05.11.2022. Pārgājiens pa Ziemassvētku kauju norises vietām

Automašīna no rīta vēsta, ka gaisa temperatūra Rīgā ir vien 4 grādi virs nulles. Iekārtojos jau sasilušajā auto salonā un uzsāku ceļu uz sava šīs dienas pārgājiena starta un finiša punktu – viesu namu un krogu “Aitiņlauvas”.

Tā kā saule lec arvien vēlāk, vēlāki kļūst arī manu pārgājienu starti. Septiņos no rīta auto Rīgas ielās un uz šosejas jau visai daudz. Mierīgi ripinu uz priekšu pa šoseju, domās pārcilājot dienas pārgājiena plānu. Esmu iecerējis “Aitiņlauvās” nokļūt īsi pirms saullēkta, kas gan šorīt būs paslēpies aiz mākoņiem.

Kad izkāpju no auto pie “Aitiņlauvām”, gaisa temperatūra nu jau pakāpusies līdz +5 grādu atzīmei. Stāvvietā pie viesu nama manu vēl tikai vienu auto, kas, iespējams, pieder kādam no viesu nama darbiniekiem.

Velku kājās pārgājienu zābakus, lietus jaku lieku mugursomā, mugurā atstājot tikai siltākas termoveļas kārtu un “vindstoperi”. Pēcpusdienā tiek solīts lietus, kas pamazām atnāks līdz šiem apvidiem no Kurzemes, bet līdz tam man jātiek galā vien ar vēju un aukstumu. Cepure noteikti noderēs, velku arī plānus cimdus, no kuriem gan drīz pēc pārgājiena starta atsakos, jo apvidus ir man svešs, tāpēc gana bieži jāielūkojas karšu aplikācijās.

1916. gada 23. decembrī (1917. gada 5. janvārī pēc jaunā stila) apvidū starp Babītes ezeru un Olaini (tolaik vāciešu dēvētu par Olai) sākās vienas no lielākajām Pirmā pasaules kara kaujām Latvijas teritorijā – Ziemassvētku kaujas, kurās nozīmīga loma bija arī astoņiem latviešu strēlnieku pulkiem. Esmu iecerējis šodien izstaigāt ar šīm kaujām saistītās vietas.

Uzcēlis plecos mugursomu un iedarbinājis pulsometru, soļoju uz Rīgas – Liepājas šosejas (A9) pusi. Debesis klāj pelēku mākoņu sega, un, iespējams, tieši šāds pelēks, mierīgs un apcerīgs laiks ir piemērotākais ieplānotajam pārgājienam.

Šķērsojis šoseju, nokļūstu pie “Pīlādžu” mājām. Pagājis garām “Pīlādžu” un “Melderu” sētām, kurās pirms 8:00 no rīta vēl valda klusums, ieraugu pirmo atgādinājumu par vairāk nekā gadsimtu senajiem notikumiem – ķērpjiem klāta koka norāde un neliela akmens plāksne vēsta, ka te atdusas kaujās kritušie latviešu strēlnieki.

Latviešu strēlnieku atdusas vieta netālu no “Melderu” mājām

Ceļa turpinājumā dodos uz vietu, kur esmu manījis kartēs atzīmētu torni. Lai arī vienīgais man zināmais skatu tornis šai apkārtnē ir Ložmetējkalnā, urda interese noskaidrot, kādas iespējas paraudzīties uz apkārtni paveras šeit. Dažās kartēs arī šo vietu dēvē par Ložmetējkalnu, un, raušoties augšup kāpas virsotnē, spriežu, ka ļoti ticami arī šis punkts kalpojis par atbalstu vācu ložmetējniekiem vai vismaz bijis sagatavots tādam mērķim, ja tiktu pārrauta pirmā vācu aizsardzības līnija, kas aizvijās tālāk uz austrumiem.

Sasniedzis kāpas virsotni, ieraugu meklēto torni. Tas izrādās ugunsnovērošanas tornis. Pirms gada vai diviem es nekavējoties izmantotu iespēju no augšas palūkoties uz apkārtni, jo tornis, šķiet, nav aizslēgts, bet šobrīd mierīgi novērtēju savas spējas un tehnisko stāvokli un secinu, ka labāk taupīšu spēkus Ložmetējkalna skatu tornim.

Ugunsnovērošanas tornis kāpās

Nokāpis lejā no kāpas, atgriežos uz takas. Vietām saskatāmie riepu nospiedumi liecina, ka ļaudis mēdz te ierasties ar dažādiem mehāniskiem braucamrīkiem. Taka aizvijas uz dienvidiem, un es sekoju tai.

Soļodams uz priekšu, mēģinu iztēloties, kā šī apkārtne varēja izskatīties pirms 105 gadiem. Vairums te augošo priežu varētu būt krietni jaunākas. Kur tolaik pletās meži un kur bija klajumi? Paralēli ceļam tā labajā pusē stiepjas kāpa, ko izrētojuši kādreizējie vācu karaspēka ierakumi. Pa kreisi plešas ar mežu klāts līdzenums. Kaut kur virs manas galvas klauvē dzenis. Šķiet, ka saklausu klauvēšanu arī tālāk mežā. Iespējams, dzeņi tā sūta ziņas viens otram.

Drīz sasniedzu vēl vienu Pirmajā pasaules karā kritušo atdusas vietu. Nelielajā kapsētā ar nosaukumu “Pikke” guldīti vācu karavīri. Brāļu kapu komitejas dati vēsta, ka te apbedīti 254 karavīri. Kapsētas nožogojums gadsimta laikā ievērojami cietis, bet joprojām saglabājušies nelieli vārtiņi uz šo atdusas vietu.

Vācu karavīru kapsēta “Pikke”

Kad turpinu savu ceļu, man garām aiztrauc kāds džips. Tā ir pirmā automašīna, ko sastopu kopš brīža, kad šķērsoju A9 šoseju. Kad džips nozudis tālumā, apkārtnē atkal iestājas miers.

Esmu aptuveni atzīmējis vietas, kur varētu būt skatāmi kādreizējie nocietinājumi, un nolemju vienu no tiem apskatīt tuvāk, tāpēc pamazām virzos nost no lielceļa un pārvietojos uz mazāk iebrauktiem ceļiem un takām. Vietām savus cietokšņus te uzcēlušas skudras, bet vēsā novembra rītā tās uzturas būvju iekšienē.

Takas kļūst arvien šaurākas, un drīz secinu, ka nu jau pats veidoju savas takas, pamazām laužoties cauri mežam. Esmu novirzījies pa labi no sākotnēji noskatītā ceļa, tāpēc kādreizējam vācu nocietinājumam nu tuvojos no aizmugures caur meža biezokni.

Par to, ka iecerēto mērķi, iespējams, esmu sasniedzis, liecina manāmi izvagotais pamats zem manām kājām. Tagad ne tikai izvairos no koku zariem sejā, bet arī īpaši uzmanīgi lūkoju, kur speru soli. Atšķirībā no vīriem, kas vienā vai otrā ierakumu pusē te bija Pirmā pasaules kara laikā, manu veselību un dzīvību gan potenciāli apdraud vien paša muļķība vai neuzmanība.

Īpaši stāva nogāze liecina, ka esmu sasniedzis nocietinājuma valni. Tagad tikai jāatrod, kā nokļūt otrpus tam. Noskatījis iespējami lēzenāku vietu, pamazām raušos lejup ierakumos, seko ceļš augšup, un beidzot es stāvu uz ārējā vaļņa malas. Pie sevis nodomāju, ka šādu objektu apskate prasa krietni daudz laika, tāpēc labāk koncentrēšos uz piemiņas vietām un citiem svarīgiem objektiem, lai pagūstu izstaigāt visu šai dienai iecerēto.

Pozenes stiga

Iznāku no meža vietā, kur asu pagriezienu veic Pozenes stiga. Ceļš, šķiet, samērā nesen ir atjaunots, abās tā pusēs stiepjas ar ūdeni pildīti grāvji. Vietā, kur ceļš pagriežas, kāds ir kurinājis ugunskuru, bet citu atpūtas vietai raksturīgu aprīkojumu – solus, galdus – te nemanu.

Pa ceļu soļoju jau visai raiti. Arī šim ceļam abās pusēs var atrast kādreizējos nocietinājumus, tomēr, viena nocietinājuma apskati jau izbaudījis, pieturos pie plāna un par nākamo pārgājiena mērķi esmu izvēlējies piemiņas zīmi “Krusts”, kas uzstādīta Maztīreļa purvā.

Vietā, kur Pozenes stigu krusto Mazbānša stiga, kas iezīmē vēsturisko vācu šaursliežu dzelzceļa līnijas maršrutu un pa kuru esmu iecerējis nokļūt līdz “Krustam”, secinu, ka ceļa uzlabojumu rezultātā manā priekšā ir grāvis, kuru var vai nu pārbrist, vai šķērsot lēcienā. Ja vēlies iet taisnākos ceļus, esi gatavs brist, kāpt, lekt. Es izvēlos doties līdz nākamajai stigai, kuru, šķiet, grāvji neaizšķērso.

Nākamo stigu krustpunktu iezīmē jau pa gabalu saskatāma zīme ar uzrakstu “LVM MEŽA EKSPEDĪCIJA”. Šķiet, ka šeit ir bijusi tikšanās vieta AS “Latvijas valsts meži” rīkoto pārgājienu dabā dalībniekiem – vispārizglītojošo skolu sesto klašu skolēniem.

Mazāka norāde vēsta, ka, ejot pa stigu uz ziemeļiem, nonākšu pie vācu ugunspunkta. Ugunspunkts atrodas vietā, kur stiga, pa kuru soļoju, šķērso kādreizējo vācu nocietinājumu līniju – “vācu valni”. Te 1916. gada 23 .decembrī (pēc vecā stila) uzbrukumā vācu pozīcijām devās 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks.

Turpinot ceļu pa stigu, ieraugu iespaidīgāko medību torni manā šīs dienas maršrutā. Tas paceļas krietni augstāk par līdzīgām būvēm, kā arī torņa augša atgādina nelielu namiņu, kas pat ticis pie kārtīga jumta.

Medību tornītis

Nonācis stigu krustcelēs, kuras iezīmē zemē noguldīts medību tornis (pie sevis nodomāju, ka šis objekts noteikti noderēs par orientieri atpakaļceļā), pagriežos pa kreisi un dodos uz vācu vaļņa un Mazbānša stigas pusi.

Kad mans zābaks žļurkstot nozūd ūdenī, saprotu, ka esmu sasniedzis sava pārgājiena slapjāko posmu. Apņēmība savām acīm skatīt “Krustu” ir lielāka par bailēm no samērcētām kājām, tāpēc meklēju iespējami sausākas vietas un soli pa solim dodos uz Mazbānša stigas pusi.

Kad meklētā stiga sasniegta, mans ceļš turpinās uz ziemeļiem. Nu esmu purvā vistiešākajā nozīmē. Taka vietām ļoti dubļaina, bet izejama. Apavu zoļu nospiedumi dubļos liecina, ka pirms manis te pabijuši jau citi gājēji.

Maztīreļa purvā

Vietām līkumojot pa vienu vai otru pusi dubļainākajiem takas posmiem, vietām vienkārši pieturoties pie takas malās augošajiem kociņiem, virzos uz priekšu. Citus gājējus nesastopu, redzētie pēdu nospiedumi var būt arī no vakardienas vai vēl senāki.

Kad taka strauji pagriežas pa labi, sākotnēji sekoju tai, bet tad secinu, ka tā attālinos no meklētā “Krusta”. Tad nu kāpju nost no takas un taisnā ceļā pa samērā slapjo augsni brienu turp, kur manuprāt drīz ieraudzīšu te uzstādīto piemiņas zīmi. Pēc mirkļa ieraugu meklēto.

Piemiņas zīme paceļas augstu virs manas galvas. “Krusts” uzstādīts vietā, kur 1916. gada 23. decembrī (pēc vecā stila) 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks pārrāva vācu nocietinājumu pirmo līniju. Piemiņas zīme “Krusts” šai vietā atklāta 1991. gadā, un to no koka darinājis Ģirts Burvis.

Piemiņas zīme “Krusts”

No ozolkoka darinātajā “Krustā” iegrebtas karavīru figūras. Apakšējās rindās soļo senlatviešu karotāji, augstāk atpazīstami vācu krustneši, vēl augstāk rindās soļo strēlnieki. Krusta šķērskokā iegrebta bulta, kas pārrauj līniju, tā simbolizējot vācu aizsardzības līnijas pārraušanu.

Kad “Krusts” apskatīts, laiks man atgriezties stigu krustpunktā. Atpakaļceļš paiet krietni ātrāk, nekā turpceļš. Virziens ir skaidrs, un skaidri arī ceļā sagaidāmie šķēršļi. Drīz, vēl reizi pamērcējis apavu purvā, soļoju atpakaļ uz vietu, kur stigas malā noguldīts medību tornis.

Paeju tornim garām un turpinu savu pārgājienu vien uz priekšu, jo mans mērķis nu ir nākamais stigu krustpunkts, no kura uz vienu un uz otru pusi atradīšu piemiņas akmeņus vietās, kur pirms uzbrukuma Ziemassvētku kaujās pulcējās latviešu strēlnieku pulki.

Nonācis Purva un Smilšu stigu krustpunktā, griežos uz ziemeļiem un pēc mirkļa nonāku vietā, kur netālu viens no otra uzstādīti divi piemiņas akmeņi. Šos divus, kā arī pārējos sešus piemiņas akmeņus (katram no astoņiem latviešu strēlnieku pulkiem savs akmens) atklāja 1991. gada 5. janvārī (Ziemassvētku kauju 74. gadadienā) vietās, kur 1916. gada 23. decembrī (pēc vecā stila) atradās katra latviešu strēlnieku pulka izejas pozīcijas pirms Ziemassvētku kaujām. Piemiņas akmeņus no sārtā granīta kalis tēlnieks Uldis Sterģis. Katrā no akmeņiem iekalts pulka nosaukums, tā devīze un uzbrukuma sākuma laiks.

Pirmos esmu atradis 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka un 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulka piemiņas akmeņus. Bauskas pulks ar devīzi “NAIDNIEKAM ZVĒROŠA LIESMA, TĒVIJAI SAULES STARS” savu uzbrukumu sācis 1916. gada 23. decembrī pulksten 4:00 no rīta. Stundu vēlāk uzbrukumā devies Valmieras pulks (devīze “IMANTA NEVAID MIRIS”).

Brīdi uzkavējies pie abiem piemiņas akmeņiem, griežos atpakaļ pa to pašu stigu, pa kuru atnācu, un nu dodos uz dienvidiem. Pēc īsa soļojuma ieraugu jau trešo piemiņas akmeni. Atrodos vietā, no kuras 1916. gada 23. decembrī, pulksten 5:00 uzbrukumu sāka 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks ar devīzi “TĒVU ZEMES BRĪVESTĪBU PIRKSIM MĒS AR ASINĪM”. Man šī piemiņas vieta īpašāka par citām ar to, ka 5. Zemgales pulka rindās kaujās devās arī mans vecvectēvs Rūdolfs Silenieks.

Turpinu savu ceļu uz dienvidiem pa Smilšu stigu. Palūkojoties uz ceļu zem kājām, redzu, ka to izraibinājuši lielāki un mazāki dažādu ķepu un nagu nospiedumi. Paši zvēri gan vairās sastapties ar mani, vien putni manāmi apkārtnes kokos un krūmājos.

Smilšu stiga atduras Rotberga stigā, kas pazīstama arī kā Valancka (Volanska) ceļš. Te griežos pa kreisi, domās jau pārcilājot somā saliktos pārtikas krājumus, jo pavisam drīz būšu vienā no labiekārtotajām atpūtas vietām.

Pirms tam gan palūkojos uz vācu nocietinājumu līnijas paliekām vietā, kur šī līnija krustojas ar Rotberga stigu. Tā kā grāvim pāri likts tiltiņš, būtu grēks attiekties no vietas apskates. Te gan arī, protams, skatāma vien pamatīgi izvagota meža pamatne. Kamēr uzkavējos pie vācu nocietinājumiem, tālumā sadzirdu dzērvju balsīm līdzīgus saucienus. Ir jau 5. novembris, tāpēc šķiet, ka dzirde mani viļ, jo dzērves jau varētu būt pārcēlušās uz siltākiem apvidiem, tomēr noskaidroju arī ornitoloģijā zinošāka cilvēka viedokli, kas apstiprina, ka šai laikā dzērves vēl var izdoties sastapt.

Vācu nocietinājumi Rotberga stigas malā

Aplūkojis meža ieņemtos vācu nocietinājumus un saklausījies putnu sasaukšanos, pār tiltiņu atgriežos uz Rotberga stigas un dodos turp, kur jau vīd prāvs informācijas stends. Šai vietā ir lielas krustceles. Lai arī pa labi manāma atpūtas vieta, es vispirms nolemju aplūkot divus citus objektus.

Pirmais ir piemiņas akmens, kas šeit atklāts 2000. gadā. Viegli noslīpētos nelielā laukakmens sānos tēlnieks Vilnis Titāns iekalis vārdus “SVĒTS MANTOJUMS ŠĪ ZEME”. Laukumu akmens priekšā noklājis rudenīgi sarkanbrūnu lapu paklājs. Akmens atrodas starp kādreizējām vācu un krievu armiju pirmajām aizsardzības līnijām, tātad vietā, kur ritējušas sīvas kaujas.

“Svēts mantojums šī zeme”

Turpinājumā dodos pie informācijas stenda, lai palūkotos, kur jau esmu pabijis un kas man vēl priekšā. Noieti vien 13 kilometri, tā kā pieveikta aptuveni trešā daļa no maksimālās programmas. Maršrutā būs vietas, kur nepieciešamības gadījumā varu lemt par distances saīsināšanu.

Atpūtas vietā galdi novietoti zem nojumes. Nemainīgi pelēkās debesis gan vēl tikai gatavojas pēcpusdienā solītajam lietum. Iekārtojos nojumē ar karstas piparmētru tējas trauciņu vienā rokā un rupjmaizes gabalu otrā. Ir patīkami atvilkt elpu un iestiprināties. Tēja lieliski sasilda. Lai arī no ārpuses gadiem lietotais termoss kļūst arvien necilāks, pamazām nometot melno krāsojumu, savu galveno pienākumu – saglabāt dzērienu karstu – tas joprojām veic lieliski.

Laiks atpūtai

Noslēdzis atelpas brīdi, krustcelēs izvēlos to ceļu, kas aizvedīs mani uz 2005. gadā izveidoto Latvijas Kara muzeja filiāli “Ziemassvētku kauju muzejs”. Krustcelēs esošā norāde vēsta, ka līdz muzejam ejams viens kilometrs, kas man, elpu atvilkušam un enerģiju uzņēmušam, tāds nieks vien ir.

Līdzās muzejam esošajās autostāvvietās redzu vien divas automašīnas, tāpēc, pieņemot, ka vismaz viena no tām pieder muzeja darbiniekiem, secinu, ka gaidāms visai mierīgs muzeja apmeklējums. Apciemojuma sākumā aplūkoju informācijas stendus, kas uzstādīti muzeja pagalmā.

Īpaši man ieinteresē stends, kas vēsta par informatīvo taku 7,2 kilometru garumā. 2015. gadā izveidotā taka nesen atjaunota, tāpēc informatīvās planšetes un marķējumi ir pavisam svaigi. Nopriecājos, ka, šķiet, visi takas apskates objekti un informācijas stendi lieliski iekļaujas manā maršrutā. Informatīvajai takai, kuras sarkanie marķējumi jau šur un tur pavīdēja manā ceļā uz muzeju, gan pievērsīšos vēlāk, jo muzejam sekos mazs līkums uz dienvidrietumiem, lai apskatītu divas tur esošās piemiņas vietas.

Muzeja teritorijā ir divas ēkas – galvenā muzeja ēka un saimniecības ēka, aiz kuras paslēpusies neliela, bet ļoti svarīga mājiņa. Saimniecības ēkas sienu rotā, kas Igaunijas karogam līdzīgs, jo Ziemassvētku kaujām veltītajā plakātā dominē naksnīgo debesu zilā, tumšo mežu melnā un sniega baltā krāsa.

Ziemassvētku kauju muzejs

Dodos tuvāk muzeja ēkai un pirmās aplūkoju plāksnes pie ēkas ārsienas. Uz vienas atgādinājums par to, ka šai apkārtnē sākās Ziemassvētku un janvāra kaujas, bet otra veltīta latviešu strēlnieku bataljonu simtgadei. Kamēr aplūkoju plāksnītes, pamanu rosību muzeja ēkas priekštelpā. Tur kāds puisis, šķiet, izkārto dažādus informatīvus materiālus uz prāvas militāri zaļajā krāsā tonētas kastes ar nelielu, sarkanu krustu uz tās sāna.

Sveicinu puisi, tas atbild manam sveicienam, bet tad nozūd muzeja iekštelpās. Ieeja muzejā ir bez maksas, un dodos iekšā arī es. Skaņas no ēkas otrā stāva liecina, ka puisis ir patvēries tur, kur ieeja paredzēta tikai personālam. Tad nu visas pirmā stāva izstāžu telpas ir manā rīcībā.

Muzeja iekštelpās izvietota ekspozīcija “Latviešu strēlnieku Ziemassvētku kaujas. 1916.- 1917.gads”. Pie sienām no bērza darinātos rāmjos fotogrāfijas, apraksti, kauju shēmas. Vairākiem rāmjiem piestiprinātas arī koka kastes, kurās sarindoti dažādi Tīreļpurva apkārtnē atrasti priekšmeti (ieroči, to daļas, šāviņi, sadzīves priekšmeti) – liecības par vēsturiskajiem notikumiem šai apvidū.

Ziemassvētku kauju muzejā

Iemetis ziedojumu tam paredzētajā ķiverē, mierīgi izstaigāju muzeja telpas, iepazīstoties ar informāciju un eksponātiem. Pie griestu sijas te kārts prāvs latviešu strēlnieku bataljonu krūšu nozīmes atveids ar uzlecošo sauli, zobenu un ozollapu vītni, kā arī burtiem LSB latviešu un krievu valodās.

Nonāku arī telpā, kuras vidū stikla vitrīnā no ziņkārīgu apmeklētāju pirkstiem paslēpies paša muzeja vārdiem lielākais kaujas vietu makets Latvijā. Maketa autori atveidojuši plašu Ziemassvētku kauju teritoriju ar Pirmajam pasaules karam raksturīgajiem nocietinājumiem, kuros izvietotas arī miniatūras karavīru figūriņas. Makets šķiet ļoti rūpīgi izstrādāts, izveidojot apkārtnes reljefu, nocietinājumu līnijas, apbūvi. Sīkie kociņi salauzti, it kā tos būtu dragājusi miniatūras artilērijas uguns.

Kad loku pa muzeja iekštelpām esmu veicis, laiks apskatīt muzeja āra teritorijā izveidoto ekspozīciju. Pirmos aplūkoju divus lielgabalus, kas novietoti zālājā līdzās muzejam. Lasot aprakstus, secinu, ka, lūkojoties no Ziemassvētku kauju skata punkta, viens no lielgabaliem ieradies ciemos no pagātnes, bet otrs – no nākotnes. 19. gadsimta otrās puses aplenkuma lielgabals, kura stobrs nu atpūšas muzejā, bija Krievijas armijas bruņojumā līdz 1. Pasaules karam. Tam blakus uzstādītais lauka lielgabals dzimis pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados.

19. un 20. gadsimta lielgabali

Atgriežos pie Ziemassvētku kauju tēmas, aizsoļojot līdz vācu aizsardzības pirmās līnijas – “vācu vaļņa” – rekonstruētajam posmam. Valnis izveidots tieši tur, kur tā oriģināls stiepies Ziemassvētku kauju laikā. Ziemassvētku kauju muzejs uzsver, ka tas ir vienīgais šāda veida objekts Baltijā. Tā kā nebija iespējams purvainajā augsnē veidot tradicionālos ierakumus, vācu karaspēks pāri Tīreļpurvam vairāku desmitu kilometru garumā savu pirmo aizsardzības līniju veidoja, uzberot zemes valni 2-3 metru augstumā un nostiprinot to ar koka konstrukcijām.

Rekonstruētais “vācu valnis”

“Vācu vaļņa” rekonstrukcija veikta 2006. un 2017. gadā. Rekonstrukcijai gan pavisam drīz būs nepieciešama rekonstrukcija, jo mitrums un laika zobs ir krietni sagrauzuši vaļņa koka konstrukcijas. Dažs vertikāli zemē dzītais stabs jau sašķīdis.

No “vācu vaļņa” pārvietojos uz vēl kādu no koka darinātu būvi – blindāžu. Šādas būves, kas darinātas no koka un pastiprinātas ar betona un metāla konstrukcijām, varēja izmantot dzīvošanai. Blindāžas jumts bagātīgi klāts sūnām un zāles kušķiem. Virs ieejas durvīm esošs uzraksts vēsta, ka blindāžā mitinājies kāds no vācu virsniekiem. Manā priekšā esošā būve, protams, ir rekonstrukcija. Dodos iekšā blindāžā. Telpa ir pieticīgi mēbelēta, vienā malā mūra pavards, kas ļāva gan sasildīties, gan pagatavot siltu ēdienu.

Vācu blindāža

Kad atgriežos dienasgaismā, ievēroju nelielu betona bloku kaudzīti, kas arī, šķiet, ir muzeja eksponāts. Līdzās esošā plāksnīte vēsta, ka no šādiem blokiem, savienojot tos ar metāla stieņiem un javu, vācieši 1. Pasaules kara laikā būvējuši savas aizsardzības būves. Konkrētie bloki atrasti Ziemassvētku kauju rajonā.

Būvniecības bloki

Muzeja teritorijā slejas arī kāda masīva, no betona darināta būve – vācu betona ugunspunkts. Līdzās novietotais apraksts vēsta, ka šādi ugunspunkti Ziemassvētku kaujās izrādījās nepārvarams šķērslis 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkam. Ugunspunkta sienas un griesti esot vairāk nekā metru biezi, tā pasargājot tajā esošos no artilērijas šāviņiem.

Vācu betona ugunspunkts

Ugunspunkts rekonstruēts, par paraugu izmantojot no Pirmā pasaules kara laikiem saglabājušos betona ugunspunktu Jēkabpils novada Kalna pagastā. Dodos iekšā betona celtnē. Ziemassvētku kauju laikā šādas būves vēma uguni pār latviešu strēlniekiem, bet šodien betona milzis mēmi lūkojas uz apkārtni. Pa šaujamlūkām saskatāmas vien koku rindas un muzeja aktivitāšu laukums, kurā skolēnu grupas, veicot dažādus uzdevumus, var iejusties strēlnieku lomās.

Līdzās ugunspunktam ir arī krietni mazāks betona veidojums – šaujamtornis – novērošanas tornis. Šādi torņi 1. Pasaules kara laikā esot kalpojuši par patvertnēm pirmajās nocietinājumu līnijās esošajiem karavīriem. Konkrētais šaujamtornis esot atradies krievu armijas pozīcijās Salaspils pagastā un, aizmūrējot šaujamlūku, ticis piemērots novērošanai, izmantojot periskopu.

Šaujamtornis – novērošanas tornis

Izstaigājis gan muzeju, gan tā āra ekspozīciju, atgriežos uz ceļa un soļoju pa to tālāk uz dienvidu, dienvidrietumu pusi. Paralēli ceļam aizvijas elektrolīnija. Pamanu arī pa kreisi uzstādītu norādi uz pulkveža Brieža ceļu un nospriežu, ka atpakaļceļā noteikti izmantošu iespēju iegriezties šai ceļā.

Kad tuvojos Komandiera ceļam, tālumā aiz meža saklausu īpatnējas skaņas, bet nespēju izšķirt, vai tur sasaucas putni, zvēri, vai ūjina cilvēki. Koncerts kādu brīdi turpinās, bet uz manu pusi neviena dzīva būtne nedodas. Iespējams, mežā kāda jautra ballīte notiek.

Pirms krustcelēm apstājos un kāpju nost no ceļa, jo esmu sasniedzis pirmo no piemiņas vietām, kurām par godu metu līkumu no muzeja. Kritušu lapu paklāja vidū guļ akmens, kurā iekaltais vēstījums dara zināmu, ka šai vietā Ziemassvētku kaujās ievainots kapteinis Frīdrihs Briedis. 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka 1. bataljona komandieris F. Briedis Ziemassvētku kauju pirmajā dienā šai vietā tika smagi ievainots rokā.

Piemiņas akmens Frīdriha Brieža ievainošanas vietā

Uz akmens virsmas tēlnieks Vilnis Titāns iekalis sauli un zobenu, kā arī uzrakstu “ŠEIT ZIEMASSVĒTKU KAUJU LAIKĀ IEVAINOJA KAPTEINI FR. BRIEDI”. Piemiņas akmens šai vietā guļ jau 22 gadus, un pamazām akmens virsmu noklājusi nelielu, gaišu ķērpju kārta.

Kāpju augšup uz ceļu un eju tālāk. Pagrieziens pa labi uz Komandiera ceļu, raits soļojums, un es esmu sasniedzis vēl vienu piemiņas vietu. Arī šī piemiņas akmens autors ir Vilnis Titāns. Akmens veltīts 560 Ziemassvētku kaujās kritušo karavīru piemiņai, kas apglabāti netālajos brāļu kapos “Skangaļi III” (Skangal III). Mirkli pastāvu pie nosūnojušā akmens, tad sāku savu ceļu atpakaļ uz Ziemassvētku kauju muzeja pusi.

Savā ceļā sastapis vien kādu vientuļu autobraucēju, esmu sasniedzis vietu, kur norāde aicina doties mežā pa pulkveža Brieža ceļu. Sekoju norādei un drīz soļoju pa lapām noklātu meža ceļu. Šur un tur var manīt arī sēnes, kas dažviet sapulcējušās visai lielos bariņos. Pa kreisi no ceļa mežā redzami zemes vaļņi, kas bijusi daļa no vācu armijas aizmugures nocietinājumiem. Nokļūstu vietā, kur viena no izzinošās pastaigu takas informatīvajām planšetēm pastāsta vairāk par šiem nocietinājumiem, kuru pārdomātais iekārtojums un piedāvātās ērtības savulaik ļoti pārsteidza arī latviešu strēlniekus.

Secinu, ka maršruta turpinājumā labu brīdi sekošu izzinošās pastaigu takas norādēm. Sarkanie marķējumi uz kokiem lieliski pamanāmi. Informatīvās planšetes sniegs plašāku priekšstatu par apkārtnē redzamajām Ziemassvētku kauju liecībām.

Par artilērijas šāviņu izrautajām bedrēm

Nākamā informatīvā planšete stāsta par artilērijas šāviņu izrautajām bedrēm. Līdzās planšetei meža augsnē vērojama apaļa bedre, kuru, iespējams, radījis viens no sprāgušajiem šāviņiem. Apraksts papildināts ar pašu strēlnieku atmiņām par kaujās notikušo. Turpinājumā nonāku pie zemē izraktas, mazas, no iekšpuses ar koka dēļiem apšūtas akas. Te vācu armijas karavīri iekārtojuši ūdens ņemšanas vietu. Nu jau aka, protams, aizbirusi, tomēr tās dibenā starp lapām un koku zariem vīd arī neliels ūdens spogulis.

Pārgājiena turpinājumā taka, ko caurvijušas apkārt augošo koku saknes, aizvijas pa vācu armijas nocietinājuma līniju – “vācu valni”. Ziemassvētku kauju laikā ar šo šķērsli sastapās latviešu strēlnieki, un pēc brīža es nonāku vietā, kur 1916. gada 23. decembrī (pēc vecā stila) 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks pārrāva vācu nocietinājumu līniju.

Piemiņas zīme “Zobens”

Vispirms iepazīstos ar Ziemassvētku kauju muzeja sarūpēto informatīvo planšeti par “vācu valni” un strēlnieku stāstiem par to, kā izdevās tikt valnim pāri, tad dodos uz vietu, kur, pieminot šo notikumu, 1993. gada 9. janvārī uzstādīts tēlnieka Ģirta Burvja no priedes koka darinātais, sešus metrus augstais “Zobens”. Abās pusēs zobenam  zemē ieslīpi stiprināti ozolkoki, simbolizējot vācu aizsardzības līniju, ko pārrauj strēlnieku zobens.

No “Zobena” dodos uz ziemeļiem, lai apciemotu vēl trīs vietas, kur pirms Ziemassvētku kauju sākuma bija sapulcējušies latviešu strēlnieku pulki. Pa ceļam atrodu divas informatīvās planšetes. Viena no tām atgādina, ka, lai nokļūtu līdz “vācu valnim”, strēlniekiem vispirms bija jāpārvar dzeloņdrāšu aizžogojumus, ko palīdzēja veikt īpaši sagatavotas griezēju vienības, kas veidoja ceļus uzbrukumam. Ja griezējiem nesekmējās, aizžogojumi tika spridzināti. Izgājis izcirtumā, nokļūstu pie otras planšetes, kas dalās ar strēlnieku atmiņām par atrašanos neitrālajā zonā starp abām – krievu un vācu – nocietinājumu līnijām, kamēr griezēji gatavo ceļus uzbrukumam.

No meža iznāku uz ceļa vietā, kur pirms uzbrukuma 1916. gada 23. decembra rītā pulcējās 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks ar devīzi “NEBĒDĀJ’TIES KARAVĪRI SIDRABOTA SAULE LEC”. Uzbrukumā pulks devās pulksten 5:20, un par tā sekmēm atgādina pirms brīža skatītais “Zobens”.

Izmantojot te uzstādīto koka tiltiņu, šķērsoju ceļmalas grāvi, lai sasniegtu otrpus ceļam esošo vietu, kur bija sapulcējies 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulks (devīze “TĒVUZEMEI GRŪTI LAIKI, DĒLIEM JĀIET PALĪGĀ”), kas uzbrukumā vācu aizsardzības līnijām devās 6:00 no rīta.

Vēlreiz šķērsojis tiltiņu pār grāvi, atgriežos uz lielceļa, kam atsevišķās kartēs piešķirts nosaukums Piecu ceļu krusts, un, pagājis nedaudz uz rietumiem, griežos pa labi nākamajā stigā, kur norāde vēsta, ka atradīšu 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka pozīcijas Ziemassvētku kauju sākumā. Tā kā esmu apvidū, kur stiepusies krievu armijas pirmā nocietinājumu līnija, tieku arī pie informatīvās planšetes, kas stāsta par krievu nocietinājumiem, kas esot bijuši vājāki par vācu būvēm, jo krievu karaspēks paļāvies uz savu skaitlisko pārsvaru.

Drīz stāvu vietā, no kuras kaujās devās 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks ar devīzi “UZ EŽIŅAS GALVU LIKU SARGĀT SAVU TĒVUZEMI”. Šis pulks bijis sadalīts divos bataljonos. Pirmais no tiem kaujās devies jau 5:20 kopā ar 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulku. Otrais bataljons kaujās iesaistījies 40 minūtes vēlāk, dodoties pildīt tam patstāvīgi veicamo uzdevumu.

Šķērsojis līdzās esošo grāvi, dodos iekšā mežā, tad tālāk pa izcirtumu, virzoties uz vietu, no kuras tika vadīts latviešu strēlnieku uzbrukums Ziemassvētku kaujās. Informatīva planšete un ķērpjiem noklāta koka norāde pavēsta, ka esmu sasniedzis meklēto. Dienu pirms Ziemassvētku kaujām tika izveidota Apvienotā latviešu strēlnieku divīzija, kurā ietilpa abas latviešu strēlnieku brigādes. Divīzijas vadību uzticēja 1. latviešu strēlnieku brigādes komandierim, ģenerālmajoram Augustam Misiņam. Vietā, kur stāvu, atradās blindāžas, no kurām Ziemassvētku kaujās darbojās Apvienotās latviešu strēlnieku divīzijas štābs.

1. brigādes štāba vieta

Pa egļu ieskautu ceļu turpinu savu pārgājienu. Egļu zari ir pilni maziem čivinātājiem, kas tik strauji pārvietojas, ka man tā arī neizdodas pamanīt, kas tieši tie ir. Šķiet, ka no visām pusēm mani ielenkuši mazi putneļi. Egļu zari līgojas vien, čivinātājiem skrienot caur tiem.

Iznācis uz Krasnova ceļa, pabāžu degunu arī takās, kuru apkārtnē Ziemassvētku kaujās atradušās krievu armijas artilērijas pozīcijas. Tā kā arī te uzbūvēts koka tiltiņš pār grāvi, jānoskaidro taču, kam par godu tas tapis. Ierastā krievu armijas taktika bijusi kājinieku uzbrukumu sākt tikai pēc ilgstošas sagatavošanas ar artilērijas uguni, bet Ziemassvētku kaujās taktika tika mainīta, lai tā pārsteigtu pretinieku. Uzbrukumu sāka kājinieki, kam ceļu sagatavoja dzeloņdrāšu griezēji, un artilērijas uzdevums bija atbalstīt kājiniekus jau pēc uzbrukuma sākuma. Apkārtni te, protams, pārņēmis mežs, tāpēc ilgi neuzkavējos un atgriežos uz Krasnova ceļa.

Vieta, kur Ziemassvētku kauju laikā atradušās krievu armijas artilērijas pozīcijas

Pirms Krasnova ceļa un Lielā plostu ceļa krustojuma ieraugu vēl vienu piemiņas akmeni. Te pirms Ziemassvētku kaujām pulcējās 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulks, kas uzbrukumu vācu aizsardzības līnijām sāka 6:30 (informatīvā planšete) vai 7:30 no rīta (akmenī iekaltais laiks). Šis pulks ir vienīgais, kam Uldis Sterģis nav akmenī iekalis devīzi. Iespējams, ka šim pulkam kāda iemesla dēļ tādas nebija.

Izejot uz Lielā plostu ceļa, esmu šķērsojis robežu starp diviem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem – Zemgali un Vidzemi, starp diviem mūsdienu administratīvajiem novadiem – Jelgavas un Mārupes, starp diviem pagastiem – Valgundes un Babītes.

Dodos uz ziemeļiem un sasniedzu piemiņas vietu pirmajiem kritušajiem latviešu strēlniekiem. Tas noticis vēl labu laiku pirms Ziemassvētku kaujām – 1915. gada 25. oktobrī, kad ugunskristības netālu no “Kraslovsku” mājām piedzīvoja vēl līdz galam neapmācītais 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons. 1990. gadā atklātais, Ulda Sterģa darinātais piemiņas akmens godina pirmos trīs kritušos latviešu strēlniekus – Jēkabu Timmu, Jāni Gavenasu un Andreju Stūri. Te atvados no Ziemassvētku kauju muzeja informatīvās takas. Galvenos tās pieturas punktus esmu apciemojis.

Piemiņas akmens pirmajiem kritušajiem latviešu strēlniekiem

Soļoju tālāk un zinu, ka drīz būs jāpieņem lēmumu, vai izmest nelielu, sešus kilometrus garu līkumu (trīs kilometri turp un tik pat atpakaļ) līdz Antiņu brāļu kapiem, rekonstruētajiem nocietinājumiem un medikamentu noliktavai tiem līdzās, vai doties atpakaļ uz A9 šoseju, pa ceļam apciemojot Ložmetējkalnu. Esmu nospriedis, ka šo lēmumu pieņemšu tad, kad pa Ložmetēju ceļu būšu šķērsojis Rāvāja purvu. Pagaidām pašsajūta ir laba, tāpēc domāju, ka līkumu izmetīšu, tomēr vispirms jātiek cauri purvam. Pieredze ar Maztīreli, kurā meklēju “Krustu”, liek būt piesardzīgam ar savām prognozēm.

Ejot taisni pa Lielo plostu ceļu, ieraugu kādu koka norādi, kas pavēsta, ka šis ceļš varētu būt dēvēts arī par Nikolaja ceļu. Pagājis garām “Rāvāju” mājām, drīz esmu Ložmetēju ceļa sākumā. Sākotnēji ceļš ir plats, iebraukts, no abām pusēm to ieskauj zālāja joslas, aiz kurām paceļas meži. Pa tādu ceļu var ātri virzīties uz priekšu, ko arī daru. Tuvojoties vietai, kur Ložmetēju ceļš met līkumu pa kreisi, ieraugu pagriezienā parādāmies kādu džipu. Ceļu krustojumā tas pagriežas prom no manis, tāpēc varu vērot vien tā gaismas tālumā. Džipa parādīšanās liek man domāt, ka arī ceļa turpinājums varētu būt visai gluds un mierīgs, ja pa to var izbraukt ar šādu auto.

Džips ir apstājies tālāk uz stigas, kad arī es sasniedzu pagriezienu un dodos pa kreisi. Kā cerēts, arī šeit Ložmetēju ceļš ir visai plats, zāles joslu un mežu ieskauts. Vienīgi ceļa segums liek domāt, ka tas ticis stiprināts, jo ceļu klāj grants kārta. Lielāki akmentiņi ik pa brīdim liek negaidīti saļodzīties manām zābakos tērptajām kājām, bet ceļa segums nespēj mani kavēt. Ceļa gals noslēgts ar koka barjeru, kas aptur automašīnas, bet gājējiem nav šķērslis. Iespējamas, ka džipā, ko pirms mirkļa manīju stigu krustcelēs, brauca šo zemes gabalu īpašnieks.

Ložmetēju ceļš

Pieveicis Ložmetēju ceļu, mirkli iedziļinos savās sajūtās un lemju, ka esmu gatavs garākai distancei, tāpēc pagriežos pa labi un aizsoļoju uz Antiņu brāļu kapu pusi. Uz šī ceļa sastopu vairāk auto, nekā visā līdzšinējā pārgājienā. Dažs pabrauc man garām, bet lielākoties manāmi vienā vai otrā ceļa pusē mežā paslēpušies džipi. Iespējams, tie patvērušies savā dabiskajā vidē, lai izspruktu no braucieniem uz lielveikaliem, restorāniem un skaistumkopšanas saloniem. Te notikuši arī meža darbi, uz ko norāda kaudzēs sakrautie, slaidie priedes baļķi.

Rekonstruēto ierakumu galā stāv jau kārtējais džips. Dodoties tam tuvāk, ieraugu kādu kundzi kāpjam lejup no kāpas. Sveicinu to un vaicāju: “Jūs vēl kādu sēni cerat atrast vai ierakumus skatāt?” “Jā. Gan, gan,” kundze man atbild. Augstāk kāpā manu vēl kādu sēņotāju, kas, iespējams, ir šīs kundzes tuvinieks un nu vēro, ko tādam garāmgājējam no tās vajag.

Jūtot, ka nākamais pārgājiena pieturas punkts teju vai sasniegts, solis kļūst vēl raitāks. Domās jau atkal veru vaļā somā ielikto masiņu ar pārtiku. Ieraugu, ka pie rekonstruētās medikamentu noliktavas ir arī soliņi, bet nolemju vispirms apciemot Antiņu brāļu kapus.

Antiņu brāļu kapi izveidoti pie “Tīreļu” mājām. Pēc pirmās Ziemassvētku kauju dienas te esot apglabāti 105 kritušie 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka karavīri. Vēlāk apbedījumu skaits pieaudzis, tai skaitā pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados te esot pārapbedīti kritušie karavīri no citām Babītes pagasta apbedījumu vietām.

Antiņu brāļu kapi

Kapsētas vārtus rotā dažāda izmēra lentas Latvijas karoga krāsās. Tās te būs atstājuši kapsētas viesi, nevis apsaimniekotāji. Dodos kapsētai apkārt, vien kritušajām lapām čabot zem manu zābaku zolēm. Otrpus te esošajam grāvim uzstādīta norāde uz ieeju kapsētā, kura rotāta trim šauteņu durkļiem. Atgriežos kapsētā un apstājos pie te uzstādītā pieminekļa.

1925. gadā kapsētā atklāts pēc arhitekta Eižena Laubes projekta darināts betona obelisks, kura pakājē esošais uzraksts vēsta, ka piemineklis veltīts “1916 – 1917 še apglabāto 1240 latvju strēlnieku piemiņai”.

No brāļu kapiem soļoju uz medikamentu noliktavu. Šai apkārtnē Ziemassvētku kauju laikā bijis izvietots 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka štābs. Pēc ārsta – pulkveža Pētera Sniķera ieteikuma tuvumā esošās kāpas galā izveidota medikamentu noliktava. Par godu Ziemassvētku kauju simtgadei vēsturiskā latviešu strēlnieku lauka lazaretes medikamentu noliktava atjaunota.

Ēkas durvis izrādās aizslēgtas, tāpēc ielūkoties tajā varu vien caur aizrestoto lodziņu. Tumsā manu nestuves, ūdens krūzi un virkni lielāku un mazāku fotogrāfiju gar telpas sienām. Tas liek domāt, ka medikamentu noliktava reizēm tiek atvērta apmeklētājiem un es vienkārši neesmu izvēlējies pareizo apmeklējuma laiku.

Rekonstruētā medikamentu noliktava

Kad brāļu kapi apciemoti un medikamentu noliktava aplūkota, iekārtojos uz viena no soliņiem, lai iestiprinātos. Noieti jau 29 kilometri. Kamēr uzņemu barības vielas, ievēroju, ka šī ir samērā “dzīva” apkārtne. Garām pabrauc kāds motociklists, parādās pa kādam auto.

Kad baterijas atkal pilnas, dodos lūkot vietu, kur atjaunoti kādreizējie latviešu strēlnieku ierakumi un zemnīcas. Garā kāpa, kas stiepjas uz ziemeļiem no ceļa, kas savieno Antiņu brāļu kapus ar Ložmetējkalnu, ir izrakumiem izrobota, un neliels šādu izrakumu posms ir ticis atjaunots.

No medikamentu noliktavas eju apkārt kāpas galam, tālāk pa ceļu un tad vietā, kur Ziemassvētku kauju laikā esot atradies viens no daudziem pārsiešanas punktiem, raušos kāpas mugurā. Otrpus kāpas korei ieraugu meklētos ierakumus un kāpju lejup. Atceros, ka ierakumu galu manīju vietā, kur sastapu kundzi – sēņotāju, tāpēc esmu drošs, ka no tiem lieliski var izkļūt atpakaļ uz ceļa.

Rekonstruētie latviešu strēlnieku ierakumi

Ierakumu sienas te stiprinātas ar baļķiem un dēļiem. Pamazām virzoties uz priekšu, ieraugu arī rekonstruētu zemnīcu. Durvis izrādās slēgtas ne tikai medikamentu noliktavai, bet arī atrastajai zemnīcai. Būves jumts veidots no vairākām baļķu kārtām un pārklājies ar zaļu sūnu segu. Līdzās esošajā informācijas stendā zemnīcas rekonstruētāji atzīst, ka, tā kā nav vienotu patvertņu būves principu, šī ir viena no variācijām par latviešu strēlnieku patvertnēm.

Latviešu strēlnieku zemnīca

Nedaudz tālāk atrodu vēl divas patvertnes, kuru durvis arī izrādās aizslēgtas. Vienai no patvertnēm ticis Kurzemes vārds, otras dūmeni rotā kas aizdomīgi līdzīgs pārvietojama grila vākam. Iespējams, ka tādus bija iecienījuši arī latviešu strēlnieki.

Izkāpis no ierakumiem, dodos atpakaļ uz ceļu un sāku soļojumu uz Ložmetējkalnu. Džips, kundze un tās pavadonis ir pazuduši. Arī tālāk mežā jau pazudusi virkne te manīto džipu. Sēņotāji būs nolēmuši tikt mājās vēl pirms tumsas.

Ceļa posms līdz Ložmetēju ceļa galam tiek pieveikts ātrā solī. Ložmetēju ceļa galā mani sagaida vīrs spilgti  oranžā vestē. “Mežstrādnieks vai medību dalībnieks?” pie sevis nodomāju. Sveicienam vīrs atbild ar jautājumu: “Vienkārši tūrisma pastaiga?” Atbildu apstiprinoši un turpinu savu vienkārši tūrisma pastaigu.

Kad esmu pagājis garām Ložmetēju ceļam, jūtu retas lietus piles skaram manas rokas un vaigus. Pēcpusdienai solītais lietus beidzot atnācis šurp no Kurzemes. Kamēr līst tikai simboliski, lietus jaku un somas pārvalku nemeklēju, bet esmu gatavs pie tiem ķerties, tikko būs tāda nepieciešamība.

Lietus parādīšanās ir likusi man pielikt soli. Vēroju arī debesis, lai spriestu, cik ilgi vēl varu rēķināties ar dienas gaismu. Ložmetējkalns un netālu no tā esošs piemineklis ir pēdējie apskates objekti manā Ziemassvētku kauju taku maršrutā. Drīz atkal šķērsoju Zemgales un Vidzemes robežu, atgriežoties Jelgavas novadā un Valgundes pagastā.

Starp diviem etnogrāfiskajiem novadiem

Kad nosoļots vēl neliels gabaliņš, augstāk kāpā esoša norāde pavēsta, ka esmu sasniedzis Krievu ložmetējkalnu. Frontes otrā pusē tam pretī atradās Vācu ložmetējkalns. Pakāpjos nedaudz augstāk Krievu ložmetējkalnā, lai palūkotos uz to tuvāk, tad atgriežos uz ceļa un sparīgi soļoju tālāk. Tā kā Ložmetējkalna skatu tornis ir augstāks par koku galotnēm, zinu, ka man ir labas izredzes apkārtni skatīt vēl dienas gaismā. Saule gan šodien tā arī nav izlīdusi no savas slēptuves aiz pelēkās mākoņu segas. Sīkais, bet nepiekāpīgais lietus liek domāt, ka saulei nav izredžu parādīties arī vakarpusē.

Krievu ložmetējkalnā

Tuvojoties Ložmetējkalnam, ieraugu norādes uz “vācu valni” un cīņu vietām. Pie sevis nodomāju, ka tās šodien jau esmu paguvis apskatīt. Drīz klāt arī Ložmetējkalns. Tam līdzās esošajā autostāvvietā apmeklētāji iekurinājuši ugunskuru. Lietainais un pelēkais laiks neliedz sarīkot pikniku.

Kāpju augstāk kalnā, kur nokļūstu pie 1977. gadā te uzstādītā piemiņas akmens, kuram 1993. gadā pievienota koka plāksne ar uzrakstu “LOŽMETĒJKALNS – LATVIEŠU STRĒLNIEKU ZIEMASSVĒTKU KAUJU PIEMIŅAI”. No 1987. līdz 1993. gadam akmeni rotājusi kapara plāksne ar citu uzrakstu, bet tā sākotnēji sašauta, tad norauta. 1916. gada pirmo Ziemassvētku rītā (pēc vecā stila) latviešu un sibīriešu strēlniekiem izdevās ieņemt šo vācu nocietinājumu un dienu vēlāk noturēt to par spīti vācu armijas centieniem zaudētās pozīcijas atgūt.

Piemiņas akmens Ložmetējkalnā

Kad turpinu ceļu augšup uz 27 metrus augsto skatu torni, pamanu trīs puišus, kas kāpj kāpā no ceļa puses. Savu ar sarkanbaltsarkano karogu rotāto auto tie atstājuši laukumā otrpus ceļam.  Pielieku soli un pirmais dodos augšup tornī. Aiz muguras jau gandrīz 36 pārgājiena kilometri.

Ložmetējkalna skatu tornis

Torņa augšā mani sagaida vējš. Kamēr gāju pa mežu, nebiju pamanījis, cik stipri šodien pūš. Izstaigāju torņa augšu, lai palūkotos uz visām debess pusēm. Apkārt zaļo priežu galotnes, starp tām vietām iespraukušies lapu koku kailie zari, kuru lapu rotas jau izklātas uz koku saknēm. Skatu platformas vidū novietota liela karte, kas ļauj orientēties tuvākajā apvidū, kā arī paskaidro, ko labvēlīgos apstākļos no torņa var saskatīt lielākā attālumā.

Skats no Ložmetējkalna skatu torņa

Vēja izvēdināts, kāpju lejup, lai turpinātu ceļu uz noslēdzošo mana pārgājiena apskates objektu. Lietus turpina sīkām lāsēm slacīt Ložmetējkalnu un tā apkārtni. Trīs puiši vēl mirkli uzkavējas tornī, bet tad arī seko man lejup.

Kad atgriežos uz ceļa, noprotu, ka nu jau sacenšos ar dienas gaismu. Traucu uz priekšu un drīz ieraugu pieminekli, kas līdzinās koka stumbram ar apzāģētiem zariem. Mazliet apdrupis uzraksts uz tā vēsta: “ŠO CEĻU UZ LATVIEŠU STRĒLNIEKU GOLGĀTU APSTĀDIJUSI MEŽU DARBINIEKU BIEDRIBA 1932. – 1935. AR MEŽU D-TA ATBALSTU, PIEDALOTIES VECO STRĒLNIEKU B-BAI UN SKOLU JAUNĀTNEI.” Iespējams, arī pa šo uzrakstu kāds šāvis, jo kas gan cits būtu izrāvis robu pašā uzraksta vidū. Piemineklis te uzstādīts pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu otrajā pusē.

Piemineklis alejas stādītājiem

Kad visi iecerētie apskates objekti apciemoti, varu griezt stūri uz “Aitiņlauvām”. Dodos atpakaļ uz Ložmetējkalna pusi, tad pāreju uz taku, kuru no Ložmetējkalna ceļa atdala grāvis. Taka pagriežas pa labi, un es pamazām attālinos no Ložmetējkalna. Joprojām līņā, bet nu jau vairāk domāju par gaismu. Pieres lukturis un atstarojošā veste uzturas somā un gaida, kad tos likšu lietā.

Kad esmu pagriezies ap takas stūri, tālāk priekšā ieraugu divus kvadriciklistus. Tie gan nebrauc uz manu pusi, bet ir nolēmuši šķērsot grāvi, kas abiem sekmīgi izdodas, un motoru troksnis pagaist mežā.

Pēc kāda brīža meža takās sastopu vēl divus motobraucējus. Tie šoreiz uz diviem riteņiem. Pats jau nedaudz līdzinos kam mehanizētam, jo pulsometrs ir paziņojis, ka tā baterija drīz izlādēsies, tāpēc no manas rokas uz mugursomas kabatu nu stiepjas vads. Pabēgu nost no ceļa, lai motobraucēji var droši pabraukt garām, tad turpinu iet uz “Aitiņlauvu” pusi.

Spriežot pēc prāvām ābolu kaudzītēm, ko var manīt šur un tur apkārtnes ceļos un takās, pa šiem mežiem cilvēki mēdz pārvietoties ne tikai ar motorizētiem transporta līdzekļiem, bet arī zirgu mugurās. Smilšaino takas segumu izraibinājuši pakavu atstātie nospiedumi.

Otro reizi šodien esmu pie strēlnieku kapiem līdzās “Melderu” mājām. Aiz kokiem jau dzirdams troksnis, ko rada pa šoseju A9 traucošie auto. Vēl pēdējo reizi šodien pielieku soli un nokļūstu šosejas malā. Otrpus ceļam jau redzamas “Aitiņlauvas” un autostāvvieta, kur mani gaida automašīna un sausas drēbes.

Šķērsojis šoseju un aizsoļojis līdz auto, apturu pulsometru. Šodien noieti gandrīz 42 kilometri. Atslēdzis auto, tieku pie sausāku drēbju kārtas. Pārgājienu zābaku vietā kājās atkal viegli sporta apavi. Vēl gan mana ciemošanās šai pusē turpināsies, jo esmu solījis “Aitiņlauvām” par autostāvvietas izmantošanu norēķināties to restorānā.

Apsēdies pie brīva galdiņa, pasūtu karstu tēju ar citronu, kartupeļu pankūkas un šokolādes fondantu. Manas ciemošanās laikā gluži nemanot pazūd vairākas krūzītes karstā dzēriena. Pēc tik garas pastaigas ir lieliski izbaudīt mierīgu atelpas brīdi. Aiz loga tumsā joprojām pakšķina lietus.

Karsta tēja “Aitiņlauvās”

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: