09.05.2020. Zied Sigulda

Rīts aust, pelēkā mākoņu segā ietinies. Tablo Rīgas Centrālajā stacijā vēsta, ka gaiss ir sasilis līdz pieciem grādiem virs nulles. Vilciena motorvagons virzienā uz Siguldu atrodas sastāva priekšā, un izplūdes gāzes caur kādu pavērtu logu vai pa citām ejām pamanās ielavīties arī vagonā. Tuvojoties sava brauciena noslēgumam, jūtos viegli apdullis. Iespējams, šo sajūtu rada miega trūkums. Par laimi drīz klāt Sigulda, un es izkāpju no vilciena, lai turpmākās stundas pavadītu svaigā, pavasara smaržu un skaņu pildītā gaisā.

Siguldas dzelzceļa stacija

Arī Siguldā saulīte vēl nav manāma, laikam nolēmusi šai maija rītā ilgāk pagulēt. Tālākās koku galotnes savās skavās tvērusi migla. Kamēr citi no vilciena izkāpušie pasažieri pamazām izklīst Siguldas ielās, es vēl uzkavējos pie Laimas pulksteņa, lai pulsometrs varētu sagatavoties startam. Kad atskan signāls, ka GPS signāls ir atrasts, es sāku savu Siguldas pārgājienu.

Laimas pulkstenis

Laukumā starp Raiņa, Oskara Kalpaka un Pils ielām mani sagaida metālapstrādes meistaru un dārznieku kopdarbs – gada skaitlis “2020”, kas veidots no metāla un rotāts puķu podiem, kuros zied dzeltenas atraitnītes. Šo kompozīciju te var ieraudzīt jau vairākus gadus, tai mainoties atbilstoši aktuālajam gada skaitlim.

2020

Turpat netālu, otrpus Pils ielai ir vēl kāds interesants vides objekts – Atslēgu skvērs, kurā trīs milzīgas dzelzs atslēgas atbalstījušās pret akmens mūri. Atslēgas simbolizējot trīs vēsturiskos centrus – Siguldu, Turaidu, Krimuldu – un to vienotību. Atslēgu skvērs šeit atklāts 2007.gadā, atzīmējot Siguldas 800 gadu jubileju.

Atslēgu skvērs

Soļodams lūkojos ne tikai uz interesantiem apskates objektiem, bet arī uz parkos, dārzos, taku un ceļu malās augošajiem kokiem. Sintija no Siguldas novada Tūrisma informācijas centra pirms dažām dienām ir darījusi zināmu, ka ievas, kas manā Rīgas nostūrī zied pilnā plaukumā, Siguldā tikai pamazām sāk vērt savus reibinoši smaržojošos ziedus, tāpēc rēķinos, ka baltas ziedu kupenas manā ceļā būs reta parādība, tomēr esmu drošs, ka tikšu pie iespējas dungot “Zied ievas Siguldā” 😊

Pelēko debesu ieskauta manā priekšā slejas Siguldas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Zeltītais baznīcas torņa gailis lūkojas uz miglas ieskauto apkārtni. Siguldas draudze dibināta 1225. gadā, mūra baznīca šai vietā pirmoreiz pieminēta 1483.gadā.

Siguldas Evaņģēliski luteriskā baznīca

Pirms dodos uz Siguldas pili, izmetu līkumiņu līdz Pils un Līvkalna ielu stūrim, kur 1985.gadā, atzīmējot Dainu tēva 150 gadu jubileju, uzstādīts pēc tēlnieka Teodora Zaļkalna meta izgatavotais piemineklis Krišjānim Baronam. Bronzā lietais Dainu tēvs mierīgi noskatās, kā gar postamenta pakāji rosās puisis ar fotoaparātu rokās.

Piemineklis Krišjānim Baronam

Turpinu savu ceļu uz Siguldas pils pusi, vispirms piestājot aplūkot mākslas plenēra „Viduslaiku dzelzgriezējs” ietvaros 2010. gadā tapušo “Bruņinieku parādi” – piecpadsmit no metāllūžņiem, akmens un koka darinātu figūru kopumu. Katram bruņiniekam ir dots arī vārds, kas atrodams uz nelielas, figūrai piestiprinātas koka plāksnītes. Bruņinieki nostājušies četrās rindās pa četriem katrā, izņemot vienu rindu, kurā atstāta brīva vieta kādam, kas vēlas pievienoties mazajam bruņinieku pulciņam.

Bruņinieku parāde

Dodos tālāk un pa augstiem, grezniem vārtiem iesoļoju Siguldas Jaunās pils pagalmā. 1878.gadā celtajā pilī joprojām norisinās rekonstrukcijas darbi. Kad soļoju tai garām, vīri darba kombinezonos un ķiverēm galvās tieši sāk savu darba dienu.

Siguldas Jaunās pils vārti

Ja neņem vērā rekonstrukcijas darbos iesaistīto vīru rosību, pils apkārtnē valda miers un klusums. Kvartāla ēkās esošie saloni un darbnīcas tik agri sestdienas rītā vēl slēgti. Pils pagalma vidū vientuļš slejas Teodora Zaļkalna darinātais un 1938.gadā atklātais piemineklis skolotājam un publicistam Atim Kronvaldam.

Aiz Siguldas Jaunās pils paceļas Livonijas ordeņa Siguldas pils drupas. Siguldas pils ir senākā no Siguldas novada pilīm, tās celtniecība sākta 1207.gadā. Pils nopostīta Ziemeļu kara laikā 18.gadsimta sākumā.

Livonijas ordeņa Siguldas pils drupas

Pils apskati sāku, ejot pa taku gar tās mūru dienvidrietumu stūri, tad iekšā pils pagalmā. No pilskalna paveras skats lejup uz Gaujas ielu un tiltu pār Gauju. Miglā tik tikko var saskatīt Gaujas pretējā krastā esošo Krimuldas muižu.

Skats uz pili no dienvidrietumu puses

Izstaigāju pils pagalmu, aplūkojot senos mūrus. Bronzā atveidotais Siguldas pils makets, ko darinājis tēlnieks Matiass Jansons, ļauj iztēloties, kāda pils ir izskatījusies tās ziedu laikos. Teritorijā notikuši infrastruktūras uzlabojumi. Pakāpieni un laipas, kas ved gar konventa ēkas drupu ziemeļu galu, joprojām smaržo pēc koka. Pašas konventa ēkas drupas ir norobežotas ar žogu un apmeklētājiem nav pieejamas.

Livonijas ordeņa Siguldas pils makets

Izstaigājis pils pagalmu, dodos ārā no pils pa tās dienvidu torņa vārtiem un tad apstājos. Mans nākamais mērķis ir tilts pār Gauju, un uz to var nokļūt vairākos veidos. Es ātri apsveru divus no tiem. Pirmais ceļš ved lejup no pils dienvidu stūra uz Gaujas ielu. Otrs ceļš ir nedaudz garāks, ved apkārt pilij gar tās austrumu puses mūriem un dod iespēju maršrutā iekļaut arī Krusta kalnu. Izvēlos otro variantu un aizsoļoju pa taku gar pili.

Pilskalna nogāzēs var skatīt visdažādāko toņu pavasara zaļumu. Pamanu arī ievas, bet šeit to ziedi ir vēl pumpuros.  Sasniedzu pakāpienus uz Krusta kalnu un dodos turp.

Krusta kalns atrodas uz ziemeļiem no Livonijas ordeņa Siguldas pilsdrupām un ir salīdzinoši maz pētīts. Arheoloģiskos izrakumos kalnā atklātas liecības par baltu un lībiešu cilšu klātbūtni. Iespējams, te savu pirmo nocietināto būvi uzslējuši arī vācu krustneši. Tā tiem kalpojusi laikā, kad tika celta Siguldas pils.

Krusta kalnā

Pa koka pakāpieniem kāpju lejup no Krusta kalna uz Gaujas pusi. Iepriekš vairākkārt šis ceļš mērots augšup, un, salīdzinot ar to, kāpiens lejup liekas gluži kā atpūta. Sasniedzis Krusta kalna pakāji, sekoju norādēm uz tiltu pār Gauju. Netālu no tilta pamanu, ka ceļa kreisajā malā kāds atzinies mīlestībā Latvijai, izmantojot uz ceļa rodamos akmentiņus.

Ar mīlestību

Gaujas tilta tuvumā pamanu arī pirmās ziedošās Siguldas ievas. Šķiet, ka upes tuvums veicina to ziedēšanu. Protams, dokumentēju atradumu un tad soļoju uz tilta pusi.

Zied ievas Siguldā

Tilts pār Gauju šai vietā uzcelts 1937.gadā, bet jau četrus gadus vēlāk uzspridzināts. Tiltu atjaunoja 1950.gadā, un savu esošo izskatu tas ieguva pēc 2017.gadā pabeigtajiem rekonstrukcijas darbiem. Tas ir vienīgais šāda risinājuma monolīta dzelzsbetona konstrukciju tilts Latvijā, kas balstās uz trīs vairāk nekā 35 metrus platiem lokiem.

Gaujas tiltu rotā 16 karogu masti, kuros uzvilkti Latvijas valsts karogi. Apkārtnē joprojām valda migla, kas daļēji slēpj Krimuldas muižu, kā arī pilnībā paslēpusi Turaidas pils torni. Gaujas kreisajā krastā saskatu kādu vīru, kas, iespējams, te ieradies ar cerību tikt pie izejvielām gardai zivju zupai.

Tilts pār Gauju

Šķērsojis tiltu, pa betona pakāpieniem nokāpju lejā pie upes. Savu pārgājienu kādu brīdi turpināšu gar Gaujas labo krastu. Pamanu, ka vidējo tilta loku rotā skaitlis 1950 – gads, kurā tilts tika atjaunots.

Turpinot savu ceļu, takas malā ieraugu vairākus ar sūnām klātus betona blokus. Aizdomājos par to, ko tie te dara. Iespējams, tās ir paliekas no 1941.gadā uzspridzinātā tilta, bet, iespējams, kāds nesenāks “pievedums”. Kad esmu pagājis garām blokiem, sastopu nūjotāju, kas ar pārliecinošu nūjas kustību pielabo sava četrkājainā drauga maršrutu, lai tas nekrustotos ar manu ceļu.

Aizmirsta dzelzsbetona kaudzīte

Netālu no vietas, kur mazā Vikmeste ietek Gaujā, šķērsoju upīti pa koka tiltiņu. Taka, pa kuru soļoju, ir visai plata – lielceļš kājāmgājējiem. Mežā var manīt baltas un dzeltenas vizbules, reizēm arī citus ziedus. Zaķskābenes ērti iekārtojušās uz kritušu koku stumbriem, celmiem un citās vietās.

Atpūtas vietā “Sigulda” ieraugu klintis Gaujas pretējā krastā. Tās ir klintis, kuras vairākkārt esmu apmeklējis klātienē un par kuru vārdu informācijas savulaik nebija arī Siguldas novada TIC pārstāvei, kuru sazvanīju, kad pirmo reizi stāvēju pie šīm klintīm un saviem spēkiem nespēju atrast to vārdu. Pārgājiena turpinājumā mana neziņa beidzot tiek kliedēta un bezvārda iezis tiek pie vārda, jo taku krustojumā esoša norāde vēsta, ka pirms mirkļa esmu skatījis Pazemes alas klintis.

Skats uz Gauju un Pazemes alas klintīm

Nosaukums “Pazemes alas klintis” šķiet visai atbilstošs, jo, stāvot Gaujas krastā, varu skaidri saskatīt alu, kuras melnā ieeja vīd klints sienā. Jāsaka, ka tante Gūgle arī ar šādu nosaukumu nespēj sniegt īpaši daudz informācijas par šīm klintīm.

Pagriežos uz taku, kas mani aizved uz kempingu “Dainas”. Augstā, no metāla darinātā trijkājī te upes krastā iekārts prāvs grāpis. Spriežot pēc izmēriem, zupu tajā varētu vārīt veselai armijai, bet ticamāk, ka te savas miesas silda kempinga apmeklētāji.

Zupiņu?

Pie pašas upes uz Gauju lūkojas prāvs krokodils. Šis gan tāds kokains un itin nemaz nav bīstams. Kāds kritušā kokā saskatījis krokodila apveidus un prasmīgi papildinājis iespaidu.

“Dainu” krokodils

Kamēr virzos cauri kempingam, tajā pulcējas laivošanas cienītāji. Laivas jau atvestas, un pamazām ierodas arī to airētāji. “Dainās” ieraugu pirmo ievu, kas ir pilnā plaukumā. Arī šī ieva aug upes krastā, stiprinot manu teoriju par Gaujas tuvuma labvēlīgo ietekmi uz ievu vēlmi ziedēt.

Tiešām zied ievas Siguldā

Izgājis uz ceļa, kas ved gar Turaidas pilskalna pakāji, pamanu sarkanīgus smilšakmens atsegumus. Zinu, ka nedaudz tālāk šai nogāzē meklējama Turaidas ala, bet pārējo nogāzi iepriekš neesmu pētījis. Aiz pirmā atseguma pavīd nākamais. Vēl mirkli turpinu soļot pa ceļu, tad strauji apgriežos un, pie sevis noteicis “Es dodos piedzīvojumā!”, nozūdu nogāzes briksnājā.

Takas te ir tur, kur tu pats tās iemin, bet dažāda vecuma uzraksti uz klintīm liecina, ka pirms manis te ir bijis gana daudz apmeklētāju. Vietām sakrituši koki, un nogāze ir visai slīpa, tomēr pamazām virzos uz priekšu, atklājot vienu klinti pēc otras.

Turaidas pilskalna pakājē

Priecājos, ka ļāvos kārdinājumam, jo redzētais ir visai krāšņs. Brīžiem pamats zem kājām ir slapjāks, brīžiem apavi pārklājas ar augsni, bet arī tas nespēj laupīt prieku, un es turpinu kustību paralēli klints sienai.

Vietām klintīs manāmas alām līdzīgas nišas, bet tās ir visai mazas, liekot minēt, vai te ir kāda aizbirusi ala, vai redzamā niša arī ir viss, ko klints piedāvā. Šur un tur nogāze rotāta dzelteniem gaiļbiksīšu ziediem.

Turaidas pilskalna pakājē

Netālu no Dainu kalna atsegumi beidzas, un es atgriežos uz ceļa, kur mani sveic divas Gaujas krastā ziedošas ievas. Savu pārgājienu turpinu pa ceļu uz to pusi, kur rodams viesu nams “Bēršas”. Ik pa brīdim atskatos, lai palūkotos uz Turaidas pils torņiem, kas sniedzas pelēkajās debesīs.

Pagājis garām “Bēršām”, sasniedzu vietu, kur pa kreisi no ceļa sāk vīdēt Gaujas vecupe un tālāk aiz tās manāmi smilšakmenim raksturīgie toņi. Tur atrodama Blusu ala. Lai sasniegtu alu, vēl jāpaiet nedaudz uz priekšu un tad pirms “Cīruļu” mājām jāpagriežas pa kreisi uz taku, kas te ved pāri pļavai. Slapjākā takas vieta nostiprināta ar zariem, lai dotu iespēju iziet sausām kājām.

Tā kā plāns paredz pēc Blusu alas apskates doties augšup pa nogāzi aiz tās, sāku lūkoties pēc kāpienam piemērotākajām vietām Gaujas senlejas pamatkrastā. Redzu, ka iespējas te būs pat vairākas, turpinu ceļu pa taciņu un drīz esmu pie Blusu alas. Pie tās mani ar ziediem sagaida Siguldas ievas.

Pie Blusu alas

Blusu ala tika atklāta un atrakta 1992.gadā. Nosaukumu ala ieguvusi par godu jenotsuņu blusām, kas sarīkoja dzīres par godu alas atbrīvošanai, ielūdzot uz tām alas atklājējus. Alas ieeju vairākās ejās sadala smilšakmens pīlāri.

Blusu ala

Kad ala apskatīta, sāku pētīt tās apkārtni. Kad te viesojos pirms aptuveni gada, apskatīju arī daļu no Cīruļu ieža, kas te aizstiepjas uz rietumiem no alas, un nu atkal soļoju gar klints sienu.

Gar iezi ved neliela taciņa, pa kuru tagad virzos uz priekšu. Spriežot pēc zirnekļu tīmekļu daudzuma, ko savācu uz savas sejas, šai takā apmeklētāji iegriežas reti. Drīz jau esmu garām vietai, kur pirms gada griezos atpakaļ, un turpinu savu izpēti. Klintis te neiztrūkstoši nosētas dažādiem uzrakstiem.

Cīruļu iezis

Nonāku vietā, kur rodama lielākā Cīruļu ieža niša, kas ir vairāk kā trīs metrus augsta, dziļa un plata. Lietus laikā te droši varētu patverties, vien apkārtējās takas noteikti kļūtu vēl daudz slapjākas.

Nišā pirms manis ir viesojies kāds zaķis. Kā liecina ieraksts, zaķis te pabijis septiņus gadus pirms manas piedzimšanas. Klinšu skrāpētājam vismaz piemitusi humora izjūta. Iespējams, tā uzvārds ir bijis Zaķis. Kas nu to vairs pateiks?

Zaķa “pēdu” nospiedumi Cīruļu iezī

Vēl mirkli uzkavējos nišā, lai izlemtu, kā rīkoties tālāk. Mans mērķis ir “Virsotņu” mājas, pie kurām rodams arī ceļš. Varu paiet atpakaļ un tad kāpt augšup pa kādu no iepriekš noskatītajiem maršrutiem, bet šķiet, ka arī tepat “ap stūri”, aiz nišas var atrast gravu, pa kuru doties augšup.

Nolemju turpināt savu izpētes gājienu un nokļūstu vietā, ko dēvē par Iežu grāvi. Lejup pa nogāzi te plūst mazs strautiņš, bet iespaidīgi ir tā krastu stiprinājumi, ko vietām veido prāvi smilšakmens atsegumi.

Iežu grāvī

Soļoju augšup gar strautiņu. Atsegumus ir noklājušas sūnas, un arī zaķskābenes te kāpelē pa smilšakmeni, ziedēdamas saviem baltajiem ziediņiem. Vietā, kur klintis beidzas, nolemju rausties augšā nogāzē. Kaut kur jau tai vajadzētu izlīdzināties.

Pamazām laužu ceļu pa visai neskartu, tai pašā laikā gana tīru mežu. Deguns rāda uz “Virsotņu” pusi, un es sekoju norādēm. Pamats zem kājām kļūst horizontāls, un es secinu, ka esmu nokļuvis gravas augšmalā. Kaut kur lejā plūst mazais strautiņš. No savas atrašanās vietas varu palūkoties arī uz mežiem gravas otrā pusē.

Turpinu kustību un pamanu meža celiņu, kas, šķiet, tiek izmantots visai reti. Pa ceļu nokļūstu pie “Virsotņu” mājām, tieši aiz to futbola laukuma. “Virsotnēs” ir visai kluss, gaisma deg vien pie saimniecības ēkas. Pie tās stāv piekabe ar vairākām kanoe laivām. Iespējams, saimnieki gatavojas nogādāt tās kādiem laivošanas entuziastiem.

“Virsotņu” suns pamana mani un pārtrauc apkārtnē valdošo mieru. Tas ir pieķēdēts, tāpēc vairāk par mutiskiem draudiem un apvainojumiem nevar man nodarīt. Kādā brīdī ar acs kaktiņu pamanu skrējēju, kas tuvojas man no muguras, bet tas, mani nepanācis, nozūd vai nu mežā, vai “Virsotnēs”. Kad pa ceļu izeju no “Virsotņu” zemēm, pamanu pie ceļazīmes piestiprinātu mazāku zīmīti, kas liecina, ka nelūgti viesi te nav gaidīti.

“Virsotņu” apmeklētāju ievērībai

Mirkli pagājis pa ceļu, pirms “Jaunbestēm” pagriežos pa kreisi uz taku, kas ved lejup. Mans nākamais mērķis ir bijušās Turaidas muižas ēkas. Lai cik bieži būtu viesojies Turaidā, neatceros, kad un vai vispār esmu pabijis šai muzejrezervāta pusē, tāpēc šis posms pieskaitāms jaunatklājumiem manā maršrutā.

Nokļūstu vietā, kur meža ceļš pārvēršas koptā ceļā un norāde ceļa malā vēsta, ka šeit sākas Turaidas muzejrezervāta teritorija, ieeja kurā ir par maksu. Starp mani un biļešu kasi, kas arī atrodas kādreizējās muižas ēkā – Turaidas muižas ļaužu pagrabklētī, ir virkne muižas ēku, kas ir mans galvenais Turaidas apmeklējuma mērķis.

Iesoļojot Turaidas muzejrezervātā

Turaidas muiža izveidojusies pie 13.gadsimtā celtās Rīgas arhibīskapa Turaidas pils. 16.gadsimtā muiža kļūst par saimniecisku vienību, kurā ietilpst apkārtējā zeme, meži, ūdeņi, muižas centrs ar saimniecisko apbūvi, dārzi un parki, un pirmo reizi kļūst par privātīpašumu. Muižas saimnieciskās apbūves centrs ar 19 ēkām šobrīd ietilpst Turaidas muzejrezervātā.

Gar diviem muižas dīķiem soļoju augšup. Pa kreisi atzarojas ceļš, kas ved gar koka sētu ar augstiem, aizslēgtiem vārtiem. Iespējams, aiz šīs sētas notiek kādi arheoloģiskās izpētes darbi, bet to šobrīd varu tikai minēt. Muižas teritorijas kartēs šī vieta nav īpaši atzīmēta.

Pirmā no muižas ēkām, ko sasniedzu, ir 20.gadsimta sākumā, pārbūvējot citu ēku, izveidotais zivju pagrabs. Tolaik Turaidas muižas dīķos strauji attīstījās zivju audzēšana. Pagraba ēka atjaunota 1999.gadā.

Zivju pagrabs

Dīķa malā, netālu no zivju pagraba slejas 19.gadsimta sākuma guļbaļķu ēka – pirts. Nelielā ēka pieredzējusi dažādus laikus, tajā pirmsākumos mitinājušies cilvēki, padomju laikos arī lopiņi, bet tam visam pa vidu ēka pildījusi muižas ļaužu pirts funkciju. 1996.gadā pirts ēka rekonstruēta.

Pirts

Otrpus dīķim savas baltās sienas un niedru jumtu ūdens spogulī izrāda klaušinieku māja. 18.gadsimta ēkas rekonstrukcija pēc rūpīgiem izpētes darbiem tapusi savā vēsturiskajā vietā un iespējami tuvu tās varbūtējam izskatam, jo no vecās ēkas maz bija saglabājies. Rekonstrukcijas darbi noslēdzās 2018.gadā.

Skats uz klaušinieku māju

Iznāku pie viena no muižas dīķiem vietā, kur pa labi no manis slejas 19.gadsimtā celtā muižas kalpotāju māja, bet pa kreisi smēde un ratnīca. Pie kalpotāju mājas ierīkoti stabi šūpoļu kāršanai, bet pašu šūpoļu te nav. Otrpus dīķim paceļas muižas kūts-staļļa ēka.

Kalpotāju māja

Smēdes ēka tapusi 18.gadsimtā un sākotnēji kalpojusi par brandvīna brūzi. 19.gadsimta otrajā pusē tā pārveidota par smēdi. Muzejrezervāts to atjaunojis 1997.gadā. Ratnīcā reiz turēti darba rati un zirglietas, un savu atdzimšanu tā piedzīvojusi 2002.gadā.

Muižas smēde (priekšplānā) un ratnīca

Muižas teritorijā valda pilnīgs miers, es nesastopu itin nevienu cilvēku, arī ēku durvis ir aizvērtas. Tas, protams, varētu likt aizdomāties, bet, tā kā esmu “agrais putns”, esmu pieradis, ka rīta pusē manas gaitas aizrit pilnīgā mierā.

Soļoju pa celiņu uz Inciema – Siguldas – Ķeguma ceļa pusi. Iebrauktuves teritorijā te norobežotas. Otrpus ceļam rodamas muižas kroga un jaunās klēts ēkas.

Skats uz kalpotāju māju no Inciema – Siguldas – Ķeguma ceļa

Nolemju, ka nu laiks tikt pie biļetes un apskatīt pārējo muzejrezervāta teritoriju, tāpēc eju uz biļešu kasēm. Tur gūstu skaidrību par muzejrezervāta teritorijā valdošo mieru, jo plakāts pie ēkas vēsta, ka līdz 12.maijam muzejrezervāts ir slēgts. Pamanot mani, no ēkas iznāk kāda muzejrezervāta darbiniece, kas apstiprina, ka slēgta ir pilnīgi visa teritorija, tātad ne tikai pils un muižas ēkas, bet arī Dainu kalns un muzejrezervātā esošās takas. Saņemu aicinājumu sekot līdzi aktualitātēm un apciemot muzejrezervātu, kad tas atkal būs atvērts.

Lūk, tā!

Lielākā daļa objektu un taku, ko šoreiz neizdevās apmeklēt, ir redzēta jau iepriekš, tāpēc pārdzīvojumu nav. Uzmetu vēl skatienu 19.gadsimta sākumā tapušajai muižas pārvaldnieka vecajai dzīvojamajai ēkai, kas atrodas netālu no ieejas muzejrezervātā un kuras atjaunošana notika 2003.gadā, un dodos tālāk.

Muižas pārvaldnieka vecā dzīvojamā ēka

Eju pa taku, kas ved nedaudz augstāk par Turaidas ielu. Vietās, kur pašķiras te augošie koki, varu netraucēti palūkoties arī uz Turaidas pils torņiem un mūriem. Nesenākas vēstures liecības manāmas arī šīs takas malās, piemēram, paliekas no kāpnēm, kas reiz vedušas lejup perpendikulāri takai, pa kuru eju.

Kad sasniedzu pakāpienus, kas ved no Turaidas ielas augšup Kārļa kalnā, vispirms nokāpju zemāk, lai pēdējo reizi iespējami tuvu palūkotos uz Turaidas pili no vietas, kur to neaizsedz koku zari. Tad dodos pamatīgā kāpienā augšup pa šķietami neskaitāmiem pakāpieniem.

Turaidas pils no Turaidas ielas puses

Kārļa kalns ir ar mežu apaudzis pilskalns. Ir versija, ka te reiz atradusies senā lībiešu valdnieka Kaupo lielā pils. Šobrīd kalna apaugums ir tik pamatīgs, ka krāšņus un plašus skatus uz apkārtni jādodas meklēt kur citur.

Kārļa kalnā

Mans ceļš turpinās pa taku un cauri nogāzē augošajiem mežiem. Pamazām kāpju arvien zemāk. Pēc kārtējās pakāpienu rindas, kas šoreiz ved lejup, nokļūstu uz ceļa, kas mani nogādās pie Bundulīša un Gūtmaņa alas. Kāda sieviete apsēžas takas malā, lai pagaidītu, kamēr es nokāpšu pa kāpnēm. Šķiet, arī viņu uz Siguldu atvedusi vēlme atpūsties, nevis darba pienākumi.

Bundulītis netālu no Gūtmaņa alas ir pirms 110 gadiem celts muižas piena paviljons, kurā tūristiem tirgoja pienu un uzkodas. Šķiet, ka tūristu nodrošināšana ar ko ēdamu un dzeramu nemainīgi ir palikusi galvenā Bundulīša funkcija visus šos gadus. Kamēr fotografēju ēku, pie tās piebrauc kāds auto, bet, nesagaidījis, kas no tā izkāps, es aizsoļoju tālāk uz Gūtmaņa alu.

Bundulītis

Ir neparasti būt vienīgajam Gūtmaņa alas apmeklētājam, bet tieši tā notiek šodien. Lieliska iespēja nesteidzīgi apskatīt alu kā no iekšpuses, tā no ārpuses. Gūtmaņa ala (faktiski dēvējama par grotu) ir plašākā un augstākā ala kā Latvijā, tā visā Baltijā.

Gūtmaņa ala

Alas sienas tās apmeklētāji dažādiem uzrakstiem izraibinājuši gadsimtiem ilgi. Vecākie ieraksti esot saglabājušies pat no 17.gadsimta. Vecākais, ko sava apciemojuma laikā ieraugu es, datēts ar 1836.gada 17.jūliju.

1836.gada 17.jūlijā Gūtmaņa alu apmeklējis Zatlers

Turpinu savu ceļu, apskatot arī Mazo alu. Starp Turaidas ielu un te esošajām alām ir visai mitrs klajums, kurā ir vairāki dīķi, ko ar saviem ūdeņiem baro no klintīm iztekošie avotiņi. Šo vidi ļoti iecienījušas purenes, kuru dzeltenajiem ziediem noklāta plaša apkārtne. Lielākajā no dīķiem mierīgi peld divi balti gulbji.

Purenes pilnā plaukumā

Otro reizi šodien esmu pie Vikmestes upītes. Ceļa turpinājumam esmu izvēlējies Vikmestes dabas taku. Takas sākumā upes krastos redzami nelieli, bet krāšņi smilšakmens atsegumi, takas turpinājums ved cauri baltām vizbulēm rotātam mežam. Netālu slejas arī Vikmestes pilskalns, bet mans maršruts šoreiz aizvijas garām tam.

Vikmestes atsegumi

Pēc aptuveni pusotra kilometra soļojuma pa Vikmestes dabas taku nonāku auto stāvlaukumā netālu no Raganas – Turaidas ceļa. Autostāvvietā manu tikai vienu automašīnu, un tās dzinējs ir iedarbināts. Nupat ieradās vai gatavojas braukt prom? Gar šoseju eju līdz pagriezienam uz Krimuldu. Otrpus ceļam esošajā Reiņa trasē golfa cienītāji vēzē savas nūjas un starp izspēlēm pārbīda somas ar inventāru no vienas bedrītes pie citas.

Pagriežos nost no šosejas un dodos augšup pa ceļu uz Krimuldu. Nonāku vietā, kur abās pusēs ceļam plešas lauki, bet labajā pusē redzama arī Krimuldas “Stounhendža” – muižas labības šķūņa drupas.  Arī šeit valda relatīvs miers, man garām pabrauc tikai viena automašīna.

Krimuldas “Stounhendža”

Vietā, kur ceļš sadalās, slejas akmens mūris ar sarga namiņu vienā tā galā. Namiņš gan pavisam saskumis, tā jumts kļuvis ļoti caurspīdīgs, un jumta malā izaugusi neliela eglīte. Dodos pa ceļu, kas ved gar mūri, lai sasniegtu Krimuldas pilsdrupas. Te man garām aiztrauc kāds riteņbraucējs.

Krimuldas muižas sarga namiņš

Kad sasniedzu Krimuldas ielā esošās ēkas, ir sajūta, ka esmu nokļuvis senā pilsētiņā – no akmens, ķieģeļiem un koka celtas ēkas, nosūnojuši žogi. Kad tuvojos Krimuldas Šveices mājai, kas uzcelta 19.gadsimta vidū Krimuldas viesu uzņemšanai, no tās iznāk kāda vecāka sieviete, kas arī dodas uz pilsdrupu pusi. Palēninu soli, lai sievieti nepārsteigtu puisis, kas straujā solī tai seko, un pirms pašām pilsdrupām sveicinu un apsteidzu to.

Krimuldas ielā

Rīgas domkapitula Krimuldas pils celta 13.gadsimta vidū, nopostīta 17.gadsimta sākumā. Pils mūri ierobežoja visai plašu teritoriju, bet tā bijusi vien nedaudz apbūvēta. Kamēr pirms mirkļa apsteigtā sieviete dodas pa taku uz kādreizējo pils iekšpagalmu, es soļoju apkārt drupām gar to mūriem.

Pils dienvidu stūrī redzamais drupu fragments ar gotiskām logu ailēm ir tapis 19.gadsimta otrajā pusē, kad Krimuldas muižas īpašnieks, sekojot modei veidot mākslīgas pilsdrupas, lika izveidot šo pilsdrupu rekonstrukciju.

Krimuldas pilsdrupas

Turpinot ceļu gar mūru paliekām, nokļūstu vietā, kur var patverties zem bagātīgi nosūnojušas koka “sēnes” un baudīt vienu no apkārtnes skaistākajiem skatiem, ko nosaukuši par “Bellevue”. Miglainajā pamalē vīd sarkanās Turaidas pils sienas.

Bellevue

Apli ap Krimuldas viduslaiku pils mūriem noslēdzu vietā, kur starp drupu akmeņiem uzziedējušas dzeltenas gaiļbiksītes. Šeit jau manu, ka ir modusies arī pārējā tauta, jo sastopu kādu pāri, kas ieradies apskatīt pilsdrupas.

Krimuldas pilsdrupās

Krimuldas muižas dzīvojamā ēka celta 1822.gadā. Šobrīd tajā ierīkota rehabilitācijas iestāde, un tiek piedāvātas arī naktsmītnes. Pie svaigas krāsas kārtas ir tikušas kolonnas, kas rotā ēkas ieeju, bet pārējā celtne vēl gaida savu skaistumkopšanas kūri. Kad jau dodos ārā no muižas dārza, sastopu divas sportiski tērptas sievietes, kas dodas iepazīt muižu. Šai brīdī viņas noteikti rada tādu iespaidu, jo nesteidzīgi pieiet izlasīt informatīvo materiālu, kas piestiprināts dārza paviljona sienai.

Krimuldas muiža

Atgriežos ar senatnīgu dvesmu pildītajās Krimuldas ielās. Apskatu muižas pārvaldnieka māju, muižas laidara ēkas, kuru vienā spārnā nu iekārtojusies kafejnīca “Milly”, zirgu staļļus, ratnīcu un kalpotāju mājas.

Pa Mednieku ielu dodos ārā no agrākās muižas teritorijas, vēl tikai viena muižas ēka ir manā maršrutā. 20.gadsimta sākumā tajā mitinājies muižas parka uzraugs, bet nu tas tiek dēvēts par Mednieku namiņu. Mani gan vairāk interesē pie namiņa esošā lāča skulptūra, ko apciemoju katru reizi, kad eju te garām.

Lācis joprojām ir savā vietā, un kāds ir nolēmis pekaini pacienāt ar kārumu, tāpēc lāča medus podā ieliktas divas šokolādes konfektes “Migle” un karamele.

Lācis

Apskatījis lāci, dodos uz taku, kas mani aizvedīs lejup uz Gauju, bet te man nākas mirkli uzgaidīt, jo pa taku pretī man skrien abas muižā sastaptās sievietes. Šķiet, ka muižas apskate tām bijusi vien īsai atelpai, bet varbūt tas bija pēdējais mirklis pirms skrējiena starta.

Kad ceļš brīvs, dodos lejup. Taka šeit ir labiekārtota, daudz koka pakāpienu palīdz pieveikt stāvo nogāzi. Starp pakāpieniem augošā zāle gan liek domāt, ka Siguldas apmeklētāji vairāk iecienījuši citas takas. Drīz esmu pļavā Gaujas krastā.

Lejup uz Gauju

Kad dodos uz Piķenes kraujas pusi, mani pārsteidz pļavā ierīkoti vārti, kādus iepriekš te neesmu manījis. Uzraksts uz vārtiem vēsta, ka te dienē Latvijas Dabas fonda mobilais ganāmpulks. Tas jau trešo gadu rūpējas par to, lai ar noganīšanu atjaunotu izzūdošās dabiskās pļavas visā Latvijā, un nu pienākusi Siguldas apkārtnes pļavu kārta. Ganību platību ieskauj elektriskais gans, tāpēc iekļūšanai pļavās un izkļūšanai no tām ieteicams izmantot vārtiņus. Soļojot pāri pļavai, nevienu govi vai aitu gan nesastopu. Tās vai nu kur paslēpušās, vai vēl nav ieradušās savā dienesta vietā.

Ieeja mobilā ganāmpulka ganībās

Kad aiz kokiem sāk vīdēt lielāki un mazāki smilšakmens atsegumi, saprotu, ka esmu sasniedzis Piķenes krauju. Kamēr koki vēl tikai dzen lapas, ir iespēja apskatīt visu, ko krauja piedāvā.

Manu uzmanību piesaista priekšmets, kas guļ uz zemes augstāk pie kraujas, kā arī kas dzeltenai auklai līdzīgs. Mēģinu saskatīt, kas tieši tur notiek, un saprotu, ka augstāk kraujā ir ala, pie tās nolikta mugursoma, bet dzelteno auklu kāds ir ievilcis alā. Man kļūst interesanti, un, šķiet, šo alu iepriekš neesmu apmeklējis, tāpēc ir dubults iemesls pakāpties augšup kraujā.

Aunapieres ala

Pienācis pie alas, vispirms nofotografēju to, tad sveicinu alā esošo. Manam sveicienam kāds atsaucas, un alā top manāma rosība. Samērā šaurajā alas ieejā parādās puisis ar lukturi pie pieres. Izrādās, ka viņš šobrīd pārmēra alu. Kad vaicāju par alas nosaukumu, puisis saka, ka šī ir Aunapieres ala. Alas mērītājs piedāvā mainīties vietām, bet nosaku, ka parasti pa alām nelodāju un arī šoreiz atturēšos. Puisis nosaka, ka šī jau tāda maza ala, bet Velnalā gan tāāā varot ielīst. Uzzinājis, ka esmu pieveicis jau divdesmit kilometru, puisis nosaka: “Tas jau izklausās pēc pārgājiena.” “Tieši tāds ir plāns,” es atbildu. Puiša uzdevums ir pārmērīt alu, saskaitīt sūnas un aizpildīt anketu, tāpēc viņam gan pārgājiens nesanākšot. Novēlu sastaptajam alu pētniekam veiksmi darbā un dodos tālāk.

Nākamā manā maršrutā ir Mazā Velnala. Smilšakmens pīlārs sadala alas ieeju, veidojot varenam cūkas šņukuram līdzīgu izskatu. Virs alas ieejas lejup liecas ziedošu ievu zari.

Mazā Velnala

Sasniedzis klinšainu Piķenes kraujas ieloku, pamanu taciņu, kas ved augšup pie klints. Dodos augšup, lai tuvāk aplūkotu, kas ir piesaistījis tautas uzmanību. Šķiet, ka slapjākā laikā te var redzēt nelielu ūdenskritumu, bet šobrīd ūdens vieglītēm notek gar klints sienu.

Piķenes kraujā ievas ir nolēmušas uzziedēt. Iespējams, sadzirdējušas, ka es braucu ciemos, nolēma saposties. Baltie ziedi nu rotā rakstiem izraibinātās klinšu sienas.

Pie Piķenes kraujas

Vēl kādā plašā klinšu ielokā nākas samierināties ar vien dažām bildēm, jo te klintī iekārtojusies kāda ģimene. Klints pakājē rosās fotogrāfe, kas ik pa brīdim dod norādījumus saviem modeļiem. Atrodu vietu, kur ģimene tiek paslēpta aiz te augoša koka, un tieku pie foto.

Šai attēlā paslēpta četru cilvēku ģimene

Saule ir nolēmusi beidzot līst laukā no gultas un palūkoties, kas te notiek. Turpinot ar skatienu medīt takas, kas citkārt palikušas man paslēptas, ieraugu vietu, kur var nokļūt Gaujas malā netālu no Velnalas klintīm. Protams, arī šāda iespēja man jāizmanto, jo līdz šim uz klintīm esmu lūkojies no rietumu puses (Gaujas krasts lejpus klintīm vai gājēju tilts) vai no pretējā krasta. Upes krasts te visai lēzens un dod iespēju pieiet tuvu Velnalas klintīm. Aptuveni 250 metru garumā smilšakmens klintis slejas augšup no Gaujas ūdeņiem.

Velnalas klintis

Kad atgriežos maršrutā, saprotu, ka foto sesija ir beigusies. Ģimene un tās fotogrāfe nu seko man cieši pa pēdām, tāpēc strauji dodos augšup pa taku, kas aizved virs Velnalas klintīm, lai atrautos no sekotājiem. Iepriekš iecienītā skatu vieta lejpus klintīm šobrīd ir aizņemta, tāpēc dodos vien tālāk uz gājēju tilta pusi. Netālu no tilta pagriežos pa labi un soļoju augšup pa taku. Lai mazinātu soļošanu šurpu un turpu pa vienu ceļu, atkal dodos uz Raganas – Turaidas ceļu, lai tad pa Kubeseles takām atgrieztos pie Gaujas.

Vietā, kur galvenā taka (ja tā to var saukt) pagriežas pa kreisi, izvēlos turpināt ceļu pa tik tikko manāmu taku, kuru netālu aizšķērso kritis koks. Pie sevis pasmaidu, ka šis izskatās tieši pēc man radīta maršruta – izejams, bet mazāk populārs.

Pa kreisi vai pa labi? Protams, ka pa labi!

Drīz manu ceļu aizšķērso pavisam prāvs koks, bet arī šis šķērslis tiek pārvarēts. Soļojot pa mežu, sadzirdu dzeguzi kūkojam. Prātā aši pārcilāju visu, kas pirms nedēļas Abavas krastā satrauca Ingu. Nauda kabatā? Ir! Brokastis vēderā? Ir! Ieskaitīts! 😊 Mierīgu sirdi varu doties tālāk.

Saulīte nu tiešām nolēmusi, ka pietiek gulēt, un, kad netālu no “Liepenēm” iznāku no meža, tā jau silda no visas sirds. Ceļa malās plešas lauki un augļu dārzi. Kāds balts BMW markas auto vispirms brauc man pretī, ietinot mani putekļu mākonī, un tad nolemj to pašu atkārtot pretējā virzienā.

Arī saulīte nu modusies

Pēc mirkļa esmu uz Raganas – Turaidas ceļa, kur putekļu ir krietni mazāk, savukārt, auto – krietni vairāk. Ļoti laba šī ceļa iezīme ir nomales, kas lielākoties ir gana platas un līdzenas, lai es mierīgu sirdi varētu pamukt malā no brauktuves, kad tuvojas kāds auto, un turpināt soļot, nesamazinot ātrumu. To, ka nomales ir prātīgākā izvēle, apliecina kāds Volvo XC90 vadītājs, kas, neskatoties uz auto pievienoto piekabi, metas apdzīt tam pa priekšu braucošo un tik tikko pagūst atgriezties savā joslā, neaizķerot divus riteņbraucējus, kas tuvojas no Raganas puses.

Ceļš no Turaidas uz Raganu

Tālumā jau redzams Krimuldas Evaņģēliski luteriskās baznīcas tornis, bet auto stāvvietā pie baznīcas manu tik daudz auto, it kā te notiktu lielas kāzas. Kāzu gan nav. Ir sarosījusies ne tikai saulīte, bet arī cilvēki beidzot izrausušies no savām gultām un nolēmuši doties pie dabas.

Kad sasniedzu baznīcu, tās apkārtnē manu pastaigājamies prāvu bariņu ļaužu. Krimuldas Evaņģēliski luteriskā baznīca celta 13.gadsimta sākumā, kad Gaujas lībiešu ķēniņš Kaupo atgriezās no vizītes pie Romas pāvesta Inocenta III un kopā ar priesteri Alebrandu uzcēla Kubeseles baznīcu. Baznīca laika gaitā vairākkārt pārbūvēta, savu tagadējo torni tā ieguvusi 1905.gadā.

Krimuldas Evaņģēliski luteriskā baznīca

Līdzās baznīcai 1993.gadā uzstādīts tēlnieka Viļņa Titāna darinātais piemiņas akmens par godu Allažu un Krimuldas skolotājam, dzejniekam, rokrakstu literatūras pārstāvim Jurim Natanaēlam Ramanim, kura “Krusta skolas grāmatā”, kas sastādīta 1797. gadā, ietverti dzejoļi, Bībeles tekstu un kristīgās morāles skaidrojumi.

Piemiņas akmens Jurim Natanaēlam Ramanim

Kādreizējā Kubeseles pilskalnā atrodama 18.gadsimtā celtā Krimuldas mācītāja māja, kas joprojām tiek izmantota draudzes vajadzībām. Līdzās mācītāja mājai sākas kāpnes, pa kurām var nokļūt lejā, kur rodama Kubeseles ala un Kubeseles dabas un vēstures taka. Pirms sāku kāpienu, apstājos pie tepat novietotā galdiņa, lai iedzertu pamatīgu malku ūdens un ļautu uzkāpt kalnā virknei taku apmeklētāju.

Krimuldas mācītāja māja

No kalna labi redzu, ka takas šodien ir pieprasītas. Ir skaidrs, kurp devušies pie baznīcas manīto auto pasažieri. Varu saskatīt, ka uz Kubeseles alu pat jāizstāv neliela rinda. Ceļu somu plecos un kāpju lejup.

Skats uz Krimuldas mācītāja māju no Kubeseles pilskalna pakājes

Pirmo apmeklēju lībiešu valdnieka Kaupo kapa uzkalniņu. Leģenda vēsta, ka pēc krišanās kaujā pie Viljandi Igaunijā Kaupo pelni atvesti atpakaļ uz Kubeseli (Krimuldu), un viņš apbedīts šai uzkalniņā.  2001. gada septembrī te atklāta tēlnieces Gaidas Grundbergas darinātā piemiņas zīme.

Kaupo kapa uzkalniņā

No Kaupo atdusas vietas dodos uz Kubeseles alu. Kad pienāku pie alas, kāda ģimene tieši noslēdz savu alas apmeklējumu un dodas tālāk pa Kubeseles dabas un vēstures taku. Es izmantoju iespēju, lai tuvāk aplūkotu alu. Kubeseles ala atgādina klintī izveidotu istabu ar durvīm. Ir skaidrs, kāpēc tā tik iecienīta, jo alā var iekļūt bez rāpošanas. Īpaši bērniem šāda klinšu istaba varētu būt aizraujoša izklaide. Informācijas stends pie alas vēsta, ka melnie “kvēpi”, kas ieskauj klinti ap alas ieeju, ir Eiropā un Latvijā reta, aizsargājama ķērpju suga.

Kubeseles ala un tās aizsargājamie ķērpji

Gar lauka malu soļoju uz nākamo apskates objektu – Veco kapsētu jeb Baronu kapiem. Ieeju kapsētā apzīmē divi mūra stabi. Aiz tiem var manīt gan kapu pieminekļus, gan nožogojumus.

Vecā kapsēta jeb Baronu kapi

Pamazām mans ceļš ved atpakaļ uz Gaujas pusi. Kad tuvojos Batariņa tipa uzkalniņam – Gaujas zemgaļu apbedījumu vietai, sastopu kādu ģimeni, kas dodas pretējā virzienā. Sasveicinos ar abiem vecākiem, un tad ar ko ļoti līdzīgu “Čau!” mani sveic jaunākais ģimenes loceklis. Atbildu viņa sveicienam, un dodamies katrs uz savu pusi, bet tad manā virzienā tiek raidīti vēl vairāki “Čau!”. Puika ir tik neatlaidīgs, ka tā mamma nosaka, ka vajadzētu dēlam iegādāties čau-čau sugas suņuku.

Batariņa tipa uzkalniņa teritoriju ieskauj no akmeņiem veidots aplis, bet man šeit izdodas ieraudzīt tikai vienu prāvāku akmeni. Iespējams, rūpīgāk izstaigājot mežu, es atrastu vēl kādas akmens liecības. Senie zemgaļi šādās vietās apbedījuši veselas saimes.

Batariņa tipa uzkalniņš

Paeju garām Gaujas kapiem, un taka pavisam strauji aizved lejup uz Gauju. Pie tās nākas atkal mirkli uzgaidīt, jo augšup no upes tiek nesti bērnu rati, kā arī soļo māmiņa ar dēlu pie rokas. Arī šis puika rāda uz mani un ko stāsta savai mammai, bet “Čau!” šoreiz izpaliek.

Kad nokāpju pie upes, redzu, ka pie šeit atrodamajiem galdiņiem jau iekārtojušies takas apmeklētāji. Kāds pāris nostājies Gaujas līkumā un vēro upes plūdumu. Otrpus Runtiņa avotam, kas šeit ietek Gaujā, brikšņiem cauri laužas daži puišeļi. Gaujas pretējā krastā arī var manīt atpūtniekus, kas, šķiet, labi pavada laiku.

Gauja netālu no Lielā akmens

Esmu jau pieradis, ka šai takā jāstāv rindā, tāpēc pacietīgi gaidu, kad kādas ģimenes divas atvases tiks pie foto uz Lielā akmens. Puika pēc bildes uzņemšanas uzreiz lec lejā no akmens un dodas tālāk, bet meitene nevar saprast, kāpēc tā nevar palikt tepat. “Puisis grib nofotografēt akmeni,” tās tēvs saka. “Pēc tam atnāksim atpakaļ,” tas vēl piebilst.

Beidzot arī es tieku pie iespējas apskatīt un nofotografēt prāvo akmeni, kas nogūlies Runtiņa avota malā. Senāk tas dēvēts arī par Velnakmeni. No takas puses tas izskatās zemāks, savukārt, avota puse atklāj tā patiesos izmērus.

Lielais akmens

Atceļā uz Siguldu izmetu arī nelielu līkumu, lai apskatītu Saulstaru iezi un alu. Iezis atrodas Runtiņa upes malā un savu vārdu aizguvis no netālo māju nosaukuma. Ala atrakta un tīrīta pirms trīsdesmit gadiem, un šī ir viena no alām, par kuru ir skaidri pateikts, ka līst tajā aizliegts.

Saulstaru klintis un ala

Ik pa brīdim sastopot gājējus lielākos un mazākos pulciņos, kā arī riteņbraucējus, atstāju Kubeseles dabas un vēstures taku aiz muguras un dodos atpakaļ uz Siguldu. Saule spoži spīd un silda, un tās stariem pretī sniedzas neskaitāmas vizbules, kuru paklājiem izklāti apkārtnes meži, kā arī citi ziedi. Zaķskābenes uzrāpušās iespējami augstāk, nesmādējot vecus celmus un akmeņus, lai tiktu tuvāk saulei.

Vizbuļu takas

1979.gadā atklātais gājēju tilts pār Gauju šodien pieredz visai intensīvu satiksmi. Daudziem tīk uzkavēties tilta vidū, no kurienes paveras krāšņs skats uz Gauju un Velnalas klintīm. Arī es izmantoju iespēju tikt pie dažiem kadriem, kad soļoju pāri tiltam.

Gājēju tilts pār Gauju

Izeju Gaujas krastā, lai palūkotos uz Velnalu. Tikmēr kāds vīrs uzkopj te esošo atpūtas vietu un kādai sievietei sniedz savu viedokli par atpūtniekiem, kas pat viņa klātbūtnē nekautrējas piemēslot apkārtni.

Velnalas klintis un Velnala

Soļoju gar Gauju uz Siguldu, kad atkal ieraugu pazīstamus vārtiņus. Arī šaipus upei izveidotas mobilā ganāmpulka ganības, un šoreiz sastopu pašu ganāmpulku. Melnas, baltas un melnbaltas gotiņas ganās šai pļavā.

Latvijas Dabas fonda mobilais ganāmpulks

Atpakaļceļu esmu ieplānojis savādāku, nekā man ierasts. Parasti te kāpju augšā uz Ķeizarkrēslu, bet šoreiz dodos pa taku, kas ved paralēli Gaujai. Upes malā var manīt atpūtniekus, savukārt, pašā upē gan pa pāriem, gan vienatnē airus cilā aktīvas atpūtas cienītāji. Šai Gaujas krastā arī var ieraudzīt ziedošas ievas, jo īpaši uz salas, kas sākas netālu no Kordes trases.

Pa labi no manis manāma Siguldas kamaniņu un bobsleja trase. Mirkli sekoju norādei uz trasi, lai izietu pļaviņā un iemūžinātu trases starta torni un tās virāžas, kas nav paslēptas aiz zaļa koku priekškara, tad atgriežos savā maršrutā.

Siguldas kamaniņu un bobsleja trase

Pie kempinga “Siguldas pludmale” izeju uz Peldu ielas. Piedzīvojumu parks “Tarzāns” ir ļaužu iecienīts, cilvēki steidz baudīt sauli un piedzīvojumus. Paveros augšup pa Ziediņkalna ziedošo nogāzi, kur nedaudz virs kalna malas vīd Siguldas “S!”. Nolemju, ka arī to apciemošu, lai gan esmu drošs, ka vienatnē ar “S!” man neizdosies pabūt.

Ziedošais Ziediņkalns

Izmantoju iespēju uz tiltu pār Gauju palūkoties arī saulainā laikā. Siguldas gaisa trošu vagoniņš šai brīdī stumj atpakaļ uz Siguldu kādu Zērgļa pasažieri. Zērgļa izveidotāji droši apgalvo, ka tā ir pasaulē pirmā un šobrīd vienīgā šāda veida atrakcija, kur brauciens ar zipline notiek pa vagoniņa gaisa trošu ceļu.

Tilts pār Gauju

Pārgājiena noslēgumam esmu pietaupījis labu pārbaudījumu – Siguldas serpentīna ceļu. Pamazām soļoju arvien augstāk pa šo visai stāvo ceļa posmu. Vien uz brīdi ceļš kļūst horizontāls, kad aizved pa koka laipu, kuras malā zied dzeltenu pieneņu lauks. Aiz laipas atkal neatlaidīgi augšup. Man pa priekšu divas meitenes lēnām stumj savus divriteņus.

Augšup pa Siguldas serpentīna ceļu

Siguldas panorāmas rats griežas un sniedz iespēju interesentiem palūkoties uz pavasarīgā rotā tērpto pilsētu no augšas. Pie rata pulcējas tik daudz cilvēku, ka nolemju doties apciemot “S!”.

Siguldas panorāmas rats

Pie Siguldas simbola cilvēku netrūkst, bet es paspēju pienākt tieši brīdī, kad visi apkārtējie aizrautīgi vēro skatu, kas paveras no Ziediņkalna virsotnes, un ir pagriezuši savas muguras “S!”. Arī es ātri palūkojos uz lejā redzamo Gauju un apkārtnes mežiem. Vēl pirms mirkļa es soļoju kaut kur tur lejā.

Skats uz Gaujas senleju no Ziediņkalna virsotnes

Kamēr citi aizņemti ar skatu uz Gaujas senleju, es pievēršos “S!”. Ticis pie foto ar Siguldas simbolu, sāku lūkot, cikos ir tuvākie vilcieni atpakaļ uz Rīgu. Kad secinu, ka vēl nedaudz laika ir manā rīcībā, pa Cēsu ielu dodos uz Spieķu parku.

Sigulda aizrauj!

2007. gadā atklātais Spieķu parks ir veltīts Siguldas populārākajam suvenīram – spieķim. Arī šeit pilsētas dārznieki pacentušies izdaiļot apkārtni ar dažādu krāsu atraitnītēm. Netālu esošā Siguldas Evaņģēliski luteriskā baznīca tagad spilgti izceļas uz zilo debesu fona, kas krasi kontrastē ar no rīta dominējušo miglas caurausto pelēko toni.

Spieķu parkā

Izeju finiša taisnē pa Raiņa ielu, kur saule tagad apspīd gan Atslēgu skvēru, gan “2020”, un pēc 39,39 kilometru pārgājiena finišēju pie Siguldas dzelzceļa stacijas un autoostas. Līdz vilcienam vēl ir gana daudz laika, lai es pagūtu tikt pie kāda atspirdzinājuma stacijas “Narvesen”. Cerēto jogurtu vai tā dzērienu gan te neatrodu. Pārdevēja nosaka, ka tūristu neesot, bet trīs jogurtus pasūtīt viņi nevarot. Samierinos ar pudeli “Mangaļi Isotonic”, ko turpat stacijas telpās iztukšoju, un dodos sagaidīt vilcienu, kas nogādās mani Rīgā.

Atpakaļ Siguldas dzelzceļa stacijā

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s