06.09.2020. Pārgājiens ar rudens pieskārienu no Vangažiem līdz Ogrei

Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā tablo vēsta, ka gaisa temperatūra ir +13°C. Uz perona vien daži braukt gribētāji, kas, spriežot pēc ekipējuma, dodas ievākt gan tās dabas veltes, kas aug mežos un purvos, gan tās, kas peld upēs un ezeros. Kādam makšķerniekam cigarete, šķiet, ir neatņemama pasākuma sastāvdaļa, bet uz perona ir gana daudz vietas, lai es varētu nostāties dūmiem nepārvaramā attālumā un mierīgi gaidīt vilcienu.

Mana izvēle atkal ir par labu Rīgas – Valmieras maršrutam, bet šodien plānota izkāpšana vienā no Rīgai tuvākajām stacijām – Vangažos. Maršrutu var iedalīt “obligātajā programmā”, kuras ietvaros man jānokļūst no Vangažiem Ropažos, un “izvēles programmā”, kas, ja pašsajūta to ļaus, ietver arī pastaigu pa Kangaru grēdu un gājienu līdz pat Ogrei.

Vilcienā var manīt gan jau uz perona redzētos sēņotājus un makšķerniekus, gan jauniešus, kas, šķiet, gatavojas dienu aizvadīt aktivitātēs pie dabas. Sēņotāji laikam viens otru labi pazīst, jo pa ceļam no Rīgas vaktē, kurā stacijā iekāps vēl kāds no paziņām, kā arī pa logu novērtē, kur un kas jau klejo pa dzelzceļa malā esošajiem mežiem.

Kāda meitene ar mugursomu pieceļas un no vagona priekšgala pārvietojas uz sēdvietu tieši man aiz muguras. Konduktore pienāk, lai pārbaudītu meitenes biļeti un apvaicājas: “Jūs kaut kur pārsēdāties, ja?” “Nē,” meitene samulst, “es jau no Rīgas.” “Viņa pārsēdās, jā,” arī es iesaistos sarunā. Meitene nu saprot, par ko runa, un droši nosaka: “Jā, tur tie vīrieši ož.” Šķiet, ka konduktore redz, ja kāds tavu Mobilly biļetes kodu ir jau pārbaudījis. Ieminos meitenei, ka konduktores sastāvu dala divās daļās, robežu starp kurām iezīmē vidējā vagona sānā redzamais stopkrāns. Pārsēžoties no vagona priekšgala, meitene nu ir nokļuvusi citas konduktores teritorijā 😊

Pēc septiņiem no rīta izkāpju Vangažu dzelzceļa stacijā. Naktī ir lijis, un šai rītā apkārtnē manāma viegla migla. Debesis klāj pūkainu mākoņu sega. Sēņotāji jau nozūd mežā, bet es sāku ar pulsometra iedarbināšanu un tikai pēc tam meklēju ceļu prom no stacijas.

Vangažu dzelzceļa stacijā

Esmu izvēlējies ceļu, kas vedīs mani pa klusākiem apvidiem, mežiem, nevis Griķukroga – Ropažu ceļu, kas aizvijas caur Tumšupi. Vietām nedaudz izaicinoša var kļūt orientēšanās apvidū, bet to drīz noskaidrošu praksē.

SIA “Binders” Vangažu asfaltbetona rūpnīca

Līdzās dzelzceļam slejas SIA “Binders” Vangažu asfaltbetona rūpnīca. Vangažu rūpnīca, kas savu darbību sākusi 1956.gadā, ir pirmā ceļu materiālu ražotne Latvijā. Ražotne piedzīvojusi vairākas modernizācijas, nesenāko no tām 2006.-2007. gadā. Blakus rūpnīcas vārtiem izstādīta nelielai lokomotīvei līdzīga mašīna, kādu ceļu būvē, iespējams, varēja manīt asfalta ražošanas pirmsākumos.

Vēsturiskā ceļu būves mašīna

Turpinu savu ceļu gar “Binders” rūpnīcas sētu, kad dzirdu tuvojamies auto. Pamūku nost no brauktuves, lai auto mierīgi pabrauktu man garām. Kad Porsche Cayenne nozūd aiz ceļa līkuma, es turpinu savu pārgājienu. Drīz gan atkal ieraugu Porsche, kas ceļu krustojumā ir izvēlējies ceļu, kas atzīts par nepareizu, jo auto jau tiek pagriezts braukšanai pretējā virzienā. Porsche veic vēl virkni manevru šai krustojumā, kamēr es mēģinu izvairīties no tā riteņiem un pie sevis domāju, kāds gan vadātājs Porsche vadītājam piemeties.

Porsche aizbrauc, un vadātājs, šķiet, nu ir nolūkojis mani par savu nākamo biedru, jo tieši tai pašā vietā, kur redzēju apgriežam Porsche, arī es izvēlos nepareizo taku. Pie vecum vecas norādes uz “Tīšu” mājām izšķiros par labu vienai no līdzās esošajām takām un drīz attopos “Tīšu” pagalmā. Mājā valda klusums. Iespējams, tajā esošie vēl bauda svētdienas rīta miegu, vai arī tos iztrūcinājusi melnā tērptā puiša parādīšanās pie namdurvīm, un nu tie klusi vēro, kas nu būs. Kad secinu, ka vienīgais prātīgais ceļš prom no pagalma ved atpakaļ, no kurienes nācu, drīz esmu uz pareizās takas un gar “Lakstīgalu 2” un “Maijpuķīšu 2” mājām dodos iekšā Vangažu pievārtes mežos.

Īstā taka atrodama otrpus šai zīmei

Šķērsojis dzelzceļa atzaru, kas nozūd aiz Vangažu naftas bāzes vārtiem, drīz nonāku pie zīmes, kas norāda, ka ceļa turpinājums nepiederošiem autobraucējiem liegts, bet par gājējiem nekas nav minēts, tāpēc sparīgi soļoju uz priekšu. Kaut kur aiz meža dzirdama vilciena riteņu dunoņa.

Mežs pilns ar valgumu no nesenā lietus, egļu skujās rotaļājas ūdens lāses. Kad iznāku klajākā vietā netālu no “Zaļkalnu” mājām, secinu, ka sekoju pa pēdām vienam no vilcienā sastaptajiem sēņotājiem.

Pagaidām gan sēņotājs var mierīgi turpināt savu ceļu, jo palēnināt soli man liek rītausmas krāsotie mākoņi debesīs un migla, kas ietērpusi netālās pļavas. Atkal un atkal apstājos, lai no dažādām vietām izbaudītu šo rīta gleznu.

Rītausma pie “Zaļkalniem”

Aiz “Zaļkalniem” taka ieved mani mežā. Te atkal pamanu sēņotāju, kas, šķiet, nu ierauga arī mani. Vīrs kaut ko nosaka pie sevis, bet manas ausis tas nesasniedz. Vīram gan nav, par ko uztraukties, jo sēnes un ogas tveršu tikai foto.

Mežā

Kad abi ar sēņotāju iznākam izcirtumā, mūsu ceļi šķiras. Sēņotājs aizsoļo pāri izcirtumam, bet es vēl mirkli atgriežos mežā, meklējot taku, kam jāpalīdz man nokļūt Ropažu pusē. Drīz nokļūstu uz tehnikas iebraukta ceļa un turpinu pārgājienu pa to.

Kad manā priekšā jau manāma plata, taisna stiga, ieraugu starp te izbērtajiem akmentiņiem augam lietū visai izmirkušu sēni. Droši vien tā kāda akmensbeka 😊

Vientuļa un izmirkusi beka

Pārgājiens turpinās pa plato stigu, gar kuras vienu malu iebraukts auto ceļš. Virkne norāžu liek secināt, ka zem šīs stigas paslēpies gāzes vads. Zem kājām smiltis, un rodas sajūta, ka soļoju pa pludmali. Rīts te kluss, gar stigas malām augošo koku zari vēl glabā lietus lāšu smagumu.

Pēc kāda laika pamanu divas vieglās automašīnas, kas klusi stāv meža malā. Iespējams, to īpašnieki devušies mežā, lai grozos un spaiņos salasītu kā sēnes, tā ogas. Tuvākajā apkārtnē nemanu nevienu dzīvu dvēseli.

Mazās priežu jaunaudzītes, kas stādītas gar stigas malām, iecienījuši zirnekļi, jo jauno priedīšu galotnes rotātas zirnekļu austām “cepurēm”, kuru pavedienos nu ieaustas lietus pērlītes. Šķiet, ka priežu jaunaudze ir viegli apsnigusi.

Tuvojoties Krievupei, sadzirdu, ka man tuvojas auto. No koku aizsega parādās kravas auto ar uzrakstu “STAR” uz priekšgala. Šī zvaigzne dzimusi Polijā, kur STAR kravas mašīnas ražoja no 1948. līdz 2009.gadam.

Kravas auto turpina savu ceļu, bet es dodos pāri Krievupei. Upe šai vietā gan drīzāk atgādina pavisam mierīgu grāvi. No smilšu seguma pāreju uz manāmi aizaugušām takām, meklējot ceļa turpinājumu otrpus Krievupei. Aiz kokiem manu pazibam STAR. Šķiet, ka esmu izvēlējies taisnāko ceļu, bet poļu zvaigzne, protams, ir krietni ātrāka par mani.

Krievupe

Zvaigzni ieraugu vēl trešo reizi, kad tā tālumā šķērso manis izvēlēto stigu. Sasniedzis ceļu krustojumu, redzu, ka šeit vīri būvē jaunu augstsprieguma līniju. Darbi rit uz priekšu pat svētdienas rītā. No lielām spolēm elektrības kabeļi pamazām pārceļas uz metāla stabu konstrukcijām. Poļu zvaigzne paslēpusies aiz vairāku spoļu sienas, tomēr ir skaidrs, ka tieši ar to vīri ieradušies darbā.

Top jauna elektropārvades līnija

Esmu nogājis pirmos piecus sava pārgājiena kilometrus. Šī augstsprieguma līnija, protams, vēl nedarbojas, tāpēc droši izeju zem augstu virs galvas novilktajiem vadiem. Darbojošos augstsprieguma līniju tuvumā parasti jūtos mazliet neomulīgi, galva jūt sprieguma tuvumu.

Tā kā soļoju virs gāzes vada, ik pa brīdim manāmi stabiņi ar uzrakstiem, kas brīdina par iespējamu sprādzienu. Atmiņā ataust pirms 15 gadiem notikušais gāzes vada plīsums pie Valmieras. Toreiz tas it kā neatbilda sprādziena definīcijai, jo neesot bijis liesmu. Tolaik kopā ar darba biedriem atrados netālu no Valmieras, bet par notikušo uzzinājām vien nākamajā rītā no aktīvā tūrisma centra “Eži” pārstāvjiem.

Iespējams neliels lidojums

Ceļa malās zied virši. Debesis mākoņainas, vien vietām debesu zilgme izspraucas cauri pelēcīgi baltajai segai. Pēcpusdienā Latviju šķērsos lietus, tāpēc rūpīgi sekoju norisēm augstu virs manis, lai pagūtu gan somu, gan pats sevi pasargāt no lietus.

Virši zied

Mans ceļš ik pa brīdim kļūst par lielu dubļu vannu. Šeit droši pārvietoties var tikai ar bezceļu auto, un arī tam var nākties saukt palīgā traktoru. Sadzirdu skanam mūziku, un pamanu, ka mežā pa kreisi no manis rosās sēņotāja. Nedaudz tālāk pamanu, iespējams, tieši šīs sēņotājas Volvo XC70. Manu maršrutu ik pa brīdim šķērso lielāki un mazāki sānceļi, un tieši pa tādu te šorīt iebraucis arī Volvo.

Dubļu vanna

Ieraugu, ka uz manas takas noticis noziegums. Zemē mētājas trīs pieklājīga lieluma gailenes. Iespējams, kādam spainis vai grozs bijis tik pilns, ka gailenes izmukušas no tā, jo diezin vai kāds meklētu sēnes, lai pēc tam izmētātu tās pa ceļu.

Nozieguma vieta

Izbrienu vēl vairākas dubļu vannas. Var redzēt, ka kāds kūlies tām cauri ar traktoru vai smago auto. Man kājās vieglie La Sportiva zābaki, tomēr brīžiem slīd arī manas kājas. Lēkāju pa melnajām vagām, meklējot vietas, kur kāja neiegrims dubļos.

Noslēdzošais posms līdz Garkalnes – Alauksta ceļam ir visai aizaudzis ar zāli, no malām to ieskauj nelielu bērziņu audzes. Uz mirkli izeju uz asfalta, bet drīz jau esmu otrpus lielceļam un dodos uz Tumšupes pusi.

Tumšupes krastā esmu spiests apstāties, lai novērtētu situāciju. Ir skaidrs, ka ar auto šeit upi šķērsot ir iespējams, tātad arī pārbrist to var, bet varbūt pastāv iespēja otrā krastā nokļūt sausām kājām. Paeju gar upi nedaudz uz vienu pusi, tad uz otru pusi no ceļa.

Tumšupe

Secinu, ka vislabākās vietas ir  pa labi no ceļa, vietā, kur Tumšupes straumi sašķeļ vairākas ar zāli apaugušas akmeņu saliņas. Rūpīgi taustot pamatu zem kājām, no akmens uz akmeni soļoju pāri un drīz jau esmu Tumšupes pretējā krastā.

Tumšupe

Pagājis garām virszemes liecībām par te esošo AS “Conexus Baltic Grid” gāzes infrastruktūru, nonāku uz zemes ceļa, kas aizvedīs mani uz Ropažiem. Ceļš ir visai kluss, vien pa kādai retai automašīnai pabrauc man garām. Mani apsteidz arī dzeltens Komatsu traktors, kas aizducina uz Ropažu pusi.

Pēc četrpadsmit kilometru pārgājiena esmu Ropažos un pirmo reizi šodien soļoju pa trotuāru. Pirmā pieturas vieta ir pie Ropažu pilsdrupām un mācītājmuižas. Mācītājmuižas piebraucamā ceļa malā novietota zīme vēsta, ka ēku sargā liels suns. Tas gan, šķiet, ir tieši tik rāms, kā zīmējumā redzamais, jo itin nemaz neliek par sevi manīt.

Mācītājmuižas ēka celta 19.gadsimta sākumā un nu kļuvusi par valsts aizsargājamo kultūras pieminekli. Nelielā veranda, pie kuras šodien izkārts Latvijas karogs, mācītājmuižai piebūvēta 19.gadsimta beigās.

Ropažu mācītājmuiža

Netālu no pils drupām un mācītājmuižas atrodas nojume, kurā patvēries kāds neliels mūrējums. Zāle te vēl slapja, tomēr brienu skatīties, kas nojumē uzmūrēts, un atrodu podniecības krāsni. Pirms sešiem gadiem podnieki Einārs un Baiba Dumpji palīdzēja Ropažos tapt kurtuvei, kas uzbūvēta atbilstoši senajām liecībām.

Podniecības krāsns

Kad aplūkota arī podniecības krāsns, soļoju uz Ropažu pilskalnu un to, kas palicis pāri no Livonijas ordeņa Ropažu pils. Ropažu pili Livonijas ordenis būvējis 14.gadsimta 20.gadu sākumā kādreizējā līvu pilskalnā Lielās Juglas krastā. 16.gadsimta otrajā pusē pils nodedzināta, akmeņi no tās mūriem vēlāk izmantoti citu ēku celtniecībai. Šodien varu apskatīt prāvāko no mūra fragmentiem, kas vēl saglabājušies. Arī virs šiem mūriem plīvo Latvijas karogs.

Livonijas ordeņa Ropažu pils drupas

No pils mūriem pa pilskalnu soļoju uz Lielās Juglas pusi, tad izeju uz Rīgas ielu un tiltu pār Lielo Juglu. Upē sapulcējies meža pīļu bariņš, kurš ir tik drošā attālumā no tilta, ka mana ierašanās putnus itin nemaz neuztrauc. Upes krastos augošo koku lapotnes jau vieglītēm skāris rudens.

Lielā Jugla Ropažos

Pirms Rīgas un Krasta ielu krustojuma slejas vēl kādas drupas – Ropažu muižas zirgu staļļi. Piegājis celtnei tuvāk, secinu, ka drupās ir tikai ēkas gals, kas atrodas tuvāk Rīgas ielai, bet celtnes vidusdaļa ir apdzīvota. Muižas zirgu staļļu piebūve celta 19.gadsimtā abās pusēs muižas spirta brūzim, garās ēkas galu 20.gadsimta 80.gados drupās pārvērtusi uguns. Palikusi bez jumta, šī ēkas daļa nu var lepoties pati ar savu mežu.

Ropažu muižas zirgu staļļi

Otrpus Rīgas ielai plešas Ropažu muižas parks. Muižas kungu māja nav saglabājusies, bet parku Ropažu iedzīvotāji un viesi var izmantot atpūtai pie dabas. Parka stūrī sarkani un dzelteni krāsotas rotājas vairākas latvju zīmes. Aizeju līdz parka dīķim, tad atgriežos uz Rīgas ielas.

Latvju zīmes Ropažu muižas parkā

Turpinu savu ceļu pa Ropažiem, kad manu uzmanību piesaista apgleznotā Ropažu autobusu pietura netālu no skolas. Sākotnēji paskrējis tai garām, tomēr apstājos un griežos atpakaļ, lai dokumentētu šo mākslas darbu. Pieturā sēdošos sargā mežs, bet celtnes gala sienu rotā emblēma – saules apspīdēts un aiz kokiem paslēpies pils tornis upes krastā. Tas nav Ropažu novada ģerbonis, bet šo emblēmu vai logo var manīt dažādās Ropažu novada publikācijās.

Ropažu autobusu pietura

Ropažu luterāņu baznīcu ieskauj koki, tomēr, piegājis pie baznīcas vārtiem, mēģinu kadrā notvert kaut nedaudz no šīs celtnes. Mūra baznīca šai vietā tapusi 19.gadsimta beigās. Otrā pasaules kara laikā vācu armija uzspridzināja baznīcas torni. Baznīcas atjaunošanas darbi rit jau kopš 1997.gada, un nu tās tornis atkal slejas virs Ropažiem.

Ropažu luterāņu baznīca

Kad esmu uzmetis skatienu baznīcai, nolemju, ka pēc sešpadsmit kilometru soļojuma laiks atjaunot sadedzinātās kalorijas, tāpēc dodos uz veikalu “Liepavoti”, kas iemitinājies kādreizējā Ropažu kroga stadulas daļā. No veikala iznāku ar jogurta dzērienu un divām bulciņām. Ēkas galā atradis soliņu, piesēžu, lai atgūtu spēkus. Viena bulciņa ieslīd somas augšējā kabatā, lai tiktu notiesāta kaut kad vēlāk, bet otra pazūd manī kopā ar 700 gramiem jogurta dzēriena.

Kamēr iestiprinos, pavēroju apkārtni. Secinu, ka ropažnieki iecienījuši Volvo džipus, jo gan pie “Liepavotiem”, gan nedaudz tālāk esošā veikala manāmi vairāki XC90. Kāda sieviete parādās aiz ēkas stūra, tad nozūd, lai pēc mirkļa atkal parādītos un ar nelielu nastiņu rokā dotos Ropažu ielās. Rīgas ielā šai posmā notiek remontdarbi, tāpēc autobraucēji spiesti samazināt ātrumu un mierīgi šķērsot remontdarbu vietu.

Tā kā pašsajūta ir lieliska, ielūkojos kartēs, lai saplānotu maršruta turpinājumu. Nākamais būtiskais pieturas punkts ir Lielie Kangari. Viens variants paredz no Ropažiem turpināt pārgājienu pa lielākiem ceļiem un apskatīt dažas cienījama vecuma ēkas vai to drupas, bet otrs piedāvā soļot pa klusākiem ceļiem un, iespējams, atrast kādu dižkoku. Izšķiros par labu otrajai iespējai.

Ceļu plecos savu mugursomu un turpinu savu pārgājienu. Rīgas ielas un Zaļās ielas krustojumā manu uzmanību piesaista spožs uzraksts “ROPAŽI”, kura virsmās spoguļojas tuvējie apstādījumi, garām braucošie auto un ejošie ļaudis. Kad uzraksts aplūkots un esmu ticis arī pie spoguļpašiņa, virzos tālāk pa Sidgundas ielu.

Ropaži un es

Aizsoļoju garām Ropažu policijas ēkām, Ropažu kapiem un drīz jau atstāju Ropažus aiz muguras. Debesis joprojām paslēpušās aiz mākoņiem, bet šad un tad saulei izdodas atrast robu mākoņu klājumā un siltiem stariem noglāstīt apkārtni.

Aptuveni četrus kilometrus soļojis uz Sidgundas pusi, es pagriežos pa labi uz krietni mazāku ceļu bez asfalta seguma. Gaisā dzirdama ducināšana, un es pamanu divus visai prāvus lidoņus tuvojamies man. Putni, kas mierīgi baudīja silto dienu, nu satraukti trauc uz visām pusēm, jo šie milzu “dunduri” draudīgi rūc. Gaisu šķeldami saviem propelleriem, garām aizlido divi melni helikopteri.

Milzu dunduri

Ja no rīta par sprādziena draudiem brīdināja Conexus, tad šī ceļa malā spridzināšana jau rit pilnā sparā, par ko liecina ceļa malā redzamā norāde. Līdzās ceļam plešas karjers “Ropaži”, un, iespējams, tieši zemes dzīļu labumu apguvei nepieciešams izmantot eksplozīvas metodes. Svētdienā gan te viss kluss, neviens sprādziens neiztraucē apkārtnes mieru.

Ceļa turpinājumā ieraugu cerēto dižkoku, pa labi no ceļa pļavā slejas varens ozols. Meklējot dažādos avotos netieku gudrs, vai šis ir Jaunzvirgzdiņu vai Veczvirgzdiņu ozols, jo tuvāk ir “Veczvirgzdiņu” mājas, bet atzīme Ropažu novada tūrisma lapā atbilst Jaunzvirgzdiņu ozolam. Arī dziedava.lv attēlam, kurā redzamais ļoti atgādina to, kas šobrīd ir manu acu priekšā, liek parakstu “Veczvirgzdiņu ozols”.

Jaunzvirgzdiņu ozols

Lai vai kā būtu, lecu pāri ceļa nomales grāvim un pa slapjo zāli brienu uz ozola pusi, lai apskatītu to nedaudz tuvāk. Tuvējo māju saimnieki kokā iekāruši nelielas šūpoles, un, ņemot vērā māju tuvumu, nolemju, ka ozolu pavērošu no pieklājīga attāluma. Pirms septiņiem gadiem veikti mērījumi liecina, ka ozola apkārtmērs pārsniedzis piecu metru atzīmi. Iespējams, kopš šī mērījuma ozols vēl vairāk pieņēmies apmēros.

Ejot tālāk, nonāku arī pie Dutku karjera, kura apkārtnē varētu būt meklējama Dutku liepa, bet tā, šķiet, paslēpusies kaut kur starp ceļmalas kokiem un karjeru, jo neviens dižs koks tuvumā nav manāms. Tad nu turpinu sparīgi soļot uz priekšu.

Aiz karjeru ceļa sākas neliels asfaltēta ceļa posms, kas, iespējams, te ierīkots, lai kravas auto ar smiltīm un granti vieglāk varētu tikt prom no karjeriem. Aiz kokiem vīd šķietami pamesta “Vāverliepu” māja. Kad pa kreisi no manis jau plešas dabas liegums Lielie Kangari, ceļa malā ieraugu šodien jau kārtējo Volvo un sadzirdu zaru brakšķēšanu mežā. Ejot garām, šķiet, manu kaut kādu kustību, bet nevaru saprast, vai tur kāds devies malku lasīt, vai brakšķinātājs ir Lielo Kangaru lācis. Vēlmi apstāties un to noskaidrot īsti neizjūtu.

Izeju uz autoceļa Rīga – Ērgļi, kas šai posmā ved pāri Lielo Kangaru grēdai. Ceļš ir ar smilšu segumu, līkumots un ar visai stāvām nogāzēm tā malās. Vai tas ir nedaudz lielāks augstums virs jūras līmeņa, vai kas cits, bet šai posmā jau var manīt pat ļoti košus rudens krāsu triepienus. Pagaidām tie ir vien atsevišķi koki, kas spilgti izceļas uz apkārtējā fona, bet var nojaust, ka drīz visa apkārtne laistīsies dzeltenos un sarkanos toņos.

Rudens vēsmas Kangaros

Braši soļoju pāri Kangaru grēdai. Ceļš ved te augšup, te lejup. Sasniedzu vietu, kurā kāda nolūzusi un pret koku atbalstīta norāde vēsta, ka esmu nokļuvis Ropažu pagasta augstākajā punktā. Skatu uz apkārtni aizsedz ceļa malās augošie koki. Drīz būšu pie Lielo Kangaru skatu torņa, no kura varēšu labi palūkoties uz Lielo Kangaru dabas liegumu.

Augstākā vieta Ropažu pagastā

Ik pa brīdim man garām pabrauc pa kādam auto, un nojaušu, ka Lielo Kangaru tornī un takās sastapšu gana daudz apmeklētāju. Kad virs koku galotnēm pavīd skatu tornis un ceļa malā parādās auto stāvvieta, manas aizdomas apstiprinās, jo te savus pasažierus gaida virkne automašīnu. Daži taku apmeklētāji vēl tikai kāpj ārā no auto, un es nolemju nekavēties un doties uz torni pirms tiem.

Lielo Kangaru skatu tornis

Liekas, ka kādam vai kādai ir ļoti bail no augstuma, jo, kad tuvojos tornim, dzirdu no tā skanam izmisīgas bērna vaimanas. Kad kāpju augšup, varu izšķirt arī atsevišķus vārdus, un, jā, kādam meitēnam ir ļoti bail. Kārtējā kāpņu posmā ieraugu arī meitenīti, kas, turēdamās pie margām, lēnām kāpj lejup un raud par to, cik tornis augsts un cik ļoti viņai bail. Līdzās iet meitenes māmiņa. Mirkli vēlāk seko ģimenes vīrieši. Meitenes mazais brālis ir pavisam mierīgs, vienu roku tas iedevis tētim, bet otrā tur maizes gabalu, ko pamazām notiesā.

Kad sasniedzu torņa augšu, sastopu tur tikai vienu vīru, kas ar fotoaparātu pamazām dokumentē no torņa redzamos skatus. Dodos arī es pie torņa margām, lai palūkotos uz apkārtni.

Aiz tuvējo koku galotnēm var manīt, kā pelēkās debesis spoguļojas Kangaru ezerā. Ezera tuvākā apkārtne šķiet visai purvaina, bet tālāk to ieskauj biezi meži. Gar ezera krastu ierīkota arī dabas taka, tā kā drīz man būs iespēja aplūkot to tuvāk.

Skats uz Kangaru ezeru

Kad paveros uz pārējām debess pusēm, lielākoties ieraugu biezus mežus. Uz ziemeļaustrumiem plešas Lielais Kangaru purvs, bet skatu uz to daļēji aizsedz koku galotnes. Šķiet, ka saskatu arī dabas taku, pa kuru drīz soļošu.

Lielo Kangaru dabas liegums

Kāpju lejā no skatu torņa un dodos dabas takā. Lielākoties taka ir speciāli būvēta no koka laipām, lai apmeklētāji varētu mierīgi šķērsot mežainos un purvainos apvidus un te sastopamie augi varētu būt droši, ka tos nesabradās. Kad sasniedzu takas sazarojumu, izvēlos doties uz ezeru, nevis Burlakkalniņu. Taka ir apļveida, tā kā esmu drošs, ka tikšu arī līdz kalniņam.

Kā jau izskatījās no augšas, Kangaru ezera krasti ir visai purvaini. Šur un tur var manīt viegli iemītas takas un purvainajā augsnē iegrimušus kokus, kas, iespējams, reiz noderēja makšķerniekiem un citiem ezera apmeklētājiem. Informācijas stends vēsta, ka ezeru ieskauj pārejas purvu un niedrāju slīkšņas.

Kangaru ezers

Turpinu soļot pa taku, reizēm palaižot garām pretimnācējus. Netālu no ezera nosvinu sava pārgājiena trīsdesmit kilometru atzīmi.

Aiz takas līkuma sastopu kādu ģimeni. Šķiet, ka tēvs te atradis kādas ogas vai ko citu interesantu, jo kaut ko lasa, nokāpis no takas. Kad tuvojos ģimenei, maza meitenīte skaļi uzsauc vīrietim: “Tēti, tev plika d***a rēgojas!” Jāpiekrīt, ka ar bērna muti runā patiesība.

Vietā, kur taka aizvijas uz neliela paugura pusi, saprotu, ka manā priekšā paceļas Burlakkalniņš.  Pie sava nosaukuma tas ticis, jo senāk kalnā esot slēpušies lielceļu laupītāji. Labiekārtotas takas kalniņā nav. Iespējams, lai pasargātu Burlakkalniņu, tā augus un iemītniekus no apmeklētāju bariem.

Skats uz Burlakkalniņu

Takai atkal ievijoties mežainākā vietā, sastopu vēl vienu ģimeni, kuras jaunākās atvases klejo pa mežu līdzās takai, meklējot ogas. “Mammu,” saka mazs puisēns, “uz tiem sarkanajiem nevar kāpt, jo var iegrimt.” “Redz, kur mellenes,” bilst puisēna māmiņa, “nāc lasīt mellenes.” “Esmu gatavs misijai “Melleņu lasīšana”!” iesaucas puika un skrien pie māmiņas.

Satieku arī tornī sastapto ģimeni. “Stress jau pārgājis?” vaicāju ģimenes tēvam. “Jā,” tas atbild. Tai brīdī meitēnam atkal pielavās niķis: “Mammu, kāpēc tu gāji? Tu nedrīkstēji iet!” “Mums tā visu laiku,” pasmaida meitenes tēvs. “Tā taka ir apļveida?” tas vēl pavaicā. Apstiprinu viņa minējumu un turpinu savu ceļu.

Lielo Kangaru dabas takā

Taka nozūd mežā, un drīz es esmu noslēdzis savu apli pa Lielo Kangaru dabas taku. Kad atgriežos pie skatu torņa, secinu, ka nu saule spīd spožāk, nekā brīdī, kad biju torņa augšā, tomēr nolemju doties tālāk, jo vēl jātiek līdz Ogrei.

Maršruta turpinājumam man atkal ir pieejama izvēle. Varu soļot atpakaļ pa Rīgas – Ērgļu ceļu līdz ceļam, kas gar Turkalnes karjeru vedīs mani vēlamajā virzienā, vai iet uz priekšu Suntažu virzienā un tad izmantot MAPS.ME redzamu taku, kas ved uz dienvidiem un “Mierkalnu” mājām. Vēl tālāk uz Suntažu pusi var atrast arī lielāku ceļu.

Tā kā dodu priekšroku soļot uz priekšu, nevis atpakaļ, nolemju izpētīt, kas ir MAPS.ME piedāvātā taka. Mirkli pagājis uz Suntažu pusi, nogriežos pa labi uz meža ceļu, kas aizšķērsots ar koka barjeru. Ir skaidrs, ka autobraucēji te nav gaidīti viesi, bet ierobežojumu gājējiem nav, tāpēc dodos iekšā mežā.

Tālāk braukt liegts

Dažādu taku un celiņu te izrādās vairāk, nekā rādīja MAPS.ME, tāpēc kādu brīdi pavadu, mēģinot noteikt labāko virzienu. Galu galā izšķiros par labu vāji saskatāmai takai, kas ved caur nelielām priedītēm apaugušu purvu. Pamats zem kājām ir visai mīksts, tomēr man izdodas raiti tikt uz priekšu, un kājas nekur neiestieg.

Purva takās

Pēc neliela gājiena cauri purvam sasniedzu mežu, kur jau stabilāks pamats zem kājām, un izeju uz meža ceļa. Soļodams cauri mežam, pamanu vairākus ierakumiem līdzīgus veidojumus, kas nedaudz atgādina par Strenču pusē manītajiem Otrā pasaules kara kaponieriem. Ļoti ticams, ka karadarbība ritējusi arī Lielo Kangaru apkārtnē, jo rakumu taisnstūra formas vairāk saistās ar militārām aktivitātēm, nevis meža cirtēju darbiem.

Iespējamie Otrā pasaules kara ierakumi

Sasniedzot 36 kilometru atzīmi, klāt ir arī meteorologu solītais lietus. Izvelku no somas gan savu lietus tērpu, gan somas pārvalku, un paslēpju no lieka mitruma sevi un savu īpašumu. Būtu gan jāsaka, ka no slapjuma pasargāts ir tikai somas saturs, jo pats sevi esmu faktiski ielicis siltumnīcā, ko noteikti jutīšu, intensīvi soļojot distances turpinājumā.

Pat neskatoties uz lietu, strauji apstājos, kad ceļu krustojumā iznāku pie “Rožleju” mājām, jo to priekšā redzams ļoti krāšņs dažādu ziedu klājiens. Ieturu distanci no mājām, tāpēc nevaru izšķirt, kas tieši stādīts to ziedu dobēs, vien varu minēt, ka augstie, dzeltenie ziedi ir saulespuķes.

“Rožlejas” un to ziedu dobes

Jau pa gabalu mani sveic “Bļodnieku” suņi. Tuvāk tie netiek, tāpēc pa gabalu sauc visu, ko par mani domā. Kamēr suņi rej, es pamanu lielu ozolu ceļa malā. Informācijas par šo koku man nav, bet tas apzīmēts ar ozollapu, kā arī ozola prāvie izmēri liek domāt, ka tas pretendē uz dižkoka statusu. Lai arī joprojām līst, mēģinu aizsegt fotoaparāta objektīvu no lietus lāsēm un tikt pie bildes ar ozolu.

“Bļodnieku” ozols

Turpinājumā starp ceļu un Mazo Juglu, kas gan paslēpusies manam skatienam, parādās daudz samērā jaunu dzīvojamo māju. Šķiet, bijis brīdis, kad šai apkārtnē cītīgi būvējuši privātmājas. Pilnīgs pretstats ir ceļa otrā pusē redzamais vagoniņš ar tam līdzās esošo koka būdiņu.

Mājiņa un mazmājiņa

Starp “Augšlagaru” un “Lagaru” mājām lietus ir nedaudz pierimis, kad ieraugu pļavā pastaigājamies stirnu. Stirna iznāk uz ceļa, un kādu brīdi pēta mani, bet tad nolemj, ka labāk būs tur, kur manis nav, un aizlēkšo pāri pļavām.

Interesantu koku ieraugu arī pie “Silarāju” mājām, kur ceļa malā slejas varena priede ar diviem stumbriem. Iespējams, ka uz dižkoka statusu tā nepretendē, tomēr iespaidīgais koks liek man apstāties, lai uzņemtu foto.

“Silarāju” priede

Kad sasniedzu Turkalni, ievēroju kādu ēku ceļa malā, uz kuras esošs uzraksts vēsta, ka tā ir Turkalnes muiža. Ēka gan maz līdzinās redzētajām kungu mājām. Mazliet pameklējot informāciju, secinu, ka manā priekšā ir kādreizējās Turkalnes muižas klēts, kas 2018.gadā atjaunota un kurā tagad tiek darināts sidrs, alus un vīns. Tiek piedāvāta iespēja te darītos dzērienus nobaudīt. Minētie dzērieni mani šobrīd īsti nevilina, tāpēc dodos tālāk uz tiltu pār Mazo Juglu.

Turkalnes muiža

Arī Mazās Juglas krastos var manīt, ka rudens jau ievingrina roku koku izdaiļošanā. Kā vienā, tā otrā upes krastā var manīt kokus viegli zeltainās rotās. Tā kā auto šeit nemana, palūkojos uz upi gan vienā, gan otrā tilta pusē, tad turpinu savu soļojumu.

Mazā Jugla Turkalnē

Turkalnē izeju uz lielāka ceļa, kas savieno Ogri ar Juglu (nejaukt ar Rīgas pilsētas daļu). Šeit man arī jāpieņem lēmumu, jo varu soļot taisni iekšā Ogrē un varu arī doties uz Ogri ar nelielu līkumu. Tā kā kartē redzu atzīmi, ka Ogres upē redzamas dolomīta klintis, izšķiros par labu līkumam, jo kas to lai zina, kad atkal būšu šai pusē.

Ejot ārā no Turkalnes, lietus pierimst, un parādās saule. Sāku lūkoties uz visām pusēm, jo liekas, ka šie ir lieliski apstākļi tam, lai kaut kur uzplauktu varavīksne. Ceļš ir klāts peļķēm, un šeit arī auto plūsma ir intensīvākā līdzšinējā pārgājiena laikā, tāpēc nevaru atļauties degunu daudz turēt gaisā.

Saulē pamazām sāk izgarot peļķes uz ceļa, un apkārtne paslēpjas vieglā miglā. Saņemu ziņu no mājām, ka Rīgā bijis pamatīgs gāziens, un jautājumu, vai neesmu galīgi slapjš. Atbildu, ka lietu pieredzēju, bet par pamatīgu gāzienu to noteikti nesauktu.

Kādā mirklī pagriežos atpakaļ un ieraugu to, ko meklēju jau pirms brīža, jo virs Turkalnes savu loku liec varavīksne. Esmu pārāk tālu, kā arī varavīksne ir samērā blāva, tomēr tā neapšaubāmi tur ir.

Virs Turkalnes uzplaukusi varavīksne

Netālu no ceļa Tīnūži – Koknese pagriežos pa kreisi un iesoļoju mežā. Sekoju navigācijas ieteikumiem par to, kā ātrāk nokļūt līdz Ogres upei un tās dolomītu kraujai. Parasti MAPS.ME ir ļoti piesardzīga aplikācija, kas maksimāli cenšas novirzīt gājēju nost no autoceļiem ar intensīvu auto kustību, tāpēc šoreiz pabrīnos, ka tieku vests tieši uz Tīnūžu – Kokneses ceļu, kuram man jātiek pāri. Vēl vairāk izbrīnos, kad pamanu aiz kokiem vīdam sētas stabus, kas liecina, ka četrkājaini un divkājaini skrējēji šai ceļa posmā nav paredzēti.

Kad nonāku pie paša nožogojuma, ieraugu taciņu, kas ved tam cauri pa glīti atvērtu robu žogā. Esmu diezgan drošs, ka līdzīgu skatu ieraudzīšu arī otrpus šosejai, tāpēc dodos vien cauri. Šai brīdī šoseja ir pavisam tukša, vien kaut kur tālumā var manīt auto, kas tuvojas no Kokneses puses. Dodos pāri ceļam un tiešām arī te atrodu līdzīgu taku un atveri žogā. Nezinu, kādu kontrabandistu ceļu esmu atradis, bet nu jau esmu Ogres pievārtē.

Tīnūžu – Kokneses ceļš

Cauri mežam soļoju uz Ogres pusi. Ceļš te ir manāmi iebraukts, tomēr sastopu tikai vienu automašīnu, un tā pati stāv ceļa malā, iespējams, gaidot kārtējo sēņotāju. Saule spoži spīd cauri koku zariem, un es pamanu, ka tā rotaļājas manu acu priekšā. Saprotu, ka esmu salasījis daudz zirnekļu tīmekļu, un nu saule spoži atmirdz tajos. Mēģinu kaut nedaudz atbrīvot savu seju, pirms tīmekļos noķeru ne tikai saules starus, bet arī kādu mušu.

Pieradis pie ceļa miera, nedaudz satrūkstos, kad izdzirdu kādu tuvojamies no mugurpuses. Tā izrādās sēņotāja uz velosipēda. Riteņbraucēja pabrauc man garām, bet pēc brīža apstājas, lai atbildētu uz telefona zvanu un pastāstītu, cik ļoti salijusi mežā.

Iznācis uz Brīvības ielas, nolemju apstāties te esošajā autobusu pieturā “MRS” un mazliet iestiprināties. Sameklēju somas kabatā ieslidināto “Liepavotu” ābolmaizīti, kā arī vienu svaigu ābolu, un apsēžos, lai atvilktu elpu un ko iekostu. Esmu nogājis jau 47 kilometrus.

Novelkot savu lietus mēteli, redzu, cik daudz siltuma un mitruma šī siltumnīca aizturējusi, jo no manis paceļas garaiņi. Tā nu sēžu autobusu pieturā, mielodamies ar ābolkūku un viegli kūpēdams.

Kad esmu atguvis nedaudz kaloriju, sāku pētīt apkārtni un secinu, ka tepat līdzās pieturai ir taka, kas ved uz Ogres upes pusi. Tā kā nekādas norādes neliecina, ka tur nokļūšu kādas mājas pagalmā, nolemju sekot šai takai un noskaidrot, kurp tā ved, jo Ogres dolomītu kraujai vajadzētu būt kaut kur tepat upes pretējā krastā.

Ogres krastā

Nojauta ir attaisnojusi manas cerības, jo, nokļuvis pie Ogres upes, ieraugu arī meklēto. Ogres pretējā krastā virs ūdens līmeņa manāma dolomīta klinšu josla. Oficiālā informācija liecina, ka dolomīta krauja sasniedz pat četru metru augstumu. Iespējams, ka daļu kraujas šobrīd slēpj Ogres ūdeņi, jo nedaudz tālāk atrodas Ogres HES aizsprosts. Pastaigāju gar Ogres krastu, lai labāk apskatītu krauju.

Ogres dolomītu krauja

Ogres labajā krastā, kur šobrīd atrodos, uzstādīts arī neliels informācijas stabiņš, kas vēsta, ka esmu pie Ogres dolomītu kraujas. Otrpus upei dzirdu balsis. Šķiet, ka tur vismaz divi cilvēki lodā pa krauju vai tās apkārtni, bet, ko tieši tie tur dara, saskatīt neizdodas.

Lai zini, kur esi nokļuvis

Apskatījis dolomītu krauju, atgriežos uz Brīvības ielas un soļoju iekšā Ogrē. Uz ziemeļrietumiem pamazām savelkas arvien tumšāki mākoņi, noprotu, ka vēl nāksies aizsargāties pret lietu. Otrpus Brīvības ielai paceļas vecās Ogres kartonfabrikas ēkas un augstais fabrikas skurstenis.

Vecā Ogres kartonfabrika

Lietus piespiež mani paslēpties vienā no Ogres autobusu pieturām un sameklēt somā iestūķēto lietusmēteli. Pēc tam varu mierīgi turpināt savu ceļu.

Netālu no Brīvības un Viršu ielu krustojuma pārceļos uz Ogres krasta promenādi. Tieši brīdī, kad palūkojos uz upi, no tās gaisā paceļas pelēks zivju gārnis. Savu soļojumu turpinu pa promenādi, vērojot gan upi, gan pilsētnieku dzīvi pie upes. Promenāde pilda aizsargdambja funkciju starp upi un Brīvības ielā esošajām ēkām, bet vienlaikus aizsedz te dzīvojošajiem ogrēniešiem skatu uz upi. Dārziņi, kas kādreiz stiepušies lejup uz upi, nu atdūrušies pret aizsargdambja sienu. Kāda kundze uzkopj savu dārzu un savāktās lapas, zāli un zarus nogādā otrpus žogam – aizaugušajā joslā starp dambi un kundzes dārzu.

Ogre Ogrē

Kad sasniedzu Krasta ielu, dodos palūkoties uz “Ogres logo”- vides objektu, kas te uzstādīts 2019.gadā un ir kvadrāts ar 3,75 metrus garām malām, kurā izvietoti burti “OGRE”. Burtu virsma ir spogulis, bet, lai kā es censtos, man neizdodas sevi ietilpināt spoguļattēlā pilnā augumā, tāpēc spoguļpašiņš te izpaliek.

Ogres logo

Izmantoju iespēju palūkoties uz Ogres upi un tiltiem pār to arī caur “logu”, kas izkalts Solvitas Rulles 2012.gadā izgatavotajā skulptūrā “Atmiņas par…”.

“Atmiņas par…”

Soļojot gar upi, pamanu, ka lietus pārstājis līt, tāpēc metu nost lietusmēteli. Nokāpju zemāk pie upes, lai palūkotos gan uz pontonu laipu pār to, gan 1966.gadā būvēto gājēju tiltu, kas savieno Ogres centru ar Pārogri.

Gājēju tilts pār Ogres upi

Kad dodos augšup uz Bērzu aleju, mani krievu valodā uzrunā kāds puisis ar alus pudeli rokā. “Tu nezini, kāds te dziļums?” puisis man vaicā. “Nezinu,” es tam atbildu. Puisis turpina: “Es gribu ienirt, bet negribu sasisties.” “Pavaicā vietējiem,” es iesaku, “es neesmu vietējais.” “No šīs planētas taču esi?” puisis apjautājas. “Jā,” es apstiprinu. “Nu, tad būsim pazīstami,” nosaka sastaptais puisis. Ilgāk gan sarunā ar peldēt kāro puisi nekavējos, griežos un dodos uz Ogres stacijas pusi.

Netālu no gājēju tilta redzama akmens skulptūra, kurā attēlotas Ogres priedes. 2012.gadā skulptūru “Priežakmens” radījis Rihards Ābeltiņš.

Priežakmens

Pa Bērzu aleju sasniedzu strūklaku “Digitālais ūdens aizkars” Brīvības ielā. Tā kā to tieši šobrīd iecienījis bars bērneļu, foto ar strūklaku izpaliek. Bērnu vecāki varētu nesaprast, kāpēc fotografēju to atvases. Strūklakas ūdens aizkarā pamanu gan sirsniņas, gan Ogres nosaukumu.

Pārgājiena finišs pienāk Ogres dzelzceļa stacijā. Visai pieklājīgā ātrumā (nedaudz virs 5 km/h) noieti 52 kilometri.

Ogres dzelzceļa stacija

Kamēr gaidu vilcienu, turpat uz stacijas perona nomainu pārgājiena laikā samirkušo apģērbu pret sausu kārtu. Ir lieliska sajūta, kad atkal esmu sausumā un siltumā. Drīz ir klāt arī mans vilciens uz Rīgu.

Komentārs par “06.09.2020. Pārgājiens ar rudens pieskārienu no Vangažiem līdz Ogrei”

  1. Sveiciens no Ropažu Gunas (tev jau pazīstamā redaktoru klana). Vispirms jau nopriecājos, ka esi ielicis mūsu māju – vienīgo nerenovēto, aiz Ropažu nosaukuma. Tad nu citreiz, braucor vai ejot caur Ropiem, zināsi, kur piestāt vai māmiņu atvest. Man ļoti patīk tavs stāstījuma vieglums un humoriņš. Tikai brīnos par lielo km skaitu. Acu priekšā tie ceļa posmi, kur parasti ar autiņu braukts. Induli, lai neaprimst šī burvīgā aizraušanās, lai krājas kilometri!

    Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s