06.07.2019. Mazītiņš pārgājiens un dubļains zaķis Alūksnē

Sestdienas rītā Rankā līst. Laika prognoze neko īpaši labu nesola arī pārējai dienai. Šķiet, tieši ziemeļaustrumu Latvijā šodien koncentrēsies lietus un negaisi, Alūksnei kļūstot par Latvijas lietus galvaspilsētu. Ar cerību, ka varbūt tomēr līdz dienas beigām kas mainās, sēžos auto un dodos uz Alūksni. “Stirnu bukā” skriešu jebkurā gadījumā, bet dienas turpinājums pēc tam atkarīgs no nokrišņu daudzuma.

Auto novietoju vienā no oficiālajām “Stirnu buka” dalībnieku autostāvvietām. Pagaidām te auto maz. Saskaitu piecas vieglās automašīnas un vienu autobusu. Stāvvietā iebraukšana no Ojāra Vācieša ielas, bet ir arī izeja kājāmgājējiem uz Pils ielu. Līdz starta vietai Pilssalā aptuveni viens kilometrs.

Skriešanas apavus iepakoju mugursomā, auju pārgājienu zābakus un dodos ceļā. Lietus joprojām līst. Kad esmu aizsoļojis līdz Ojāra Vācieša ielas un Pils ielas krustojumam, pagriežos uz Pilssalas pusi. Šeit jau autostāvvietas pilnākas, bet lielu tautas kustību nemana.

Alūksne ir “Stirnu bukam” gatava

Pa tiltu, kas ved uz Pilssalu, man pretī brauc auto ar Lietuvas reģistrācijas numuru. Varu tikai minēt, vai tas ir saistīts ar skrējiena organizatoriem, vai vienkārši kāds tūrists iemaldījies Pilssalā.

Sacensību centrā lielākā daļa dažādu organizāciju telšu jau uzcelta. Uzmeklēju “Jāņa sētas” tumši zilo telti, kur jau rosās Aivars un Beata. Telti abi veiksmīgi uzcēluši vēl pirms lietus, bet nu pamazām laukums iepretim teltij pārvēršas dubļu peļķē. Somu pagaidām vēl te neatstāju, jo vēlos iziet vismaz nelielu līkumu pa tuvākajām apskates vietām.

Izmetis mazu loku pa Pilssalu, soļoju uz Tempļakalna ielas gājēju tiltu. Pie tilta skanošā mūzika patīkami uzmundrina. Tilta dēļi lietū izmirkuši slapji. Zinu, ka šeit būs jāskrien arī sacensību laikā, tāpēc mēģinu novērtēt tilta seguma slidenumu. Būs jāuzmanās.

Tempļakalna ielas gājēju tilts

Aiz tilta pagriežos pa labi un eju gar Alūksnes ezera krastu. Šķiet, te īpaši piedomāts par makšķerniekiem, jo oranža, mākslinieciski noformēta atpūtas vieta ezera krastā gādā par to, lai būtu kur gan makšķeres, gan sēžamvietas atbalstīt.

Ekskluzīva vieta makšķerniekiem

Augstāk Tempļa kalnā mani sveic 20.gadsimta trīsdesmitajos gados celtais un deviņdesmitajos gados atjaunotais Saules tilts. Tieši šai vietā gaidāms arī “Stirnu buka” Kalnu karaļa sprinta etaps. Sprinta posms pavisam tuvu sacensību finišam, tā kā pirms tam skrējēji jau daudz spēku būs atstājuši distancē.

Saules tilts

Aizsoļojis līdz akmens kāpnēm, kas ved augšup kalnā, dodos pa tām uz skatu torni. Kad tuvojos tornim, paveras netālu esošās ēciņas durvis un kāda meitene vaicā, vai vēlos uzkāpt tornī. Tā kā atbildu apstiprinoši, meitene aicina mani ienākt mājiņā, jo par torņa apskati vispirms jāšķiras no viena eiro. Ar biļeti rokā varu turpināt ceļu.

Augšup uz skatu torni

Tieši pirms manis savu kāpienu tornī sākusi par mani gados vecāku cilvēku grupa, bet tie apstājas un palaiž mani garām, nosakot, ka tiem jau sešdesmit. Es sparīgi turpinu kāpienu augšup. Laba iesildīšanās pirms gaidāmā taku skrējiena.

Torņa augšā mani sagaida vējš un lietus, tomēr tas neattur mierīgi pavērot apkārtni. Lejā redzama Pilssala un “Stirnu buka” sacensību centrs. Tālāk aiz ezera vīd gan Alūksnes Jaunā pils, gan Alūksnes Evaņģēliski Luteriskās baznīcas tornis.

Alūksne no skatu torņa

Kamēr vēroju apkārtni, torņa augšu sasniegusi arī delegācija, kas ļāva man kāpnēs tos apdzīt. Kāda sieviete vēlas palūkoties torņa augšā esošajā binoklī, bet secina, ka tas nedarbojas un laikam ir par maksu. Kad binoklim pieķeras viens no kompānijas kungiem, tas secina, ka ar binokli viss kārtībā, tik palielinājums bijis tāds, ka var likties, ka itin neko nevar saskatīt.

No skatu torņa dodos tālāk Alūksnes ezera krasta virzienā. Drīz nonāku vietā, kur redzami skrējiena trases marķējumi, un tālāk labu brīdi soļoju pa trasi, pa kuru nedaudz vēlāk skriešu pretējā virzienā.

Uzmundrinājums skrējējiem

Ezera krastā atpūtas vietā “Pie līkā bērza” pamanu gan vientuļu makšķernieku, gan varenu ozolu, kas, spriežot pēc ozollapas simbola, atzīts par dižkoku. Ozola stumbra apkārtmērs pārsniedzot četrus metrus.

Dižozols “Pie līkā bērza”

Taka gar ezera krastu ved te augšup, te lejup. Redzu vietas, kur skrējēji pamatīgi jauksies pa dubļiem, kā arī tādas, kur distances kāpumi pārbaudīs dalībnieku izturību. Prātā apsveru, kā labāk izskriet šo posmu, ņemot vērā to, ka mani skriešanas apavi vairāk piemēroti asfaltam, nevis dubļiem. Galvenais skriet ar prātu un saglabāt līdzsvaru.

No ezera krasta manu netālo Cepurītes jeb Mīlestības salu. Ja pie Cepurītes salas piestājusi kāda laiva, otra tur vairs nedrīkst piestāt. 20.gadsimta deviņdesmitajos gados salā atrastas liecības par senu apmetni, kas bijusi apdzīvota vēl pirms mūsu ēras.

Skats uz Cepurītes salu

Iznāku pavisam netālu no Alūksnes robežas, kur divi vīri ar lieliem maisiem rokās uzkopj apkārtni. Viens no tiem atrod mobilā telefona maciņu, ko rāda otram. Apsteidzu abus vīrus un aizsoļoju augšup pa Miera ielu uz Alūksnes Lielo kapu pusi. Tieši kapiem par godu šī tiek dēvēta par Kapsētas pussalu. Kapsētas pirmsākumi te meklējami jau Ziemeļu kara laikā 18.gadsimta sākumā, bet uz vārtiem, ko rotā uzraksts “Esi uzticīgs līdz nāvei”, redzams gadskaitlis 1925.

Alūksnes Lielie kapi

No kapiem pagriežos Tempļa kalna virzienā. Šur un tur var manīt arī citus apkārtnes apmeklētājus, kas te ieradušies vai nu par godu “Stirnu bukam”, vai arī paši savas intereses par Alūksni mudināti.

Tempļa kalns ir sens latgaļu pilskalns, bet tajā redzamo rotondu – Slavas templi – 19.gadsimta sākumā licis uzcelt Alūksnes barons fon Fītinghofs. Tepat netālu atrodas arī kādas citas ēkas pamati. Šeit savulaik atradies mūzikas paviljons, bet tā sienu un griestu gleznojumi bija padomju varai netīkami, tāpēc 20.gadsimta sešdesmitajos gados paviljons nojaukts.

Rotonda Tempļa kalnā

Tempļa kalna virsotnē pamazām top arī Kalnu karaļa sprinta etapa finišs. Uzmanīgi paeju garām topošajai konstrukcijai, lai neaizķertu gar zemi novilktos striķus. Apskatījis apkārtni, secinu, ka labākais ceļš būs taisni lejup, un maziem solīšiem noskrienu lejā pa nogāzi. Kamēr veicu apli pa Kapsētas pussalu, ir uzradies arī Kalnu karaļa sprinta starts. Sprints būs salīdzinoši īss, bet kalna stāvums un distances beigu tuvums padarīs to par labu pārbaudījumu.

Drīz atkal esmu uz Tempļakalna ielas gājēju tilta, bet tā vietā, lai uzreiz dotos uz sacensību centru, vispirms pagriežos pa labi gar stadionu un pludmales volejbola laukumiem, jo vēlos apskatīt arī Livonijas Ordeņa pilsdrupas.

Livonijas Ordeņa pilsdrupas

Mūra pili šai vietā Livonijas Ordenis uzcēla 14.gadsimtā. Leģenda vēsta, ka pils mūrī iemūrēta meitene Marija, tāpēc Pilssalu mēdz dēvēt arī par Marijas salu. Pilsdrupās ierodos no sētas puses, brienot pa daļēji aizaugušām takām, kur nātres labprāt apčamda manus kailos stilbus. Aplūkojis senās pils paliekas, gar pilsdrupās uzbūvētās estrādes skatītāju soliņu rindām dodos laukā no šī viduslaiku nocietinājuma.

Livonijas Ordeņa pilsdrupas

Pēc nedaudz vairāk kā sešiem kilometriem noslēdzu savu nelielo pārgājienu. Sacensību centrā vispirms uzmeklēju reģistrācijas telti. Pirms manis viens “zaķis” saņem ziņu, ka kāds viņa numuru jau izņēmis. Pat paraksts ir atstāts. Viena no darbiniecēm noplāta rokas, velta viņam tādu skatienu, it kā puisis pats būtu organizējis numura nozušanu, un aicina to doties uz jauno reģistrāciju telti, lai atrisinātu radušos situāciju.

Par laimi manu numuru neviens nav izņēmis. Ar saņemto aploksni rokās soļoju uz “Jāņa sētas” telti, kur paslēpju mugursomu zem viena no galdiņiem. Pēc tam dodos uzmeklēt vietu, kur mierīgi piestiprināt numuru. Spriežot pēc sacensību informatora teiktā, esmu viens no nedaudziem, ko tas redz staigājam šortos, bet viņš met papildus izaicinājumu, sakot, ka vēl nav redzējis nevienu, kas staigātu t-kreklā. Izaicinājuma pieņemšanu atstāju citiem, jo par godu drēgnajai dienai zem sava t-krekla esmu vilcis arī termo veļas kārtu.

Sacensību centrs mirkst lietū

“Selgas” teltī piestiprinu numuru, paslēpju to zem jakas un dodos atpakaļ uz “Jāņa sētas” telti, kur sarunās ar Aivaru un Beatu pavadu lielāko daļu laika līdz startam. Teltis izkārtotas tik veiksmīgi, ka vienā blakus teltī tieku pie pankūkas ar šokolādes krēmu un banānu, bet otrā pusē Agita ar teipu nolīmē manu labo ceļgalu.

Kamēr top mana pankūka, Aivars stāv turpat blakus un nosaka, ka varētu visu dienu skatīties, kā pankūku cepējs rosās pie savām cepamvirsmām. Puisis visas darbības ir atstrādājis līdz pilnībai un veikli izklāj mīklu, kā arī apgriež pankūkas.

Agita nolēmusi šodien neskriet, bet manam ceļgalam piemeklē šortu krāsai pieskaņotu zaļu teipu. Viņas kolēģis pajoko, ka varētu līmēt rozā, tomēr Agita pastāvīgam klientam ko tādu nenovēl 😊

Līdz startam palikusi nedaudz mazāk kā stunda, kad nomainu pārgājienu apavus pret skriešanai piemērotākiem un dodos iesildīties. Vieglā riksī aizskrienu līdz pilsdrupām, tad atpakaļ līdz starta vietai un ķeros pie muskuļu stiepšanas. Turpat man līdzās iesildās arī citi dalībnieki. Kāds pāris noskata tieši to pašu koku, kuru atbalstam izmantoju es, un turpmākās minūtes draudzīgi izpildām zaķu iesildīšanās deju, kura gan neizceļas ar kustību saskaņotību.

Kad jau stāvam starta koridorā, arī saulīte nolemj palūkoties, kas gan te šodien Alūksnē notiek, bet pamalē manāmā tumši pelēko mākoņu siena liecina, ka tas nav uz ilgu laiku. Sajūta ir laba, un laika apstākļi šķiet skriešanai ļoti piemēroti. Galvenais noturēties kājās, skrienot pa dubļainajām takām. Informators atgādina, ka jāuzmanās uz abiem tiltiem, kuru koka segums ir īpaši slidens.

Zaķi jož. Foto: Santa Sinka

16:00 simtiem zaķu aiztrauc distancē. Pirmo šķērsojam 18.gadsimtā izveidoto Alūksnes muižas parku, tad skrējienu turpinām gar draudīgām dzeloņstieplēm rotāto Nacionālo Bruņoto spēku Kājnieku skolas nožogojumu. Distancē mežaināki un dubļaināki posmi mijas ar skrējieniem pa Alūksnes ielām. Īpaši dubļainu vietu noskatījis fotogrāfs Mareks Gaļinovskis un cītīgi dokumentē zaķu cīņu ar dubļiem.

Zaķi Alūksnes dubļos. Foto: Mareks Gaļinovskis

Pašsajūta joprojām laba, skriet ir viegli un var nedaudz tvert arī no apkārtnes. Pie kādas daudzdzīvokļu ēkas pasveicinu sievieti, kas, izliekusies pa logu, vēro skrējējus. Sieviete samulst, bet tad atbild manam sveicienam. Samulst arī man līdzās skrienošais puisis, kas, šķiet, mēģina uzminēt, vai es esmu vietējais, vai vienkārši demonstrēju nenopietnu attieksmi pret skrējienu.

Kādā brīdī manu, ka tuvojamies vietām, kuras jau izlūkoju sava miniatūrā pārgājiena laikā, un saprotu, ka tūlīt sekos pats izaicinošākais posms. Skrienu tieši aiz muguras kādam vīram, kuru labprāt atstātu sev priekšā, lai tad mācītos no viņa veiksmēm un kļūmēm, bet tempu atšķirība ir pārāk liela, tāpēc izšķiros skriet garām.

Sākas cīņa ar ezera piekrastes taku dubļiem. Te tik ļoti var sajust, ka mani apavi nav paredzēti šādam segumam. Ik pa brīdim veicu dažādas radošas kustības, lai noturētos kājās. Kājas reizēm paslīd dubļos, reizēm uz baļķēniem, ar ko stiprināta taka. Līdzsvaru izdodas noturēt. Dažam citam zaķim gan nav veicies tik labi, spriežot pēc prāva dubļu pleķa uz pēcpuses.

Iesēžos astē kādam citam gados vecākam zaķim, bet arī šis vīrs pamazām piekūst. Sākotnēji turos tam aiz muguras un uzsaucu puišiem aiz sevis, lai saka, ja vēlas skriet garām, bet man priekšā skrienošais vīrs to uztver kā ziņu, ka vēlos to apdzīt, un aicina skriet garām. Tā arī daru, un vīrs tik uzsauc, lai neattālinos pārāk strauji, jo tad tas pazaudēs trasi.

Kad paskrienam garām skatu tornim, norādes vēsta, ka drīz sāksies sprints. Skrienu lejup gar kāpnēm, pa kurām dienas vidū kāpu augšā uz torni, seko pagrieziens pa labi, un tepat jau sākas sprinta laika kontrole. Man pa priekšu sparīgi kalnup dodas kāda meitene, es sekoju. Ne mirkli nepārejam soļos. Netālu no rotondas virsma izlīdzinās un daudzi, ieskaitot meiteni, kas skrēja man pa priekšu, izmanto šo iespēju, lai atvilktu elpu pēc stāvā kāpuma, bet te vēl nav sprinta finišs, tāpēc skrienu vien tālāk.

Aiz rotondas mazs meitēns sarkanā jaciņā pastieptu roku sveic garām skrienošos zaķus. Pielieku soli tepat netālu esošā sprinta finiša virzienā, bet neaizmirstu arī viegli piesist mazajai plaukstiņai un pateikties par atbalstu. Tūlīt pēc sprinta posma seko stāvs kritums lejup, kur daudzi nekautrējas izmantot trases malās augošos kokus savam atbalstam. Kāds pagrieziens ir tik ass, ka saprotu, ka, mēģinot to pieveikt uzreiz, izlidošu no trases, tāpēc vispirms sabremzējos pret trases malas valnīti un tik tad mainu skrējiena virzienu.

Trešo reizi šodien šķērsoju Tempļakalna ielas gājēju tiltu, un seko noslēdzošais distances posms, kurā pamanos “nokost” vēl dažu zaķi, kas spēkus atstājis distancē. Finišu sasniedzu pēc 12,15 kilometriem un stundas un septiņām minūtēm. Endomondo apgalvo, ka šodien desmit kilometrus esmu noskrējis ātrāk, nekā jebkad iepriekš manos taku skrējienos.

Ar finišētāja medaļu kaklā, ūdens pudeli un jogurta trauku rokās trāpos ceļā kādam fotogrāfam, pēc tam soļoju uz “Jāņa sētas” telti. Beata sagaida mani un bilst, ka Aivars parasti seko desmit minūtes pēc manis. Mierīgi iztukšoju saņemto ūdeni, notiesāju jogurtu un tad dodos pēc dalībnieku aukstās zupas.

Pēc finiša

Beata ļoti precīzi ir novērtējusi situāciju, jo Aivars tiešām finišē desmit minūtes pēc manis. Tā kā lietus turpinās, esmu jau nolēmis likt dienas aktivitātēm punktu, tāpēc sagaidu Aivaru, lai pateiktu paldies viņam un Beatai par viesmīlību, un dodos atpakaļ uz auto.

Ceļš ved garām 19.gadsimta otrajā pusē celtajai Alūksnes Jaunajai pilij, kas nu kļūst par fonu skaistai “Stirnu buka” medaļai. Kamēr fotografēju medaļu, man aiz muguras esošajā Muižas parkā sacensības turpinās, dzirdami līdzjutēju uzmundrinājuma saucieni.

Vēl viens “zaķis” noskriets

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s