04.04.2020. No Valmieras uz Strenčiem caur Beverīnas novadu

Šis rīts ir manāmi tumšāks par iepriekšējiem. Mans pirmais pārgājiens, kopš esam pārgājuši uz vasaras laiku. Visai prāva, vēl gan ne gluži apaļa mēness ripa pamazām slīd uz rietu. Kad sasniedzu “BA Turība” stacijas peronu, mēness jau nozudis kaut kur Bieriņu pusē.

Vilcienam uz Valmieru atiešanas laiks nu noapaļots uz 6:30 (iepriekš 6:32). Uz Rīgas Centrālās stacijas perona vilciena padošanu vēro trīs cilvēki, ieskaitot mani. Saullēktu sagaidu vilcienā, kad esmu sasniedzis Juglu. Krāšņiem, ugunīgiem stariem piepildītās debesis spoguļojas Juglas un Juglas ezera ūdeņos. Vangažos divi estēti uzreiz pēc izkāpšanas no vilciena tver saullēktu telefonā, tai pašā laikā prāva alus pudele izkrīt turpat uz otrpus peronam esošā sliežu ceļa.

Pa ceļam, redzot, ka aiz loga zāle manāmi nosarmojusi un mazākus ūdens laukumus klāj ledus kārtiņa, sarīkoju nelielu pārģērbšanos turpat vagonā, jo nolemju zem vindstopera uzvilkt nedaudz biezāku kreklu.

Laukos un pļavās ap Siguldu un Līgatni ganās stirnas, un, šķiet, manu arī kādu dzērvi. Līgatnē otrpus šosejai nedaudz virs koku galotnēm peld gaisa balons. Šķiet, ka tajā sēdošie ir bijuši saullēktu lūkoties, jo nu balons laižas arvien zemāk.

Īsi pirms 9:00 no rīta izkāpju Valmieras dzelzceļa stacijā. Rīta gaiss vēl ir visai dzestrs, bet saulīte jau sparīgi silda apkārtni. Šodien priekšā Beverīnas novada takas un ceļi. Esmu papildus bruņots arī ar novada pārzinātājas Santas ieteikumiem, tā kā maršruts solās būt aizraujošs.

Pirmais no Santas papildinājumiem manam maršrutam ir tepat pie stacijas, kur ieteikts apskatīt veco ūdenstorni. Kad eju garām stacijas ēkai un pamanu netālo ūdenstorni, pasprūk jautājums: “Tiešām?” Pret debesīm slejas no baltiem ķieģeļiem padomju laikos tapusi celtne. Nu, ūdenstornis, protams, ir vecs, bet vai tik ievērības cienīgs? Tikai pieejot tuvāk, saprotu, kas patiesībā man ir ieteikts. Blakus augstākajam ūdenstornim ir atrodams krietni zemāks un arhitektoniski skaistāks tornis. Mazākais tornis tapis 20.gadsimta sākumā un izmantots dzelzceļa ūdensapgādei. Tieku pie foto ar torni rīta saules staros un dodos Valmieras ielās.

Ielu posms man šorīt pavisam īss. No vecajiem ūdenstorņiem izeju uz Pleskavas ielu, pa to līdz Gaides ielai. Gaides ielā sastopu vien divus vecākus cilvēkus, kas turpat ielas vidū sarunājas, kamēr pastaigā izvestais suns guļ uz asfalta. Ielas labajā pusē aiz dzelzsbetona žoga slēpjas kādreizējā naftas bāze. Ēkas ap iebrauktuvi teritorijā nu jau ir krietni pademolētas. Ļoti ticams, ka līdzīga aina atklājas arī dziļāk teritorijā esošajās ēkās.

Gaides ielas galā šķērsoju Brenguļu ielu un pa nelielu nogāzi, apejot kritušu koku, nozūdu Pauku priedēs. Takas liecina, ka šī ir iecienīta pastaigu vieta, bet šai rītā te esmu pavisam viens. Pirmos pastaigu cienītājus ieraugu Gaujas krastā, kur sastapušies vairāki suņu īpašnieki un nu mēģina atdalīt savus četrkājainos draugus vienu no otra.

Izeju Gaujas krastā, kur nedaudz tālāk, lejup pa straumi manāms 1985.gadā celtais, vantīm rotātais un 144 metrus garais gājēju tilts. Reiz tas bijis garākais gājēju tilts Latvijā, bet nu jau gandrīz sešus gadus tam priekšā 220 metrus garais Carnikavas gājēju tilts.

Savu ceļu turpinu augšup gar Gauju. Man pa priekšu soļo divas suņu īpašnieces, ko jau iepriekš manīju upes krastā. Pamanu skaistu priedi un nolemju tikt pie foto. Palēninu gaitu, lai abas sievietes ar suņiem paietu priedei garām. Viena no tām manu sabremzēšanos tulko kā bailes no suņiem, tāpēc uzsauc man, ka tie ir draudzīgi. Diemžēl abu sieviešu maršrutā ietilpst tieši manis noskatītā priede, un abas piesēž pie koka, lai pasildītos saules staros. Tad nu paeju pieklājīgā attālumā un tieku pie foto ar koku un visiem tā apmeklētājiem.

Aizsoļoju garām valmieriešu mazdārziņiem, šķērsoju Gaides upīti un atkal nokļūstu mežā. Te uz kokiem manāmi takas marķējumi – balts taisnstūris, ko pārdala zila svītra. Te vijas Zilā taka – 9 kilometrus gara skriešanas un pārgājienu taka. Kādu brīdī mans ceļš sakrīt ar marķēto maršrutu, bet tad krustcelēs pagriežos pa kreisi, lai dotos uz Gaujas pusi.

Pie Gaujas pamanu kādu makšķernieku, kas, šķiet, nupat ieradies, lai tiktu pie zivju zupas nedēļas nogalei. Makšķernieka auto novietots netālu no upes.

Mans apskates objekts meklējams Gaujas pretējā krastā, kur slejas 10-15 metrus augstie Gaujas Stāvie krasti. Pie tiem izveidots Sajūtu parks, kura taka kokos dod iespēju arī šķērsot Gauju. Viena šī parka konstrukcija gadās arī manā ceļā.

Izeju Gaujas krastā, lai tuvāk aplūkotu Stāvos krastus. Saule šobrīd ir man aiz muguras, un tās gaisma krīt tieši uz atsegumiem pretējā krastā. Gauja rāmi plūst gar krastiem, vien vieglītēm ņirb tās ūdens virsma. Krastu nogāzēs vietām manāms zaļums, kur izdevies ieaug pa kādam nelielam kociņam. Mazas priedītes izlīdušas no lielo koku radītās ēnas un nu gozējas saulītē.

Turpinu savu ceļu gar Gauju, ik pa brīdim palūkodamies, kādus skatus piedāvā upe un tās pretējais krasts. Taka te vijas diezgan tuvu Gaujai. Šad un tad izbiedēju pa kādam ūdens putnam.

Vietā, kur pār mazu laipiņu pārvaru visai slapju nostūri, ko dēvē par Veco Gauju, nemanāmi šķērsoju arī Valmieras pilsētas robežu un nokļūstu Beverīnas novadā, kurā vīsies lielākā daļa mana šīs dienas maršruta. Meža ceļš nu aizved nedaudz nostāk no Gaujas.

Sasniedzu ciemu ar elektrificējošo nosaukumu Enerģētiķis. Pusē, pa kuru soļoju es, tas vietām vairāk atgādina mazdārziņu kooperatīvu, bet šur un tur var manīt arī pa kādai prāvākai ēkai. Viens no māju sargiem modri pieskata manu pārvietošanos.

Cauri Enerģētiķim tek Viltums jeb Ķeņģupīte – Gaujas kreisā krasta pieteka. Reiz senākos laikos Viltums atdalīja Valmieras pils novadu no Trikātas pils novada. Aiz upītes ceļš ved taisni uz “Jaunarājiem”, kur meklējams nākamais mana pārgājiena apskates objekts. Pirms “Jaunarājiem” stāv džips ar piekabi, no kuras nesen nobraukusi kāda tehnikas vienība. Aiz “Jaunarāju” sporta laukuma manāma rosība un dzirdama ekskavatorīša pukšķināšana.

“Jaunarājos” pie galvenās ēkas izkārti dvieļi, un manāma arī rosība. Cilvēki devušies nedēļas nogali pavadīt pie dabas. Pārējās kempinga ēkas gan vēl visai klusas. Soļoju tieši uz Gaujas krastu, kur savus zarus iepretim debesīm slej Brenguļu pagasta dižākais ozols – Bekuru ozols. Tiek lēsts, ka 6,6 metru apkārtmēra ozols ir 500 līdz 550 gadu vecs. Cienījamā vecuma koks gan daļēji nokaltis, tomēr joprojām rotā apkārtni.

Pēc ozola apskates dodos meklēt Mīlestības taku. Lieliska vieta, kurp doties vienatnē 😊 Tā saka, ka taka ieguvusi savu nosaukumu no tā, ka te satiekas sievišķā Gauja ar vīrišķo Abulu. Takas sākumā atrodama taku shēma ar interesantākajiem apskates objektiem.

Dodos iekšā takā un aizsoļoju līdz vietai, par godu kurai tā tikusi pie sava vārda. Saule spoži apspīd Gaujas labo krastu, bet kreisais krasts un Abula ieteka pagaidām slēpjas ēnā. Vietā, kur satek abas upes, iekārtots arī galds ar soliem, dodot iespēju nesteidzīgākiem gājējiem atjaunot savus enerģijas krājumus. Esmu nogājis vien nedaudz vairāk par sešiem kilometriem no plānotajiem aptuveni 40, tāpēc te uzturos vien īsu brīdi.

Taciņa sākotnēji ved gar Abulu, bet tad aizvijas kalnup. Vispirms gan jāizlien zem krituša koka, kas šeit aizšķērsojis taku. No stāvā krasta ir iespējas palūkoties gan uz Abulu, gan tā pretējo krastu.

Saulīšu stāvkrastā ugunskuru jau iekūrusi kāda ģimene. Kad to četrkājainais draugs sarosās, lai pateiktu svešiniekam, ko par to domā, ģimenes tēvs cenšas to savaldīt, bet māte prātīgi norāda, ka tas taču sargā un tur neko nevar darīt. “Desiņu tak iedodat par to, ka sargā”, tā piebilst. Apstājos stāvkrastā pieklājīgā attālumā no ģimenes un tās sarga, lai iemūžinātu skatu uz Abulu.

Turpinu gājienu pa mežu, bet nu jau meklēju taku, kas aizvedīs nostāk no Abula un ārā uz lielā ceļa. Bariņš lielo zīlīšu takas malā esošajos kokos un krūmos līksmi sveic pavasari. Drīz ieraugu arī meklēto ceļu, kura malā izvietots stabs ar norādēm. Sekoju tai, kas vēsta, ka tur atradīšu Brenguļus.

Ceļš te klāts ar granti un ved cauri priežu mežam. Man pabrauc garām tikai viens auto, jo šai vietā, šķiet, nekur tālāk par divām te esošām mājām nokļūt nevar. Mani apsteigušais auto apstājas pie “Fazānu” mājām, no tā izkāpj vīrietis, sameklē kāpnes un pieslej tās pie mājas sienas. Muižas laikos šai vietā esot atradusies Jaunbrenguļu muižas fazānu audzētava.

Ļauju “Fazānu” saimniekam turpināt darbus bez aculieciniekiem, jo jau esmu pamanījis dzelzceļu un dodos meklēt vietu, kur to šķērsot. Atrastā, šķiet, ir oficiālā dzelzceļa šķērsošanas vieta, jo sliežu otrā pusē grāvis pārsegts ar koka laipu. Tepat arī vientuļa garāža pavērtām durvīm gaida, kad kāds atkal tajā novietos savu auto.

Eju pa nelielu gatvi, kur pa kreisi no manis plešas kādreizējais Jaunbrenguļu muižas parks. Pirmā ēka, kuru apmeklēju, ir “Abullejas”. Šis ir viens no objektiem, kuram manu uzmanību pievērsa Santa. “Abullejās” 1904.gadā Jaunbrenguļu muižas mežsarga ģimenē dzimis slavenais latviešu soļotājs, olimpisko spēļu medaļnieks Jānis Daliņš.

“Abullejas” joprojām ir apdzīvotas. Spriežot pēc rotaļļietām un divriteņu braucamrīkiem, te mīt arī pavisam jauni iespējamie Daliņa sekotāji. Ēkas sienu rotā neliela plāksnīte, kas veltīta Jānim Daliņam.

Otrpus ceļam slejas dzīvojamā ēka, kas reiz bijusi Jaunbrenguļu muižas kungu māja, bet nu tās izskatā nekas īsti neliecina par vēsturisko izcelsmi. Jaunbrenguļu muiža izveidota 18.gadsimta beigās. Te dzimis dabas pētnieks Nikolajs fon Tranzē (1886-1969), kurš bija viens no pirmajiem Latvijas ornitologiem, 1925. gadā nodibināja un vadīja Latvijas Ornitoloģijas centrāli.

Tepat līdzās atrodas arī Jaunbrenguļu muižas klēts un stallis. Klēts tai paredzētajam mērķim izmantota vēl kolhoza “Abuls” laikos, bet nu man grūti pateikt, vai tā joprojām tiek lietota saimniecībā. Staļļa jumts nav izturējis laika pārbaudījumu, un lielākā tā daļa sagulusi stallī.

Pa veco ceļu, kas reiz savienojis Jaunbrenguļu un Vecbrenguļu muižas, dodos uz Brenguļiem. Ceļš visai dubļains un tehnikas izdangāts. No varenajiem kokiem, kas reiz ieskāvuši ceļu no abām pusēm, palikuši vien daži, apkārtnē manāmas zāģēšanas pēdas. Skatoties uz dažiem vēl palikušajiem milzeņiem, šķiet, ka arī šo večuku mūžs vairs nebūs ilgs, jo daža stumbrs jau sadalījies, atsedzot visai satrunējušu serdi.

No Vecbrenguļu muižas klēts palikušas vairs tikai akmens mūru drupas. Tai blakus vēl kāda drupās pārvērtusies saimniecības ēka.

Vecbrenguļu muižas kungu māja nu ir dzīvojamā ēka. Ēkas apkārtnē manu vairākus auto. Kad tuvojos no sētas puses, man garām paskrien kāds puišelis, kas, iespējams, devies nelielā skrējienā līdz tuvējam veikalam. Uzmetu ātru skatienu muižas ēkām kā no vienas, tā otra puses, tad dodos tālāk, lai saudzētu ēku iemītnieku mieru.

Lai arī pārgājienu turpināšu gar Abula kreiso krastu, vispirms iegriežos pašā Brenguļu centrā. Abula kreisajā krastā slejas kādreizējo Vecbrenguļu muižas ūdens dzirnavu ēka, savukārt, labajā krastā, gandrīz gadsimtu senā ēkā darbojas neliela hidroelektrostacija un Brenguļu alus darītava.

Alus darītava “Abula” šai vietā Brenguļu alu darina kopš 1969.gada. Otrpus ceļam, Abula krastā izveidots arī Brenguļu alus dārzs, kas šobrīd, šķiet, tiek gatavots jaunajai sezonai.

Uz mirkli paviesojies Abula labajā krastā, atgriežos atkal upes kreisajā krastā un dodos kalnup, lai turpinātu savu ceļu uz Trikātas pusi. Turpmākie trīs kilometri paiet, soļojot pa grants ceļu, kas savieno Valmieru ar Brenguļiem un Bikseju. Lai arī pa debesīm klejo mākoņi, man tiek arī gana daudz saules gaismas. Ceļš te visai plats, tā kā ar autobraucējiem domstarpības nerodas.

Netālu no  “Zariņu” mājām pamanu kādu īpaši kupli sazarojušu koku, kas, šķiet, dižkoku sarakstos nav iekļuvis, tomēr atstāj visai spēcīgu iespaidu.

Vietā, kur nogriežos pa kreisi no Valmieras – Brenguļu – Biksejas ceļa, ieraugu atraktīvu, sešstūra formas pieturvietas nojumi. Sēnei līdzīgā nojume, šķiet, tapusi gana sen, bet ir ļoti labi uzturēta. Piekļūt nojumei pa taisno gan nav tik viegli, jo šeit ir ne tikai zālājs, bet arī kādi dzelkšņaināki augi, kuru aso tvērienu sajūtu pat cauri bikšu audumam.

Pie “Jaunstoru” mājām dodos zosu medībās. Protams, tikai foto medībās. Zosu bariņš te ganās uz nelielas pussalas, un es kāpju lejup pa ceļmalas nogāzi, lai tiktu tām mazliet tuvāk. Ieraugot manu tuvošanos, zosis sarosās uz promiešanu, bet arī es te ilgi nekavējos, dodot putniem iespēju turpināt savu sapulci pavasara saulītē.

Kad fotografēju “Jaunstoru” veco klēti, pamanu, ka man seko kāda skrējēja. Vai nu es eju ātri, vai meitene skrien mierīgi, bet paiet vēl kāds laiciņš, pirms skrējēja apsteidz mani.

Šodien manā maršrutā daudz īpašu koku, un drīz apstājos, lai aplūkotu vienu no tiem – Spreņu Zviedru priedi. Priedes stumbrs ir varens, bet šķiet, ka koks savā mūžā daudz pārcietis. Vidzemē šādas Zviedru priedes var manīt šur un tur, un es savās domās pārcilāju, cik no tām esmu paguvis jau apskatīt. Prātā nāk Āraišu, Vaidavas, Pieškalnu un Zosēnu priedes. Kamēr domās pārskaitu priedes, meitene ir apgriezusies un nu paskrien man garām no otras puses.

Pie “Jaunložu” mājām manāms neliels ezeriņš vai prāvāks dīķis. Skatu ierobežo ūdenstilpnes malā augošie koki, bet manu, ka ūdenī peld divi balti gulbji.

“Vecložu” mājas ir koku ieskautas, iespējams, tieši tāpēc palaidušas savu televīzijas “bļodu” “ganīties” pie paša ceļa. Patvērusies blakus vienam no lielajiem ceļmalas kokiem, tā bauda saulīti un mēģina notvert kāda seriāla jaunāko sēriju.

Vietā, kur ceļš pagriežas pa kreisi uz “Zāģeru” mājām, es dodos pa labi, kur starp diviem laukiem iebraukts kas ceļam līdzīgs. Jau otro un ne pēdējo reizi šodien izeju zem divām augstsprieguma līnijām, kas te no Valmieras aizstiepjas uz Igaunijas pusi.

Ceļš starp laukiem ved tikai taisni līdz pat “Jaunaltīšu” mājām. Nedaudz gan jāskatās, kur lieku soli, jo te ir arī atsevišķas slapjākas vietas. Aiz “Jaunaltītēm” tas jau atkal ir kārtīgs zemes ceļš.

Saulīte te uzspīd, te paslēpjas aiz kāda mākoņa. Eju tik uz priekšu un drīz tālumā manu gan Trikātas ūdenstorni pa kreisi no manis, gan Trikātas baznīcas torni vairāk uz priekšu, bet, pirms apciemoju baznīcu un Trikātu, ir jāapskata vēl kāds iespaidīgs koks.

Tuvojoties “Rūtiņu” mājām, redzu arī meklēto. Rūtiņu kļava ar sešu metru stumbra apkārtmēru ir Baltijas resnākā kļava. Divi, viens par otru augstāk novietoti stiprinājumi notur kopā kļavas lielākos zarus, kas citādi, šķiet, labprāt dotos katrs uz savu pusi, pāršķeļot kļavas stumbru uz pusēm.

Kļavas stumbrs, protams, tāds, ka man nav ne mazāko izredžu to aptvert. Mērogam nolieku pie koka savu mugursomu, kas izskatās pavisam niecīga uz varenā stumbra fona.

Netālu izvietotais informācijas stends ļauj ne tikai iepazīties ar informāciju par Rūtiņu kļavu, bet norāda arī uz citām Latvijas lielākajām kļavām, kas noderēs tiem, kurus aizrauj dižkoku uzmeklēšana.

No “Rūtiņām” izeju uz ceļa, kas ved iekšā Trikātā, bet vispirms dodos pa labi, lai apciemotu Trikātas baznīcu. Trikātas Sv. Jāņa evaņģēliski luteriskā baznīca ir vienīgā baznīca Beverīnas novadā. Baznīca vairākkārt tikusi nopostīta un atjaunota. Pēdējā plašākā rekonstrukcija te esot notikusi 1924.gadā.

Līdzās baznīcai atrodas arī 19.gadsimta sākumā tapusī mācītājmuižas ēka, kuras logus pirmā stāva līmenī nu aizklāj dēļi, bet otrajā un trešajā stāvā logi šķiet pavisam nesen ielikti. Dēļu segums ir ļāvis radoši izpausties, jo mācītājmuižas  ziemeļaustrumu pusē tas ticis apgleznots.

No baznīcas pa sirmiem kokiem apaugušu taku nokāpju lejā pie Baznīcas ezera. Šobrīd te ir mazliet drēgni un nemīlīgi, bet karstākā laikā te vietējie iedzīvotāji veldzējas ezerā. Blakus iekārtota pat pārģērbšanās kabīne.

Kāpju atpakaļ pie baznīcas, atgriežos uz ceļa un nu gan dodos iekšā Trikātā. Ceļmalas koki vēl tikai gaida, kad tiks pie lapu tērpiem, toties mani sveic jau ziedošiem pūpoliem rotāti zari.

Abula labajā krastā uzreiz aiz tilta redzams neliels smilšakmens atsegums. 20.gadsimta trīsdesmitajos gados studenti esot tajā iegravējuši Tālavas taurētāju pilnā augumā, bet nu no gravējuma vairs itin nekas nav palicis.

Ātri plānoju, kādā secībā apmeklēt Trikātā apskatāmos objektus. Secinu, ka piekļuve pilsdrupām ir no Abulam pretējās pilskalna puses, tāpēc Trikātas apskati sāku ar nelielu līkumu līdz tās pamatskolai. Pa ceļam uzmetu skatienu arī Trikātas pilskalnam un tajā redzamajām pils mūru paliekām.

Trikātas pamatskola mani ieinteresējusi, jo no tās tiek solīts skaists skats uz apkārtni. Sarkani krāsotā skolas ēka te uzcelta 1938.gadā kādreizējās Lipškalnu muižas vietā.

Kad esmu sasniedzis skolu, uzkāpju pakalnā pie tās un sameklēju vietu, kur jau te ierīkoto soliņu rinda norāda, ka te ieteicams atvilkt elpu un palūkoties uz apkārtni. Te paveras skats uz Abulu un tālāk saulē mirdzošajiem Baznīcas ezera ūdeņiem. Pašu baznīcas ēku gan nedaudz aizsedz skolas apkārtnē augošo koku zari.

Kad esmu atgriezies uz ceļa, palūkojos tai pašā virzienā arī no nedaudz zemāka skatu punkta. Te, protams, neredz tik daudz no upes un ezera, toties var sazīmēt Trikātas baznīcas aprises ar torni.

Pa ceļam uz pamatskolu esmu pamanījis, ka Trikātas pilsdrupu mūrī ir robs, pa kuru manāma tur esošās estrādes skatuves aizmugure. Lejup ved arī neliela taciņa, pa kuru nu dodos augšup pilskalnā. Šī tiešām ir pils vājā vieta, jo drīz jau esmu iekļuvis tajā.

Trikātas pilskalnā reiz atradusies Tālavas latgaļu pils. 13.gadsimtā te tapusi Livonijas ordeņa pils, kuru, tāpat kā virkni citu tā laika nocietinājumu, Ziemeļu kara laikā 18.gadsimta sākumā pārvērta drupās un vairs neatjaunoja. Izstaigāju pilsdrupas, kuru laukumā nu iekārtota estrāde, un dodos tālāk uz Trikātas centru.

Pie ceļa, kas ved uz pilsdrupām, novietots Valda Koimeta darinātais Trikātas 800 gadu jubilejas akmens. Akmenī iekalta Tālavas taurētāja taure, uzraksts “Trikāta 800” un jubilejas gads – “2008”. Divpadsmit gadu laikā gan akmens, gan tā pamatne manāmi nosūnojuši.

Iegriežos vietējā veikaliņā, lai tiktu pie kāda dzēriena, pie viena paķeru arī dzeramo jogurtu. Bruņojies ar divām pudelēm, dodos uz netālo saieta namu “Depo”. 19.gadsimtā tā bijusi muižas kompleksa ēka, tad 20.gadsimta divdesmitajos gados te ievākušies ugunsdzēsēji, uzbūvējuši torni un garāžu. Vēlāk ēka kalpojusi kā noliktava. 2010.gadā nams renovēts un nu izmantojams semināriem un saviesīgiem pasākumiem. Nākotnes ielas pusē ēku rotā Trikātas pagasta ģerbonis un atgādinājums par Trikātas 800 gadu jubileju.

Tieši blakus “Depo” 2011.gadā uzstādīts tēlnieka Andra Vārpas darinātais piemineklis Tālavas ķēniņam Tālivaldim. Granītā kaltais ķēniņš sēž savā krēslā ar vanagu uz pleca. 13.gadsimta sākumā Tālivaldis bija Tālavas latgaļu valdnieks, vēlāk Trikātas novada vecākais.

Kad turpinu savu ceļu pa Nākotnes ielu, pulsometrs parāda, ka pieveikti jau 27 kilometri. Es gan nesteidzos mērīt attālumu līdz Strenču dzelzceļa stacijai, jo priekšā vēl daži apskates vērti objekti.

Nogriežos no galvenā ceļa un dodos ārā no Trikātas pa ceļu, kas aizved uz Vijciemu. Pakalna galā slejas Trikātas ūdenstornis, kura augšu rotā uzraksts “TRIKĀTA”. No Vijciema ceļa drīz nogriežos pa kreisi uz Vadžu ceļu.

Pie “Atpiļu” pagrieziena ceļa zīme vēsta, ka te ir privātīpašums, kur iebraukt nedrīkst, bet es eju kājām, un arī Santa ir minējusi, ka droši varu doties iekšā. Ceļa sākumu iezīmē gan norāde uz Atpiļu ozolu, gan prāvs akmens ar tajā kaltu uzrakstu “Atpiļi” un Jumja zīmi.

Kad sasniedzu “Gatvju” mājas, pamanu pagalmā to saimniekus, tāpēc dodos klāt, sveicinu un apvaicājos gan par ozolu, gan par skulptūru Krīvu krīvs. Ozols tepat vien esot, bet Krīvu krīva nosaukums izrādās mulsinošs. Saimnieks sākumā parausta plecus, tad saka, lai eju gar Laika vīru. Pasmaidu un saku, ka Laika vīrs jau arī ir meklētais Krīvu krīvs. Tad nu man norāda koku aleju, kuras galā es atradīšot meklēto skulptūru.

Apmeklējumu sāku ar Atpiļu Upurozola apskati. Ozola apkārtmērs ir astoņi metri, un tas, protams, iekļauts Latvijas dižkoku sarakstos. Lielākā daļa ozola zaru gan ir aplauzti un nokaltuši. Ozola apkārtne ir sakopta, un tā stumbrs norobežots, lai apmeklētāji nenodarītu tam kādu lielāku kaitējumu. Ozols izsenis dēvēts par Upurozolu. Vēl samērā nesen (20.gadsimta 70.gados) cilvēki esot ozolam ziedojuši naudu, prievītes un citas lietiņas.

Pēc ozola apskates griežos uz to pusi, kur meklējama iepriekš norādītā koku aleja. Kad esmu sasniedzis alejas tuvāko galu, jau manu, ka tās galā mani gaida meklētā skulptūra. Laika vīrs (Krīvu krīvs) ir vēl viens tēlnieka Andra Vārpas darinājums manā šīs dienas maršrutā. Akmenī iekalta ar sirmu bārdu rotāta veca vīra seja. Krīvi reiz bija seno baltu tautu galvenie priesteri un zintnieki.

Tepat netālu ir ceļš, pa kuru plānoju doties tālāk. Uz to ved plata un šai laikā visai mitra stiga, kas, iespējams, mēdz pildīt arī ceļa funkciju, bet, šķiet, reti tiek tam izmantota. Kad izeju uz ceļa, manā priekšā, baltās pēcpuses zibinot, tam pāri aizskrien stirnu bariņš.

Krustojumā ar šoseju, kas savieno Trikātu ar Strenčiem, turpinu ceļu taisni un mežā iekšā pa kādreizējo Trikātas – Strenču lielceļu. Te jau trešo reizi mans ceļš krustojas ar iepriekš pieminēto augstsprieguma līniju.

Nākamais apskates objekts nav bijis ne manā sākotnējā, ne Santas papildinātajā plānā un piesakās pavisam nejauši, kad pametu skatienu pa kreisi mežā. Nokļūstu vairāk kā gadsimtu senā pagātnē. Te uzstādīts piemiņas akmens četru 1905.gada revolucionāru – Jēkaba Paleja, Kārļa Krieviņa, Dāvida Eņģeļa un Miķeļa Stažas – piemiņai, kurus šai vietā nošāva 1906.gada 5.janvārī.

Kad eju garām “Kalniņu” mājām, to sargs no visas sirds aprej mani. Tepat manu arī saimnieku, kas piesēdis piemājas dārzā. Uz manu “labu dienu” tas gan nereaģē, tikai pavada mani ar skatienu. “Kalniņu” suns vēl labu brīdi uz manu pusi raida savus rējienus. Kādu gabaliņu aiz “Kalniņiem” šķērsoju Dedumu, kas ir vēl viena no Gaujas kreisā krasta pietekām. Dažādām kartēm gan atšķiras viedoklis par to, vai tieši šī upīte ir Dedums, bet šai gadījumā paļaujos uz “Jāņa sētas” un LVM GEO viedokli.

Vietā, kur rodams pagrieziens uz AS “Latvijas Valsts meži” Strenču kokaudzētavu, ceļam parādās asfalta segums. Asfalta posms gan ir pavisam īss, jo drīz jau griežos pa kreisi uz ar pamatīgu granti klātu ceļu. Pa kreisi no manis plešas Strenču kokaudzētavas teritorija, un tālumā manāmas dzelteni pelēkās kokaudzētavas ēkas.

Grants tik ļoti jūtama caur apavu zolēm, ka no sirds nopriecājos, kad sasniedzu nākamo pagriezienu. Stigu, pa kuru soļošu, dēvē par Vācu stigu. Te nu turpinu savu ceļojumu vēsturē. Novadpētniece Inga Boškina vēsta, ka 1944.gadā te pirms atkāpšanās esot bijusi lokalizēta vācu armijas vieglā un smagā artilērija, izveidojot poligonu.

Drīz abās stigas pusēs sāku manīt taisnstūrveida padziļinājumus ar valnīšiem gar to malām. Tos dēvē par kaponieriem. Nu jau tos vairāk vai mazāk pārņēmis mežs. Vietās, kur mežs nesen izcirsts un tad atjaunots, arī var manīt kaponieru kontūras.

No Vācu stigas izeju uz Trikātas – Strenču ceļa, kur savā priekšā redzu norādi, ka iesoļoju Strenču novadā, un nedaudz tālāk manāms Smiltenes – Strenču ceļš. Iesoļošana novadā gan visai nosacīta, jo līdz pat Strenču tiltam novadu robeža lielākoties novilkta tieši pa Smiltenes – Strenču ceļu, tātad, godīgi ejot pa ceļa kreiso malu, es joprojām esmu Beverīnas novadā.

Netālu no “Aušu” mājām pa kreisi no ceļa paveras lielāks klajums. Santa ir minējusi, ka Otrā pasaules kara laikā te atradies lidlauks. Šobrīd par to var spriest tikai zinātāji, jo nezinošam apmeklētājam te neizdosies atrast ko tādu, kas uzvedinātu uz domu par atrašanos kādreizējā lidlauka vietā. Varbūt vienīgi tas, ka visai garā un platā joslā ir ļoti maz koku, var likt aizdomāties par šīs vietas pielietojumu.

Kad soļoju garām Aušu pļavai, redzu, ka kādreizējā lidlauka teritorijā iebraucis kāds auto. Nezinu, vai tas kāds vēstures pētnieks, vai vienkārši kāds, kas gribējis aizmukt no cilvēku burzmas, bet, kamēr eju pa ceļu, auto apgriežas un, šķiet, pamazām dodas ārā no pļavas, kas te nenotiek ātri, jo ceļi, kas ved pļavā, ir visai dubļaini.

Pēc 38 noietiem kilometriem un gandrīz septiņām ceļā pavadītām stundām esmu sasniedzis tiltu pār Gauju pie Strenčiem, kas uzbūvēts 1909.gadā un esot otrs vecākais dzelzsbetona tilts Latvijā. Ļoti īpatnējs ir tilta segums. Brauktuvi atsevišķos posmos sedz asfalts, bruģis un koks, bet ietves ir no dzelzsbetona un koka. Tilta koka daļa tapusi pēc tam, kad 1929.gada pavasara plūdos Gauja izskaloja labā krasta uzbērumu.

Kad oficiāli esmu sasniedzis Strenčus, varu novērtēt situāciju. Līdz vilcienam, kas no Strenču stacijas uz Rīgu atiet 17:10 man ir vēl daudz laika – vairāk par stundu, tāpēc nolemju palīkumot pa Strenčiem un kāpju lejup no tilta uz Gaujas dabas taku.

Norādes vērš manu uzmanību uz koku audzi, kas atrodas starp taku un Gauju. Izrādās, ka te redzama Baltā vītola (Salix alba) audze, kas ir Eiropas nozīmes aizsargājams meža biotops.

Iznāku vietā, kur netālu no Gaujas redzami visai neseni takas labiekārtojumi – tualetes, nojumīte. Nojumītē šobrīd iekārtojušies divi jaunieši, kas tur uzklājuši galdu un blakus iekūruši arī ugunskuru. Kamēr meitene nojumītē iedziļinājusies savā telefonā, puisis pastaigājas un aplauž apkārt augošo priežu zariņus. Vai nu tas gatavo asāku pušķi savai draudzenei, vai arī gatavojas uzlabot ugunskura dūmu aromātu.

Drīz sasniedzu koka skulptūru parku, kurā uzstādīta virkne koka skulptūru par godu plostniekiem. Plostnieku svētki Strenčos tiek svinēti katru gadu. Viena no senākajām te apskatāmajām skulptūrām ir “Gaujas plostnieks”, kuru kokgriezējs Guntis Priedīte darinājis 2000.gadā.

Pasmaidīt liek Gunta Priedītes nesenāks darinājums – 2019.gadā tapušais “Ežu pavasaris”. Koka skulptūra ir ar iespējamu praktisku pielietojumu, jo divi eži uz savām adatām tur soliņa virsmu.

Krustām šķērsām izstaigāju koka skulptūru parku, kur vēl daudz lielāku un mazāku skulptūru priecē apmeklētājus. Ticu, ka arī šogad parku papildinās jauni mākslas darbi.

Savu ceļu pa Strenčiem turpinu pa Ozolu un Slimnīcas ielām. Mans mērķis ir kāda institūcija, kas, iespējams, vidējam Latvijas iedzīvotājam biežāk saistās ar Strenčiem, nekā plostnieki. Pirms tam gan izmantoju iespēju iepazīt Strenču apbūvi. Pilsētā vietām var redzēt lielas koka dzīvojamās ēkas, kas paceļas divu, pat trīs stāvu augstumā.

Pa Slimnīcas ielu sasniedzu Valkas ielu un otrpus tai savu nākamo apskates objektu – 1907.gadā atklāto Strenču psihoneiroloģisko slimnīcu. Slimnīcas teritorija ir brīva no augstiem mūriem vai pat sētām, parks ir pieejams apmeklētājiem. Slimnīcas ēkas tapušas pēc arhitekta Augusta Reinberga projekta.

Slimnīcas ēkas regulāri tiek rekonstruētas un arī šobrīd izskatās gluži kā jaunas. Ūdenstornis – skurstenis ir vienīgā šāda veida būve Latvijā un atrodas UNESCO vēsturisko pieminekļu uzskaitē.

Trikātas un Valkas ielu stūrī pamanu iespaidīgu norādi. Koka zaros iestiprināts motocikls vēsta, ka te atrodas “Vēja brāļu ordeņa” Strenču atzars. Kamēr lūkojos uz norādi, aiz muguras sadzirdu puišeļus, kas viens otram vaicā par šķiltavu esamību. Trīs jaunieši aizmin pa Strenču ielām uz saviem velosipēdiem. Iespējams, tie plāno vakaru sveču gaismā.

Aiz krustojuma turpinu savu ceļu pa ielu, kas nodēvēta Rīgas vārdā. Arī pie Strenču tirgus var manīt plostniekiem veltītas koka skulptūras. Šķērsoju Strenčupīti un esmu jau pilsētas centrā. Neliels līkums caur veikalu, un pamazām virzos uz stacijas pusi.

Ugunsdzēsēju iela savu vārdu ieguvusi, pateicoties Brīvprātīgās ugunsdzēsēju biedrības depo uzcelšanai 1910.gadā. Arī šodien vēsturiskajā ēkā atrodas VUGD postenis. Aiz pievērtajām garāžas durvīm var manīt sarkani krāsotos auto.

Aizeju arī līdz nedaudz tālāk esošajai Strenču evaņģēliski luteriskajai baznīcai. Ēka te uzcelta 1907.gadā. Baznīcas torņa jumts šķiet viegli apsūbējis un arī tā sienas gaida krāsas kārtu, bet pati baznīca gan, šķiet, nesen tikusi kā pie jauna jumta, tā sienu krāsojuma. Tā kā ceļazīme Baznīcas ielas sākumā vēsta, ka te sagaida strupceļš, dodos atpakaļ līdz Ugunsdzēsēju ielai un pa to līdz Stacijas ielai.

Stacijas ielā vēlreiz šķērsoju Strenčupīti. Ielas nosaukums vēsta, ka pa to sasniegšu meklēto, tomēr pārdomas rada precīza stacijas ēkas atrašanās vieta. Kad Trikātas un Stacijas ielu krustojumā man pretī brauc kāda sieviete uz velosipēda, sveicinu to un apvaicājos, kurā pusē sliedēm man meklēt stacijas ēku. Sieviete norāda, ka tepat vien varu doties pāri sliedēm un tad jau drīz sasniegšu arī staciju.

Finiša taisnē ievēroju, ka ir izredzes pārgājienu noslēgt apaļās astoņās stundās, tāpēc mazliet pielieku soli. Kad apturu pulsometru, apaļo laiku ir izdevies sasniegt, bet kilometri gan tādi neapaļi – 43,06.

Strenču stacijas ēka izskatās tumša, klusa un ne īpaši aicinoša. Vien kāds kaķis dežurē stacijas priekšā pie saviem krāsainajiem ēdiena traukiem. Izmantoju vēl atlikušo laiku, apskatot stacijas apkārtni. Ekskursiju vēsturē noslēdzu ar piemiņas akmeni 1949.gada 25.martā deportētajiem.

Kopā ar diviem vīriem, viens no kuriem ir vietējais, bet otrs no Sedas, sagaidu vilcienu. Sedas iedzīvotājs ieradies Strenčos, jo Sedā vilciens vairs nepietur. Viņš gan te ir pirmo reizi, tāpēc pavaicā vietējam vīram, kurā perona pusē piestās vilciens.

Vilciena tuvošanos var manīt jau pa gabalu, jo te līdz pat Sedai un vēl mazliet tālāk sliežu ceļš ir visai taisns. Pavisam lēni un mierīgi vilciens ielīgo stacijā, un es noslēdzu savu piedzīvojumu.