03.11.2018. Neliela pastaiga Līgatnē

Manot, kādas ir laika prognozes nedēļas nogalei, arvien auga pārliecība, ka pēdējās gada siltās dienas jāizmanto aktivitātēm brīvā dabā. Ja vēl piektdien pēcpusdienā likās, ka ceļš vedīs uz Jūrmalu, tad piektdienas vakarā skatienu vērsu pavisam citā virzienā – uz Līgatni. Vēl nesen Līgatnei skriets cauri Stirnu Buka ietvaros, nu gribēju mierīgākā tempā tvert to, ko šī pilsēta un tās apkārtne var piedāvāt.

Sestdiena sākas jau 4:50 no rīta, lai paspētu uz pirmo vilcienu no Jelgavas uz Rīgu. Zvaigznes paslēpušās aiz mākoņiem. Šķiet, vismaz dienas sākumā debesis būs apmākušās. Rīts Rīgā sācies trauksmaini, jo pa ceļam uz staciju vairākkārt dzirdu palīdzības dienestu sirēnu troksni.

Vilciens “Turībā” pienāk ar 3 minūšu kavēšanos. Kāpju iekšā un iekārtojos sēdvietā pie loga. Kā ierasts tik agram vilcienam, pasažieru nav daudz.

Līdz Rīgas Centrālajai stacijai mašīnists atgūst daļu kavētā. Īpaši strauji šķērsojam Daugavu. Centrālajā stacijā rosība jau lielāka. Pirms dodos uz Valmieras vilcienu, stacijas Narvesen uzpildos ar snikeriem un AA baterijām. Kā viens, tā otrs pārgājienā var noderēt.

Valmieras virziens tik agrā rītā arī nav īpaši populārs. Dažas rindas aiz manis iekārtojas divas meitenes, kas pirms iemigšanas vēl pārrunā piektdienas vakara notikumus. Puisis vārdā Oļegs vienai no meitenēm esot uzrakstījis, ka viņa ir seksuāla, nevis seksīga. Tas droši vien ir trakoti svarīgi 🙂 Savukārt, stāstu par trakāko, ko viena no meitenēm ir dzīvē darījusi, gan pārtrauc audio ieraksti, kas liecina, ka vilciens sāks kustību.

Vagonā ir iekāpuši divi puiši, kas, spriežot pēc apģērba, arī plāno aktivitātes brīvā dabā. Kamēr viens no puišiem ienirst savā telefonā un ietur brokastis, otrs noņem cepuri un atklāj, ka uz sejas tam noteikti ir vairāk matu, nekā galvvidū. Viens no puišiem izkāpj Egļupē, otrs Siguldā.

Siguldā vilciena konduktore aktīvi pārbauda, vai visi, kam biļetes līdz Siguldai, ir izkāpuši. Kādu laiku vilciens stāv pie perona, jo par 10 minūtēm apsteigts grafiks.

Īsi pirms 8:00 izkāpju Līgatnes dzelzceļa stacijā un nokļūstu Augšlīgatnē. Reizē ar mani izkāpj arī kāds puisis un meitene. Kamēr puisis vēl uzkavējas stacijā, meitene jau soļo pāri sliedēm. Arī es dodos tai pašā virzienā.

Debesis joprojām apmākušās. Augšlīgatne arī sagaida nedaudz drūmā noskaņojumā. Stacijas tuvumā ir vairāki veikali, kas, šķiet, nestrādā. Iespējams, jau ilgāku laiku. Netālu gan ir arī sabiedriskās ēdināšanas uzņēmums, uz kura fasādes elektronisks paziņojums vēsta, ka šampanietis tikai 2,39 EUR!!!! (izsaukuma zīmes no paziņojuma 🙂 ). Nospriežu, ka ir daudz par agru šampanietim, un pa Stacijas ielu soļoju Līgatnes virzienā.

Kad esmu soļojis jau gandrīz stundu, sasniedzu Līgatni, pametu asfaltētos ceļus aiz muguras un pa zemes ceļu, kas kartē tiek dēvēts par Rīgas ielas turpinājumu, dodos meklēt pirmos klinšu alās ierīkotos pagrabus. Ceļš aizved līdz koka māju rindām. Reiz te dzīvojuši Līgatnes papīrfabrikas strādnieki, tagad dažās no tām ir apartamenti, ko izīrē pilsētas viesiem. Gar ēkām un šķūnīšiem nonāku pie Eižena. Kas ir Eižens? Neliels tiltiņš, kam dots Eižena vārds. Uzraksts “Eugen” ir iestrādāts arī paša tilta konstrukcijās.

Te parādās arī pirmās klinšu alas. Dažām no ieejām priekšā restes, bet pāris ir atvērtas. Uz mirkli ienirstu alās, lai palūkotos uz tajās ierīkotajiem pagrabiem. Netālu no alām kāds vīrs ar mugursomu stāv takas malā un ko gaida. Pasveicinu vīru un dodos tālāk. Pēc mirkļa esmu pie Anfabrikas klintīm – augstas, iesarkanas klintis, kuru pakājē redzamas kādreizējo pagrabu ieejas. Uzkāpju augšā klintīs, lai no augšas palūkotos uz klinšu pakājē plūstošo Līgatnes upi un tajā ierīkotajām slūžām. Kamēr kāpju lejup, manu kādu puisi, kas rīta stundu izmanto pastaigai ar suni un atspirdzinoša dzēriena baudīšanai.

Gar fabrikas drupām dodos uz Lustūža klints un Līgatnes centra pusi. Auto stāvvietā tik viens BMW universāls un kāds kemperis, kura iemītnieki, šķiet, brokasto. Domes ēkas logā pamanu divus papagaiļus, kas apčubina viens otru.

Kāpju Lustūža klintī, kurā vairākos līmeņos arī ierīkoti pagrabi. Šie gan visticamāk joprojām tiek izmantoti un ir slēgti. Palūkojos uz Līgatni no Lustūža virsotnes un pa nelielu taku nozūdu mežiņā. Taka izved pie kārtējām papīrfabrikas ciemata ēkām. Dažās no tām jau manāma rosība.

Kāpnītes ved lejup uz asfaltētu ceļu, pa kuru virzos uz gājēju tiltu pār Līgatnes upi. Eju garām nelielai ēkai, kas, izrādās, reiz bijis dzemdību nams ar vietām 6 topošajām un jaunajām māmiņām. Par jaundzimušo dzimumu ziņots ar ziliem (puika) un sārtiem (meitene) karogiem. Aiz žoga redzamas atsevišķu papīrfabrikas ēku drupas.

Netālu no gājēju tiltiņa divi kungi veras upē. Krasts gan ir diezgan stāvs, makšķeres nekur nemanu. Iespējams, kungi ir zivju vērotāji.

Papīrfabrikas teritorija ir slēgta un apsargāta, tāpēc gar fabrikas sētu dodos Gaujas ielas virzienā, pa kuru sekos soļojums līdz pat Gaujai. Ielas kreisajā pusē pamanu greznu namu, kurā šobrīd ir izvietots bērnudārzs. Fāles namā tā pirmsākumos bijis papīrfabrikas direktoru viesu nams.

Fāles nams

Tālāk seko jau ierastā papīrfabrikas ciemata koka apbūve. Interesanti, ka vecās ēkas ir apdzīvotas, bet par tām jaunāka daudzstāvu celtne stāv pamesta Gaujas ielas malā. Nedaudz tālāk pamanu atvērtu veikalu un tieku pie diviem biezpiena sieriņiem brokastu tiesai.

Gaujas ielas asfalts beidzas, un drīz jau esmu pie Gaujas. Izmetu nelielu līkumu, lai aplūkotu vietu, kur Līgatnes upe ietek Gaujā. Pie ietekas sastopu jauno māmiņu, kas savu mazuli izvedusi rīta pastaigā.

Tālāk ceļš ved vairāk vai mazāk gar Gauju. Izmantoju iespēju aplūkot Līgatnes pārceltuvi darbībā. Uz nelielā plosta uzbraucis džips, kas nu tiek pārcelts uz Gaujas labo krastu. Divi vīri uz plosta sarunājas skaidrā latviešu valodā ar jūtamu “bļ…” piejaukumu.

Kad eju tālāk gar upi, pamanu vairākus cilvēkus, kas ar kartēm rokās kaut kur naski skrien. Izskatās, ka apkārtnē notiek rogaininga sacensības. Iespējams, netālajos brikšņos ir kāds kontrolpunkts, jo nu jau manā virzienā jož vesels bars sportistu. Tie tik strauji metas krūmos, ka izbiedē lapsu, kas strauji izlec no krūmiem un metas pāri pļavai.

Ceļš gar upi ik pa brīdim paliek par šauru taku, tā kā regulāri piestāju takas malā, lai palaistu garām sacensību dalībniekus. Drīz manā priekšā parādās stāva klints. Esmu sasniedzis Jumpravu iezi. Tā kā iezis ir tepat kreisajā krastā, aplūkot to varu tikai daļēji. Profilā 🙂 Taka strauji ved augšup. Daži orientēšanās entuziasti sākotnēji samulst pie klints, bet tad pamana taku, pa kuru kāpju augšup, un man seko.

Man paveicas, ka Katrīnas iezis, kas manā maršrutā seko pēc Jumpravu ieža, ir Gaujas labajā krastā, un varu to aplūkot pilnībā. Arī sportisti pamana šo iezi un novērtē tā skaistumu.

Visbeidzot atkal Gaujas labajā krastā pamanu pamatīgu klinšu ķīli, kas iestiepjas upē, – Gūdu klintis. No Gūdu klintīm mans ceļš ved prom no Gaujas, un pamazām sāku virzīties atpakaļ Līgatnes centra virzienā.

Gūdu klintis

Pirms 12:00 esmu pie Līgatnes Dabas takām un nolemju, ka manā rīcībā ir gana daudz laika, lai izmestu līkumu pa takām. Ir gan arī sajūta, ka daži kāju pirksti ir nevis vietā, kur tiem dabiski jābūt, bet kādā citā. Neskatoties uz to, dodos lūkot Līgatnes zvēriņus.

Līdz pirmajiem taku iemītniekiem gan ir gabaliņš ejams. Apsteidzu dažus vecākus ar bērniem, bet pagaidām lielu apmeklētāju plūsmu nemana.

Pirmās apskatei pieejamas vāveres, kas trijatā joņo pa būri. Neapskaužama enerģija. Blakus būrī mitinās meža cauna, kas sākotnēji ziņkārīgi lūkojas caur būra režģi, bet, kad gribu to nofotografēt, sakautrējas un nozūd būra dziļumā.

Tālāk seko jau krietni prāvāki zvēri. Takas abās pusēs pamanu pa lācim. Ja viens no tiem slinki guļ savā nožogojumā, tad lācene Ilzīte pastaigājas starp kokiem.

Pie pamatīgas mītnes tikuši lūši, un beidzot varu tos ieraudzīt. Iepriekšējos taku apmeklējumos ne reizi man tas neizdevās. Trīs skaistuļi piesēduši un lūkojas uz mani un kādu sievieti, kas arī kavējas pie to būra.

Arī mežacūkas nav grūti pamanīt. Tās bariņā stāv pie barotavas un apspriež aktuālos jaunumus.

Ainavu, kas paveras no parka skatu torņa, baudu cēlā vientulībā. Tik tad, kad esmu atgriezies lejā, manu nākamo interesentu.

Turpinājumam izvēlos mazliet nepieradinātāku taku, jo vēlos palūkoties uz briežiem. Soļoju sparīgi un drīz ieraugu divstāvu skatu laukumu pie briežu aploka. Brieži ganās tepat netālu, bet, ieraudzījuši mani, nolemj pārvietoties uz aploka tālāko galu.

Briežiem seko pūces un aļņi. Pa ceļam uz aļņu aploku apsteidzu kādu ģimeni, kuras jaunākais loceklis pamana mani un jautā mammai: “Mammu, kas tas par onkuli?” Redz, esmu ne mazāk interesants par lāčiem un mežacūkām 🙂

Aļņu aplokā daļa apmeklētājiem paredzēto konstrukciju sapuvušas un nav pieejamas, tomēr tieku tieši tik tālu, lai pamanītu vienu aploka iemītnieku ganāmies aiz krūmiem un kokiem.

Lapsas iekārtojušās čučēt savā nožogojumā, tāpēc manu tik to ausis un nedaudz rudās spalvas, bet šodien jau bija iespēja lapsu apskatīt visā krāšņumā Gaujas krastā, kad to izbiedēja skrējēji. Jenotsuns gan tā paslēpies, ka šodien tā arī to neieraugu.

Pie taku ieejas nobaudu glāzi karsta kakao un dodos Līgatnes centra virzienā. šur un tur joprojām manāmi rogaininga sacensību dalībnieki.

Strādnieki, kas savulaik asfaltēja ceļu, bijuši ļoti taupīgi, uzklājot jaunu asfaltu faktiski tik vienas, iespējams, pusotras, joslas platumā un atstājot ar veco asfaltu klātu “nomali”. ik pa brīdim lūkojos, lai diviem autovadītājiem nerodas nepieciešamība samainīties tieši tur, kur eju es.

Ceļa malā esošā pakalnā lepni plīvo Latvijas karogs. Kāds džipa īpašnieks šai pakalnā pārbauda, vai viņa auto der kam vairāk par veikala apmeklējumu izpārdošanas laikā. Džips kalnā uzrāpjas veiksmīgi.

Eju garām arī nesen izveidotai atrakcijai – Tīklu parkam. šoreiz tas neietilpst manos plānos, bet kādā citā reizē būs jāiekļauj programmā. Tīklos tieši tai brīdī kūņojas bariņš bērnu un, šķiet, arī pa kādam pieaugušajam. Spriežot pēc spiedzieniem, bērniem patīk.

Līgatnes centrā vēl aplūkoju nelielu dīķīti, kurā peld divi gulbji un neskaitāmas pīles. Bariņš jauniešu tieši baro putnus. Daži gan mēģina gulbjus pabarot ar saviem pirkstiem. Apeju apkārt dīķītim, pa ceļam aplūkojot Lustūža klinti no lejas, un sāku ceļu atpakaļ uz Līgatnes staciju.

Arī saulīte nolēmusi, ka nu pietiek slēpties un atpakaļceļā gana bieži aplaimo mani ar savu gaismu. Kādā brīdī tieši man blakus piestāj divas automašīnas. Kāda sieviete interesējas, vai tālu vēl līdz vāverītēm. Norādu, ka nu jau vairs nav tālu, un soļoju tālāk.

Līgatnes staciju sasniedzu pirms pulksten 15:00. Punktu pārgājiena oficiālajai daļai lieku pēc 7 stundās un 7 sekundēs pieveiktiem 36,6 kilometriem. Tā kā vienīgais vilciens Rīgas virzienā ir tikai 18:40, stacijā neuzkavējos, bet dodos tālāk uz šoseju, gar kuru aizsoļoju līdz Līgatnes autobusu pieturai.

15:28 esmu autobusā un dodos pretī rietošajai saulei – uz Rīgu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s