07.04.2023. Pavasara saules pielieta pastaiga Kandavā un Kandavas pagastā

Pamostos divas minūtes pirms modinātāja zvana, kas plānots 5:20. Šķiet, ka mans iekšējais pulkstenis nu jau sekmīgi pārgājis uz vasaras laiku un pat sāk mazliet steigties. Varbūt tas jūt, cik ļoti vēlos doties pārgājienā. Palūkojies pa logu, redzu, ka Rīgā aust skaidrs, bet auksts rīts. Auto logi pārklāti ar vieglu ledus kārtiņu.

Vēl vakar (6. aprīlī) Latvijas meteorologi solīja, ka šodien lielu daļu Kurzemes, ieskaitot Kandavas apkārtni, dienas pirmajā pusē klās migla. Ilgāka miega vietā tomēr esmu izvēlējies agrāku ierašanos Kandavā. Iespējams, ka solītā migla nemaz nebūs bieza. Plāns B? Palūkoties, kā Kandavas vecpilsēta izskatās miglā. Tas arī varētu būt skaists skats. Ne pārāk tāls, tomēr skaists.

Kādu mirkli pasēdējis automašīnā, lai sagaidītu, kad uzlabosies redzamība caur tās logiem, ap 6:30 no rīta dodos ceļā. Ielās autotransporta vēl visai maz, jo, lai arī ir piektdiena, šī ir Lielā Piektdiena un tāpēc visā valstī brīvdiena. Drīz zem auto riteņiem aizzib viens šosejas kilometrs pēc otra.

Šur un tur varu manīt meteorologu solīto miglu. Waze arī pabrīdina par posmiem, kur citi autovadītāji šorīt atzīmējuši miglas klātesamību. Īpaši krāšņi miglas vāli saullēktā izskatās Lielupes krastos. Vietām, gluži kā jūras ieskautas klintis, no miglas paceļas te esošo ēku jumti.

Kandavu sasniedzu ap 7:40 no rīta un ar prieku secinu, ka migla, lai arī vēl manāma virs Abavas, nu jau gandrīz izklīdusi un apkārtne laistās rīta saules staros. Braucot pa Abavas ielu, ar nepacietību gaidu, kad izkāpšu no auto un došos Kandavas ielās.

Auto novietoju viesu nama “Pils” autostāvvietā blakus kādam, iespējams, te jau nakšņojušam auto. Tepat līdzās paceļas Kandavas Bruņinieku pilskalns, kurā vēl saskatāmas kādreizējās Livonijas ordeņa pils mūru paliekas. Pilskalnu esmu ieplānojis apciemot sava pārgājiena Kandavas vecpilsētas loka noslēgumā.

Radio “SWH Rock”, kas mani pavadīja visu ceļu līdz pat Kandavai, vairs tik tikko dveš, bet nu jau motora un mūzikas duetu nomainīs pilsētas skaņu un putnu balsu koris. Izkāpjot no automašīnas, mani cieši ieskauj spirdzinošs pavasara gaiss, un saules staros es sajūtos tik ļoti dzīvs. Mirkli izbaudu pavasara apskāvienu. Šķiet, ka abi neizturami ilgi esam gaidījuši šo tikšanos.

Āvis kājās pārgājienu zābakus, ceļu plecos mugursomu un, atstājis auto aiz muguras, izeju uz Abavas ielas. Solis ir viegls, un šķiet, ka no prieka un enerģijas pieplūduma es drīz pārvietošos nelieliem lēcieniem. Spēku gan jāpietaupa, jo pavisam drīz man būs jāsoļo augšup. Tad šis enerģijas lādiņš lieti noderēs.

Soļoju pa Abavas ielu uz ziemeļiem. Vietā, kur atzarojas Lielā iela, pametu skatienu uz šo bruģēto ieliņu, kas pamazām aizvijas kalnup, bet tad turpinu ceļu tālāk uz ziemeļu pusi, jo pirmais manā maršrutā atzīmēts Kandavas Kuršu pilskalns.

Sasniedzis Abavas un Pūzurgravas ielu krustojumu, savā priekšā jau redzu paceļamies Kuršu pilskalnu, tomēr vispirms pievēršos nogāzei Pūzurgravas ielas pretējā pusē, kur šķeltiem laukakmeņiem pildīti metāla grozi veido uzrakstu “CANDOWE ANNO 1230”. Šī zīme te uzstādīta 2017. gada maijā. Tieši 1230. gadā Kandavas nosaukuma latīniskā versija – Candowe – pirmo reizi minēta rakstos.

Ticis pie foto ar Kandavas latīnisko nosaukumu, atgriežos pie Kuršu pilskalna. Tas izskatās labi kopts. Pilskalna nogāzēs aug vien daži koki, zālājs vienmērīgi sedz tā nogāzes. Pilskalna pakājē šai rītā sieviete gaida kādu. Iespējams, tautieti, kura kamanās sēsties. Iespējams, kādu, kas uznesīs to kalnā.

Starp pilskalnu un Abavas ielu zālājā iekārtojies balts zaķis, kas siltajos rīta saules staros, šķiet, apmierināti smaida. Līdzās zaķim vairākas prāvas olas, kuras dekorētas sarkanbaltām, rakstiem rotātām jostām. Zaķis Kandavas viesiem atgādina, ka klāt Lieldienas.

Pilskalna virsotnē var nokļūt pa tā malā izveidotiem pakāpieniem. Tad nu soli pa solim dodos augšup. Sasniedzot kalna virsotni, aizraujas elpa. Vainīgs gan nevis kāpiens kalnā, bet ainava, kas paveras manam skatienam. Manā priekšā plešas par Jaunkandavu dēvētā pilsētas daļa, virs Abavas saulē viz miglas plīvurs, zilā debesu juma pamale rotāta mākoņu mežģīnēm. Otrpus Pūzurgravas ielai vietām manāmi Kandavas vecpilsētas namu jumti, ko vasarās pilskalna apmeklētāju skatieniem paslēpj koku lapotnes.

Kandavas Kuršu pilskalnā reiz esot atradusies kuršu pils, viens no Vanemas zemes centriem. Kalns tiek dēvēts arī par Velna gultu, jo tā forma atgādina gultu ar spilvenu, un Baznīckalnu, jo saskatāma tā formas līdzība ar tipisku baznīcas ēku. Pakāpjos uz “spilvena” vai “torņa” (kāda kalna nosaukuma versija nu kuram labāk tīk) un nu oficiāli esmu Kuršu pilskalna augstākajā punktā. Vēlreiz pametis skatienu apkārt, nolemju doties lejup pa kalna ziemeļu nogāzi.

Visas kalna malas ir stāvas. Soļus lieku piesardzīgi, jo te iemītās taciņas ir dubļainas un slidenas. Kājās, protams, esmu vilcis gaišas bikses, tāpēc ir droši, ka dienas laikā to gali pamazām iegūs dubļu krāsai tuvākus toņus. Kuršu pilskalns pamēģina mani apsēdināt dubļos, bet šoreiz noturos balstā uz rokām un kājām. Pieslējies atkal stāvus, maziem soļiem turpinu ceļu lejup un drīz esmu uz Pūzurgravas ielas, kur pilskalns paslēpj mani no saules stariem.

Kad iznāku Pūzurgravas un Abavas ielu krustojumā, secinu, ka iepriekš te manītā sieviete savu gaidāmo ir sagaidījusi, jo nu tā pazudusi. Pa Abavas ielu aizsoļoju līdz Lielajai ielai un pagriežos uz to, lai tuvāk iepazītu Kandavas vecpilsētu.

Eju augšup pa Lielās ielas bruģi un vēroju saules apspīdētās ēkas. Lielākā daļa te esošo ēku esot tapušas 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Iela ir tik stāva, ka dažām ēkām to zemākajā galā izveidojas pat vēl viens stāvs, kurā iebūvēti logi, durvis. Lielākoties ēkas ir mūrētas, bet var manīt arī pa kādai koka celtnei. 19. gadsimta otrajā pusē Kandavu postījuši ugunsgrēki, kas skāruši lielāko daļu tā laika koka apbūves.

Kad pagriežos atpakaļ uz Abavas pusi, mani apžilbina saules stari, kas atspīd arī ielas bruģī un uz atsevišķu namu jumtiem. Ielas galā joprojām manāms viegls, saules spoži izgaismots miglas plīvurs. Lielās ielas malās novietotas vien dažas automašīnas. Braucējus rīta agrumā vispār neredzu.

Vietā, kur Lielā iela sāk mest līkumu, sastopu kādu pretimnācēju ar divām brūna stikla pudelēm rokās. Uz manu “labrītu” sastaptais kungs atbild vien ar skatienu. Sajūtu gaisā cigarešu dūmu smārdu un pamanu atvērtu kādas ēkas pirmā stāva logu, pa kuru izliecies nama iemītnieks, lai ieelpotu svaigu gaisu.

Lielajai ielai pamazām griežoties pa kreisi, pamanu tās līkumā paceļamies baznīcas torni. Kandavas Gvadalupes Dievmātes Romas katoļu baznīca šai vietā durvis vērusi pirms teju diviem desmitiem gadu – 2003. gada 14. septembrī. Tā esot vienīgā baznīca Latvijā, kuru uzcēluši draudzes locekļi – pensionāri bez jebkādas atlīdzības.

Pati baznīcas ēka iegādāta 1998. gadā, iepriekš bijusi dzīvojamā māja un ir 18. gadsimta arhitektūras piemineklis, tāpēc tās ārējo izskatu nevarējuši mainīt, baznīcas vajadzībām pielāgotas vien iekštelpas. Līdzās esošais, vītņveida kāpnēm aprīkotais zvanu tornis tapis 2006. gadā.

Iznācis krustojumā, kurā sastopas Lielā, Dārza, Ķiršu un Liepu ielas, ieraugu vienu no Kandavas vecpilsētas ēkām, kuras sienu rotā dzejas fragmenti. Uz Lielās ielas 35. nama sienas uzgleznotās rindas dzejojis Kārlis Skalbe.

Pagriezies pa kreisi, ieraugu, ka nākamais dzejolis patvēries uz Dārza ielas sestā nama mūra. Ielās vēl visai kluss, tāpēc raiti šķērsoju krustojumu, lai skatītu rindas, ko radījis Leons Briedis: “Pieliec delnu pie acīm un skaties: līdz pat pēdējam olim viss tavs. Neatdod, dzirdi, neatdod mazo Latviju – lielākas nav.”

Atgriežos uz Lielās ielas. Stāvot Lielās un Dārza ielas stūrī un pētot maršruta turpinājumu, sadzirdu, kā tālumā sasaucas dzērves. Lielās ielas labajā pusē paceļas pelēks nams ar aizmūrētiem un aiznaglotiem logiem un durvīm. 1880. gadā celtā ēka līdz pat Otrajam pasaules karam bijusi sinagoga, tad pārbūvēta par garāžām, graudu noliktavu un no 1950. gada – par kinoteātri. Kopš 2002. gada ēka vairs netiek izmantota.

Nams Lielajā ielā 30/32 rotāts ar Laimoņa Vāczemnieka dzejoļa “Visskaistākā zeme” rindām. Nedaudz tālāk slejas 1909. gadā neogotikas stilā celtā un 1989. gadā rekonstruētā ēka, kurā mitinās Kandavas kultūras nams.

Ēka Lielajā ielā 27 ir viena no augstākajām Kandavas vecpilsētā, kur lielākoties nami ir pusotru vai divus stāvus augsti. Uz trīsarpus stāvus augstās celtnes mūra patvērušies seši Ulda Ausekļa dzejoļa panti. Visi dzejoļi uz Kandavas vecpilsētas ēku sienām ir par Latviju, bet šim pati pirmā rindiņa ir tuva pašai Kandavai. “Vecāmamma man atstāja grozu zīļu,” rakstījis Uldis Auseklis. Trīs zīles redzamas Kandavas pilsētas ģerbonī, zīles un zīļukus redzēšu arī pārgājiena turpinājumā.

Mākslinieciski noformēta siena arī namam Lielajā ielā 25A. Daļu zīmējuma sedz sausu staipekņu mudžeklis, bet vienā stūrī tas pašķīries, atklājot apgleznotas durvis, kuru rokturis ir tikai mākslinieka iztēles auglis, un ziedu vijumus, kas tiecas tuvāk durvīm. Aiz staipekņu mudžekļa, iespējams, slēpjas loga atveids. Vasarās šo sienu noteikti paslēpj zaļu lapu pārklājs, bet agrā pavasarī ir iespējams aplūkot mākslinieka veikumu.

Šai ielas posmā ik nams ir ticis pie krāšņa fasādes rotājuma, jo Lielajā ielā 25 ēkas gala sienu pirmā stāva augstumā rotā krāsaina mozaīka “Septiņas dienas”, kuras centrā ir jauns pāris, uz kuru no viena mākslinieku radīta loga nolūkojas sirma kundzīte, bet no otra – melns kaķis. Šos tēlus ieskauj upes viļņi, ozola zari ar zīlēm un krūmu čužas ziedi. Māksliniece ir Jeļena Kažoka no Olaines, bet darba tapšanā esot piedalījušies teju visi 2015. gada Kandavas Mākslas plenēra dalībnieki, kā arī Kandavas jauniešu basketbola komandas spēlētāji un SIA “Kandavas ceļi” darbinieki.

Mozaīku “Septiņas dienas” papildina blakus netālajai puķu dobei esošs gliemezis, kas klāts mozaīkas flīzēm. Gliemežnīca gan sākusi nomest tās košo pārklāju. Līdzīgs, bet krietni mazāks gliemezītis redzams arī pašā mozaīkā.

Pēc mozaīkas aplūkošanas pagriežos par 180 grādiem un ieraugu vēl vienu dzejoli par Latviju. Celtni Lielajā ielā 23 izdaiļo Knuta Skujenieka dzejas rindas. Gleznojums īpašs ar to, ka dzejolis attēlots paša autora rokrakstā.

Sasniedzis Lielās ielas un Sabiles ielas krustojumu, pagriežos pa labi uz vēl ēnā slīgstošo Sabiles ielu. Skatienu uzreiz piesaista viesnīcas “Kandava” sakoptā fasāde ar četrām laternām. Viesnīcas apkārtnē valda klusums. Iespējams, ka pilsētas viesi vēl bauda saldu miegu. Sabiles iela mazliet ved kalnup, tāpēc viesnīcas pirmais stāvs ēkas dienvidrietumu galā šķiet nedaudz zemāks. Mūra ēka celta 19. gadsimta otrajā pusē, pārbūvēta 20. gadsimta otrajā desmitgadē, pievienojot tai trešo stāvu, un jau izsenis kalpojusi par viesnīcu.

Izsoļoju Tirgus laukumā, kura malā paceļas augstais ugunsdzēsēju depo tornis. Kandavas ugunsdzēsēju depo ēka celta jau 1872. gadā kā viena stāva “ugunsdzēsēju šķūnis”, novērošanas un šļūteņu žāvēšanas torni ieguvusi 1889. gadā, bet 20. gadsimta sākumā tikusi pārbūvēta, pievienojot otro stāvu. Pie depo ieejas rosās daži vīri, vēl pāris kungu kavējas sarunā uz Baznīcas ielas stūra. Kandava pamazām mostas.

No dažādām pusēm aplūkojot ugunsdzēsēju depo, ieraugu vēl vienu dzejas greznotu sienu. Baznīcas ielā 1 lasāmas Maijas Laukmanes dzejas rindas. Dzejniece dzimusi Kandavā un savu darbu veltījusi tai. Dzejoli papildina arī Latvijā vecākā laukakmens tilta attēls.

Griežos atpakaļ uz Tirgus laukumu un pamanu, cik lieliski vecpilsētas ainavā iederas kāda pilsētas apmeklētājiem ļoti nozīmīga celtne. Sarkanu māla dakstiņu jumts, akmens mūra sienas un sarkanu ķieģeļu ietvars ēkas logu acīm un ieejas durvīm nelielo celtni padara īpaši izskatīgu.

Pagājis garām Kandavas Tūrisma informācijas centram, kas vēl tumšs un kluss, sasniedzu Kandavas vecpilsētas Promenādi, ko šai Lieldienu laikā apciemojuši visdažādākie zaķi – konkursa “LIELDIENU ZAĶU FIGŪRAS 2023” darbi.

Promenādē zaķi redzami gan pa vienam, gan pārīšos. Pirmo pamanu liela izmēra zaķi, kura autoram ikdiena, iespējams, aizrit būvējot ūdensvadus un kanalizācijas tīklus. Mazajiem kandavniekiem ir iespēja izšūpoties zaķu šūpolēs. Kādam citam zaķim klājies visai plāni vistiešākajā šī vārda nozīmē, jo to saplacinājusi prāva koka kaste.

Aplūkoju skulptūru “Ozolzīle”, ko darinājis Valtis Barkāns. Mazs, koši tērpts mākslinieks ar zīļu cepuri galvā lūkojas uz apkārtni caur ozolzīles atveidu. Apkārtējais bruģis te nosēts ar ozolzīlēm, kas veidotas no dažādu krāsu bruģakmeņiem.

Promenādes vidū esošā dīķa ūdens virsma pavisam rāma. Tajā spoguļojas zilās debesis un Talsu ielas nami. Otrpus dīķim arī sastopami vairāki zaķi. Viens no tiem darinājis braucamrīku, kas pēc krāsām un formas ļoti atgādina burkānu.

Pamazām kāpju kalnup, kur saulē spīd Kandavas luterāņu baznīcas tornis. Kandavā ir ieradies arī SIA “Kandavas ceļi” zaķis, kas tapis no lielāka un mazāka izmēra riepām un atnesis veselu klēpi pūpolzaru. Acu vietā šim zaķim likti spoguļi.

Sasniedzis baznīcu, metu loku caur tai līdzās iekārtotajiem kapiem, lai varētu labāk apskatīt baznīcas celtni. Kandavas evaņģēliski luteriskās baznīcas ēka celta 1736. gadā, torņa smaile tapusi 1889. gadā. Baznīcas sarkano dakstiņu jumts viegli nosūnojis, toties tās torņa smaile laistās koši sarkanos torņos. Apgājis apkārt baznīcas ēkai, nonāku uz Parka ielas.

Gluži kā žagatu mani piesaista kas mirdzošs parka vidū. Saules staros te laistās valodniekam Kārlim Mīlenbaham veltīts un 2018. gadā uzstādīts saules pulkstenis. Kandavas pagastā dzimušā valodnieka vārdā nodēvēta arī netālu esošā Kandavas vidusskola un parks, kurā šobrīd atrodos.

Saules pulkstenis veidots atvērtas grāmatas formā, tas rāda gan vietējo – Kandavas laiku, gan joslas vasaras laiku (GMT+3). Kad lūkojos uz pulksteni, viena ēna krīt starp arābu astotnieku un devītnieku, otra patvērusies starp romiešu astotnieku un devītnieku, norādot, ka Kandavā šobrīd ir 8:30 no rīta.

Saules pulksteņa idejas, dizaina un astronomisko aprēķinu autors ir Mārtiņš Gills, kurš palīdzējis tapt vēl virknei Latvijā redzamo saules pulksteņu. Kandavas saules pulksteni darinājis Aivars Oleksāns. Esot secināts, ka šī ir vienīgā vieta Kandavā, kur ģeogrāfiski ir iespējams novietot saules pulksteni, lai tas rādītu precīzu laiku.

Grāmatas forma simbolizējot sākumu un turpinājumu, zināšanas un pieredzi, savienojot pagātni, tagadni un nākotni. Grāmatas lapu augšmalu rotā Kārļa Mīlenbaha darba nosaukums “Latviski domāt, latviski runāt, latviski just”.

Gar Kandavas Mūzikas un mākslas skolu soļoju atpakaļ uz Sabiles ielu. Līdzās Sabiles ielas astotajam namam reiz auga Latvijas lielākā meža bumbiere, bet vējš izgāza veco koku, un nu tās vietā stādīta jauna bumbiere, kurai vēl ļoti daudz gadu jāaug un jābriest, lai sasniegtu Latvijā lielākās meža bumbieres statusu. Laukumiņā pie desmitā nama saules siltumu bauda pulciņš vietējo iedzīvotāju, kas, šķiet, apspriež kādus svarīgus jautājumus.

Pa Sabiles ielu atgriežos Tirgus laukumā un, pagājis garām viesnīcai “Kandava”, sasniedzu Sabiles un Lielās ielas stūri, kur slejas sarkanu ķieģeļu mūris nama pirmā stāva augstumā. Reiz te bijusi ēka, bet nu tās logu un durvju ailes pilda melnbaltas fotogrāfijas, kurās attēlota Kandavas vēsture. Nama pagraba lodziņā iekārtojušās divas peles, kas, šķiet, pārstāv Kandavas mākslas skolu.

Otrpus Lielajai ielai paceļas tās divpadsmitais nams, uz kura sienas uzgleznots Guntara Rača dzejoļa “Latvietis” pirmais pants. Kamēr aplūkoju sienu, galvā šī dzejoļa rindas skan grupas “Līvi” izpildījumā. Šī ir viena no piecām ēku sienām Kandavas vecpilsētā, uz kurām dzejas rindas uzgleznotas 2018. gadā projekta “Dzeja izdaiļo Kandavas vecpilsētu” ietvaros. Vēl daži namu mūri pie saviem dzejoļiem tiek gadu vēlāk.

Galvā turpinot skanēt dziesmai “Latvietis”, turpinu savu pārgājienu pa Pils ielu un pamazām kāpju augšup Kandavas Bruņinieku pilskalnā. Staltu koku ielenkumā te atrodamas kādreizējās Livonijas ordeņa pils akmens mūru paliekas. Pils celta 13. gadsimta otrajā pusē, pirmo reizi rakstos minēta 1312. gadā. Kā vēsta informācijas stends, kas uzstādīts pilskalna pakājē, 18. gadsimtā pils kļuvusi neapdzīvojama un pamazām sabrukusi, tās mūru akmeņi izmantoti māju celtniecībai pēc 1872. gada lielā ugunsgrēka Kandavā.

Izstaigājis pilskalnu, kāpju lejup pa tā austrumu nogāzi. Līdzās pilskalnam 2013. gada uzstādīta Aivara Kerliņa darinātā akmens skulptūra “Mežakuilis”. Tas noticis pēc tam, kad tolaik pastāvošais Kandavas novads ticis pie sava ģerboņa, kurā attēlots tieši mežakuilis. Kā vēsta līdzās skulptūrai esošā informatīvā plāksnīte, mežakuilis simbolizē spēku, drosmi, neatlaidību un neskarto dabu.

Mazliet tālāk vieglas ūdens šļakatas augšup met strūklaka “Zīle”, kuras autors ir Gunārs Platpīrs. Strūklaku ieskaujošā baseina malas rotātas ozola lapām, bet tās centrālais elements ir visai prāva ozolzīle.

Līdzās strūklakai paceļas 2010. gadā te uzstādītais, Zigmunda Piņķa darinātais Livonijas ordeņa pils makets. Pils attēlojums ir vien aptuvens, jo nekādi attēli vai pils plāni nav saglabājušies. Maketa tapšanai mērītas pils drupas un izmantotas aptuvenas ziņas par šo pili.

Nonācis līdzās viesu namam “Pils”, pie kura saulītē sildās mana automašīna, secinu, ka pa pilsētu esmu nostaigājis četrus kilometrus. Pirms došanās lokā ārpus pilsētas aplūkoju vēl divus interesantus objektus Kandavas Bruņinieku pilskalna malā.

Netālu no viesu nama paceļas kvadrātveida celtne – tornis – bieziem mūriem. Kurzemes hercoga Jēkaba valdīšanas laikā 17. gadsimtā tornī esot glabāts šaujampulveris. Tā tornis ieguvis Pulvertorņa vārdu.

Blakus Pulvertornim uz apkārtni smaidošs lūkojas “Zīļuks bruņinieks”. Skulptūru 2011. gadā izveidojis mākslinieks Zigmunds Piņķis. Zīļuks dienu un nakti sargājot Pulvertorni un pilsdrupas ar cerību, ka reiz te atkal būs pils. Gaisā jūtami dūmi, kas nāk no viesu nama “Pils” dūmeņa, tāpēc ilgi nekavējos pie Zīļuka un dodos tālāk.

Līdzās Bruņinieku pilskalnam esošā skvēra daļu starp strūklaku “Zīle” un Abavas ielu piepildījuši melni un balti zaķi, kā arī krāsaini putnu būri. Uz katra būra sāna ir kāda Latvijā sastopama putna attēls un apraksts par to, bet, noskenējot QR kodu, iespējams noklausīties arī konkrētā putna dziesmu. Šorīt gan baudu tās putnu dziesmas, kas skan man visapkārt dzīvajā izpildījumā, tāpēc dodos tālāk uz krustojumu, kurā sastopas Lielā, Abavas, Jelgavas un Kūrorta ielas.

Sagaidījis zaļo gaismu, kas tiek papildināta ar visai skaļu skaņas signālu, soļoju pāri Abavas ielai un prom pa Jelgavas ielu. Pa kreisi no manis paliek Kandavas tirgus, kurā šai laikā manāma jau visai liela rosība.

Pirms tilta pār Abavu apstājos, lai palūkotos uz vēl vienu no Kandavas Zīļukiem. “Zīļuku laivotāju” arī radījis Zigmunds Piņķis. Tas ir gadu vecāks par savu brāli – bruņinieku, dzimis 2010. gadā un ticis arī pie atvases, jo tam priekšā laivā sēž pavisam mazs Zīļuks.

No “Zīļuka laivotāja” pa koka laipu var nokļūt lejā pie Abavas. Pašā laipas galā sēž zaķis un makšķerē. Nedaudz pirms zaķa laipa šai rītā ir applūdusi, tāpēc nolemju garausi apskatīt no tilta augšas.

Apstājos uz Latvijā vecākā laukakmens tilta, kas te uzbūvēts 1873. gadā. Līdz tam Kandavā nav bijis pastāvīga tilta pāri Abavai. No tilta palūkojos lejup uz zaķi, kas laikam pārāk ilgi turējis uz āķa tā noķerto zivi, jo no tās vairs palikusi tikai asaka.

Šķērsojis tiltu, atstāju aiz muguras Kandavas vecpilsētu. Vēl gan paeju nedaudz lejup gar upi, lai vēlreiz paraudzītos uz pašu tiltu, kura akmens arkas liecas pār upi, un zaķi, kas vēl nav izlēmis, ko iesākt ar izvilkto asaku. Kāda kundze gar upes krastu nāk man pretī un vēro, kā, tukšām gliemežu mājiņām krakšķot un sausām niedrēm čabot, kāpju zemāk upes krastā un pēc tam atpakaļ augšup.

Netālu no tilta caur akmens bruģi iznirusi liela zivs. 2012. gadā atklātajai, tēlnieka Ojāra Feldberga darinātajai skulptūrai dots nosaukums “Atvars”. No granīta darināto zivi ieskauj bruģakmens ūdens virpulis, kas sevī ierāvis apkārt izvietotos soliņus – koku zarus.

Pārgājiena turpinājumā pa Zemītes, Sēravotu un Sila ielām dodos uz Čužu purvu. Dabas liegums Čužu purvs ir vienīgā dabiskā krūmu čužas atradne Latvijā. Tajā ietilpst arī apkārtējie meži, pārejas purvi un dabiskie zālāji. Tas ir arī viens no nedaudziem purviem Latvijā, kurā sastopami sēravoti.

Čužu purvā zem kūdras atrodama saldūdens kaļķiežu kārta, tāpēc pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados daļā purva teritorijas veikta kaļķiežu ieguve lauku kaļķošanai. Purva postīšanu izdevās apturēt, un nu kādreizējie karjeri kalpo varžu, krupju un tritonu populāciju vairošanai, kā arī seklākos no tiem pamazām atgūst krūmu čužas.

Maza, sarkana norādīte iesaka man vietu, kur no Sēravotu ielas jānogriežas uz Sila ielu, kuras galā iekārtota autostāvvieta (kas man, protams, šodien nav aktuāla), labierīcības, informācijas stends. Te sākas oficiālais Čužu purva maršruts. Tas ir apļveida, bet ceru, ka izdosies iecerētais plāns un es no purva iziešu citā vietā, pie “Ilmāru” mājām. Kamēr iepazīstos ar informatīvo materiālu, dzirdu, kā kaut kur tālumā sasaucas dzērves.

Jau pašā takas sākumā ieraugu norādi uz sēravotu un, mirkli saminstinājies, nolemju tai sekot. Taciņa ieved dziļāk mežā, kur tiešām atrodu vienu no avotiem. Sērūdens ārstnieciskās īpašības pagājušā gadsimta sākumā liktas lietā arī Kandavas pusē.

Sūnām klātas, slapjas un satrunējušas laipiņas atliekas liek domāt, ka reiz te bijusi apmeklētāju ērtībām iekārtota taka, bet varbūt šos kopā sastiprinātos dēļu galus te novietojis kāds, kam tie palīdzējuši šķērsot avotu un nokļūt dziļāk purva plašumos.

Atgriežos Čužu purva dabas takā un tuvojos Abavai. Vietā, kur upes krasts brīvs no kokiem un krūmiem, varu saskatīt balto uzrakstu “Kandava”, kas sagaida pilsētas viesus, kuri ierodas no Sabiles puses. Pat šeit dzirdams luksofora skaņas signāls, kas vājredzīgiem gājējiem palīdz saprast, ka nu ir laiks šķērsot brauktuvi. Otrpus upei ieraugu divus makšķerniekus. Tie arī nu izlīduši no savām ziemas migām. Gaisu joprojām pilda dzērvju saucieni.

Sākotnēji sekoju takā izvietotajām norādēm, bet tad vietā, kur taka pagriežas pa kreisi, bet taisni uz priekšu meklējama atpūtas vieta, nolemju doties pretēji ieteiktajam virzienam, jo mans maršruts tomēr atšķiras no oficiālā un nu jau man noderētu arī otrās brokastis. Rēķinos, ka ceļa turpinājumā man, iespējams, būs jādodas tieši pretēji bultu norādītajam virzienam.

Apkārtējo mežu pieskandina putnu balsu koris. Beidzot klāt pavasaris! Strautiņi, līksmi burzguļodami, trauc uz Abavu. Taciņas ir dubļainas un koku sakņu cauraustas, tāpēc sekoju līdzi tam, kur speru soli. Slapjākās vietās ierīkotas laipiņas, kas gan vēl glabā ziemas atstāto valgmi, tāpēc ir slidenas. Pārbaudīts, kad negaidīti strauji apsēžos uz vienas no tām. Mazliet vēlāk arī mans solis pēkšņi kļūst platāks, kad balsta kāja nolemj steigties atpakaļ, tomēr šoreiz noturos kājās. Mazākiem soļiem, bet tikai uz priekšu.

Ap pulksten 10:00 no rīta iznāku klajākā vietā Abavas krastā, kur netālu redzama arī atpūtas vietas nojume. Drīz varu nocelt no pleciem mugursomu un sameklēt ko apēdamu patērētās enerģijas atjaunošanai. Kamēr baudu otrās brokastis, augstu virs manas galvas debesis pieskandina dzērvju kāsis.

Iestiprinājies es atgriežos pārgājiena trasē. Kādu gabaliņu soļoju atpakaļ gar Abavu, kamēr sasniedzu vietu, kur informācijas stends vēsta par Čužu purvā sastopamajiem augiem un dzīvniekiem. No šīs vietas mans ceļš pa taisnu taku ved uz dienvidaustrumiem.

Palūkojies kartes aplikācijā, secinu, ka esmu paskrējis garām vietai, kur jānogriežas pa kreisi. Par laimi tas noticis vien piecdesmit metru iepriekš, tāpēc griežos atpakaļ un drīz esmu pie laipiņas, aiz kuras seko mana maršruta turpinājums. Ja meža posms bija slidens, tad posms no šejienes līdz pat “Ilmāriem” kļūst par slapjāko šodien.

Koka laipas te vietām paslēpušās zem ūdens. Meklējot apkārtceļus, izredzes saslapināt apavus ir visai lielas. Brīžiem mani zābaki ienirst ūdenī, tomēr tie nav trakoti izslāpuši, tāpēc kājas paliek sausas. Kā apliecinājums tam, kas šai posmā maniem priekšgājējiem bijis svarīgāks, ir fakts, ka norādes stabiņš, kas man būtu palīdzējis īstajā brīdī pagriezties uz šo taku, nu noguldīts horizontāli un kalpo par laipiņu vienā no takas slapjākajām vietām.

Takas turpinājums arī visai slapjš. Ik pa brīdim meklēju vietu, kur likt soli. Dažkārt noskatītā virsma ienirst ūdenī, citkārt notur manu svaru. Taku kāds ir kopis, jo var manīt, ka izzāģēti krūmāji. No tiem palikuši vien sīki stumbeņi. Vietām mani sagaida lielāka izmēra peļķes, tad rūpīgi vēroju, pa kuru pusi ir vērts mēģināt peļķi apiet, lai nenokļūstu vēl dziļāk purvā vistiešākajā nozīmē.

Saulītei cītīgi sildot mani, ievēroju, ka maza saulīte pavīd arī pērnajā zālē. Dzeltenu ziedu augšup vērsusi māllēpe. Purvs tagad tikai sāk ziedēt, tāpēc priecājos par šodien vēl visai reto atradumu.

Kad sasniedzu “Ilmārus”, nokļūstu arī pie Velna acs avota, kas te iztek pa nožogojuma apakšu, lai dotos tālāk uz Abavu. Precīzāk būtu teikt, ka esmu pie Velna acs strauta, jo pats avots atrodas iežogotā, privātā teritorijā.

Atvados no Čužu purva un pa zemes ceļu soļoju augšup uz lielceļa pusi, kas savieno Kandavu ar Saldu. Tālumā saules staros vīd Kandava. Kad esmu sasniedzis šoseju, man pāri pārlido dzērvju pāris un nolaižas uz lauka.

Kādu gabaliņu soļoju gar šoseju, kas sākotnēji arī ved kalnup, tad pamazām izlīdzinās. Reizēm vienā vai otrā virzienā garām aiztrauc kāds auto, bet citādi ceļš visai mierīgs. “Ķuķu” mājās dzīvo kāds prasmīgs dārzkopis, jo mazie koki dzīvojamās mājas priekšā tikuši pie lieliski nostrādātām frizūrām.

Vēl nesasniedzis Valdeķus, atgriežos putnu balsu pieskandinātā un saules staru pielietā mežā. Pilnu krūti elpoju svaigo, meža smaržas pildīto gaisu. Iznācis vietā, kur manam maršrutam pievienojas ceļš, kas ved no Valdeķu puses, ieraugu koku un krūmu aizsegtus vārtu stabus. Vasarā tie, iespējams, pavisam paslēpti garāmgājēju un braucēju skatieniem. Vārti ved uz Koškuļu jeb Aizdzires baronu kapiem, kas vairs netiek kopti un atstāti dabas varā.

Ceļš zem kājām slapjš, dubļains. Par laimi autobraucēji to nav iecienījuši, tāpēc dubļi uz manis tiek tikai tik daudz, cik pats tos salasu uz zābakiem un bikšu galiem. Šķērsoju Teņņu strautu, kam te izbūvēta caurteka. Strauts šai pavasara dienā ir pavisam ņiprs un, skaļi čalojot, lēkšo Abavas virzienā. Aiz kailajiem koku stāviem otrpus Teņņu strautam vīd Mustenes ciema ēkas.

Kad iznāku klajumā, ceļa labajā pusē ieraugu plešamies pamestas lopkopības kompleksa ēkas, kas pamazām sākušas grūt. Komplekss te izveidots padomju laikā un savu laiku, šķiet, jau nokalpojis. Lopkopība gan šai pusē joprojām dzīva, jo nedaudz tālāk abās ceļa pusēs aplokos ganās prāvs govju pulciņš. Gotiņas bijušas tikpat prātīgas kā es, pavasarīgajā dienā uzvelkot pavisam gaišas bikses. To gaišās kājas ir vēl sabristākas par manējām.

Aiz govju ganībām pagriežos pa labi uz Abavas pusi. Nonācis ielejas malā, uz brīdi apstājos, lai palūkotos apkārt. Manā priekšā plešas Abavas ieleja. Pati upe paslēpusies manam skatienam, bet apkārtējos laukos vietām manāmas plašākas ūdens lāmas, kuras saule vēl nav paguvusi nožāvēt. Upes pretējā krastā redzami meži, kā arī atsevišķas ēkas.

Palūkojies uz ieleju no augšas, sekoju ceļam, kas aizvijas lejup. Plānoju Abavu šķērsot pār būvi, ko dēvē par Zvejnieku tiltu. Norādes liecina, ka te ved arī veloceļš un Mežtakas posms. Abās pusēs ceļam, kas ved uz tiltu, plešas iežogoti lauki. Vietām aug arī pa kādam kokam.

Sasniedzis Abavu, ieraugu Zvejnieku tiltu. Padomju laikos iesāktā celtne, šķiet, bijusi domāta lauksaimniecības tehnikas pārvietošanai, lai tā nenoslogotu Kandavas veco laukakmens tiltu, bet Zvejnieku tilts tā arī nav ticis pabeigts.

Šobrīd tilts sastāv no piecām dzelzsbetona joslām, starp kurām spraugas aizpilda armatūra, caur kuru vīd Abavas ūdeņi. Nospriežu, ka šeit īpaši ieteicams neko neizlaist no rokām. Uzsācis ceļu pa vidējo no joslām, aizlēkšoju vispirms uz vienu, tad otru tilta malu, lai palūkotos uz Abavu. Margu šim tiltam, protams, nav.

Nokļuvis Abavas pretējā krastā, dodos garām “Riebiķu” mājām, kur jaunieši par godu pavasarim sakopj teritoriju. Tā kā kartēs redzami divi iespējamie ceļi uz Kandavas mācītājmuižu un Veco Ozolāju taku, bet taisnākajam no tiem priekšā paziņojums par privātīpašumu un liegumu iebraukt, nolemju apvaicāties “Riebiķu” jauniešiem, kuru ceļu tie ieteiktu izvēlēties. Brīdi padomājuši par nokļūšanu vietās, kas ir samērā netālu no “Riebiķiem”, tie iesaka man turpināt ceļu augšup, nevis doties privātīpašumā. Pateicos par padomu un soļoju tālāk.

Ceļa turpinājumā man parādās mazi, lidojoši pavadoņi. Vispirms raibs tauriņš aiztrauc man garām, tad dzeltens lidonis nolemj pavadīt mani līdz vietai, kur griežos pa labi uz “Ievkalnu” pusi. Kad nogriežos no lielā ceļa, pa to garām aiztrauc prāvs motociklistu pulks. Tie arī jau modušies no ziemas miega. Kad motoru troksnis gaist tālumā, apkārtni atkal piepilda putnu dziesmas.

“Ievkalnu” sargs sāk interesēties, kas gan tuvojas tā teritorijai, bet šai brīdī mans ceļš strauji griežas pa kreisi, un es nokļūstu Kandavas mācītājmuižas teritorijā. Pirmās mani sagaida divas drupās pārvērtušās saimniecības ēkas. Tad ieraugu arī pašu mācītājmuižu. Deviņpadsmitā gadsimta trīsdesmitajos gados klasicisma stilā celtā ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Skatoties uz svaigiem zemes uzkalniem līdzās galvenajai ēkai, secinu, ka mācītājmuižas apkārtni iecienījuši arī kurmji, kas savos melnajos kažokos, iespējams, jūtas iederīgi vietā, kur saimniekojuši vīri melnos uzsvārčos.

Līdzās mācītājmuižai paceļas vēl vairākas cienījama vecuma ēkas. Apkārtnē nemanu nevienu dzīvu dvēseli, bet šķiet, ka muiža ir apdzīvota vai vismaz apsaimniekota. Apgājis apkārt muižas ēkai, kurp vedina doties norādes uz Vecajiem Ozolājiem, saules gaismā īpaši labi redzu, ka mācītājmuiža tikusi pie jauna jumta, bet tās mūri vēl gaida, kad arī tiem tiks veltīta pienācīga uzmanība.

Soļoju lejup uz Abavu. Te ierīkotas koka kāpnes ar diviem skatu laukumiem, kas palīdz apmeklētājiem vieglāk nokļūt Veco Ozolāju takā un vienlaikus saudzēt nogāzi. Nokāpis lejā, nokļūstu augstu koku ieskautā takā. Nedaudz tālāk uz dienvidaustrumiem plūst Abava.

Dodos pa taku uz priekšu un vēroju staltos koku stāvus. Dažs no tiem ticis pie ozollapas simbola, tātad jau sasniedzis dižkoka cienīgus apmērus. Atrodu arī informācijas stendu, kas vēsta, ka jau pirms gadsimta šī bijusi kandavnieku iecienīta pastaigu un atpūtas vieta. Šodien gan takā esmu viens un netraucēts.

Abavas krastā ieraugu vēl divus dižozolus, tad mana taka pagriežas pa kreisi un atduras pret kādu strautu, kas šeit ietek Abavā. Novērtējis situāciju, secinu, ka šaurākā vieta, kur šķērsot strautu, ir pie pašas tā ietekas Abavā. Kāds šai vietā jau nolicis nelielu koka zaru, bet man pietiek ar platāku soli, lai nokļūtu pretējā krastā.

Nokļuvis otrpus strautam, vēl palūkojos uz te augošajiem ozoliem, tad turpinu pārgājienu gar Abavas krastu. Vietā, kur taka met lielāku līkumu, ieraugu, ka krasta nogāzes vienmuļo brūnumu iekrāso zilo vizbulīšu ziedi. Vispirms ieraugu vienu ziedu kopiņu, tad nākamo, tad vēl un vēl, līdz saprotu, ka tās te iekarojušas visu nogāzi un pamazām tiecas pretī pavasara saulei.

Ceļa turpinājumā atduros pret zīmi “Iebraukt aizliegts”, kas atrodas vietā, kurā diezin vai kāds mēģinātu iebraukt ar auto, kvadriciklu vai pat motociklu. Dodos tai garām un iznāku Abavas piekrastes pļavā. Agrā pavasarī tā visai viegli ejama, jo pērnā zāle pieplakusi zemei, bet jauna vēl nav izdzinusi savus asnus. Līdzās upei ieraugu, šķiet, tos pašus makšķerniekus, ko iepriekš manīju no Čužu purva dabas takas. Tie kārto inventāru un par mani interesi neizrāda.

Takas turpinājums atkal ieved kokiem bagātākā apvidū, un te secinu, ka pamazām jākāpj augšup uz šosejas pusi, pa kuru traucošās automašīnas ik pa brīdim dzirdamas tepat netālu virs galvas. Iespējams, ka vasarā varētu turpināt ceļu arī gar pašu Abavu, bet šodien zemākā taka izskatās pārāk slapja pastaigai.

Sasniedzis šoseju, kādu brīdi soļoju gar barjeru, kas atdala brauktuvi no Abavas krasta nogāzes. Tepat priekšā jau redzu balto uzrakstu “Kandava”. Raitā solī atgriežos Kandavas pilsētā un nolemju iestiprināties līdzās tās robežzīmei.

Balto Kandavas robežzīmju autors esot “Zīļuka bruņinieka” un “Zīļuka laivotāja” autors Zigmunds Piņķis. Zīmes gan ir krietni senākas par Zīļukiem, tās uzstādītas 1988. gadā. Apstājies līdzās robežzīmei, patukšoju gan pārtikas, gan ūdens krājumus, tad soļoju dziļāk iekšā Kandavā.

Kūrorta ielas malā redzama ceļazīme, kādu citur neesmu manījis. Piloša ūdens krāna attēls vēsta, ka te no avota var papildināt dzeramā ūdens krājumus. Kad soļoju garām, vairākas auto ekipāžas te ieradušās tieši ar šādu mērķi.

Kad tuvojos Kūrorta, Lielās, Abavas un Jelgavas ielu krustojumam, jau šķiet, ka tūlīt noslēgšu savu pārgājienu, bet tad pametu skatienu pa labi un otrpus Kūrorta ielai ieraugu lielu grafiti. To man, protams, jāapskata tuvāk, tāpēc mainu virzienu un dodos pāri Kūrorta ielai uz grafiti pusi.

Sienas gleznojums “Veltījums Kandavai” tapis pirms desmit gadiem, tāpēc saulē jau zaudējis krāsu spilgtumu un, drūpot apmetumam, arī daļu paša zīmējuma, tomēr kopumā tas vēl lieliski saskatāms. Attēlā, protams, ieraugāmi arī Kandavas simboli – ozolzīles un laukakmens tilts. Darba autori ir Renārs Caune, Ēriks Caune un Kandavas Mākslas plenēra dalībnieki.

Ar to mans pārgājiens vēl nebeidzas, jo nolemju noskaidrot, vai varu nokļūt Abavas krastā tā, lai pienācīgi palūkotos uz laukakmens tiltu pār upi. Caur veikala “Citro” autostāvvietu un gar tā saimniecības ieeju nokļūstu pie upes, un, jā, te, saules staru apspīdēts, manā priekšā visā savā godībā ir Kandavas laukakmens tilts.

Tagad gan izeju sava pārgājiena finiša taisnē. Pa Jelgavas ielu otro reizi šodien aizsoļoju garām Kandavas tirgum, šķērsoju Abavas ielu un, vēlreiz uzmetis skatienu gan strūklakai “Zīle”, gan Livonijas ordeņa pils maketam, pēc 20,89 kilometru pieveikšanas finišēju līdzās viesu namam “Pils”, kur mana automašīna nu jau gaida mani cēlā vientulībā.

“Pils” kafejnīca  Lielajā Piektdienā slēgta, par ko pārliecinās arī divi vietējie iedzīvotāji, kas ierodas to apmeklēt. Tad nu nomainu pārgājienā piesviedrētās drēbes pret sausāku kārtu un, aši iekodis vēl ko no līdzi ņemtās pārtikas, sēžos pie stūres, lai atgrieztos Rīgā. Auto uzsākot kustību, pamazām atdzīvojas arī radio “SWH Rock” un šņākšanas vietā sāk atskaņot mūziku. Lieliska diena Kandavā ir noslēgusies.

Mājupceļā iegriežos arī Tukumā uz īsu pastaigu, bet tas jau ir cits stāsts.