. Samulsums parādās ceļu krustojumā pie “Silbērziņu” un “Salasbērziņu” mājām, kur trijotne sāk pētīt karti. Šī ir vieta, kas arī mani samulsināja treniņpārgājiena laikā, jo ceļa “lauziens” ir gana viltīgs. Neskatoties uz to, ka pa priekšu ejošie dalībnieki soļo pa kreisi, kā arī es norādu, ka tas ir vēlamais virziens, vīrietis (vēlāk uzzinu, ka viņu sauc Elvis, un viņš ir viens no “Simtiņa” veterāniem), nosaka, ka labāk paļausies uz savām orientēšanās spējām, un trijotne aiziet nepareizā virzienā. Es vairs nemēģinu tos atturēt, ticot, ka viņi drīz paši apjautīs kļūdu, kā arī nevēloties pazaudēt laiku, diskutējot par orientēšanas spējām.

Pēc trim stundām un 21 minūtes esmu 20.kilometra ūdens papildināšanas punktā pie “Grīviņu” atpūtas vietas, kur “strēlnieki” saveduši lielus dzeramā ūdens krājumus. Dzird runājam, ka “Simtiņš” jau prasījis pirmos upurus, bet precīzu skaitu nezinu. Samainījis zeķes un iemetis mutē riekstus, vienlaikus ar kādu nūjotāju dodos prom no atpūtas vietas. Temps joprojām labs, bet pieveikta vien piektā daļa no izaicinājuma.

“Grīviņu” atpūtas vietā

Notveru kādu lielāku grupiņu un takā, kas gar Grīviņu klinti aizved uz Līču – Laņģu klintīm, iesoļoju tās “astē”. Kādu brīdi kļūstu par sekotāju, kas, protams, var izrādīties kļūda, ja pa priekšu ejošais izvēlas kļūdainu maršrutu, tāpēc paturu prātā galveno virzienu un, kamēr tas tiek ievērots, par nobīdēm no trases neuztraucos. Šķiet, tas ir kāds no “strēlnieku” fotogrāfiem, kas netālu no Grīviņu klints uzsauc, ka jāiet uz leju, bet tik pat labi iespējams, ka saucējs ir kāds no grupas vadošajiem gājējiem. Katrā ziņā grupa seko saucienam, un mēs kāpjam lejup. Grīviņu klintij daudz laika netiek veltīts, bet, protams, izmantoju iespēju kaut mirkli uzmest tai aci, paturot prātā, ka jāseko arī pamatam zem kājām.

Soļojot šīs grupas “astē” arvien vairāk jūtu, ka “tas nav mans temps”. Un pamazām lūkoju pēc iespējām apdzīt. Takas bieži ir šauras, tomēr atrodu iespēju vienu pēc otra apsteigt man priekšā ejošos. Netālu no Līču-Laņģu klintīm pamanu divus samulsušus gājējus man priekšā un uzsaucu, ka jāiet pa kreisi – uz “Četrām priedēm”. Tālāk uz mirkli pārņemu mazās grupiņas vadību un izvedu to no “Četrām priedēm” gar pamestas ēkas drupām uz klintīm. Bija dalībnieki, kas mulsa, sasnieguši priedes, daži no tiem aizgāja taisni. Liels līkums gan tas nebija un deva tiem iespēju apskatīt Līču-Laņģu klinšu ziemeļu galu.

Pie klintīm taka ir visai nepārprotama, tāpēc te pametu grupiņu aiz muguras un soļoju tālāk savā tempā. Kārtējo atpūtas pauzi organizēju pie viena no avotiem, kas iztek no Līču-Laņģu klintīm. Tā kā pēdas ir daļēji noteipotas, kājas avotā nemērcēju, bet izmantoju iespēju tikt pie sausām zeķēm un kāda rieksta enerģijai. Vietā, kur taka aizved augšup, atpakaļ uz Liepu, kādam biedram iesaku sekot man, jo tas, šķiet, vēl vērtē, vai doties augšup, vai turpināt ceļu pa taciņu mazu gar Gauju.

Pauzīte pie Līču-Laņģu klintīm

Aiz rūpnieciskās teritorijas, kur ceļš aizved uz “Baižu” un “Lejas Baižu” mājām, noskatu šķietami piemērotāko vietu un dodos iekšā mežiņā, lai sasniegtu dzelzceļa līniju. Ceļu esmu izvēlējies gana veiksmīgi, tāpēc tikai reizēm ar augumu laužu kādu no nokaltušajiem koku apakšējiem zariem. Savā treniņpārgājienā pirms divām nedēļām pamanījos iekulties krietni lielākos brikšņos. Lūk, kāpēc izlūkošana ir svarīga 😊

Pie dzelzceļa nonāku uzreiz aiz kādas nelielas gājēju grupas. Viens no grupas dalībniekiem paliek nedaudz aiz manis, pārējie iet pa priekšu. Nezinu, vai par dzelzceļa posmu ir arī kādas jūsmīgas atsauksmes, jo visbiežāk dzirdu, ka starp gulšņiem esošie akmeņi cilvēkus nomoka gan fiziski, gan emocionāli. Ne velti šī posma beigās daži bija tādā sajūsmā, it kā jau būtu sasnieguši Paradīzes kalna virsotni. Papildus akmeņiem mums tiek vēl viens pārbaudījums, jo brīdī, kad esam dzelzceļa līkumā, dzirdam tālumā taurējam vilcienu. Nu tikai jautājums, no kuras puses tas mums tuvojas. Lokomotīve parādās no Rīgas puses, un mēs visi lecam nost no sliedēm. Uz brīdi mūs ieskauj vilciena radītā vēja griezts dūmu un putekļu mākonis, ko papildina skaļa dārdoņa. Šai laikā pasažieru vilcieni šai posmā nekursē, bet neviens nebija solījis, ka izpaliks preču vilcieni 😊

Vilciens!

Pie pārbrauktuves visi atviegloti uzelpo, kad izejam uz šosejas. Esam izmetuši pamatīgu līkumu ap Liepu un nu varam doties uz 29.kilometrā ierīkoto nometni, kura sola ne tikai ūdeni, bet arī atspirdzinošus dzērienus un ko uzkožamu.

Pēc piecām stundām un desmit minūtēm reģistrēju savu ierašanos nometnē, pie kuras vārtiem sveic Latvijas karogs. “Strēlnieku” pavārs Dinamīts te sarīkojis gastronomiskas izvirtības, jo pasniegti tiek hotdogi ar īstu gaļu un štovētiem kāpostiem. Lai cik kārdinoši tie izskatās un smaržo, nolemju palikt pie plāna un pārbaudītām vērtībām, tāpēc pusdienās notiesāju pusi līdzņemto makaronu salātu. Uzpildu arī ūdens pudeli un iztukšoju organizatoru sarūpēto “Pepsi”, jo cukurs šādā pasākumā ļoti noder. Piedāvājumā ir arī alus, bet no tā gan atturos. Nometnē satieku Elvi, kas atzīst, ka pēc divu minūšu gājiena nepareizā virzienā tomēr sapratuši, kurp jādodas, un veiksmīgi atgriezušies uz pareizā ceļa.

29.kilometrs uz neliela cukura deva

Pēc 15 minūšu atpūtas tieku pie otrā posma kartes un pametu nometni ar kārdinošajiem hotdogiem aiz sevis. Varu salīdzināt sajūtas ar tām, kādas bija karstajā treniņpārgājienā pirms divām nedēļām, kad ceļš augšup uz Garkalni likās trakoti grūts, un secinu, ka šodien solis ir labs un raits. Gan gaisa temperatūra draudzīgāka, gan ēdienkarte pārdomātāka, dodot spēku. Paeju garām kādam pārītim, pavaicājot, kā tiem iet, un turpinu ceļu augšup uz Garkalni.

Pie pagrieziena uz Kazu gravu ieraugu marķējumus – bultiņas. Atceros, ka reiz Mārtiņš minēja, ka grūtākās vietās varētu būt norādes, virziens ir pareizs, tāpēc šīm daudz uzmanības nepievēršu un tik sekoju. Kad ieraugu arī taisnu ceļu, kas izpļauts gar latvāņu un dažādu krūmu audzi, tad gan pabrīnos, ka “strēlnieki” šādu atvieglojumu iekļāvuši. Vēlreiz pievēršos bultiņām un pamanu “Cēsis Eco Trail” simboliku. Šodien te notiek arī ultra garo distanču taku skrējiens, un marķējumi paredzēti skrējējiem, nevis “Simtiņa” gājējiem, tāpēc kļūstu uzmanīgāks. Kamēr bultiņas ved turp, kur man vajag, droši sekoju, jo zinu, ka tur noteikti var iziet, bet koriģēju maršrutu tur, kur bultiņu norādītais virziens man galīgi neder.

Slavenajā Kazu gravā nokāpju vēl pirms elektrolīnijām, bet te skrējēju maršruts aizved man nederīgā virzienā, šķiet, uz Triečupītes otru krastu, tāpēc laužu savu taku. Mazliet nākas pacīnīties ar nogāzi un tās apaugumu, bet drīz esmu uz taciņas, kas ved pa Kazu gravu uz ziemeļaustrumiem, paralēli Triečupītei.

Kad mazliet varu atgūt elpu, pirmos pamanu atpūtai piemērotus akmeņus un tikai tad fotogrāfu, kas jau tēmē uz mani, tomēr izšķiros par labu atpūtai, nevis foto sesijai. Fotogrāfs vēl pārjautā, vai ņemu atpūtu, un tad pievērš objektīvu tiem, kas šai brīdī tuvojas no gravas augšas. Mani ir pamanījis ne tikai fotogrāfs, bet arī dunduri, tāpēc šī nav no tīkamākajām atpūtas pauzēm, tomēr tieku gan pie sausām zeķēm, gan riekstu devas. Pauze ilgst vien 5 minūtes. Aiz muguras 36 kilometri. Trešā daļa darba paveikta.

Pietura “Kazu grava”

Turpinu savu ceļu pa Kazu gravu, un arī fotogrāfam beidzot rodas iespēja mani “nomedīt”. Pāri kritušiem kokiem un pa vietām labi manāmām taciņām dodos vien uz priekšu. Ik pa brīdim gravā manāmi “Cēsis Eco Trail” marķējumi. Šķiet, ka skrējēji te lēkšojuši gan augšup, gan lejup pa gravas nogāzēm. Kādā brīdī no pašas Triečupītes puses parādās bariņš puišu, daži no tiem militārās krāsās. Nezinu par to piederību armijai, zemessardzei vai citai organizācijai, bet, tā kā turpmākajā ceļā ik pa brīdim mūsu ceļi sastapsies, dēvēšu šo grupiņu par “armijniekiem”. Vēl gan esam tikko satikušies Kazu gravā un nu jau visi kopā turpinām lauzt ceļu uz priekšu. Nejauši uzmetu skatu savai rokai un secinu, ka tā ir viegli asiņaina. Kazu grava nav gatava mani tik vienkārši palaist cauri. Skramba pavisam neliela, bet laikam jau bez kādas piles asiņu šādā pasākumā nevar 😊 Kopumā gan jāsaka, ka Kazu grava nešķiet ne tuvu tik baisa, kā to reizēm pasniedz. Te gan, iespējams, manu viedokli ietekmē fakts, ka aptuveni mēneša laikā gravā esmu jau trešo reizi.

Kazu gravā. Foto: Emīls Desjatņikovs

Vietā, kur Triečupīte tek zem dzelzceļa uzbēruma, “armijnieki” spriež, vai doties caur caurteku, vai pa uzbēruma augšu. Kāds no viņiem ieminās, ka caurtekas otrā pusē saimnieki draud ar suņiem, tāpēc kāpjam augšup. Šī ir vēl viena vieta “Simtiņa” maršrutā, kur dalībnieki izvēlas dažādus risinājumus, jo nav vienas noteiktas, nepārprotamas takas uz šoseju. Mūsu grupa izvēlas paiet pa dzelzceļu Valmieras virzienā un tad uz šoseju doties pāri pļavai. Tālāk manu arī dažus dalībniekus, kas izvēlējušies ceļu tuvāk netālajai saimniecībai.

Uz šosejas “armijnieki” palielina tempu un kādu brīdi apsveru, vai ir vērts turēties tiem līdzi. Pavērojot savas sajūtas, secinu, ka vismaz pagaidām šis ātrums man ir pieņemams. Puiši izmanto iespēju pacienāties ar ceļmalas ābelēs augošajiem augļiem, bet es nopriecājos, ka man somā ir pāris labi āboli.

Kad ejam cauri Jāņmuižai, militāri tērptie puiši ir mazliet priekšā, bet mans solis ir izlīdzinājies ar vienu puisi no bariņa – Džoniju. Džonijs pirmo reizi iet kaut ko garāku par 40 kilometriem, ikdienā trenējas, skrienot 20 kilometrus. “Armijnieku” piedāvāto tempu tas atzinis par sev pieņemamu, tāpēc turas kopā ar šo bariņu.

Ceļi ar grupiņu mazliet pašķiras, kad esam jau aiz Jāņmuižas, jo militāri tērptie puiši nolemj uztaisīt pauzi, bet es eju tālāk un Džonijs man seko. Savā pulsometrā redzu, ka man vēl daudz par agru pauzei. Kādā brīdī mūs apdzen pāris, kur meitene, šķiet, ir apņēmusies “Simtiņu” sakapāt gabalos, tik apņēmīgi tā nūjo uz priekšu. Meitenei blakus cenšas turēties puisis. Nūju tam nav un nākas pārvietoties vieglā riksī.

Vietu savai atpūtai atrodu Rāmniekos, kur mūra pakāpieni pirms kādas mājas vārtiem kļūst par labu atelpas vietu man un Džonijam. Mans ceļabiedrs šai brīdī ir jau sasniedzis līdz šim neapgūtu teritoriju, jo nosoļoti 42 kilometri. Izmantoju iespēju pavaicāt par to, kur puisis ticis pie tāda vārda, bet Džonijs tik norāda uz vārda latvisko rakstību un rada sajūtu, ka viņam tāds vārds neliekas nekas neparasts. Rāmniekos notiesāju vienu no āboliem, kā arī, protams, veicu zeķu maiņu.

Atpūtas mirklis Rāmniekos. Ar ābolīti

Kad mūsu atpūta tuvojas noslēgumam, ceļu krustojumā parādās arī “armijnieki”. Saku Džonijam, ka tas droši var tvert savu grupiņu, ja vēlas, un pats mierīgi pabeidzu kravāties, ceļu somu plecos un ar nelielu distanci sekoju “armijniekiem”.

Uz ceļa, kas ved uz Pieškalniem, “armijnieki” izveido lielāku atrāvienu, es savā tempā soļoju tik līdzi. Lai arī iepriekšējā pauze bijusi vien pirms aptuveni 40 minūtēm, nolemju piestāt Pieškalnu autobusu pieturā, jo rēķinu, ka gribu iekļaut vēl vienu pauzi aptuveni pusceļā līdz Ozolkalnam. Šai brīdi noieti nepilni 46 kilometri. Pieturā samainu zeķes, bet secinu, ka, tuvojoties vakaram, manas zeķītes vairs nekāro žūt. Uzvelku pāri, kas ir mazāk slapjš par pavisam slapjo nupat novilkto. Uzņemu arī kārtējo enerģijas devu – sauju riekstu.

Pieškalnu pietura

Pa ceļam uz Ērgļu klintīm sveicinu kādu ģimeni, kas, šķiet, atgriežas no klinšu apskates. Saņemu gan atbildes sveicienu, gan veiksmes vēlējumus. Tāds šķietami mazs un vienkāršs, bet sirdi sildošs brīdis. Arī tā var uzņemt enerģiju.

Kad esmu sasniedzis Ērgļu klintis, manu taku aizšķērso kāds puisis. Uz manu jautājumu “Vai kādu gaidāt?” atbild otrs puisis, kas parādās no mežmalas: “Jā, tevi.” Pirmais tad nu ķeras pie filmēšanas, otrs pie fotografēšanas. Lūkojoties uz Ērgļu klintīm saulrietā, nolemju, ka, neskatoties uz man pievērstajiem objektīviem, vēlos klinšu bildi telefonā, tāpēc piestāju, lai uzņemtu arī savu foto. Apvaicājos puišiem, vai daudzi jau pagājuši garām. Kāds bariņš te jau ir pabijis.

Pie Ērgļu klintīm. Foto: Reinis Strautiņš

Augšup un lejup pa takām un koka kāpnītēm paeju garām Ērgļu klintīm un tad nozūdu aizaugušajā taciņā, kas ved gar Gaujas krastu. Šai posmā gar Gauju laivotāju un citu atpūtnieku gandrīz nemaz nav. Kādā no atpūtas vietām sastopu vienu no “Simtiņa” dalībniekiem, kas izvēlējies šo vietu elpas atvilkšanai. Mans mērķis ir punkts kartē, kas apzīmēts ar uzrakstu “50.kilometrs”. Nezinu, kāpēc, bet šai brīdī esmu iedomājies, ka tai vietā mani sagaida kas īpašs un tieši tur tad varu rīkot kārtējo atpūtu.

Turpinu ceļu, kas nu jau aizvijas mazliet nostāk no Gaujas. GPS rāda, ka nu jau ir pāri piecdesmitajam kilometram. Pieļauju, ka GPS rādījums atšķiras no faktiskās distances, arī man piešķirtā papīra karte liecina, ka vēl neesmu īstajā vietā, tāpēc kādu laiku mierīgi soļoju uz priekšu. Kad esmu pagājis garām arī “Gaujas Benču” mājām, beidzot seko apskaidrība, ka “50.kilometrs” ir tikai un vienīgi punkts kartē, ko turu savās rokās. Tad nu sāku lūkot pēc vietas atpūtai.

Pēc gandrīz 51,5 kilometriem apsēžos uz akmens iepretim kādam militāram objektam, uz kura sētas esošie uzraksti brīdina nedokumentēt šo vietu. Man garām pasoļo apmetnē pie Gaujas sastaptais puisis. Pēc zeķu maiņas un banāna apēšanas es sekoju biedra pēdās. No netālajām mājām atskan suņa rejas, bet uz manu pusi neviens rējējs neskrien.

Atpūta Cēsu pievārtē

Netālu no “Gaujaslīčiem” pamanu “armijniekus”, kas piestājuši atpūsties. Ejot garām, skaļi vaicāju: “Arī dzelzs vīriem jāatpūšas?” Uz šo jautājumu viens no puišiem pagriež galvu tā, it kā mēģinātu saprast, vai nupat izteiktais būtu jāuztver kā apvainojums vai kompliments, tikmēr cits attrauc: “Protams!”. Tā kā man pauze pavisam nesen bijusi, turpinu vien soļot tālāk, “armijniekus” negaidot. Labi zinu, ka tie spēj sakurināt lielāku tempu un visticamāk agrāk vai vēlāk panāks mani.

Kad esmu sasniedzis tēlnieku Jansonu dzimtas mājas “Siļķes”, kur pirms divām nedēļām mani vēlīgi pacienāja ar avota ūdeni, saule jau visai manāmi riet. Apsveru iespēju jau tagad vilkt mugurā ko gaismu atstarojošu, tomēr novērtēju, ka gaismas vēl ir gana un līdz Ozolkalnam pa ceļiem ar dzīvu satiksmi (Gaujas ielas posms no Peldu ielas līdz Mūrlejas ielai) jāpārvietojas vien pa trotuāriem, tāpēc soma paliek plecos, un es turpinu soļot tālāk.

Kempings “Žagarkalns” šai sestdienas vakarā visai apdzīvots, bet es tā iemītniekiem īpaši daudz uzmanības neveltu un dodos tik uz priekšu – uz Cīrulīšu dabas takām. Telefonā ielādēta gan sākotnējā, gan galīgā “Simtiņa 2019” maršruta versija, tāpēc redzu, ka dabas takās viens neliels posms modificēts un ir ejams tuvāk Gaujai. Tad nu izmetu atbilstošu lociņu. Kādā brīdī mežā dzirdu zaru brakšķēšanu, bet netieku gudrs, vai tur brakšķinās kāds meža zvērs, vai “Simtiņa” dalībnieks.

Pie Ozolkalna uzcelta liela nojume, ir iekurināts ugunskurs un cilvēki bauda sestdienas vakaru, bet es dodos cauri šai apmetnei, cenšoties neaizķerties aiz nojumes stiprinājumiem, un sāku savu kāpienu augšup Ozolkalnā. Ik pa brīdim izmantoju iespēju pagriezties un palūkoties aiz Gaujas rietošās saules virzienā. Iepriekš biju domājis, ka “Simtiņa” laikā Ozolkalnā kāpšu jau pa tumsu, bet man tomēr izdodas ieraudzīt saulrietu.

Kāpiens diezgan stāvs, tāpēc augšup dodos bez steigas. Kad esmu jau tuvāk virsotnei, redzu, ka tur ir kādi cilvēki, bet vēl nevaru izšķirt, kuri no “strēlniekiem” mani tur sagaida. Pēc brīža sadzirdu “strēlnieku” Andas balsi: “Vai tas ir Indulis? Tas ir Indulis! Induli! Induliii!” 😊 Labs uzmundrinājums pēdējiem kāpiena metriem.

Andas uzmundrināts, augšup Ozolkalnā. Foto: Emīls Desjatņikovs

Pēc 56,7 “Simtiņa” kilometriem un 10,5 stundām puse darba ir padarīta. Te piebraukts busiņš ar lielajām ūdens pudelēm, un ir iespēja papildināt iztukšotās pudeles. Kad apvaicājos, vai dod arī “cukurūdeni” saņemu atbildi, ka to (Pepsi) dala tikai nometnēs. Tātad līdz cukurūdenim vēl 14 kilometru soļojums. Tad nu ņemu savu “Isotonic  pudeli un iedzeru ko saldinātu. Tāpat nozūd vēl viens no banāniem. Kamēr iestiprinos un mainu zeķes, kalna virsotnē parādās arī “armijnieku” pulciņš. Sākumā nepamanu Džoniju un vaicāju puišiem, kur biedru pazaudējuši, bet tad parādās arī Džonijs.

Ozolkalna virsotnē. Foto: Emīls Desjatņikovs
Saulriets Ozolkalnā

Tā kā saule nu jau norietējusi, velku atstarojošo vesti, aplieku vienu atstarotāju arī ap roku, bruņojos ar pieres lukturi un tikai tad pametu Ozolkalnu. “Armijnieki” soļo man nedaudz pa priekšu. Drīz sāksies tas “Simtiņa” posms, ko neesmu izlūkojis. Nezināmais nu būs paslēpies tumsas aizsegā. Atsevišķus posmus esmu savulaik gājis savos pārgājienos, bet tad darīju to dienas gaismā. Tāpat mani sagaida arī daudz jauna.

“Armijnieku” bariņš nedaudz izkliedējies. Drīz panāku Džoniju, kas mazliet iepalicis, un kādu brīdi soļojam blakus. Panākam vēl kādu “Simtiņa” dalībnieku, un es atstāju Džoniju divatā ar jauniegūto biedru, lai sekotu “armijniekiem”, kas ir kādu gabalu man priekšā. Nu jau jāslēdz arī pieres lukturi, lai izgaismotu ceļu zem kājām, kā ari būtu pamanāmāks autobraucējiem. “Rakšu” kamieļu un alpaku aploki grimst tumsā. Kādā brīdī “armijnieki” iepauzē, un es paeju tiem garām, bet drīz atkal esam mainītās lomās.

Krustkalnos nolemju iepauzēt autobusu pieturā un laižu “armijniekus” tālāk. Pietura atrodas krustojumā, kur atzarojas ceļš uz Zvārtes iezi. Kad apstājos, pagājušas tieši divpadsmit stundas kopš “Simtiņa” starta, un ir noieti nedaudz vairāk kā 64 kilometri. Nu jau arī es esmu līdz šim neapgūtā teritorijā, jo līdz šim nekad vienā dienā neesmu soļojis vairāk par 62 kilometriem “ar astīti”.  Lai arī sagurumu jūt, katra nākamā sasniegtā attāluma atzīme, uzturot vidējo ātrumu virs pieciem kilometriem stundā, liek augt pārliecībai, ka atlikušo gabalu var noiet kaut būtiski mazākā ātrumā un tāpat iekļauties noteiktajā limitā.

Krustkalnu pieturas soliņa atzveltne salauzta, bet dod man gana atbalsta. Lūkojos netālu esošās mājas tumšajos logos un mierīgi notiesāju otru līdzi paņemto ābolu. Protams, kā gan bez zeķu maiņas. Kāju mazie pirkstiņi gan nav noteipoti, un ir sajūta, ka labās kājas mazā pirkstiņa galā veidojas kas nelāgs, bet pagaidām tas itin nemaz netraucē iet. Kad ceļos, lai turpinātu ceļu, Krustkalnos ienāk Džonijs ar savu ceļabiedru. Dodu iespēju puišiem atpūsties uz pieturas soliņa, bet pats eju tālāk.

Krustkalnu pietura

Uz ceļa manā priekšā kūņojas kaut kas luktura gaismā spoži spīdošām acīm. Tas noteikti nav kaķis. Pēc visai vāji saskatāmā silueta spriežu, ka esmu sastapis āpsi. Zvērs kādu brīdi skrien man pa priekšu, bet tad atrod vietu, kur nozust krūmājā.

Kad aiz sevis sadzirdu straujus soļus, apstājos un pagriežos. Nē, Džonijs nav devies skrējienā. Man garām paskrien Elvis kopā ar par to gados jaunāko puisi. Iepriekš kompānijā bijušo sievieti tie kaut kur ir pazaudējuši un tagad izmanto ceļa slīpumu savā labā. Es no skriešanas atturos.

Zvārtes iezis paslēpies tumsā. Mirkli uzkavējos stāvlaukumā netālu no ieža, kamēr noprecizēju, kādā virzienā man jāturpina soļojumu. Secinu, ka maršruts ved caur Raganu pļavu, un dodos turp. Diemžēl viss krāšņais Amatas posms no Zvārtes ieža līdz Veclauču tiltam man paliek tumsas apslēpts. Tik dzirdu, kā tumsā čalo Amatas ūdeņi. Esmu šo posmu gājis vairākkārt un zinu, cik pievilcīgs tas ir.

Izsoļoju visus Amatas lokus, kā to paredz “Simtiņa” maršruts, un netālu no Veclauču tilta meklēju ceļu garām būvnieku apmetnei. Tilts tiek atjaunots, satiksme pār to slēgta, un blakus ierīkota nožogota teritorija ar celtnieku vagoniņiem.

Apeju nožogojumu pa kreiso pusi un drīz esmu uz tilta. Te soli jāliek visai prātīgi, jo piedāvājumā ir gan armatūras gali, gan caurumi tilta betona segumā. Vietām izvietotas koka laipiņas, kuras tad arī izmantoju savam gājienam. Redzu, ka pēc GPS tuvojas septiņdesmitā kilometra atzīme, kur atrodas “Kritušo nometne”, bet mana pieredze šai posmā saka, ka līdz nometnei noteikti atlicis krietni vairāk par nepilnu kilometru, jo jau tikai posms no lielceļa līdz Ķūķu klintīm ir aptuveni kilometru garš. Iespējams, GPS kādā vietā bijis īpaši devīgs ar kilometriem.

Soļojot pa ceļu, pamanu ko mazu un samirkušu mētājamies uz brauktuves. Kāds no “Simtiņa” dalībniekiem te pazaudējis savu zeķi. Nolemju, ka jānogādā zeķīti siltumā, tāpēc paceļu to, aizspraužu aiz somas siksnas un dodos tālāk. Netālu no pagrieziena uz Ķūķu klintīm manu atspīdam kādu pieres lukturi. Tur, mazliet pieklibojot, soļo viens no pārgājiena biedriem. Nolemju cilvēkam neuzplīties ar savu klātbūtni, jo “Kritušo nometne” tepat netālu un gājēja solis, lai arī pieklibojot, ir visai raits. Nometnē ārstes varēs tikt skaidrībā, vai biedram gājiens turpinās, vai tomēr nē.

Ceļš uz  “Kritušo nometni” iezīmēts iedegtām lāpām. Lai arī tā ir 70.kilometra nometne, mans pulsometrs rāda gandrīz 72 kilometrus. Pašā nometnē deg ugunskurs, uz galdiem un nojumēs sakrauti ēdieni un dzērieni. Pamielojos ar augļiem un dodos uz vienu no soliņiem piesēst un novilkt apavus. Jau esmu nolēmis, ka lūgšu dakterēm apstrādāt labās kājas mazo pirkstiņu, lai tulzna, kas nu jau nepārprotami tur ir, neprogresē.

Pēc 70 kilometriem “Kritušo nometnē”

Izrādās, ka noskatītais soliņš ir pie galdiņa, pie kura iekārtojušies “armijnieki”. Ārstes tieši šobrīd ķeras pie viena puiša tulznām un nav sajūsmā par redzēto. Izskan aicinājumi mest “Simtiņam” mieru, bet puisis nav gatavs padoties, tāpēc tiek pie pamatīga apsēja. Uz kāda biedra frāzi, ka jāiedzer ibumetīnu, ārstes komentārs ir skarbs: “Kad tev būs četrdesmit un gribēsi jaunas meitenes, bet tev nestāvēs, varēsi teikt, ka dzēri ibumetīnu.” Cits “armijnieku” bariņa pārstāvis nodemonstrē savu kāju drošinājumu, kas izskatās pēc spožas, melnas līmlentas. Šķiet, ka tieši tā arī ir. Parādās viens no pasākuma fotogrāfiem un iemūžina šo tulznu profilakses veidu.

Kad “armijnieks” izoperēts, viena no ārstēm pievēršas man, iztīra un dezinficē tulznu un piešķir tai “cepurīti”, lai pasargātu turpmākajā ceļā. Kad velku zeķes, saprotu, ka nu tās vairs nežūst vispār, tāpēc nolemju turpmākajā ceļā pauzes ņemt, bet zeķes likt mierā. Riskanti, bet mēģināšu.

Vakariņas lukturīša gaismā. Foto: Emīls Desjatņikovs

Uzmeklēju “Pepsi” bundžu netālajā nojumē, apēdu vēl atlikušos makaronu salātus no saviem krājumiem un pošos ceļam. Pie nometnes izejas tieku atzīmēts dalībnieku reģistrā un bruņots ar trešā posma karti. Šķiet, ka esmu viens no pirmajiem, kas pamet šo nometni, bet turpinu stingri pieturēties pie sava plāna. Atpūtai šeit veltītas 15 minūtes. Pa ceļam gan mani vēl mēģina iekārdināt divi “strēlnieki”, kas uzpilda eļļu lāpās, sakot, ka šeit ir arī teltis, ja nu tomēr pārdomāju. Mans mērķis ir Paradīzes kalns, nevis telts “Kritušo nometnē”, tāpēc kārdinājums atstāj mani vienaldzīgu.

Kad esmu uz ceļa, kas ved uz Skaļupēm, paveros debesīs un ieraugu, cik tās nosētas ar zvaigznēm. Ceļš ir visai plats un bez būtiskām risēm vai bedrēm, tāpēc brīžiem izslēdzu pieres lukturi, lai varētu netraucēti izbaudīt naksnīgo debesu rotu. Pilsētniekam, kam ikdienā nākas sadzīvot ar gaismas piesārņojumu, šis skats ir īpaši aizraujošs.

Netālu no Skaļupēm man garām pabrauc kāds motociklists. Vēlāk izrādīsies, ka tas ir kāds no “strēlnieku” pulciņa. Arī šeit sekoju navigācijā redzamajam maršrutam, tāpēc izmetu nelielu līkumu pa auto celiem, tā vietā, lai dotos taisni pāri vecajam tiltam uz Rehabilitācijas centru “Līgatne”. Pirms “Līgatnes” manu divas meitenes, kas smiedamās atgriežas mājās no kāda pasākuma. Blakus rehabilitācijas centram ir arī daudzdzīvokļu ēkas. Es turpinu savu ceļu uz priekšu, un atkal ieraugu motociklistu, kurš nu jau ir nokāpis no sava braucamā.

Motociklists piebremzē manu soļojumu, sakot, ka te jānogriežas pa kreisi mežā. Vēl pēc mirkļa motociklists vēlreiz koriģē manu maršrutu, sakot, ka man nav jāiet uz pārceltuvi. Pēdējā korekcija gan izrādās lieka, jo tāpat atgriežos uz sākotnēji noskatītās takas un veiksmīgi turpinu gājienu pa maršrutu. Motociklists arī sazinās ar citiem biedriem, sakot, ka te jau daudzi ir pagājuši garām. Kad mirkli vēlāk takas smiltīs vēroju tur redzamos apavu zoļu nospiedumus, secinu, ka nu nemaz tik daudz to gājēju te nav bijis. Iespējams, pie vainas tumsa, jo secinu, ka tieši Skaļupēs vairāki gājēji ir pamanījušies nomaldīties no maršruta. Navigācijā redzu, ka esmu tieši maršrutā, bet pieres lukturīši man tuvojas no pavisam citām pusēm. Lai vai kā, drīz izsoļoju Līgatnes ielās. Vietas, kur tās gana izgaismotas, izslēdzu pieres lukturi, lai pievērstu sev mazāk uzmanības, kā arī ietaupītu bateriju resursu. Lai arī ir divi naktī, pie kādas mājas rit diezgan skaļa ballīte, bet citādi itin nekas netraucē Līgatnes naktsmieru.

Tumsā slēpjas kā Ānfabrikas klintis, tā tajās iecirstie pagrabi. Netālu no klintīm piestājis kārtējais piedzīvojuma biedrs. Sveicinu, bet eju garām. Manas domas gan arī pamazām pievēršas tam, ka jāietur atpūtas pauze. Kaut kur aiz muguras man seko vēl neliels bariņš “Simtiņa” dalībnieku.

Līgatnes pagrabi tumsā

Pie Gulbju dīķa ceļu somu nost no pleciem, uzmetu uz soliņa “padupseni”, lai slapjais sols nesamērcētu manu sēžamvietu, un iekārtojos atpūtai. Vairāki gājēji paiet man garām un pazūd tumsā. Noiets 81 kilometrs. Vairs tikai 20 kilometri šķir mani no Paradīzes kalna. Ņemot vērā GPS nobīdes, rēķinu, ka patiesībā tie varētu būt par dažiem kilometriem vairāk, bet arī tad atlikušais posms liekas salīdzinoši īss. Un manā rīcībā ir nedaudz vairāk kā astoņas stundas, lai to pieveiktu. Šeit nozūd priekšpēdējais banāns. Zeķes, kā jau iepriekš esmu nolēmis, atstāju kājās.

Atpūta pie Gulbju dīķa

Turpinu savu ceļu Līgatnes ielās. Arī te manu kādu motociklistu, kas gan, šķiet, nav Skaļupēs sastaptais, bet, protams, varu arī kļūdīties. Pa Dārza, Gaujas un tad atkal Dārza ielām pamazām dodos prom no Līgatnes. Ceļš ved no Līgatnes uz Lieltītmaņiem, un arī šai posmā tumsas aizsegā slēpjas vairāki krāšņi ieži – Jumpravu un Katrīnas ieži, kā arī Gūdu klintis. Šādā brīdī varētu tik vēlēties, kaut mans temps būtu bijis lēnāks un šo vietu es skatītu jau rītausmā.

Līgatnes ielās

Maršruts te izvijas gar pašu Gaujas krastu, nostāk no lielā ceļa, un šeit jau atpūtas vietas ir krietni apdzīvotākas. Šķiet mani soļi iztrūcina dažu teltī guļošo, bet no citām teltīm atskan pavisam mierīga krākšana. Mieru iztraucē kāds suns, kas atstāts pieskatīt vienu no nometnēm un pilnīgi noteikti nav piesiets. Suns sparīgi rej uz mani, un tikai ar pieres luktura gaismas staru varu to noturēt pa gabalu. Kā pagriežu sunim muguru, tas skrien pie manis. Kā apžilbinu to ar gaismu, suns bēg prom. Galu galā no vienas telts parādās kāds tās iemītnieks, kam saku, ka vēlos vien iziet cauri nometnei. Tas nemēģina sasaukt vai pieturēt suni, vien saka, lai mēģinu iet garām “tai teltij”. Protams, ka brīdī, kad dodos prom, aiz manis atskan četru ķepu dipoņa, un tikai kārtējais gaismas stars attur zvēru no tuvošanās man. Par laimi tālāk par nometni suns nedodas, tāpēc varu mierīgi turpināt ceļu. Jau kādu gabalu aiz nometnes, tālumā sadzirdu suņa rejas. Tātad nākamie gājēji ir sasniegusi šo nometni.

86.kilometrā sagaida mazliet miegains Gustavs un vēl viens no “strēlniekiem”. Gustavs nosaka, ka Tītmaņu iezim jāiet ne pa augšu vai apakšu, bet pa vidu, kur esot atrodama sapuvusi taka. Kad es aiziešot līdz iezim, tad sapratīšot. Gustavs piedāvā arī ūdens uzpildi, bet man joprojām ir divarpus litri ūdens, tāpēc no uzpildes atsakos. Līdz finišam atlikuši 15 kilometri, un ūdens pietiks.

Dodos iekšā tumsā, un pieres lukturis dod vien visai nosacītu priekšstatu par to, kas ir manā priekšā. Zāle zem kājām ir slapja, jūtu nedaudz slapjuma iekļūstam arī manos apavos. Pie Tītmaņu ieža esmu pabijis ziemā, bet neesmu gājis pa to, tāpēc nu man tumsā jārod ceļš vēl neapgūtā vietā. Paiet kāds brīdis, līdz atrodu šķietami labāko vietu, kur doties augšup, bet vispirms jāiziet caur slapju niedru audzi, cerot, ka zem kājām ir gana stabils pamats.

Raušos augšā pa nogāzi un mēģinu noteikt, kurā brīdī esmu pa vidu, kur meklējama sapuvusī taka. Nogāze visai stāva, kokiem apaugusi, bet galu galā attopos pie paša ieža. Seko nākamais minējums, vai šis skaitās “pa vidu”, vai nu jau ir “pa augšu”. Izvērtējot situāciju, paeju kādu gabaliņu gar klints sienu, kur koku saknes dāsni nober mani ar smiltīm. Vēl mazs gabaliņš, un saprotu, ka šis laikam ir “pa augšu”. Tad nu sāku lūkot pēc ceļa lejup, bet tumsā saskatu, ka tur var nokļūt krītot, nevis soļojot. Secinu, ka jādodas vien atpakaļ līdz vietai, kur uzkāpu pie ieža. Dodos atpakaļ un jau veltu dažu “siltu” vārdu “strēlniekiem” par šāda jauka objekta iekļaušanu maršrutā.

Kad nokāpju zemāk, beidzot ieraugu arī sapuvušās takas paliekas un secinu, ka nu vismaz esmu vajadzīgajā augstumā. Tad nu uzņemu kursu uz priekšu gar iezi, bet arī tas ir visai izaicinošs, jo nogāze ir kokiem apaugusi, daži koki nogāzušies šķērsām takai. Steberēju uz priekšu, raušos pāri koku stumbriem un reizi pa reizei veltu kādu pateicības vārdu “strēlniekiem”. Protams, ka jau pēc pārgājiena uz to visu varu lūkoties ar smaidu un teikt: “Puiši un meitenes, atvainojiet, ka es tā!”. Bet tai brīdī tieši tādas – visai negantas – ir manas emocijas. Tītmaņu iezis tumsā noteikti ir mans lielākais izaicinājums “Simtiņā 2019” gan fiziskā, gan psiholoģiskā ziņā.

Vietumis joprojām identificējot sapuvušās takas paliekas un spraucoties cauri zaru jūklim, kur luktura gaismas stars atspīd koku lapās tepat pie sejas un neļauj neko saskatīt daudz tālāk par tām, beidzot iznāku uz ceļa. Lai arī Tītmaņu iezis izsmēlis daudz spēku, nolemju neapstāties, bet uzreiz turpināt ceļu.

Pamazām aust gaisma. Brīžiem varu izslēgt lukturi. Virs Gaujas un tās piekrastes mežos manāma dūmaka. Ar nepacietību gaidu saullēktu un ceru uz ko ļoti skaistu. Drīz pienāk brīdis, kad pieres lukturi varu izslēgt vispār, jo nu jau gaismas ir gana. Taka no Līgatnes līdz Siguldai arī sagādā pa kādam pārbaudījumam neliela kāpuma izskatā, bet tiem esmu morāli gatavs, jo šīs takas izstaigātas jau iepriekš.

Aust rīts

Savu pēdējo atpūtas pauzi organizēju atpūtas vietā “Bērzi”, kad GPS rāda jau vairāk kā 98 noietus kilometrus. Arī šeit kādi ļaudis ierīkojuši nometni, bet es iekārtojos pie galdiņa tās malā. Šeit nolemju dot iespēju enerģijas želejai. Dažas tādas paķēru veikalā “Ceļotājs”, kad saņēmu savu “Simtiņa” dalībnieka numuru. Savos līdzšinējos pārgājienos un skrējienos tādas lietojis neesmu, bet nolemju, ka tieši “Simtiņa” finiša taisnei tā noderētu. Esmu dzirdējis dažus sakām, ka želejas ir pretīgi saldas, bet šī izrādās gluži ciešama. Un nu tikai atliek gaidīt lielo enerģijas pieplūdumu 😊

Pēdejā pietura. “Bērzi”.

Ceļa turpinājumā no mākoņiem izspraucas arī saules stari. Austošā saule atspīd Gaujas pretējā krastā augošajos kokos, iekrāsojot tos rudenīgi zeltainos toņos. Pļavā ganās bariņš govju, kas nu sveic pirmos rīta saules starus. Aizraujoši skati, bet arī tiem šoreiz veltu visai maz laika, jo visas domas ir pie Paradīzes kalna, lai arī zinu, ka pirms tā pieveicams vēl viens kalns, kurā arī iepriekš neesmu pabijis. Pienāk brīdis, kad aizdomājos par to, ka soļoju gluži raitā tempā. Iespējams, želeja devusi savu enerģijas grūdienu.

Meži saullēktā pielaiko rudenīgas krāsas
Saule lec
Gotiņas saullēktā

Netālu no “Kalnaklaukām” mani sagaida Mārtiņš, sakot, ka būtu ļoti pārsteigts mani te neieraugot. Mārtiņš norāda man virzienu uz kalnu, kur zālē jau daži gājēji ieminuši vieglu taku, un saka, ka tad, ja mani satrauc vieta, es šobrīd esmu piektais. Pirmais gājējs finišējis pēc 19 stundām un 9 minūtēm. Atbildu, ka vieta mani nesatrauc, cīnos vien ar “Simtiņu”. Mārtiņš, savukārt, jau avansā sveic ar kalnu, jo tic, ka redzēs mani finišā. Atvados no Mārtiņa un dodos kalna virzienā.

Kad esmu sasniedzis mežiņu, ar ko apaugusi kalna nogāze, pamanu kārtējo pārgājiena dokumentētāju. Šoreiz ar video kameru. “Cerēju, ka kādu padomu dosi”, es puisim saku. “Es pats īsti nezinu, bet izskatās aptuveni pareizi”, tas man atbild. Šeit nu ir vieta, kur uzmeklēju Meža mātes dāvanu – zemē nokritušu koka zaru, jo kalna nogāze ir visai stāva, tāpēc papildus atbalsts noderēs. Uzņemu kursu uz kalna augstāko punktu un pamazām dodos augšup. Kalns gan šai vietā ir pakāpienveida, un brīdī, kad vienu stāvu nogāzi esi pieveicis, secini, ka priekšā ir jau nākamā. Visbeidzot secinu, ka nu jau gan esmu kalna virsotnē, nofotografēju salīdzinoši mazāk aizaugušo skatu uz ieleju un sāku plānot ceļu uz Paradīzes kalnu.

Vairs tikai viens kalns jāpieveic. Vai tomēr divi?

Nāku pie atziņas, ka starp mani un Vējupīti ir vēl viens kalns. Tad nu meklēju ceļu lejā no viena kalna, lai raustos nākamajā. Labu laiku kuļos pa kalnu nogāzēm, līdz beidzot ar atvieglojumu lejā ieraugu tiltiņu un Vējupīti. Tieši noslēdzošajā posmā mans atbalsts pieviļ un kļūst divreiz īsāks, bet es mazliet pašļūcu lejup pa kalna nogāzi. Drīz gan esmu uz tiltiņa un netālu priekšā manu šūpojamies atstarojošo vesti. Nezinu, vai šis ir dalībnieks “numur 4”, vai nu jau esmu sestais, nevis piektais, bet par to nesatraucos, tik soļoju uz priekšu. Varētu, protams, sarīkot finiša spurtu starp diviem gājējiem organizatoriem par prieku, bet pēc vairāk kā 100 noietiem kilometriem nu nekādi nerodu sevī motivāciju kam tādam.

Pie kāpnēm uz Paradīzes kalnu mūs sagaida Mārtiņš, palaiž pa priekšu un tad seko man tieši aiz muguras. Mārtiņš nosaka, ka ilgi nācies mani gaidīt, uz ko atbildu, ka daudz malos pa kalna nogāzēm. Izstāstu savu maršrutu, un Mārtiņš pasmaida, ka risinājums bija katra paša ziņā.

Pie kāpnēm dežurē fotogrāfs Reinis, kas palūdz Mārtiņam ieturēt nelielu distanci no manis. Jāsaka, ka no daudzajiem foto mēģinājumiem neizdodas nekas tāds, ko Reinis atzītu par gana kvalitatīvu, lai publiskotu, tomēr divas bildes nonāk manā rīcībā un fotogrāfs ir brīdināts, ka, neskatoties uz viņa kritisko attieksmi, tās ieraudzīs dienas gaismu. Jo citu bilžu no finiša taisnes man vienkārši nav.

Ar skatienu uz Paradīzi. Foto: Reinis Strautiņš. Publicēts, neskatoties uz autora kritisko vērtējumu.

Pamazām kāpju augšup pa koka pakāpieniem. Manas “baterijas” pavisam izlādējušās, tāpēc dažos kāpņu laukumiņos izmantoju iespēju īsai atelpai. Pēc 20 stundām un 46 minūtēm esmu finišā. Pulsometrs gan rāda 20:47, jo to apturu tik pēc oficiālajiem sveicieniem. “Simtiņš” pieveikts ar pirmo mēģinājumu. Kad Anna pasniedz man diplomu, acīs ir asaras. Uzreiz gan Annai saku, ka tās nav no emocijām, bet no tā, ka viss, kas 21 stundas laikā sakrājies uz sejas, nu ir pamanījies iekļūt acīs. Esmu sestais no tiem, kas sasnieguši finišu.

Sejas izteiksme, kurā, šķiet, apkopots viss 105 kilometros piedzīvotais. Foto: Reinis Strautiņš. Publicēts, neskatoties uz autora kritisko vērtējumu.

Vairākkārt esmu stāvējis Paradīzes kalna virsotnē, bet vēl nekad skats uz Gaujas ieleju manā priekšā nav licies tik skaists, kā šajā rītā, kad, lai ieraudzītu šo skatu, nācās pieveikt vairāk kā 100 kilometru, pārvarēt nogurumu, dažādas emocijas un reizēm fiziskas sāpes. Sajūta visai pacilājoša. Šis piedzīvojums noteikti bija tā vērts.

Dienas burvīgākais skats

Kad pirmās emocijas norimušas, varu nobaudīt kādu “Pepsi”, organizatoru sarūpētos augļus, aprunāties ar jau finišējušajiem un sagaidīt finišā pārējos dalībniekus. Elvis kaut kur pazaudējis arī savu jaunāko biedru, un ir finišējis 10 minūtes pirms manis. Laika gaitā kalnā uzkāpj arī abi Elvja kompanjoni.

Oficiāls dokuments 🙂

Vien tad, kad pārgājiens pieveikts, sajūtu to, ka neesmu gulējis vairāk kā 27 stundas. Arī tas gan netraucē baudīt finiša atmosfēru. Emociju te netrūkst. Daži dalībnieki burtiski ieskrien finišā, citi spēkus atstājuši distancē un finišē pavisam lēni un svinīgi. Un tā sajūsma finišētāju acīs, kad tie saprot, ka ir to paveikuši! Daudzi pateicas saviem pārgājiena biedriem, organizatoriem, sagaidītājiem. Vīrs, kas gāja kopā ar suni, finišu sasniedz bez sava četrkājainā biedra, kas nolēmis izstāties.

Kalnā stāvošo skatieni ar laiku pievēršas kādai kompānijai, kurā ir tēvs ar vairākām atvasēm. Vienam no bērniem rokās baltu puķu pušķis. Visi gaida mammu. Šķiet ikviens kalnā esošais nu cer, ka mamma sasniegs finišu laikus, un viņai tas arī izdodas. Sajūsma sagaidītāju vidū ir tik sirsnīga un patiesa.

Tuvojas noteiktais 24 stundu limits, bet vēl ik pa brīdim kāds dalībnieks parādās Paradīzes kalna virsotnē. Drāma ir līdz pat pēdējām sekundēm, kad kāpnēs parādās viena no dalībniecēm. Kalna virsotni tricina daudzie saucieni, lai viņa pasteidzas, tiek skaitītas pēdējās sekundes. Vienlaikus ar laika limitu, šī dalībniece burtiski pārveļas pāri finiša līnijai. Paspēja!

“Strēlnieki” sarīkojuši izcilus svētkus un lielisku pārbaudījumu pārgājienu cienītājiem. Oficiālie rezultāti vēl nav zināmi, bet kalna virsotnē runā, ka 109 gājējus “Simtiņš 2019” agrāk vai vēlāk pieveicis. Vērojot finišētājus gan šķiet, ka izstājušos skaits varētu būt mazāks, bet par to lai runā oficiālais protokols. Daudzi no tiem gan sasnieguši savus personīgos rekordus un no Siguldas dodas prom paceltām galvām un pozitīvām emocijām lādēti. Visu cieņu tiem, kas bija tik drosmīgi, lai izaicinātu “Simtiņu”. Šī trase ir pārpilna ar pārbaudījumiem, kas var negaidīti salauzt pat spēcīgākos.

Kad jau dodamies uz autobusiem, lai atgrieztos Rīgā, mūs atsvaidzina viegls lietutiņš. Visu pārgājienu laikapstākļi bija izcili, un nu šī “duša” šķiet kā draisks atvadu sveiciens no Mātes Dabas.

Paldies, STREELNIEKS.LV! Tas bija izcili!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s